Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Protams, naivi cerēt, ka Latvijas zīmola/brenda veidošanā priekšroka tiks dota veselā saprāta diktētai loģiski racionālai attieksmei un gudras tautas konsolidētai rīcībai, bez tukšām debatēm vienojoties par galveno, valsts „piāram” iesakot mūsu vislielākās vērtības, acīmredzamo savdabību un unikālumu uz pārējās pasaules fona.

Labi zināms, ka mums ir tādas vērtības un pārējās zemes Latviju var apskaust daudzējādā ziņā. Naivi ir aizmirst par kultūras sistēmiskumu. Nemēdz notikt tā, ka kāds atsevišķs kultūras segments (respektīvi, brendings, zīmolvedība) attīstās citādāk nekā pārējie segmenti, kuru virzībā pie mums veselā saprāta klātbūtni visbiežāk nevar konstatēt. Ne velti sena gudrība māca: kāda tauta, tāda tās kultūra, kāda tauta, tāda tās valdība un valsts. Tagad ir jāsaka: kāda tauta, tāda tās zīmolvedība.

Latvieši nekad nav pratuši pievērsties galvenajam un būtiskajam. Šīs latviešu prāta iezīmes ir sen novērtētas, un tās savā laikā ļoti kaitināja tādus tautas patriotus kā Raini, Andrievu Niedru. Par to saudzīgi rakstīja Augusts Bīlenšteins - viens no vācbaltu intelektuālās elites inteliģentākajiem pārstāvjiem. Savukārt mūsdienās paškritiski izteicies Imants Lancmanis, novēroto ilustrējot gleznā „Latvija muļķības, naida, skaudības, slinkuma, alkatības, baudkāres un nodevības ielenkumā”(1998).

Turklāt latvieši vairāk ir taktiķi nekā stratēģi. Taktiķi ir nepacietīgi. Viņi vēlas „izbaudīt” (tā šodien latvieši kaismīgi purpina pat par hipotekārā kredīta ņemšanu bankā) rezultātu tūlīt, proti, otrā rītā „uz brokastu laiku”, kā „trešās atmodas” sākumā par tautiešu nepacietību smējās profesors Juris Bojārs. Tūlīt otrā rītā uz brokastu laiku toreiz mēs gribējām neatkarību. Tagad katrs latviešu biznesmenis tiecas nekavējoties sevi ieraudzīt miljonāru sarakstā. „Zīmolvedības fani” vēlas pēc iespējas ātrāk Rīgā „nokāst” ārzemju tūristus.

Stratēģi ir pacietīgi. Viņi zina, ka savu projektu rezultātu var nepiedzīvot. Nenākas šaubīties, valsts zīmola/brenda veidošana ir stratēģisks pasākums, un nopietni rezultāti nav iedomājami bez pacietības un otrā rītā uz brokastu laiku. Turklāt taktiķu slimīgi jūsmīgā kņada un nervozā dīdīšanās (lai ātrāk apmierinātu savu alkatību) var tikai visu sabojāt (par teritoriālā mārketinga iedabu šo rindu autoram jau bija iespēja izteikt viedokli /1/). Ne velti vietējās zīmolvedības patrons un patriarhs Latvijas Institūta direktors, īsts „Amerikas latvietis”, Ojārs Kalniņš uzsver lietas nopietnību: „Valsts zīmols – tā ir valsts reputācija”/2/.

Tiesa, direktors nenoliedz, ka Latvijas tēls (atbilstoši savai kompetencei viņš pret terminiem „tēls” un „zīmols” izturās kā pret sinonīmiem) pašlaik ir miglā tīts, jo neviens tā arī īsti nezina, kas tas ir un kas to veido. Kalniņa kungs domā, ka vispār valstij nevar būt viens tēls, to veido vairāki tēli – ekonomika, kultūra, daba, zinātne, ārpolitika, sabiedrība, aizsardzība, infrastruktūra. Koncentrējot visu savu intelektuālo potenciālu un joprojām nepūloties tēlu teorētiski nošķirt no zīmola/brenda, amerikāņu kultūrā adaptētais direktors Kalniņš publikai skaidro, ka zīmols ir tas, ko mēs gribam, lai citi par mums zina: kas mēs esam, ar ko lepojamies, kur ejam, ko piedāvājam un ko no mums sagaidīt.

Šajā ziņā viņam ir pilnīga taisnība. Latviešu tautas un Latvijas nācijas reputācijas stabilitāte vispirms un galvenokārt ir atkarīga no mums pašiem un no tā, kā mēs izturamies pret savu kultūru un valsti.

Ojāra Kalniņa skaidrojumiem ir noteikts zemteksts. Kā zināms, valsts uzturēšana prasa ideālismu no tiem cilvēkiem, kuri vēlas uzņemties atbildību par valsts iedzīvotāju likteni. Valsts bez ideālisma, patriotiskas un nesavtīgas vēlmes kalpot sabiedrības interesēm nav praktiski iespējama. Bet mums šajā ziņā ir rūgtas un, tā vien šķiet, nepārvaramas problēmas. Ideālisma vietā mūsu valstī dominē savtīga alkatība un cinisms. Turklāt totālas garīgās obskurācijas un morālās degradācijas apstākļos varam mocīties daudzus gadu desmitus un pat gadsimtus, kā tas notika ar Romas impēriju, Bizantiju.

Tautas attieksme pret savu kultūru mēdz būt dažāda. Piemēram, tiek uzskatīts, ka franču un vācu tautas attieksme ir egocentriska. Viņi savu kultūru uzskata par vislabāko pasaulē. Egocentriskā psiholoģija stimulē pārspīlējumus. Arī latvieši savu kultūru uzskata par vislabāko. Noteikti par vislabāko Latvijā, drosmīgi liekot ebrejiem, krieviem, poļiem atmest savu kultūru un cittautiešiem pārņemt latviešu kultūru.

Visiem ir skaidrs, ka egocentrisms nav tā viscēlākā tautas īpašība. Nākas tāpēc atcerēties kultūras vērtēšanas tradicionālās metodes: pirmkārt, „iepazīsti pats sevi” un, otrkārt, „saglabā pats sevi”. Abas metodes var būt noderīgas cīņai pret egocentrismu. Taču var būt noderīgas arī savas pašapziņas celšanai. Turklāt apstākļos, kad nav īsti skaidrs, kurš atbild par morāli – valsts vai tirgus, kā nesen stāvokli bijušajās sociālisma zemēs vērtēja Aleksandrs Solžeņicins.

Pašapziņas izpratnei un novērtējumam lieliski noder pašizziņa – „iepazīsti pats sevi”. Pašizziņa ir gan ētikas, gan loģikas problēma: pareizas domāšanas problēma un morāli pareizas dzīvošanas problēma. Pašizziņas formas mēdz būt dažādas; vieniem dominē loģiskās refleksijas, otriem – irracionālā intuīcija, trešajiem – emocionālā afektācija.

Iespējams, Latvijā daudzi no visas sirds šodien ne tik daudz tiecas „iepazīt pašam sevi” un „saglabāt pašam sevi” kā kalpot jaunajiem mītiem - būt „eiropeiskam” un baudīt „eiropeisko dzīvi”.

Priekšstats par laimi ir deformēts. Īsta laime nav komfortā, dažādu fizisko prasību apmierināšanā. Laime ir katrā pašā. Par latviešu degradāciju regulāri liecina socioloģiskie pētījumi. Pētījuma rezultāti nepatīkami atklāj, ka, piemēram, 2007.gadā „strauji mainījušās vērtības.(..) Iedzīvotāji vairs nemēģina iedziļināties un izprast notiekošo, bet koncentrējas uz daudzveidīga dzīvesveida izbaudīšanu”/3/.

Un vēl kas. Latviešiem nevajadzētu ignorēt kādu senu atziņu. Jebkuram etnosam svešzemnieku jūgs ir ne tikai dziļa nelaime, bet arī dziļa skola. Pakļautais etnoss iepazīst citas tautas psihi, pasionaritātes vērienu, garīgo un materiālo kultūru, dzīves prasmi utt. Vai latvieši kaut ko iemācījās jūga gadsimtos, tas ir atklāts jautājums. Konstatējams ir tas, ka mēs ļoti vienaldzīgi izturamies pret savas kultūras vēsturi, nevēlamies mācīties no savas pagātnes, necienām un ignorējam stratēģus - savas tautas intelektuālo eliti un mūsu dzīves visās jomās iniciatīvu viegli izdodas pārņemt pelēcības divīzijai. Mēs viskaismīgāk mīlam pelēko krāsu ne tikai tautasdziesmās, bet arī reālajā dzīvē, kurā visur dominē pelēcības divīzija – cieši konsolidēta viduvējību masa jeb kā skaidrots kādā tekstā „viltīgi, agresīvi un vienlaikus vieglprātīgi” cilvēki/4/.

Bet tas atsaucas uz valsts reputāciju, par ko runā O.Kalniņš. Kā šodien māca zīmolvedības klasiķi, tautas un tās zemes valstiskuma kvalitāte ir galvenais valsts panākumu garants. Latviešu nacionālajā panteonā kultūras vēsture un kulturoloģiskā kompetence nav iekļauta. Pie mums cilvēki faktiski neko nezina par savām bagātībām. Kāds teiks – okupācijas sekas! Tas ir pilnīgi aplami. Viegli ir pierādīt, ka tautas atmiņā kultūra nav elimēta (izstumta, atmesta, izskausta), jo tā tur nekad nav bijusi.

Jelgavas 1819.gada vēsturiskajā diskusijā pieņemtais lēmums nepārvācināt vietējos arājus un no viņiem veidot kultūras tautu deva lieliskus rezultātus (gadsimta beigās mums jau bija Rainis, Rozeltāls, Purvītis, Valters, Aspazija, Poruks un citas izcilas personības), taču XX gs. bija ļoti drūms etniskās ģenēzes attīstībā. Naiva un mākslīga tāpēc ir latviešu pelēkās pusinteliģences prātuļošana par „sabiedrības humanitarizāciju”, „nacionālajām zinātnēm”, kuru uzdevums ir „nacionālo vērtību krāšana, saglabāšana (gan atbilstoši tradīcijām, gan modernajām IT), popularizēšana un izpēte”/5/. Lielai daļai, kā pūlī saka, tas ir pie vienas vietas. Galvenais – dzīves baudīšana un, protams, nauda – kādu „apšmaucot”, izblēdot no valsts kabatas.

Ne velti tādā tipiskā latviešu firmā kā „Biznesa augstskola „Turība”” šo rindu autoru zaļoksnējs priekšnieks nepārtraukti bikstīja: „Tev viņiem (t.i., studentiem) ir jāiemāca pelnīt naudu, un viss, vairāk neko nevajag!”. Tāpēc nav jābrīnās, ka socioloģiskie pētījumi šodien atklāj šausminošu ainu: 39% iedzīvotāju uzskata, ka negodīgumam ir liela nozīme panākumu gūšanā, bet 25% vispār neko nevar atbildēt uz jautājumu par godīguma un negodīguma lomu cilvēka dzīvē, kas, manuprāt, ir visbriesmīgākais, jo robežojas ar izteiktu debilitāti/6/.

Suverenitātes iegūšana ikvienai tautai ir nopietns pārbaudījums. Daudzi domātāji uzskata – visnopietnākais pārbaudījums, kas savā varenībā un visaptvertībā atsedz attiecīgās tautas morālo briedumu, pasionaritāti, garīgo patstāvību.

Pietuka Krustiņš kādreiz saprata, ka tauta neesot nākusi pie pilnīgas attīstības un izglītotības. To pašu viņam nāktos atkārtot arī šodien. Latvijas Nacionālajā attīstības plānā (NAP) prioritāri ir paredzēts veidot izglītotu un zinošu sabiedrību, balstoties uz izglītības sistēmu. Mūsdienās izglītības loma sociokulturālajā izaugsmē netiek noliegta, taču visjaunākajā laikā (no XX gs. 90.gadiem) ir secināts, ka izglītība nav „absolūts ierocis” atpalicības un nabadzības pārvarēšanā. Daudzās zemēs ir samērā augsts izglītības līmenis (formāli arī Latvijā), taču tajā pašā laikā valstī valda nabadzība. Turklāt ir novērots, ka ekonomika uzlabojas tikai 25-30 gadus pēc izglītības satura reformas (NAP par satura reformu, tātad - galveno! - nav runāts).

Atpalicības un nabadzības cēloņus nākas saistīt ar visu attiecīgā reģiona kultūras sistēmu – mentalitāti, morāli, vērtībām, tradīcijām, normām utt. Tātad ar parādībām, kuru transformācija vienmēr ir atkarīga no ilgas un perfekti pārdomātas ideoloģiskās programmas sociuma garīgajā un morālajā apgaismošanā (Latvijā praktiski – inkulturācijā). Minētais var palīdzēt izskaidrot, kādēļ pašlaik Latvijas atsevišķos reģionos trūkst speciālistu brendinga projektu gatavošanā un vadīšanā.

Nākas atgādināt, ka brendingam ir jābalstās uz idejiskumu, patiesīgumu un godīgumu. Finanšu piesaistīšana nedrīkst būt savtīgs un formāls pašmērķis. Bez minētajām īpašībām brendings pārvēršas par manipulāciju, kas tiks agri vai vēlu konstatēta. Turklāt brendingā principiāli svarīgi ir tas, lai vietējā sabiedrība pati mīlētu un cienītu savu reģionu, būtu labi informēta par kultūras mantojumu.

Brendu nerada reklāma. Reklāma tikai pievērš uzmanību. Brends rodas kompleksi organiskā vienotībā ar kultūras procesu. Faktiski pašlaik stāvokli zīmolvedībā ilustrē ne tik daudz Latvijas Institūta, bet gan Tūrisma attīstības valsts aģentūras (TAVA) darbība, ejot patstāvīgu ceļu un nerēķinoties ar kopējiem mērķiem. Turklāt TAVA pagaidām ir reāli vairāk izdarījusi (piem., reklāmas klipi ārzemju TV kanālos, mērķtiecīgas starptautiskās konferences) un tāpēc pamatīgāk atspoguļo sasniegto līmeni zīmolvedībā. TAVAs rīcībā ir daudz lielāka valsts nodokļu maksātāju nauda (katru gadu gandrīz miljons latu), salīdzinot ar Latvijas Institūtu (katru gadu tikai daži simti tūkstošu latu galvenokārt „kantora” uzturēšanai), un tāpēc paveras lielākas iespējas pelēcības divīzijas izveicīgākajiem cilvēkiem nopelnīt, savā starpā sadalīt, pilnīgi nemaz nerēķinoties ar mūsu kultūras bagātībām un radot savai garīgās attīstības pakāpei atbilstošus projektus: Latvijas zilā govs, Dziesmu svētki, grupa „Cosmos”, Pedvāles Brīvdabas un mākslas muzejs, „Aerodium” vertikālais gaisa tunelis, „Buy Latvia”.

Tas viss tiek darīts, jauneklīgi bravurīgi un demonstratīvi noniecinot tradicionālās vērtības (piem., Rīgas jūgendstilu) un postmodernistiskā apsēstībā priekšroku dodot savai instalāciju oriģinalitātei, kad „svarīgākais ir stāsts par unikālu un aizraujošu piedzīvojumu šajā valstī”/7/. Skaidrs, ka konceptuāli priekšplānā atkal ir dzīves baudīšana, savā aprobežotībā to reducējot arī uz citu tautu pārstāvjiem.

Skaidrs ir arī tas, kāpēc „zoomisti” un citi apzināti izvairās no mūsu permanentajām vērtībām. Tam ir noteikts iemesls. Ja, piemēram, zīmolvedībā nāktos izmantot Rīgas arhitektūras unikālo mantojumu, tad no „300 000 latiem” un citām summām pašiem nekas daudz nepaliktu. Naudu vajadzētu ieguldīt reālos pasākumos pilsētas „piarēšanai”. Cita lieta, taisīt savu kampaņu, „meklēt Latvijas unikālās lietas”/8/.

Skaidrs ir arī tas, ka nekādas nozīmes nav un arī turpmāk nebūs mārketinga, reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālistu viedoklim, ka TAVA „klaji propagandē valsts pērkamību un neko citu, tātad tiek radīts iespaids, ka pie mums viss ir pērkams: sākot ar prostitūtām un beidzot ar ierēdņiem un politiķiem”/9/. Protams, naivi bija cerēt, ka mūsu permanentajās vērtībās mums palīdzēs orientēties speciāli uzaicinātie ārzemnieki, kuru no valsts budžeta dāsni apmaksātos laipnos pakalpojumus nepārtraukti izmanto Latvijas Institūts.

Valdība Latvijas Institūtam savulaik piešķīra 150 000 latus „Latvijas tēla” veidošanai. Tas deva iespēju pasūtīt pētījumu angļu konsultantam Saimonam Anholtam (Simon Anholt). Viņa pētījums tika ievietots Latvijas Institūta mājas lapā/10/.

S.Anholta sacerētā teksta izdruka latviešu valodā nav gara – 6 lapas (angļu valodā teksts ir garāks). Teksta nosaukums „Latvija: konkurētspējīgas identitātes meklējumos”. Teksta saturiski stilistiskā ievirze – liriski esejistiska, drīzāk ar smaidu nekā konstruktīvi kaut ko pastāstot, kaut ko vispārinoši atceroties no citu valstu pieredzes, kaut ko ne visai nopietni iesakot un visu laiku akcentējot kaut kādu mistisku „izaicinājumu” un „konkurētspējīgumu”, it kā mūsu tauta un valsts būtu tirgus produkts un vispār būtu korekti runāt par tautu un valstu konkurēšanu. Autora teorētiskā argumentācija ir izteikti populārzinātniska, mums kā pirmklasniekiem atgādinot par elementārām zināšanām: kultūra, tehnoloģiju attīstība, tūrisms, ekoloģija, starptautiskās attiecības, kvalitāte ir katras valsts galvenās vērtības.

Apsveicams ir angļu konsultanta ieteikums „piarēt” nevis Latviju, bet tikai Rīgu, jo, viņaprāt, mūsu valsti pasaulē nepazīst, mums ir nepopulārs kultūras mantojums, atpalicība tehnoloģiju jomā, nepievilcīgs tūrisma galamērķis, nav dabas resursu. Tiesa, ne visai saprotama ir autora konstatācija: „Latvijas iedzīvotāji nevēlas zīmolēt savu valsti, kas parastajā izpratnē nozīmē padarīt to globāli slavenu un ievērojamu. Lai arī Latvijas iedzīvotāji gribētu redzēt savu zemi bagātāku, veiksmīgāku un pasaules sabiedrībā ieredzētāku, tomēr viņi vēlas paturēt Latviju paši sev”.

Tas, protams, skan emocionāli, taču pilnīgi nesaprotami. Kurš autoram ir iestāstījis, ka mēs nevēlamies zīmolēt savu valsti? Ko nozīmē vārdi „viņi vēlas paturēt Latviju paši sev”? Vai tad zīmolēšana ir reāla tirgošanās?

Neskaidrības turpinās arī sarunā par Rīgas zīmola perspektīvām: „Rīga jāparāda kā „jaunatklāta pilsēta” Skandināvijas reģionā, līdzīgi kā Vācija no jauna „atklāja” Drēzdeni pēc Berlīnes mūra krišanas.(..) Rīgas konkurētspējīgas identitātes stratēģijas pamatā ir jābūt pētījumiem par četrām darbības jomām.(..) Nav nejaušība, ka tie ir Rīgas skandināvisko īpašību aspekti: kultūra, dizains, tehnoloģijas, vide un tūrisms”. Acīmredzot visprātīgāk būtu tik aplamus vārdus nekomentēt.

Vai „kultūra, dizains, tehnoloģijas, vide un tūrisms” ir tikai skandināviskās īpašības? Kāds vispār ir pamats runāt par Rīgas skandināviskumu? Kāpēc jāveido asociācijas ar Skandināviju, bet nevis, teiksim, ar Baltiju, Austrumeiropu? Kāpēc mums jārada brends, asociatīvi balstoties uz citiem brendiem?

Konsultanta Anholta esejā nav ne vārda par galveno – par Rīgas permanentajām vērtībām, par Rīgas pasaulslaveno jūgendstilu. Atkal, kā saka, komentāri lieki.

Anholta eseja faktiski neko mums reāli nedod, un to var uzskatīt par tukšu naudas tērēšanu. Par eseju Kalniņa kungs Anholtam samaksāja 90 000 latu/11/. Neticami, bet fakts! Fantastiski liels honorārs par neskaidru un naivu pačalošanu/12/. Esejas autors nekad nav slēpis, ka viņš par Latviju neko nezina/13/. Iespējams, viņam arī Rīgu izrādīja cilvēki, kuri neko nezina par mūsu kultūras vēsturi un joprojām nesaprot, kas ir zīmols, tēls.

Taču patiesībā S.Anholtam nav ko pārmest. Viņš uzrakstīja to, ko pie mums vēlas izlasīt. Vēlas izlasīt tie cilvēki, kuri viņu uzaicināja un informēja. Pašlaik faktiski tikai latvieši vismazāk zina par Rīgas unikālo nozīmību uz planētas. Pasaules sabiedrība par Rīgas jūgendstila unikālo nozīmību ir labi informēta/14/.

Diemžēl S.Anholta darbība Latvijā kopumā atgādina bāli organizētu afēru. Anholts savus priekšlikumus pamato... pats ar saviem pētījumiem (Anholt Nation Brands Index). Tas, protams, nav pieņemams, un vispār ir ļoti nekorekts solis. Tā profesionāls speciālists nekad nerīkojas. Turklāt aizdomīgs ir „aptaujas” vēriens – 25 900 respondentu 35 valstīs. Šajā sakarā, piemēram, katram sociologam noteikti būtu daudz jautājumu Saimona kungam.

Taču atgriezīsimies Rīgā... Rīga ir unikāla ne tikai ar savu jūgendstilu. Rīga ir unikāla arī tajā ziņā, ka tā ir viena stila pilsēta. Pasaulē nav otras tik lielas pilsētas, kuras arhitektūrā dominētu viens stils. Parasti atspoguļojas daudzi stili. Jo vecāka pilsēta, jo vairāk stilu: romānikas, gotikas, baroka, klasicisma utt. Rīgā pārsvarā sastopamies ar jūgendstilu, un tā ir Rīgas vislielākā vērtība, kuras dēļ mūs var apskaust (un arī apskauž!!!) visa pasaule. Skaidrs, ka tikai „muļķu tauta” (kāda slavena basketbolista slavens atzinums) to var atļauties neizmantot teritoriālajā brendingā.

XX gs. sākumā, kad Rīgā pie varas bija krievi un vācbalti, vietējo kultūras bagātību nozīmība tika attiecīgi izprasta un novērtēta. Tā, piemēram, Rīgas 700 gadu jubilejas pasākumu noformējumā izmantoja jūgendstilu. Savukārt pēc 100 gadiem, kad latviešu pārvaldītajā Rīgā svinēja pilsētas 800 gadu jubileju, dominēja postmodernistiski bezdvēseliskās instalācijas.

Loģiski būtu uzdot vairākus jautājumus. Kā turpināsies valsts zīmolēšana pēc zelta esejas saņemšanas? Vai kaut kas būtiski izmainīsies? Vai vietējie zīmolēšanas institūciju darbinieki spēs pārtraukt tukšās diskusijas un to vietā uzsāks konkrētu darbu, balsties uz aksiomātiskajām mūsu priekšrocībām teritoriālajā brendingā? Vai reiz izbeigsies tumsoniskā attieksme pret Rīgas jūgendstila mantojumu un tas beidzot kļūs par valsts zīmolu?

Bet darbs turpinās...

1/ Skat.: Priedītis A. Valsts mārketinga mānija. Teritoriālā mārketinga kulturoloģiskā semantika.// CommunicatorR. Academic library. Rīga, BSA, 2007, 11.-19.lpp.

2/ Skat.: http://www.7.guru.lv/komentari/article.php?id=6118

3/ Latvijas iedzīvotāji vēlas baudīt dzīvi. http://www.7guru.lv/petijumi/article.php?id=42859

4/ Skat.: http://www.delfi.lv/archive/index.php?id=16968777

5/ Golubeva M. Garīguma meklējumi ideoloģisko kļūdu novēršanā. http://www.politika.lv/index.php?id=110039&lang=lv

6/ Skat.: Gandrīz 40 % Latvijas strādājošo uzskata, ka negodīgumam ir liela nozīme panākumu gūšanā. http://www.delfi.lv/archive/index.php?id=20473842

7/ Gleizde G. Pabeigta Latvijas reklāmas videoklipu veidošana. http://www.7guru.lv/agentura/article.php?id=5720

8/ Latvijas reklāmas klipus rādīs CNN un „TV5 Europe”. http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=16863721

9/ Mārketinga speciālisti pārmet neveiksmīgi izvēlētu Latvijas reklamēšanas pasākuma nosaukumu. http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=16841214

10/ Skat. http://www.li.lv

11/ Skat.: Ojārs Kalniņš: atbilde Vitalijam Bucēnam (zīmola spodrināšana). http://delfi.lv/archive/index.php?id=20040413

12/ Ja kāds vēlas salīdzināt, tad šo rindu autors par savu „pačalojumu” varbūt saņems apmēram 30 latus.

13/ Skat.: Labdabīgais nacionālisms. http://www.politika.lv/index.php?id=7867

14/ Skat.: http://www.artnouveau-net.eu; http://www.whc.unesco.org/en/list/852

Novērtē šo rakstu:

10
9

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Tiem, kas nevar izvēlēties, par kuru mafiju balsot

FotoJau iepriekš atvainojos tiem lasītājiem, kuri rakstu tematu, kam velta savu dārgo laiku, izvēlas no raksta virsraksta, jo nekāda izsmeļoša raksta, ja neskata ievadu, šeit nav. Viss raksts sastāv tikai no virsrakstā uzdotā jautājuma un ievada, kura virsraksts norāda uz mērķi, kas liek jums pašiem izveidot rakstu, komentāros izsakot savu viedokli.
Lasīt visu...

12

Māra Kučinska valdības galvenais produkts

Foto2016.gadā šī pati Māra Kučinska valdība ilgi pētīja un vētīja trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļus. Šim jautājumam tika veltītas vairākas valdības sēdes vairāku mēnešu laikā.
Lasīt visu...

12

Vara un izvēle

FotoPamazām atklājas, ka tautai 4.maija Latvijā ar varu nav gandrīz nekāda sakara. Ar to varu, kas izvēlas vadību un pieņem galvenos saimnieciskos lēmumus. Tomēr atbildību par sastrādāto prasa tieši no mums.
Lasīt visu...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

Garkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā...

Foto

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami...

Foto

Fotogrāfe un divas mammas

Sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja...

Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...