Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Principā varēja! Teorētiski noteikti varēja sagaidīt! Varēja sagaidīt vēsturiskās patiesības iedibināšanu un šausmīgā etnoloģiskā absurda likvidēšanu latviešu tautas pastāvēšanā.

1917.gada notikums vārdā „Latgales kongress” ir saistīts ar šausmīgu etnoloģisko absurdu latviešu tautā. Tas ir sen zināms. Tāpēc varēja sagaidīt šī absurda likvidāciju jubilejas pasākumos Rēzeknē 2017.gada maija sākumā. Drīkstēja pat uzskatīt, ka jubilejas pasākumu galvenais mērķis ir likvidēt šausmīgo anomāliju un beidzot pielikt punktu bezjēdzībai, kas turpinās 100 gadus un latviešu tautu ir aplaimojusi vienīgi ar nevajadzīgiem sarūgtinājumiem.

Taču vispār cerības bija minimālas. Faktiski nebija nekādu cerību piedzīvot konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu un rosinošu risinājumu. Cerības kliedēja šodienas latviešu inteliģences nevērtība, kopējā atbaidošā intelektuālā un morālā atmosfēra, valdošās kliķes prāta mazasinība un patiesas intereses trūkums tautas un valsts elementāri normālā attīstībā.

Par šausmīgo etnoloģisko absurdu sabiedrība ir informēta. Par to ir rakstīts grāmatās, medijos. Par šausmīgo absurdu ir rakstījuši zinātnieki, publicisti. Taču latviešu inteliģence vienmēr ir izturējusies vienaldzīgi pret šausmīgo absurdu. No latviešu inteliģences puses nav sastapta iniciatīva likvidēt bezjēdzību, kaut gan „ķēķa” līmenī vēsturisko aplamību atzīst katrs izglītots latvietis. Vismaz šo rindu autors aizvadītajos gadu desmitos nav sastapis nevienu latvieti, kurš neatzītu šausmīgo etnoloģisko absurdu un dusmīgi negrozītu galvu ar nosodījumu „Kāds ārprāts!”. Interneta publikāciju komentāros arī nav sastapta vienaldzība un neizpratne.

Tik tikko teiktais vedina pret latviešu inteliģenci neizturēties kā pret viendabīgu sociālo kastu. Tas ir loģiski pareizi. Latviešu inteliģence nav viendabīga sociālā kasta. Pēcpadomju laikā noteikti nav viendabīga sociālā kasta. Kritiskos vārdus par latviešu inteliģences nevērtīgo līmeni nedrīkst attiecināt uz visu latviešu inteliģenci. Nepieciešams strikts dalījums divās daļās. Tam ir ļoti svarīgs (vissvarīgākais!) iemesls – attieksme pret LR. Nebūt ne visa latviešu inteliģence ir sajūsmā par kriminālās valsts izveidošanos, suverenitātes zaudēšanu, amerikāņu armijas okupāciju. Nebūt ne visa latviešu inteliģence izmanto kriminālās valsts galveno metodoloģisko instrumentu – noziegumu brīvību. Nebūt ne visa latviešu inteliģence vēlas sadarboties ar valdošo kliķi un tās Lielo Bandu. Tāpēc latviešu inteliģence obligāti jādala divās daļās: 1) varas inteliģence un 2) tautas inteliģence.

Vislielākā daļa, saprotams, ir varas inteliģence. Tajā ietilpst valdošā kliķe un tās apkalpojošā inteliģence visos dzīves segmentos. Šīs inteliģences apziņu nosaka oportūnisms un konformisms. Pats par sevi saprotams, ka šīs daļas intelektuālā un morālā kvalitāte nav patīkama. Oportūnisti un konformisti nekad un nekur nav bijuši cienījami cilvēki, bet gan vienmēr ir spīdējuši tikai ar savu verdzisko padevību, pielāgošanos, bezprincipialitāti, lišķīgu padevību valdošajai kārtībai un uzskatiem. Viņu intelekts ir piemērots tikai oportūnismam un konformismam.

Tautas inteliģence latviešu sabiedrībā ir izteikta minoritāte. Tā tas ir pašlaik. Tā tas bija agrāk. Taču par to nav jābēdājas. Tautas inteliģence ir izteikta minoritāte jebkurā tautā. Tā tas ir mūsdienās Rietumu civilizācijā. Tautai patiesi un godīgi kalpojoša inteliģence vietējās inteliģences kontingentā tradicionāli ir mazākumā. Bet tas nebūt neliecina par tās marginālo pozīciju – maznozīmīgumu. Kvantitatīvi malējā inteliģence spēj pastrādāt brīnumus – izmainīt tautas dzīvi par 180 grādiem. Tādu piemēru vēsturē netrūkst. Viss ir atgarīgs no šīs minoritātes pasionaritātes. Tā zinātnē sauc indivīdu spēju no ārējās vides izmantot vairāk enerģiju nekā nepieciešams eksistencei un šo enerģiju (respektīvi, enerģijas pārpalikumu) veltīt apkārtējās vides transformācijai.

Rēzeknes pasākumos dominēja varas inteliģence. Pasākumu galvgalā bija varas inteliģence. Vismaz tā tas atspoguļojās medijos publicētajās fotogrāfijās. Rēzeknē sapulcējās latviešu varas inteliģences zieds. Tādēļ pasākumus var droši saukt par „Latviešu valstisko izdzimteņu kongresu”. Rēzeknē bija visi lielākie nacionālie nodevēji un valsts noziedznieki ar VVF priekšgalā. Rēzeknē bija stulbais laulības pārkāpējs no Rīgas pils. Bija augstākās izglītības bendes – kampēji no rektorātiem. Kā stāsta mediji, bija latviešu „čekas maisu” gnīda, LR ordeņa kavalieris, latviešu „godātais cilvēks” (sveiciens Maizītim – „čekas maisu” kuratoram un latviešu čekistu aģentu aizstāvim!), servilisma klasiķis Stradiņš ar galveno referātu. Vējonis, Kučinskis, Mūrniece „Latviešu valstisko izdzimteņu kongresā” atkal atgādināja par savu veiklību demagoģiskā muldēšanā. Par ko viņi runāja? Vai izteicās par vēsturiskās patiesības nepieciešamību „latgaliešu” un „Latgales” jautājumā? Protams, tas nenotika. Atkal skanēja pretīgā īdēšana par Latgali kā „bēdu ieleju”, Latgales atpalicības nepieļaušanu u.tml.

Taču pats sliktākais – Rēzeknes pasākumi izvērtās šausmīgā etnoloģiskā absurda eskalācijā. Šausmīgais etnoloģiskais absurds ieguva vēl bezjēdzīgāku vērienu, jo tika mežonīgi bagātināts ar varas inteliģences izdētu jaunu obskurantisma porciju.

Lūk, kas lasāms internetā: „Pēc garām diskusijām Rēzeknē sestdienas [2017.g. 6.maija] vakarā apstiprināta Latgales kongresa rezolūcija. [..] Rezolūcijas ievadā tiek prasīts nodrošināt latgaliešu valodas un kultūras īpatnības kā latviešu nācijas bagātības saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, vienlaikus valstiski atbalstot Latgales latviešus (latgaliešus) kā Latvijas valsts nācijas sastāvdaļu. Kongresa dalībnieki rezolūcijā lūdz nodrošināt skaidru latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiskas latviešu valodas paveida valstisku statusu Latvijā, kā arī pieņemt ISO standarta lietojumu, mainot terminoloģiju un saīsinājumus valodas apzīmējumiem - LAV (latviešu makrovaloda) un LTG (latgaliešu rakstu un literārā valoda).”

„Latgales kongresa” jubilejā netika atzīts, ka „latgalieši” ir visīstākie latvieši, baltu cilts, kas lika pamatus latviešu tautai. Vēsturiskās patiesības vietā „latgalieši” vēlas turpināt atsacīties piederēt latviešu tautai, sevi uzskata par atsevišķu patstāvīgu tautu ar savu valodu, mentalitāti, garīgo un materiālo kultūru. Rezolūcijā „latgalieši” (loģiski sanāk – „latgaliešu tauta”) tiek pretstatīti „latviešu nācijai”, kas pats par sevi ir pilnīgi aplams jēdziens.

Neapšaubāmi, šausmīgā etnoloģiskā absurda eskalācijā aplausus ir pelnījis tikai viens sociālais spēks – varas inteliģence. Acīmredzot šī latviešu inteliģences daļa savā aprobežotībā neizprot nenormālo stāvokli, kad tautas etniskā pamatdaļa (reāli latviešu baltu cilts, bet idiotiskajā apmātībā „latgalieši”) apzināti, eksaltēti, ideoloģiski agresīvi, politiski stūrgalvīgi, idejiski šarlatāni atsakās būt tautas pamats un izvēlās subetnosa statusu. Tas taču nav normāli, ka latvieši nevēlās būt latvieši, bet vēlās saglabāt savu pāteru uzspiesto mākslīgo etnonīmu un vietvārdu.

Šajā nenormālībā ir viens amizants moments. Varbūt ir labi, ka nekas nemainās, „latgalieši” sevi neuzskata par latviešiem un vēlas dzīvot arī turpmāk ar visiem saviem mentālajiem kompleksiem? Šie kompleksi palīdz precīzāk atbildēt uz jautājumu, kāda tad patiesībā ir visīstāko latviešu mentalitāte, intelekta ievirze, etniskās identitātes apziņa.

Protams, jebkurā gadījumā „latgaliešos” nesaskatīt latviešu tautas ētosu ir neproduktīvi. Tā tas ir arī tad, ja mūsu dārgais subetnoss ambiciozi turpina saglabāt smieklīgo paša izdomāto etnoloģisko statusu.

Novērtē šo rakstu: