VDD un advokāts Rusanovs kopā ķeras pie PR: Latvijas noķertā Krievijas spiega Frolova atzīšanās

Šobrīd lielākajam vairumam cilvēku es esmu pazīstams kā Krievijas spiegs. Šāds apzīmējums ir pareizs. Tajā nav nekādu pārspīlējumu. Un šobrīd par to es esmu saņēmis pelnītu sodu. Latvijas Republikas tiesa mani ir atzinusi par vainīgu un notiesājusi ar brīvības atņemšanas sodu uz pieciem gadiem. Vai šāds sods ir taisnīgs? Jā, šāds sods ir taisnīgs un pelnīts. Taču, to sakot, es nelūdzu žēlastību vai līdzcietību. Mans nodarījums nepelna toleranci, jo tam nav un nevar būt nekādu attaisnojumu.

Man nav ļauts atklāt šīs lietas detaļas, tomēr mans nolūks arī nav kā citādi attaisnot vai notušēt savu rīcību un attiecīgi tās sekas. Būt spiegam – es to nevaru nosaukt nedz par kļūmi, nedz par misēkli. Es to saucu par grēku.

Daudz labprātāk, ja vien tas būtu vairs iespējams, un – pēc manām aplēsēm – tas diemžēl nav iespējams, es gribētu, lai mans nodarījums nebūtu bijis šāds – nodarboties ar demokrātijas sabotāžu. Taču smagāk un daudz ilgāk par juridisko kvalifikāciju un tiesas piemēroto sodu mani vajās šī nodarījuma morālā kvalifikācija. Un tieši tāpēc es uzņemos atbildību par to, ka sadarbojos ar Krievijas Federācijas speciālajiem izlūkošanas dienestiem.

Nebrīve dod daudz laika pārdomām. Man tie bija seši mēneši, ko praktiski vienatnē pavadīju Cietuma sienās. Taču arī to viennozīmīgi es biju pelnījis, tā ir mana atbildība. Laika ritums tur bija citāds. Nakts klusumā, kurš nekad nebija dziļš un mierpilns, pa brīdim dzirdēju sirdspukstus un spējas ieelpas, it kā kāds grasītos ko vaicāt. Taču šie jautājumi nekad neizskanēja. Līdzīgi neizskanēja manas atbildes uz tiem. Taču šīs atbildes es esmu parādā Latvijas sabiedrībai.

Laikā, kad atrados apcietinājumā, es uzzināju, ka Krievijas Federācijas bruņotie spēki iebrukuši Ukrainā. Mani dziļi satrieca dzirdētās informācijas druskas un nenovēršamā apjauta, ka vesela tauta tikusi ierauta asiņainā murgā. Akla izrēķināšanās, aiz sevis atstājot tūkstošiem mirušo, ievainoto, sakropļoto. Pilsētas un ciemi, kas bumbu un raķešu izpostīti, guļ krāsmatās. Man nebija vārdu, kā to aprakstīt, un laikam īsto apzīmējumu ir grūti rast arī šobrīd. Vienā mirklī sagruva jelkādas manas iedomas, ka Krievija kādudien būtu cienīga īstenot tai piedēvēto īpašo garīgo misiju. Kas tā par misiju, ja tās mērķī nav nekā svēta? Nelabuma kamols kaklā, apzinoties šo šausmu mērogu, mani nav atstājis vēl līdz šim. Šis Krievijas uzsāktais karš ir tās vienvirziena biļete uz elli. Tā ir smaga alošanās man pašam, liekot atzīt, ka arī mana sirdsapziņa nav tīra.

Apziņa, ka okupantu karaspēks mērķtiecīgi nīcina civilās infrastruktūras objektus, lika atskārst vēl ko daudz skarbāku. Mani pārņem neizmērojams kauns un vienlaicīgi niknums, iedomājoties, ka Krievijas militāras agresijas gadījumā, iespējams, arī manis sniegtā informācija kaut vai vismaz daļēji varētu tikt izmantota tieši šādiem nolūkiem. Tāpēc es neuzdrīkstos apgalvot, ka manām darbībām īsti nebūtu nekādas būtiskas nozīmes pret Latviju vērstas potenciālas agresijas un apdraudējuma gadījumā. Būtībā tikai tagad – jā, novēloti un ar šausmām – es apzinos vismaz divas lietas.

Pirmā – drausmīgās sekas, kādas sev līdzi nes jebkāda informācija, kas tiek nodota valstij – agresoram. Šobrīd pārāk baigi šķiet pat atļaut sev šo domu apsvērt līdz galam. Negribu to saukt par gļēvulību; tas būtu nekrietni pret tiem, pie kā es vēršos un lūdzu man piedot.

Un otra lieta – ka droši vien es taču neesmu tāds vienīgais šeit, Latvijas Republikā, dzīvojošais, kurš sniedza un, domājams, vēl joprojām ir kāds, kurš sniedz tamlīdzīgus "pakalpojumus" Krievijas izlūkdienestiem. Un tas par grēciniekiem padara visus izlūkdienesta aģentus.

Būt spiegam – tas nebija nedz mans sapnis, kuru es un citi skolas puikas lolojām, cerot, ka tas piepildīsies, vai mans dzīves, karjeras mērķis. Jā, varbūt lēti romāni un kinofilmas mums toreiz varēja sagrozīt prātus, taču šodien mana atskārta ir citāda. Spiegošana ir negods, neattaisnojama nodevība. Tā ir apzināta cilvēcības izraidīšana no sevis. Es varu sevi šaustīt, ka esmu pats – pats ar savu rīcību – esmu sevi padarījis par klīstošu rēgu. Cietumā pavadītie mēneši deva daudz laika to saprast. Un tāpēc es vairs nevaru piekrist tam, ko reiz – laikam taču labu domādams – bija sacījis Henrijs Kisindžers, – es pārliecinājos, ka no izlūkdienesta nekādi nevar nākt kārtīgi cilvēki. Sadarbība ar Krievijas izlūkdienestiem ir deformēta kārtība – haotisks bezprāts –, ko radīju es un, domājams, arī daudzi citi.

Tieši tāpēc es nelūdzu izpratni, jo to, ko esmu izdarījis, nevajag izprast, un arī tas nav nepieciešams. Gluži vienkārši – dažreiz sapratne var atvieglot piedošanu, bet citreiz arī to sarežģīt. Galu galā, tas ir mans grēks, un ar to skaidrībā ir jātiek man pašam. Kāds varētu izdomāt veselu virkni iemeslu tam, kāpēc kļuvu par spiegu. Taču neviena no šīm atrunām nav attaisnojama – pretējā gadījumā es neteiktu šos vārdus. Un tieši tāpēc to mērķis nav aizstāvēt vai racionalizēt manu rīcību.

Lūgt piedošanu – man tas nozīmē paust patiesu un dziļu nožēlu par nenomazgājamo traipu manā dvēselē, par grēku, kas mani māc, nostājoties pret savu valsti. Un tāpēc šis piedošanas lūgums nav arī mana nozieguma attaisnošana vai mudinājums pūlēties to aizmirst.

Jūs vaicāsiet – vai lūgt piedošanu nozīmē arī paust nožēlu? Retorisks jautājums. Gan jā, gan nē. Vienmēr kāds domās, ka tikpat labi mana nožēla var būt par to, ka tiku pieķerts. Nenoliegšu, ka negribēju, lai mani atmasko. Nenoliegšu, ka cietumā pavadītajās bezmiega naktīs nebūtu par to domājis. Taču tagad es saprotu, ka manis aizturēšana un apcietināšana bija tieši tas, kas bija nepieciešams. Kā teica kāds teologs, ka katra situācija, kurā cilvēks ir nonācis, ir labākais un pareizākais ceļš viņa glābšanai. Ja tā, tad acīmredzami, tas bija labākais, iespējams, vienīgais ceļš manai glābšanai.

Pēc iznākšanas no cietuma es ar pilnīgi citām acīm ieraudzīju savu ģimeni – sievu un dēlu –, daudz citādāk uzlūkoju veco, slimo māti un māsu. Es tikai tagad sapratu, kādas ir dzīves īstās un galvenās vērtības. Drīzāk – es atkal atcerējos to, ko jau sen zināju, bet biju aizmirsis. Lai to saprastu, acīmredzot bija jāsamaksā tā cena, ko es maksāju jau pēdējo pusgadu. Cena, ko es maksāju, darbodamies pret savu valsti un pret tiem, kuriem rūp Latvijas neatkarība un cilvēku brīvība.

Mana nožēla par izdarīto ir patiesa. Taču jāatzīst, ka novēloti nāca mana atskārta par pagātnē pieļauto kļūdu. Es nelūdzu un nemaz nevarētu pat lūgt nedz žēlastību, nedz līdzcietību. Es vēlos lūgt vienīgi un tikai piedošanu. Manai rīcībai nav nekādu attaisnojumu.

Patiesībā jau ir, un uz to es vērsu arī tiesas uzmanību, ka ne gluži brīvas gribas vadīts es sadarbojos ar Krievijas Federācijas slepenajiem dienestiem. Tomēr, raugoties atpakaļ uz seniem notikumiem, es saprotu, ka dzīvē nekad nav bezizejas situāciju. Bezizeja bija manā prātā, nevis patiess strupceļš. Vienmēr pastāv izvēle starp pareizu un nepareizu rīcību. Es izvēlējos vieglāko ceļu – es izvēlējos nepareizu rīcību. Taču šos notikumus pavērst atpakaļ diemžēl vairs nav manos spēkus.

Tobrīd es arī nesapratu, ka esmu bijis politiski un valstiski tik naivs, ka man nebija nekāda pamata uzņemties jebkādu šāda veida politisku un pretvalstisku darbību. Taču šobrīd arī tas nav un nevar būt nekāds attaisnojums. Tāpēc es arī nesagaidu nekādu piedošanu. Galu galā piedošana ir jūsu tiesības, nevis pienākums, tāpēc es to varu vienīgi lūgt.

Lūgt piedošanu ir būtiski arī man pašam, jo lūkoties pretim savai nākotnei varu tikai tad, ja atzīstu savas pagātnes kļūdas Jā, es izraudzījos nepareizu un nosodāmu ceļu. Taču tikai to atzīstot un lūdzot piedošanu ikkatram Latvijas sabiedrības loceklim, kuram rūp mūsu valsts brīvība un drošība, es varu ar patiesu nožēlu arī atbrīvoties no smaguma, kas mani tik ilgi ir nospiedis un smacējis.

Tāpēc šī atvainošanās man ir ne mazāk svarīga kā pelnīta soda saņemšana. Lai gan es nekad vairs nevarēšu droši skatīties cilvēkiem acīs, es tomēr varēšu mēģināt vēlreiz sākt dzīvi no jauna. Un, lai arī šie mani vārdi – lūdzu, piedodiet – šobrīd skan kā tukšumā, ko es bez ilūzijām saprotu, es ticu, ka kādudien es tomēr būšu atguvis dvēseles mieru.

Un tāpēc es jums saku – lūdzu, piedodiet –, un esmu gatavs pretī saņemt nievas, izsmieklu, nicinājumu. Taču es tik un tā turpināšu teikt – lūdzu, piedodiet man.

Mans noziegums bija vērsts pret Latvijas sabiedrību un valsti, un tieši tāpēc es nezinu, vai jebkad būšu spējīgs ielūkoties acīs arī saviem Ukrainā dzīvojošajiem tuviniekiem, kam karš ir nevis ziņas, bet ikdiena.

Tomēr šis gadījums atgādina un brīdina Latviju un Latvijas sabiedrību nezaudēt modrību, jo tādu spiegu kā es, visticamāk, vēl ir daudz. Mans mērķis, ko tādu apgalvojot, nav sēt neuzticību vai naidu, jo nodevībai un pretdarbībai pret valsti nav valodas, dzimuma vai tautības. Tieši tāpēc es aicinu, nē, es īstenībā lūdzu visus tos, kuri joprojām turpina sadarboties ar Krievijas speciālajiem dienestiem, pārtraukt nodot savu valsti. Aicinu pārstāt baidīties. Atsakieties no savas ēnu karjeras. Un tāpēc aicinu pašiem doties uz attiecīgajām kompetentajām iestādēm, lai pieteiktos par vainīgiem nodarījumos, kas tik un tā turpinās grauzt jūsu būtību. Ne tikai tamdēļ, lai pārtrauktu darboties pret Latvijas valsti, bet arī lai atbrīvotu savu sirdsapziņu – lai iegūtu mieru, ticību un pārliecību par nākotni.

Krievijas uzsāktā kara Ukrainā dēļ, Eiropa ir mainījusies – un jāmainās ir arī mums. Es apzinos, ka pārmaiņu ceļš būs smags, taču es to iešu. Mans orientieris šai ceļā būs apziņa, ka esmu pateicis – lūdzu, piedodiet man.

* Advokāta Egona Rusanova klients.

Novērtē šo rakstu: