Valsts meža dienests: apgalvojumi par „mežziņu mafiju” ir abstrakti, pie mums viss labākajā kārtībā

„Atbildot uz Jūsu lūgumu sniegt komentārus par publikācijā minētajiem faktiem, Valsts meža dienests (VMD) uzskata, ka publikācijā minētie apgalvojumi ir abstrakti un nav balstīti uz konkrētiem faktiem,” apgalvo dienesta Kontroles un uzraudzības daļas vadītājs Ģirts Ciems.

VMD strikti sekojot, lai tiktu ievērotas normatīvo aktu prasības, tai skaitā VMD amatpersonām netiek pieļauta rīcība, kas saistīta ar korupciju vai interešu konfliktu. Turklāt VMD esot izveidota iekšējās kontroles sistēma, kas sekojot līdz VMD nodarbināto amatpersonu pieņemto lēmumu atbilstībai normatīvo aktu prasībām, norāda dienesta pārstāvis, gan neminot nekādus šīs sistēmas darbības rezultātus.

Valsts meža dienests arī uzskatot: ja personu rīcībā ir nonākusi informācija par VMD amatpersonu pārkāpumiem, tad šāds jautājums vispār esot „jārisina tiesiskā ceļā, nevis ar publicitātes palīdzību”, - „personai  likuma noteiktā kārtībā jāvēršas pie tiesību aizsardzības iestādēm tieši vai arī, rakstiski informējot VMD ģenerāldirektoru”.

Valsts meža dienests arī īpaši norāda – lai arī publikācijai pievienota tabula, kurā norādīti „nezināmas izcelsmes un neprecīzi dati par īpašumu piederību mežziņiem un viņu radiniekiem”, esot uzsverams, ka normatīvie akti nenosaka VMD amatpersonām aizliegumu vienlaicīgi būt par meža īpašnieku.

Interesanti, ka Valsts meža dienests atbildes skaidrojumā vispār nav vēlējies pieminēt šo Pietiek lasītāja situācijas aprakstu, - noprotams, ka VMD vadības ieskatā tie esot „abstrakti apgalvojumi”:

„1) Izmantojot savu dienesta stāvokli mežziņi ļoti viegli iegūst mežu īpašnieku uzticību. Iemantot uzticību palīdz arī tas, ka mežzinis pēc sava profila ir ļoti līdzīgs vidusmēra Latvijas iedzīvotājam – alga 500 eur, parasti ģērbti laukos dzīvojoši tādi paši pilsoņi, vienā vārdā sakot, tāds pats parasts cilvēks!

2) Ap katru šo korumpēto mežzini ir viens vai vairāki grupējumi – uzņēmumi un starpnieki, kuriem šie mežziņi piegādā visu nepieciešamo informāciju, lai tie pēc iespējas efektīvāk varētu apkrāpt cilvēkus – datus par mežu īpašumiem, to īpašniekiem (šie dati ir konfidenciāli), kā arī atklāti iesaka šos krāpniekus mežu īpašniekiem kā labākos uzņēmumus, ar kuriem sadarboties. Protams, tas viss tiek darīts par godīgu atlīdzību.

Papildus šiem grupējumiem ir virkne bonusu mežniecībās, kas nav pieejami normāli strādājošiem uzņēmumiem. Tā kā mežzinis ir gan uzraugs, gan soģis, gan pārbauda visu dokumentāciju un arī īpašumus dabā tad šie grupējumi var izzāģēt mežu, neievērojot likumdošanu – nāk pretī par caurmēriem, šķērslaukumiem, tiek atļautas nepamatotas sanitārās cirtes un vēl daudzas un dažādas metodes, kas noved pie tā, ka daudz kur ir kailcirtes, kur tām nekad nevajadzētu būt, jo draudzīgais mežzinis pieņem un sakārto visu dokumentāciju, lai nerastos problēmas. 

3) Paralēli lielākā daļa mežziņu taisa haltūras, un, protams, nabaga meža īpašnieks uzticas šim trūcīgajam valsts pārstāvim un uztic mežziņiem taisīt taksācijas, stigošanas un citus darbus savā īpašumā, protams, norēķins notiek skaidrā un skaidrs, ka nodokļi jau netiek maksāti. Šis fakts gan nav būtiskākais, jo pateicoties šīm haltūrām, mežziņi tiek pie vēl viena ļoti izdevīga instrumenta, lai atkal apkrāptu mežu īpašniekus!

Veicot taksācijas, bieži mežziņi apzināti samazina īpašumā esošās koksnes krāju: rodas jautājums - kāpēc lai viņi to darītu!? Atbilde ir vienkārša – vienīgais, kas zina patieso koksnes krāju, ir mežzinis, kas tālāk šo informāciju nodod sava grupējuma biedriem, kuri, protams, pēc tam uzvar jebkurā cenu aptaujā, kuru veic mežu īpašnieks, jo godīgie uzņēmumi jau nezin patieso krāju!

Piemēram, ja īpašumā ir 1000m3 cērtamas koksnes, bet taksācijā ir 800 m3, tad rodas starpība, ar kuru negodīgie grupējumi var operēt: 200m3 x 50 eur (vidējā koksnes cena) = 10tk EUR.

4) Pārsteidz arī šo mežziņu pārdrošība, jo bieži ir situācijas, kad mežu īpašnieks iesniedz iesniegumu ciršanas apliecinājuma saņemšanai un sāk notikt interesantas lietas:

- mežziņi sāk nomelnot kompāniju, ar kuru klients domā sadarboties, stāstot, ka tie ir krāpnieki utml., un iesaka “visgodīgākos” uzņēmumus,

- vai arī jau tajā pašā dienā mežu īpašniekam sāk zvanīt šie te “godīgie” uzņēmumi un piedāvāt savus pakalpojumus, protams, izmantojot visu mežziņu iedotu informāciju.”

Pietiek lasītāja publikācija ir atrodama šeit.

Novērtē šo rakstu: