Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Veselības aprūpes haosa divdesmitgade

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
07.01.2011.
Komentāri (10)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šonedēļ plašu rezonansi izsaukusī ideja par traumpunktu darbības reorganizēšanu liek ieskatīties apgāda Atēna publicētajā trīssējumu darbā Mūsu vēsture: 1985 – 2005, kas uzskatāmi parāda – šis ir nevis kāds nebijis gadījums, bet gan kārtējās valdības kārtējais nepārdomātais un sabiedrībai neizskaidrotais solis veselības aprūpes sistēmas reformu jomā. „Visu ko Latvijas valsts likumdevēji un izpildvaras pārstāvji spēja vismaz daļēji savest kārtībā. Faktiski vienīgais izņēmums – ja neskaitām izglītību – izrādījās veselības aprūpes sistēma, kurā valsts neatkarības gados tā arī neiestājās kaut jel kāda skaidrība,” – ar šādiem vārdiem sākas veselības aprūpes haosa divdesmitgadei veltītā grāmatas nodaļa, ko šodien publicējam pilnībā.

Padomju sistēmas gals

Padomju laikos viss bija vienkārši, jo valsts saviem pavalstniekiem garantēja obligāto minimumu: bezmaksas izglītību, pensiju vecumdienās (ne pārāk lielu, taču, ņemot vērā nelielās komunālo pakalpojumu cenas, iztikšanai pietiekamu) un, visbeidzot, medicīnisko aprūpi – bieži vien primitīvu un nekvalitatīvu, toties jau atkal bezmaksas. Taču jau astoņdesmito gadu beigās visa šī it kā stabilā sistēma sagriezās kājām gaisā.

Vieni no pirmajiem, kas sajuta draudošās nepatikšanas, bija mediķi, jo finansējums medicīnas nozarei pamazām kļuva arvien knapāks un jaunu medicīnas iestāžu celtniecības plāni tika iesaldēti. Tomēr patiešām lielas nepatikšanas sākās 1991. gadā, kad PSRS paziņoja – turpmāk Latvijai centralizēti piegādāto medikamentu apjoms tiks samazināts par trim ceturtdaļām. Gribat vairāk – maksājiet valūtā! Taču, ja Maskavas līdz šim Latvijai iedalītos ikgadējos medikamentu krājumus pārrēķinātu valūtā, tad iznāktu astronomiska summa – 68 miljoni dolāru. Šādas summas jaunajai republikai vienkārši nebija, tādēļ par Maskavas zālēm varējām aizmirst, jo vairāk tādēļ, ka 1991. gada beigās centralizētā medikamentu sadales sistēma vispār sabruka reizē ar PSRS.

Situācija bija tiešām katastrofāla un 1991.-1992. gada ziņojumi par medicīnas sistēmas stāvokli Latvijā bija vairāk nekā dramatiski. „Latvijā tagad viss iet pretēji labklājībai, mēs esam nonākuši krīzes stāvoklī, kura dēļ ne viens vien cilvēks pasliktinās savu veselību, ne viens vien cilvēks zaudēs acu gaismu, un ne viens vien cilvēks zaudēs savu dzīvību,” – ar šādiem vārdiem pie Amerikas tautiešiem, meklējot palīdzību, vērsās labklājības ministrs Teodors Eniņš. Gaidītā efekta viņa vizītei ASV gan nebija: ja aizokeāna latvieši tiešām darīja ko varēja un, piemēram, tiekoties ar ministru, uzreiz saziedoja 4600 dolārus nitroglicerīna iegādei Latvijas sirdsslimnieku vajadzībām, tad Savienoto Valstu oficiālie pārstāvji, pie kuriem arī pēc palīdzības vērsās T. Eniņš, tik atsaucīgi vis nebija, aprobežojoties ar paskaidrojumu, ka kaut kāda summa humānajai palīdzībai Austrumeiropas valstīm gan tikšot iedalīta, taču Latvija īpaši izcelta šajā sarakstā nebūšot. Savs efekts gan bija Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova deklarācijai par medicīnisko krīzi Latvijā, kurā izskanēja pasaules attīstītajām valstīm adresēts aicinājums palīdzēt, jo medikamentu tobrīd bija palicis vien pāris mēnešiem. Rezultātā drīz vien Latvija saņēma medikamentu humānās palīdzības kravas no Vācijas un Zviedrijas, vēlāk arī no citām valstīm.

Būtībā mediķu tā laika darbība raksturojama kā visīstākā cīņa par izdzīvošanu, katras slimnīcas vadītājam meklējot, kādā pasaules malā nu varētu izdiedelēt drapes vai palagus. Ilustrācijai varam minēt vien dažus piemērus no deviņdesmito gadu sākuma ārstu prakses. „Mums ir labi sagādnieki. No tiem laikiem, kad vēl pastāvēja Civilās aizsardzības štābs, esam nodrošinājušies ar 500 gultas veļas komplektiem un nesen no Dānijas saņēmām vēl 50 pēcoperācijas gultas ar veļu. Bet medikamentu mums pašlaik ir vairāk nekā pirms diviem trim gadiem. Šodien saņēmām humāno palīdzību. Drīzumā gaidāms arī kuģis ar medikamentu kravu no Tasmānijas,” – tā situāciju Saldus slimnīcā presei raksturoja tās galvenais ārsts Uldis Briedis.

Citur gan tik labi neklājās, un pacientiem bieži vien uz slimnīcu nācās doties par ar savu peļu slazdu, par gultas veļu un marli nemaz nerunājot. „Slimnīcas personāls vēl nav saņēmis algas par iepriekšējo mēnesi. Pašpārvaldei nav līdzekļu, lai mūs finansētu. Medikamentus un pārsienamos materiālus nesaņemam – iztiekam ar vecajām rezervēm un humānās palīdzības sūtījumiem. (..) Par slimnieku kvalitatīvu ēdināšanu nevar būt ne runas, jādomā, kā vispār paēdināt,” - tāds savukārt bija Aizputes slimnīcas galvenā ārsta Imanta Lankas stāsts. Viņam piebalsoja arī Rūjienas slimnīcas galvenais ārsts Andris Eimanis: „Iztiksim ne ilgāk kā pusgadu. Valsts vairs nespēj sagādāt pat pašus nepieciešamākos medikamentus, bet cilvēki joprojām nesaprot, ka viss maksā naudu.”

Tādā pat garā kā medikamenti tika gādāts arī medicīniskais aprīkojums. Diezgan spilgti tā laika situāciju tad ieskicēja toreizējais Ārstu biedrības priekšsēdētājs Andrejs Požarnovs (viens no desmitiem ārstu, kurš vēlāk pārcēlās uz lielo politiku): „Pašreiz gandrīz katrā slimnīcā ir ieklīdis kāds gādīgs tirgonis, lai tai pārdotu ultraskaņas sonogrāfu vai laboratorijas kombainu. Un daudzi rajonu galvenie ārsti ir pašaizliedzīgi sameklējuši sponsorus. Nelaime cita – Latvijā iepirkta dažādu valstu, dažādu firmu un dažādu sistēmu aparatūra. Taču, tā kā no katras firmas iepirkts vien pāris aparātu, tās negarantē aprūpi, savukārt sīktirgotājus serviss neinteresē.”

Starp citu, grūti klājās ne tikai slimnīcām vien, jo reizē ar PSRS izjukšanu problēmas piemeklēja faktiski visus Latvijas teritorijā izvietotos atpūtas namus un sanatorijas. Nelaime tā, ka šāda tipa iestādījumi bija orientēti tikai uz padomju pilsoņu apkalpošanu, bet pēc PSRS gala bijušo padomju atpūtnieku straume uz Baltiju strauji apsīka. Un arī valdība nebija noskaņota atpūtas namus glābt. „Latvijai tik daudz atpūtas iestāžu un sanatoriju nav vajadzīgs,” - tik skaidru valodu deviņdesmito gadu sākumā runāja Labklājības ministrijas Kūrortu pārvaldes priekšnieks Uldis Līkops. Sava daļa taisnības viņam tiešām bija, jo ar apmēram 80 esošajām sanatorijām un atpūtas namiem Latvijai tiešām bija stipri par daudz, bet uz ārzemju klientūru tolaik cerēt bija vairāk nekā naivi.

Un ne jau atpūtas namu un sanatoriju vien Latvijā bija par daudz, - jau deviņdesmito gadu sākumā atskanēja pirmās paklusās balsis par to, ka visa veselības aprūpes sistēma valstī ir pārāk milzīga un ka pat bieži piesauktajās rietumvalstīs daudz mazāk (ja rēķināt proporcionāli uz vienu iedzīvotāju) ir gan medicīnas personāla, gan slimnīcu gultasvietu, gan pašu veselības aprūpes iestāžu. 1993. gadā Latvijā uz 2,7 miljoniem iedzīvotāju tiešām bija aptuveni 10 tūkstoši ārstu un 2,2 reizes vairāk medicīnas māsu, kā arī vidēji 130 slimnīcu gultas uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju, kas bija ievērojami vairāk nekā pārējās Baltijas valstīs, par Rietumeiropu nemaz nerunājot.

Bet ko ar to visu bija darīt? Skaidri neviens politiķis to neatļāvās pateikt, taču faktiski tik izvēlēta vecā labā metode – asti nocirst nevis ar vienu rāvienu, bet atcirst pa mazam gabaliņam vien, pa mazam gabaliņam vien. Galvenais iemesls – naudas nebija ne sistēmas uzturēšanai, ne tās būtiskai pārveidošanai; papildus tam īsti nepietika arī gribas un skatījuma, ko īsti darīt, turklāt paši sistēmas pārstāvji jebkurā brīdī bija gatavi uz plašām protesta akcijām.

Permanentie protesti

Pirmie medicīnas darbinieku piketi sākās jau 1993. gada beigās, un tā paša gada decembrī Latvijas Ārstu biedrības konferencē tika pieprasīta labklājības ministra Jāņa Riteņa demisija – viņš, lūk, Ārstu biedrības prezidentam A. Požarnovam apliecinājis, ka nepiešķirot medicīnai prioritāru nozīmi. 1994. gada pavasarī mediķi jau runāja par pirmo īsto streiku, un viņu izvirzītās prasības pēc būtības nemainījās arī nākamos desmit gadus – palielināt gan algas, gan finansējumu veselības aprūpei tā, lai katram valsts iedzīvotājam būtu ar likumu garantēts noteikts medicīnisko pakalpojumu apjoms, un izstrādāt skaidri saprotamu un praktiski aprēķinātu nozares attīstības plānu.

Maijā jau atskanēja ideja par medicīnas darbinieku ģenerālstreiku, pieprasot veselības aprūpes budžetu palielināt par 150 procentiem un trīsreiz celt arī algas, un 1994. gada jūlija sākumā tiešām apjomīgais streiks arī notika: tajā piedalījās aptuveni 90 procentu visu valsts medicīnas darbinieku – 17 169 no 21 775, un streikoja kopumā 489 veselības aprūpes iestādes. Par savu demisiju presei jau gandrīz, gandrīz paziņoja arī veselības valsts ministrs Normunds Zemvaldis: „Rīt notiks mediķu streiks, un es – demisionēju. Streiks nav bijis ne [Edvīna] Platkāja, ne [Zigmunda] Kovaļčuka laikā, bet – manā. Stratēģiskie virzieni neesot pieņemti pareizi, nav pareizi izrēķināta nauda, tā nav pietiekami izprasīta, algas mazas. Es par to atbildu – nav jau divu veselības valsts ministru! Ja medicīna tik tālu novesta, tad man tā vaina jāuzņemas.”

Tomēr... streiks pagāja, N. Zemvaldis amatā vēl labu laiku palika, bet pats streiks nekādus taustāmus rezultātus nedeva, tā ka jau 1994. gada beigās sākās jauna streika plānošana un līdzīgā gaisotnē pagāja arī visi nākamie gadi. 1997. gada rudenī Latvijas Medicīnas darbinieku arodbiedrība paziņoja par nepieciešamību izsludināt krīzes situāciju medicīnā un solīja pēc jau sarīkotajiem piketiem ķerties arī pie streika. Lieki teikt, ka valdības pārstāvji jau atkal izteica viskvēlāko atbalstu mediķu prasībām – labklājības ministrs Vladimirs Makarovs paziņoja, ka situācija medicīnā patiešām esot kritiska, savukārt veselības valsts ministrs Viktors Jaksons vēl piebilda, ka pasludināt veselības aprūpes krīzi tiešām esot nepieciešams. Kārtējo reizi valsts budžetā tika sameklēta daļiņa no medicīnas darbinieku prasītajiem līdzekļiem – un kārtējo reizi nekādas būtiskas reformas nenotika, un par streika rīkošanu mediķi atkal ierunājās jau 1998. gada pavasarī.

Nekas nemainījās arī nākamajos gados. Tā, piemēram, 2001. gadā pastreikoja medicīnas māsas, gadu vēlāk notika jauns, kaut salīdzinoši neliels mediķu streiks un protesta akcijas pie valdības ēkas, vēl pēc gada pie Veselības ministrijas piketēja Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības pārstāvji, gadu vēlāk mediķi paziņoja par jauna streika iespēju un streiku jau pieteica anesteziologi, arī medicīnas māsas pieteica streiku, bet par dažādām protesta akcijām domāja arī vairākas citas medicīnas darbinieku organizācijas, un nekas neliecināja, ka nākotnē situācija varētu mainīties.

Sākotnējais haoss

To, ka medicīnas sistēma ilgāk nevar darboties pa vecam, arī liela daļa medicīnas darbinieku gluži labi saprata jau deviņdesmito gadu sākumā. Nelaime vien tā, ka viedokļi par nepieciešamajām pārmaiņām bija atšķirīgi, bet skaidri pateikt, ka, piemēram, nepieciešams slēgt pusi slimnīcu un ieviest daļēju, bet varbūt arī pilnīgu maksas medicīnu, nevienam politiķim nepietika apņēmības. „Ja Ārstu biedrības prezidents var televīzijā pateikt, ka vienā rajonā darbosies vācu veselības aprūpes modelis, otrā – dāņu, trešā – norvēģu un vēl nezin kāds, tad man jāšaubās par kompetenci,” presei 1993. gadā izsaucās veselības valsts ministrs N. Zemvaldis, nepieminot tikai to, ka tikpat haotiski izteicās un rīkojās arī faktiski visi pārējie veselības aprūpes jomas vadoņi.

Labu laiku veiksmes atslēga tika saskatīta vairāk vai mazāk prātīgā sistēmas – un pirmām kārtām jau norēķinu – reorganizēšanā. Tā Rīgas pašvaldība jau 1992. gada decembrī pieņēma lēmumu par veselības aprūpes sistēmas reorganizāciju Rīgā ar nosaukumu „Par veselības aprūpes sistēmas reorganizāciju Rīgas pilsētā”, paredzot par patstāvīgiem saimnieciskiem uzņēmumiem (faktiski – SIA) pārveidot ne mazāk kā četras piektdaļas poliklīniku. Šīs idejas autors bija arī vēlākajos gados ar virkni brīžam ne pārāk pārdomātu ideju (šajā lēmumā, piemēram, bija piemirsts, ka ir gan „bagātas”, gan „nabadzīgas” poliklīnikas) pazīstamais ārsts un Rīgas valdes loceklis Jānis Ozols, - tā tikšot ekonomiskāk izmantoti valsts un pašvaldību līdzekļi.

Nelaime gan tā, ka šajā lēmumā attiecīgais punkts precīzi noteica, lūk, ko: „Pārveidot 1993. gadā ne mazāk kā 80 procentus Rīgas pilsētas poliklīniku par patstāvīgiem saimnieciskiem uzņēmumiem, kuri darbojas atbilstoši likumam „Par uzņēmējdarbību”,” taču ne J. Ozols, ne kāds cits nevarēja precīzi pateikt – kuras poliklīnikas kuros procentos un kāpēc ietilpst. Tiesa, tobrīd ar pamatīgu varu apveltītajam ārstam sakāms bija kas cits un pilnīgi citā toņkārtā – piemēram, prese ziņoja, ka J. Ozols kādā Rīgas medicīnas iestāžu galveno ārstu sapulcē paziņojis šādi: „Ja jūs nepakļausieties manai prasībai par SIA, tad es jums daru zināmu, ka nomainīšu poliklīnikas galvenos ārstus un direktorus nākamajām SIA izraudzīšos es pats.” (Pats viņš gan apgalvoja, ka gluži tā teicis neesot.)

Ar ideju, ka galvenais ir nodrošināt ne pārāk lielo budžeta līdzekļu taupīgu un skaidru sadali, bija apsēsti arī citi veselības aprūpes jomas aprūpētāji. Tā 1993. gadā jau pilnā sparā, kaut pēc daudziem grūti saprotamiem principiem un aprēķiniem tika gan slēgtas medicīnas iestādes, gan izveidotas medicīnas pakalpojumu norēķinu kases, – pirmā bezdelīga šajā ziņā 1993. gada sākumā bija Daugavpilī. Tiesa, rezultātā saskaņā ar pilsētas ārstu asociācijas priekšsēdētāja Jāņa Leikuma sniegtajām ziņām gada laikā vidējā ārsta alga tur samazinājās no 42 līdz 33 latiem, un medicīnas darbinieku sūdzības par slimokasu neskaitāmajām dīvainībām nerimās arī nākamos gadus.

Ap 1993. gadu aktualizējās arī jautājums par pirmo slimnīcu iespējamu slēgšanu līdzekļu trūkuma dēļ – piemēram, izrādījās, ka Jelgavas pašvaldībai veselības aprūpē vajadzētu ieguldīt lielāku summu, nekā bija viss tās gada budžets kopā, bet, tā kā naudas nebija, tika ierosināts slēgt pilsētas un rajona slimnīcas filiāli – tā saukto veco slimnīcu. Šajā laikā iedibinājās arī tradīcija – par slimnīcu slēgšanu paziņot bez īpašas iepriekšējas apspriešanas, kam, loģiski, sekoja milzīgi, reizēm pat ļoti asi protesti. Tāpat šajā laikā gan ārsti, gan pacienti sāka noskaidrot, kā tas ir – padzīvot bez elektrības vai siltuma. Tā, piemēram, 1994. gada aprīlī daļai Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta ēku par 1802 latu parādu tika atslēgta elektrība, bet nākamajos gados līdzīgas ķibeles ne reizi vien gadījās arī citām medicīnas iestādēm: 1997. gada jūlijā par 6785 latu parādu elektrība daļēji tika atslēgta pat Rīgas Dzemdību namam.

Premjera I. Godmaņa padomnieks labklājības jautājumos Mārtiņš Šics (vēlākais Katastrofu medicīnas centra vadītājs) 1993. gada pavasarī Dienā zīmēja šādu izvērstu apokaliptisku ainu visā veselības aprūpes jomā kopumā: „Lai pateiktu, kas šajos trīs neatkarības gados būtiski paveikts veselības aprūpes jomā, nopietni jāpadomā, lai nesacītu: no vitāli svarīgiem jautājumiem – nekas nopietns (izņemot to, ka Augstākā Padome pieņēma farmācijas likumu un likumu par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību, izdarīti priekšdarbi ārstu sertifikācijai, atvērtas dažas privātas medicīnas iestādes, kā arī atsevišķi gluži izcili sasniegumi medicīnā, piemēram, Vispasaules veselības organizācijas balva par veiksmīgāko attīstību, konkrēti – artroskopijā). Tagad par kļūdu atzīta Veselības aizsardzības ministrijas likvidēšana un monstra – Labklājības ministrijas – izveidošana. Ja labākajos stagnācijas gados no nacionālā kopprodukta veselības aizsardzība saņēma 3,7%, tad pērn tikai 2,2%.

Praktiski apstājusies visa aizsāktā celtniecība. Sagrauta sanatoriju sistēma. Gada laikā likvidētas 49 ambulances un poliklīnikas, 275 feldšeru un vecmāšu punkti. Rīgas darba dienesta uzskaitē stājušies 74 ārsti bezdarbnieki. Medicīna pēc satura un kvalitātes daudzviet pasliktinājusies. Cilvēki, taupīdami naudu, ielaiž slimības. Sarukusi dzimstība, toties pieaudzis abortu, darba spējīgā vecumā mirušo un pašnāvību skaits, ielaisti ļaundabīgo audzēju gadījumi. Parādījies atkal kašķis, utis, tuberkuloze, sifiliss. Pieņemts lēmums par bezmaksas medikamentu piešķiršanu atsevišķām slimnieku kategorijām, bet to pašvaldības nepilda, attaisnojoties ar līdzekļu trūkumu. Bauskas rajona galvenais ārsts neatkarības otrajā gadā izvirzīja lozungu, kas mediķu aprindās kļuva pat populārs. Un proti: visprogresīvākais, ko var Latvijas medicīnas labā darīt, ir – nedarīt neko. Tas ir, nediedelēt papildu finansēšanu pašreizējai medicīnai, nedomāt pat neatliekami nepieciešamā medicīnas minimuma saglabāšanu, nelāpīt veco sistēmu, nešķiest velti savu un kolēģu laiku un enerģiju, glābjot Latvijas medicīnu, bet ļaut, lai vienā mirklī sabrūk tas, kam jāsabrūk. Protams, tā bija tikai tāda izmisuma brīža teorētiska paspriedelēšana. Katrs ārsts savā rajonā atkal „centās izgudrot savu divriteni”, lai pēkšņā veselības apdrošināšana, kuras ieviešanu dažādas veselības aprūpes iestādes nekonkrēti sola, nešokētu pacientu pilnīgi nesagatavotu. Taču bažas izrādījušās veltas. Nekas tāds nav noticis...”

Veselības aprūpes jomai deviņdesmito gadu sākumā arī īpaši nepaveicās ar tās pārraugiem. 1993. gadā amatā apstiprinātais labklājības ministrs, jau cienījamos gados esošais Austrālijas latvietis Jānis Ritenis par situāciju Latvijā neko īpaši daudz nezināja un it īpaši medicīnas jomā aprobežojās ar, piemēram, šādu savu zināšanu demonstrēšanu, stāstot par Austrāliju atvaļinājumu laikā: „Gar jūras krastu parasti grozās daudz dakteru, jo viņi ir bagātākie Austrālijā. Pelna vairāk nekā ASV prezidents. Dakterim jāsaņem ceturtdaļmiljona gadā jeb tūkstoš dolāru dienā, un, ja tas viss funkcionē, to var saukt par labu standartu. (..) Tas rāda, ko maksā medicīna.” Ārsts ar stāžu bija veselības valsts ministrs N. Zemvaldis, taču arī no viņa varēja dzirdēt ne mazums krāšņu pērļu – nu, piemēram: „Reorganizēt veselības aprūpi laukos ir daudz vienkāršāk nekā pilsētā...”

Ministrs par notiekošo veselības aprūpes jomā atbildību uzņemties neparko nevēlējās, mediķu protestu laikā nākot klajā, piemēram, ar šādām publiskām tēzēm: „Uzskatu, ka man veltītie Latvijas Ārstu biedrības pārmetumi, kas pausti biedrības konferences rezolūcijā, nav adresēti pareizi. Labklājības ministrija organizēta tā, ka šeit darbojas veselības aizsardzības valsts ministrs, Veselības departamenta direktors, un, ja kaut kas jāadresē, tad cilvēkiem, kas rūpējas par veselības aprūpes jautājumu kārtošanu. (..) Zemvalda kungam vajadzēja būt klāt un aktīvi piedalīties situācijas risināšanā, bet vienmēr tās lietas izkārtojās tā, ka viņš nekad nebija.”

Taču savi attaisnojumi par nozarē notiekošo, protams, bija arī N. Zemvaldim – plašā intervijā Dienai viņš, piemēram, sūdzējās par budžeta naudas sadalījumu: „Kurš vairāk bļauj, tas vairāk dabū – šis princips diemžēl darbojās klasiski. Taču izglītībai un veselībai naudu nevajadzētu žēlot. Nedrīkst liegt cilvēkam saņemt labu izglītību un medicīnisko palīdzību tikai tāpēc, ka viņam nav naudas. Jo tauta būs dumjāka, jo tā kļūs slimāka. Un jo būs slimāka, jo paliks dumjāka.” (Starp citu, šī situācija nemainījās arī vēlāk – piemēram, 1997. gadā labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, izpelnoties premjera Andra Šķēles rājienu par valdības disciplīnas neievērošanu, publiski pasūdzējās: „Es tagad sapratu, ka tā politika, ja tu esi korekts pēc lēmuma pieņemšanas, ne vienmēr ir tā pareizākā. Jo citi turpina kliegt un saņem papildu finansējumu. Biju domājis, ka valdībā ir koleģiāla izpratne. Ja pīrāgs ir mazs, katram tiek pa mazam gabalam, bet mums ir tā – kurš skaļāks bļāvējs, tas lielāku gabalu dabū. Varbūt mums arī tā beidzot ir jādara...”)

Tomēr kopumā gan jāsaka, ka veselības aprūpes jomai ar aprūpētāju tobrīd tiešām īpaši nebija paveicies – lūk, ko vēlāk memuāros rakstīja ekspremjers Māris Gailis: „1995. gada pirmajos mēnešos pie manis vizītē pieteicās privātās ārstniecības sabiedrības ARS vadītājs, Mavrika Vulfsona znots Māris Andersons. Viņam līdzi atnāca arī Apinis. Apinis teica, ka vēloties kļūt par veselības aizsardzības ministru, viņš esot īstais vīrs, kurš zinot, kā un kas darāms. Viņš tieši pieprasīja, lai es viņu aicinu par ministru. Jāsaka, ka tā bija visai savdabīga un reti pieredzēta pieeja. Es atbildēju, ka priekšlikums ir labs un ka es noteikti padomāšu. Tomēr man bija lielas šaubas, jo zināju, ka Apinim viņa spontānā un neaprēķināmā rakstura dēļ ir ļoti daudz ienaidnieku.

Tomēr Zemvaldim darbs neveicās, viņš nespēja nodibināt normālu kontaktu ar dakteriem un ar slimnīcu personālu. Piemēram, izcēlās konflikts par Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas kolektīvu. Es tur ierados un saņēmu pārmetumus, ka Zemvaldis atkal nav klāt un vispār nav redzēts jau ilgu laiku. Likās, ka viņš netiek galā ar cilvēkiem, jo baidās no tiem. Dažs uzskatīja, ka viņš pārspīlē ar ārvalstu komandējumiem, kas, protams, ir normāla lieta, bet darbu ne pārāk sekmē. Tā nu iznāca, ka veselības aizsardzības koncepcija joprojām nebija izstrādāta, ministrs svārstījās starp dažādiem variantiem, turklāt, kā stāstīja viņa kolēģi, pēc katra ārzemju komandējuma viņš pārradās spārnots ar attiecīgās valsts veselības aizsardzības koncepcijas idejām.”

Solījumu maratons

Formāli gan pilnā sparā – tāpat kā visus nākamos gadus – tika strādāts pie „sistēmas sakārtošanas”. Jau tai pašā 1993. gada septembrī tas pats N. Zemvaldis stāstīja presei, cik lieliska kārtība tikšot ieviesta: „Pirmais? Tiks pieņemts Ārstniecības likums – tas ietverts arī valdības simt dienu programmā. Ar šo likumu, kam pamatā tiek ņemts 1937. gada ārstniecības likums, būs panāktas trīs labas lietas. Pirmā – pateikts, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma būs decentralizēta, tātad strikti uzskaitīts, par ko – rajoni un ministrija. Otra lieta – tiek uzskaitīti finansēšanas pamatprincipi. Tātad valsts garantē noteiktu medicīnas pakalpojumu minimumu, ko atmaksās no valsts budžeta. Un treškārt – tiek skaidri un gaiši pasacīts, ka par visu to, kas atrodas ārpus šī noteiktā minimuma un valsts programmām, būs jāmaksā, tiesa, neatklājot – kādā veidā un cik.” 1994. gada rudenī notika konference Latvijas iedzīvotāju veselība 1995.-2010., kurā N. Zemvalža vadītais Veselības departaments prezentēja stratēģiju Labāku dzīvi Latvijā, no kuras izrietēja, ka 2010. gadā Latvija būšot vienā no pirmajām vietām Austrumeiropā fiziskās, garīgās, vides un sociālās labklājības ziņā. (To, cik pārdomāta bija veselības aprūpes jomas virzība, gan lieliski ilustrē fakts, ka šai pašā konferencē tika apspriesti vēl trīs citi stratēģiju varianti.)

Likumi un noteikumi tiešām arī tika pieņemti, un katra jauna valdība solīja visātrākajā tempā ieviest skaidru un saprotamu veselības aprūpes modeli. Tā, piemēram, Valda Birkava valdība savā deklarācijā solīja „līdz ar maksas medicīnisko pakalpojumu attīstīšanos noteikt minimālās, no valsts budžeta apmaksātās, katram iedzīvotājam pieejamās medicīnas pakalpojumu garantijas. No valsts un pašvaldību budžeta pilnībā subsidējamas šādas veselības aizsardzības valsts programmas: mātes un bērna veselības aprūpe, sabiedriski bīstamu slimību profilakse un ārstēšana, onkoloģija un hematoloģija, visa ātrā un neatliekamā medicīniskā palīdzība; saimnieciskajam stāvoklim stabilizējoties, pakāpeniski ieviest obligāto medicīnisko apdrošināšanu; turpināt veselības aprūpes decentralizāciju – ieviest apdrošināšanas medicīnu, privātprakses, atjaunot Latvijā tradicionālo ģimenes ārstu institūciju; attīstīt reģionālos centrus ar kvalitatīvām pasaules līmeņa medicīnas iekārtām; veikt reformu ārstu sagatavošanā un kvalifikācijā; saglabāt vadošās valsts klīnikas kā maznodrošināto iedzīvotāju bezmaksas ārstēšanas bāzi”, visbeidzot, arī „panākt to, ka sabiedrība un valsts spēj nodrošināt pienācīgu medicīniskā personāla atalgojumu”.

A. Šķēles pirmā valdība par veicamajiem darbiem vēl piesardzīgi runāja vajadzības izteiksmē, taču pamazām tāpat iegāja solīšanas azartā, un jau šī paša politiķa vadītais nākamais Ministru kabinets cieši apsolījās gan „turpināt veidot universālu, efektīvu un vienotu veselības apdrošināšanas sistēmu, kurai būtu atbilstoša izmaksu kontroles sistēma”, gan „nodrošināt iedzīvotāju veselības aprūpes finansējuma stabilitāti”. Neatpalika arī Guntara Krasta vadītā valdība, apņemoties gan „turpināt uzsākto veselības aprūpes reformu, lai nodrošinātu iedzīvotājiem vienlīdzīgu, pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi”, gan „veicināt primārās veselības aprūpes attīstību, līdz 1998.gada 1.janvārim izveidojot apmaksas sistēmu, kas vērsta uz iedzīvotāju veselības saglabāšanu”, gan vispār „pilnveidot sabiedrības veselības veicināšanas sistēmu”.

Jau īsti ar solījumiem ieskrējās A. Šķēles trešā valdība. „Nodrošināsim brīvi pieejamu, taisnīgu un solidāru veselības aprūpes sistēmu, kuras būtiskas sastāvdaļas ir veselības veicināšana, slimību profilakse, ārstēšana, rehabilitācija un izmaksu efektivitāte; harmonizēsim veselības aprūpes un sociālās palīdzības likumdošanu, izstrādāsim un iesniegsim Saeimā Veselības aprūpes organizācijas likumu un Iedzīvotāju reproduktīvās veselības likumu; pilnveidosim obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, personificējot obligātās veselības apdrošināšanas maksājumus, kā arī atbalstīsim brīvprātīgo veselības apdrošināšanu; par svarīgāko virzienu uzskatīsim primārās veselības aprūpes attīstību, veicinot sadarbību ar sociālās aprūpes sistēmu; ar izglītības kredītu politiku veicināsim medicīnas darbinieku piesaisti Latvijas lauku rajoniem; izstrādāsim primārās veselības aprūpes optimālu un racionālu sistēmu teritorijās un nodrošināsim nepieciešamos finansu resursus prakšu aprīkošanai (..); uzlabosim un veicināsim slimību agrīnas diagnostikas un profilakses pasākumus, kā arī paplašināsim valsts pilnīgi vai daļēji apmaksāto medikamentu lietošanu (..) ieviesīsim skolu mācību programmās obligātu veselības mācību,” – tās nebija nebūt ne vienīgās ciešās apņemšanās.

Par šo apņemšanos īstenošanu gan skaidri liecināja fakts, ka vietā nākušajai Andra Bērziņa valdībai atkal bija pamats solīt gandrīz to pašu: „Nodrošināsim pieejamu, taisnīgu un solidāru veselības aprūpes sistēmu, kuras būtiskas sastāvdaļas ir veselības veicināšana, slimību profilakse, ārstēšana, rehabilitācija un izmaksu efektivitāte; harmonizēsim veselības aprūpes un sociālās drošības likumdošanu, izstrādāsim un iesniegsim Saeimā Veselības aprūpes organizācijas likumu un Iedzīvotāju reproduktīvās veselības likumu; pilnveidosim valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, veicināsim brīvprātīgās veselības apdrošināšanas attīstību (..); veicināsim primārās veselības aprūpes attīstību reģionos un paplašināsim ambulatorās ārstēšanas iespējas slimokasu dalībniekiem, turpināsim pilnveidot valsts medikamentu iegādes kompensācijas sistēmu (..); nodrošināsim vienlīdzīgu, kvalitatīvu un savlaicīgu neatliekamo palīdzību visiem Latvijas iedzīvotājiem; uzlabosim un veicināsim slimību agrīnas diagnostikas un profilakses pasākumus, kā arī paplašināsim valsts pilnīgi vai daļēji apmaksāto medikamentu lietošanu,” – un tā tālāk, un tā tālāk.

Einara Repšes valdība nāca klajā ar dažiem novatoriskiem solījumiem, cita starpā apņemoties „kā vienu no valsts prioritātēm noteikt solidāru, kvalitatīvu un visiem pieejamu veselības aprūpi katram Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa, vecuma un dzīvesvietas” un „definēt veselības aprūpes pakalpojumu reālo cenu, paredzot līdzekļus veselības aprūpes un profilakses institūciju saimniecisko izdevumu segšanai, attīstībai un modernizācijai, kā arī adekvātu atalgojumu medicīniskajam personālam”, kā arī „paaugstināt veselības aprūpes budžetu līdz 7% no iekšzemes kopprodukta”.

Taču īsti neizdevās, un arī Induļa Emša Ministru kabinets droši varēja solīt „izveidot funkcionējošu un pieejamu veselības aizsardzības sistēmu”, kā arī „izmaksām atbilstošu medicīnas pakalpojumu cenrādi, dodot iespēju mediķiem nopelnīt viņu darbam un kvalifikācijai atbilstošu samaksu”, turklāt arī „skaidri definēt medicīnas pakalpojumu klāstu, kas atbilstu valsts rocībai” un „ar mērķi veicināt slimību agrīnu diagnostiku, adekvātu ārstēšanu un tās kvalitātes celšanos garantēsim ikvienam valsts iedzīvotājam noteiktu bezmaksas medicīnas pakalpojumu minimālo grozu, ieskaitot neatliekamo palīdzību un plānveida ārstēšanu, regulāras profilaktiskās apskates, zāļu izsniegšanu/pirkšanu, rehabilitāciju utt.”. Visbeidzot, apmēram to pašu bez īpašiem kompleksiem apsolīja arī Aigara Kalvīša valdība.

Maksas medicīnas mūžīgais jautājums

Kas tikmēr notika reālajā dzīvē? Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma turpinājās un turpinājās diskusijas par to, ko tad īsti valsts var un ko nevar apmaksāt, attiecīgi – kam nevajadzētu un kam tomēr vajadzētu pāriet pilnīgā maksas medicīnas nometnē. „Tikai [1993. gada] aprīlī Ministru padome ieraudzīja likumprojektu par garantēto medicīnas apjomu, kaut LR konstitucionālais likums, kura 37. pantā teikts, ka katram republikas iedzīvotājam ir garantēts ar likumu apstiprināts veselības aizsardzības minimums, pieņemts jau 1990. gadā! Līdz šim – kā pret sienu!” – lūk, kāds īpaši izteiksmīgs M. Šica situācijas skaidrojums.

Tiesa, jau tālajā 1991. gadā vairāki rajoni bija noteikuši pacientu līdzmaksājumus – simbolisku summu, ko slimnīcu un poliklīniku pacientiem jāmaksā par ārstu pakalpojumiem. Piemēram, vēlākais Rīgas slimokases vadītājs Andris Glāzītis Bauskā, kur viņš bija galvenā ārsta postenī, ieviesa pacienta iemaksu, sauktu arī par „Glāzīša rubli”, savukārt Preiļu slimnīcas pacientiem atrašanās slimnīcā izmaksāja divus rubļus dienā, bet ātrās palīdzības izsaukšana – piecus rubļus. Iniciatīva bija progresīva, taču tajā pat laikā arī pilnīgi nelikumīga, jo tobrīd medicīna valsts līmenī vēl arvien skaitījās bezmaksas. Par patvaļu gan neviens pie atbildības netika saukts, jo vairāk tādēļ, ka arī valdības vīriem bija skaidrs, ka ilgi bezmaksas medicīniskās aprūpes prieki nevar ilgt.

„Apstākļos, kad medicīnu finansē tikai no budžeta, kas nav liels, gaidīt veselības aprūpes uzplaukumu, neiedarbinot ekonomikas sviras, nav reāli,” godīgi atzina „pirmo Godmaņlaiku” veselības aizsardzības ministra vietnieks Valdis Nagobads. Tolaik glābējnūjiņa tika saskatīta veselības apdrošināšanā un slimokasu izveidē, kaut gan īstas skaidrības par sistēmas darbības principiem nevienam vēl nebija. Toties bija gaišas nākotnes vīzijas. „Pienāks laiks, kad medicīnas pakalpojumi būs tikai par maksu. Valsts medicīna ilgi nepastāvēs, domāju, ka vēl pāris gadus. Būs slimokases kā visās normālās valstīs. Katra organizācija, uzņēmums, iestāde par saviem darbiniekiem slimokasē iemaksās noteiktu naudas summu. Spējīgākie slimnieki maksās arī personiski. Pensionāriem droši vien būs fonds sociālās nodrošināšanas nodaļās,” – tik skaidru un loģisku nākotnes medicīnas aprūpes modeli jau 1992. gadā ieskicēja Preiļu slimnīcas terapeits Anatolijs Ruskulis, un viņš ne tuvu nebija vienīgais, kurš bija par šādu attīstības ceļu.

Arī premjers Ivars Godmanis jau 1992. gadā kādā parlamenta plenārsēdē skaidri runāja par nepieciešamību kardināli mainīt veselības aprūpes modeli un ieviest apdrošināšanas medicīnu: „Apdrošināšanas medicīnas ieviešana ir ļoti smags, bet nepieciešams moments. Es uzskatu, ka mēs vairs nedrīkstam atļaut gulēt slimnīcā cilvēkam un nemaksāt neko. Ja cilvēks paņem slimības lapu, ja cilvēks saņem naudu par to laiku, kamēr viņš ir slims, viņam ir jāmaksā, kamēr viņš ir tur slimnīcā. Es nesaku, ka visiem vienādi. Pensionāriem varbūt mazāk, bet par to ir jāmaksā. (..) Mana nostāja ir pietiekami nesaudzīga un skaudra. Katram ir jārūpējas par savām problēmām, savukārt valdība rūpēsies par to problēmām, kuriem ir maz iespēju pašiem par sevi parūpēties. Tie ir invalīdi, pensionāri un tie cilvēki, kam zināmā mērā dzīve nodarījusi pāri.”

„Vēl Veselības aizsardzības ministrija organizēja veselības aprūpes koncepciju konkursu. Valdība piešķīra 50 tūkstošus rubļu. Ministrija piedāvāja uzsākt eksperimentu Bauskas un Madonas rajonā: no 1992. gada budžeta šiem mērķiem piešķīra 0,4 miljonus rubļu. Divu trīs mēnešu laikā Ministru padomē bija jāsniedz nolikums par slimokasu ieviešanas praktisko gaitu. Pagāja laiks, Ministru padome saņēma atbildi: „Termiņu lūdzam pagarināt...”It kā visi grib veselības apdrošināšanu, visi ir „par”, bet, kad vaicā konkrēti, kas būs tas cilvēks, kas organizēs slimokases, tad absolūti visi – atklāti varu sacīt – krūmos iekšā,” 1993. gada pavasarī presei reālo situāciju izklāstīja M. Šics.

Jau pieminētais N. Zemvaldis 1993. gadā ierunājās, ka papildu līdzekļus varētu iegūt, ieviešot medicīnas pakalpojumu papildu apdrošināšanu. Neatpalika arī viņa pēctecis veselības valsts ministra postenī P. Apinis, kuram 1995. gada sākumā prātā ienāca jau šāda doma: „Šogad mums jārunā par pāreju uz veselības apdrošināšanu. Sākumā tā būs nozaru apdrošināšana, kad Latvijā veselību apdrošinās to nozaru strādnieki, kuru darbs visvairāk pakļauts riskam – transporta darbinieki, jūrnieki, dzelzceļnieki, ceļu būvētāji, mežinieki. (..) Daudz sarežģītāks jautājums ir par vispārējo obligāto apdrošināšanu. Būtībā tā ir līdzekļu ievākšana no darba devēja un darba ņēmēja. 1% no darba algu fonda Latvijā ir 7 miljoni latu, 3% - 21 miljons latu. Ja mēs šo naudas summu varētu pieskaitīt mūsu paknapajam veselības budžetam, dzīvotu tīri zaļi.”

Tikpat čakla runāšana par maksas medicīnas šādu vai tādu ieviešanu turpinājās arī visus nākamos gadus – un šis tas arī tika izdarīts. Ļoti operatīvi maksas medicīnas „lauciņā” tika pārcelta visa zobārstniecība, un uz šī lēmuma rezultātiem varēja raudzīties ļoti dažādi. No vienas puses, izsakoties eksbaņķiera Mārča Bendika vārdiem, „mums ir laba zobārstniecības sistēma. Kāpēc? Nogrāva veco sociālistisko zobārstniecības sistēmu, un mums ir kapitālistiska zobārstniecības sistēma. Izveidojās jauna, zobārstniecības studenti maksā 3600 latus gadā, maksā piecus gadus, un visi ir laimīgi. Un cilvēks, ja viņam ir naudiņa, var sataisīt zobus. Ja viņam nav, tad var pārdot mašīnu un sataisīt zobus. Ļoti pareizi. Tā sistēma strādā. Pārējā jomā tā tas nenotika”. No otras puses, trūcīgāko iedzīvotāju slāņi zobus labot pārstāja vispār.

1995. gada jūlijā Māra Gaiļa valdība beidzot izlēma, ka par „veselības aprūpes bāzes programmas minimuma līmenī” sniegtu medicīnas palīdzību no pacienta varēs iekasēt līdz pat ceturtajai daļai no pakalpojumu izmaksām. Savukārt nākamos gadus faktiski ne mirkli pilnībā nenoklusa diskusijas par to, kam tad īsti vajadzētu ietilpt valsts pilnībā vai gandrīz pilnībā apmaksātajā „minimālajā grozā” (tātad – bezmaksas medicīnas lauciņā) – un kas tajā reāli var ietilpt ierobežoto finanšu resursu dēļ. Ik pa brīdim politiķi arī ierunājās par kādu būtisku reformu šajā jomā, taču viss tā arī palika runu līmenī: nopietnākais mēģinājums datējams ar 2003. gadu, kad E. Repšes valdības laikā Veselības ministrija bija sagatavojusi pat koncepciju par obligāto veselības apdrošināšanu, taču šis plāns tā arī palika tikai uz papīra (starp citu, gluži tāda pašu obligātās veselības apdrošināšanas koncepciju Labklājības ministrija bija izstrādājusi... jau 1996. gada pavasarī, un arī to piemeklēja tieši tāds pats liktenis). Turklāt valdības pašas bija sava vārda saimnieces – pašas to deva un pašas ņēma atpakaļ: piemēram, tā pati M. Gaiļa valdība jau 1995. gada sākumā solīja bezmaksas vakcīnu pret ērču encefalītu, bet gada beigās izrādījās, ka valsts naudas pieticis tikai trešajai daļai nepieciešamo vakcīnu, - un viss... Protams, nākamās valdības šo derīgo pieredzi ņēma vērā.

Haosa turpinājums

Taču netrūka jau arī citu pārmaiņu – brīžam dēvētu arī par reformām. Pirmām kārtām jau notika izmisīga cīņa par latiem un miljoniem: tā, piemēram, 1995. gada budžeta projektā katram iedzīvotājam veselības aprūpei gadā bija paredzēti 35 lati, bet, kad mediķi streikā kategoriski pieprasīja 65 latus, valsts veselības aprūpei beigu beigās iedalīja jau 106 miljonus latu – un vidēji uz katru iedzīvotāju sanāca jau 41 lats. Tobrīd tas šķita maz, taču jaunā gadu tūkstoša sākumā tieši 1995. gads tika minēts kā īstie zelta laiki: tad, lūk, veselības aprūpei atvēlēto līdzekļu apjoms bijis veseli 4,49 procenti no iekšzemes kopprodukta, kas kaut cik atbilda Rietumeiropas vai ASV līmenim (attiecīgi 8 un 10 procenti). Savukārt visus nākamos gadus šī proporcija tikai samazinājās un samazinājās – 1996. gadā jau veselības aprūpei tika vien 4,25 procenti no iekšzemes kopprodukta, 1999. gadā – 3,71 procents, 2001. gadā – nieka 3 procenti (kaut absolūtajos skaitļos veselības budžets, protams, auga).

Gaišie prāti strādāja pie jauniem un jauniem finansējuma modeļiem – un rezultātā ap 1995. gadu norēķinu jomā valstī bija iestājies pilnīgs haoss, kas tālākajos gados vēl tika pilnveidots, liekot ārstiem un pacientiem vienā balsī lamāt izveidotās superbirokratizētās slimokases. „Sistēma, ko īstenoja Tēvzemei un Brīvībai ministrs Juris Viņķelis, radīja astoņas savstarpēji nesaistītas reģionālas slimokases, kas naudu saņem no valsts, bet atrodas pašvaldības pakļautībā. Tā Rīgas novada slimokases direktors Andris Glāzītis atļaujas tādas lietas kā uzticēt valsts finansu pārdali starpniekfirmām, lobēt zāļu vairumtirdzniecības bāzi Recipe, kaut kur pazaudēt pusotru miljonu latu Krievijas naudas, kas paredzēta PSRS Armijas veterānu medicīniskajai aprūpei utt., bet ministrs Andrejs Požarnovs par acīmredzamiem zagšanas gadījumiem nevar padzīt slimokases direktoru, viņam jālūdz to izdarīt Rīgas mēram,” – tā radīto birokrātisko un labu laiku faktiski neaizskaramo sistēmu presē 2001. gadā raksturoja kādreizējais veselības ministrs P. Apinis.

Pats A. Požarnovs pēc cīniņa ar šo sistēmu un demisijas 2002. gadā publiski pavēstīja, ka veselības aprūpes jomā „valsts pārvaldes sistēma ir sapuvusi un satrunējusi” un ka ar Rīgas novada slimokasi viņš esot „cīnījies kā ar murgu”. Savukārt, iespējams, viskrāšņāko situācijas raksturojumu 2001. gadā Neatkarīgajā Rīta Avīzē sniedza Latvijas Ķirurgu asociācijas prezidents un slimnīcas Gaiļezers ķirurģiskās klīnikas vadītājs Gunārs Purmalis:

„Mūsu Latvijas medicīnu stūrē slimokases, kas ir visbirokrātiskākā sistēma valstī. Tā pati sevi garantē, aug lielāka un kā ļaundabīgs audzējs iespiežas valsts organismā. Sevis uzturēšanai tā apēd jūtamu daļu no veselības aprūpes budžeta. Tiek remontētas lielas mājas, iekārtoti kabineti veselai armijai darbinieku, kuru vidējā alga ir trīs reizes lielāka nekā ierindas ārstam, bet priekšniekiem – divreiz lielāka nekā Valsts prezidentei. Trīs gados nobrauc lepnas mašīnas un nomaina ar vēl lepnākām. Lai smeltos pieredzi, apceļo ne tikai Eiropu, bet arī Indiju un citas eksotiskas zemes. Mums, pārējiem, braukājot tikai pa Latviju, ir ļoti viegli jebkurā pilsētā atrast slimokasi, jo tā ir vislabāk sakoptā un izremontētā ēka pilsētā ar apzeltītām izkārtnēm (piemēram, Limbažos), līdzās esošās slimnīcas parasti ir gaužām noplukušas.

Armija kontrolārstu – bijušie un ar dzīvi neapmierinātie speciālisti – ir gatavi pārmācīt kolēģus, kas palikuši ārstēt viņu bijušos slimniekus, tikai īsti to neprot. Ārsti tiek turēti pastāvīgās bailēs, jo regulāri maksā sodanaudas par nepareizu ārstēšanu. Slimnīcu vadītāji ilgi nevar pretoties slēgt diskriminējošus līgumus ar slimokasēm, jo darbinieki paliks bez algām, ēkas – bez apkures un elektrības. Sevišķi nemīlētas ir lielās universitāšu klīnikas, jo tajās pārāk dārgas (modernas) tehnoloģijas un izglītots personāls, smalkas reanimācijas nodaļas, kas neļauj nomirt nerentabliem pacientiem. Izdevīgāk ir slēgt darījumus ar lokālām slimnīcām, kas saprot slimokasu vajadzības. Jo labākas slimnīcas, jo labāks līgums. Lielām klīnikām paliek tas, ko citi neprot ārstēt. Ja naudas šīm nepietiek, gan izķepurosies, jo tur ir pietiekami gudras galvas. Vai tad labā slimnīcā drīkst guldīt sliktu slimnieku? Bet kā ir ar profesionālo asociāciju viedokli? Slimokasei tas vajadzīgs tikai jau gatava uzspiesta viedokļa akceptam.

Īsā laikā radītie ģimenes ārsti savukārt ved medicīnu senatnē. Slimo var ārstēt kā tīk, ka tikai nauda netiek tērēta. Bez atļaujas nekur citur viņš aizbraukt nevar, un aptiekā viņam zāles nedrīkst pārdot. Ja slimība kļūst bīstama, ātrā palīdzība aizved uz universitātes klīniku. Lai tad viņi ārstē! Kā ārstēt – noteikusi slimokase. Nedrīkst pārāk labi ārstēt. Ja pirms noteiktā laika izrakstīsi – nedabūsi pilnu samaksu, tāpat kā par ieilgušu ārstēšanu. Tātad veselākos paturi ilgāk, bet slimos raksti laikus mājās, tad būsi pareizi tērējis medicīnas naudu. Ir noteikts, ar kādu slimību, cik garā rindā jāstāv. Slimnīcas ārstam neko nevajag domāt, tikai darīt. Viszinošākie ārsti sēž slimokasēs un domā. Slimnīcas ārstam vairāk jādomā, kā ģimenē savilkt galus, kur nu vēl par dārgiem kvalifikācijas kursiem vai pieredzes apmaiņu. Slimniekiem jāsaprot, ka gudrākie ārsti ir slimokasēs, kas visu zina un prot, tātad ir noteicēji visās slimnieku un ārstu situācijās. Jau šodien ir kāds pustūkstotis slimokases ārstu, un, tā kā viņi vairojas, nākotnē citi ārsti nebūs vajadzīgi. Jā! Kurp virzās Latvijas medicīna?...”

Rezultātā ap 2001.-2002. gadu kaut kā bija radusies sistēma, kura spēja noēst jebkurus valsts atvēlētos līdzekļus: jo vairāk naudas tika piešķirts, jo vairāk tās pietrūka. (Piemēram, Latvijas inteliģences apvienības kārtējā konferencē 2001. gada decembrī Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs, Saldus slimnīcas direktors Jevgeņijs Kalējs informēja, ka laikā kopš 1998. gada slimnīcu parāds pieaudzis no diviem līdz astoņpadsmit miljoniem latu.) Turklāt faktiski nepārtraukti gaisā virmoja aizdomas saistībā ar faktiski jebkuriem veselības aprūpes jomas iepirkumiem un citām iespējamām nelikumībām, - un kā gan nevirmot, ja jau 1993. gada pavasarī Valsts galvenās finanšu inspekcijas revīzijā tika konstatēts, ka 1991. gadā toreizējais veselības aizsardzības ministrs Edvīns Platkājis piedalījies vairāku medicīniskās apgādes uzņēmumu nelikumīgā likvidācijā un to īpašumu nodošanā privātkompānijām.

Un tas – neraugoties uz permanentajām runām par reformām: jau 1997. gadā veselības valsts ministrs J. Viņķelis izsludināja īstu un nopietnu reformu, kas palīdzēšot atbrīvoties no „dzimtbūtnieciskā pašvaldību diktāta”. Gadu vēlāk pie ieteikumiem par pareizajām reformām ķērās Pasaules Banka, kas nāca klajā ar patiešām racionālām, kaut zvērīgām ierosmēm (vēlākajos gados bieži pieminēto „māsterplānu”) – piemēram, desmit gadu laikā visu aptuveni 140 slimnīcu vietā izveidot desmit daudzprofilu medicīnas centrus un 24 lokālas nozīmes slimnīcas, atlikušās slimnīcas pārveidojot par sociālās aprūpes un veselības iestādēm.

Šis plāns, par kura slēgšanu pēc 20 miljonu dolāru - aizdevuma un Latvijas līdzfinansējuma – iztērēšanas Pasaules Banka paziņoja 2004. gadā, tika visādi slavēts, taču... neviens tā arī neuzņēmās tā konsekventu realizēšanu. Vairāk nekā desmit gadus pēc tā aizsākumiem bijušais Rīgas mērs Jānis Birks (pēc profesijas – ārsts) presē atzina: „2002. gadā pie varas nāca Jaunais laiks un tika izveidota Veselības ministrija, kuras pirmais ministrs, stājoties amatā, paziņoja, ka šāda reforma nav vajadzīga, jo jāmaina finansēšanas modelis, visu veselības aprūpes valsts finansējumu virzot caur privātajām (jeb „privāto”) apdrošināšanas kompānijām. Pirmā Jaunā laika ministra laiks gan bija īss, un idejas tā arī palika vēl „pirmspapīra” stadijā, toties sistēmas veģetācija turpinājās nākamo, jau citu partiju nominēto ministru laikos.”

Jāpiebilst, ka Pasaules Bankas pakalpojumus tiešām nevarēja vērēt viennozīmīgi – piemēram, 2001. gada rudenī atklātībā nonāca dati, no kuriem izrietēja, ka no Pasaules Bankas aizdevuma veselības reformai līdz šim gandrīz puse (49% no 3,4 miljoniem latu) tērēta nevis kādām praktiskām vajadzībām, bet gan dārgu konsultantu algošanai. Tiesa, arī Latvijas atteikšanās no starptautiskās struktūras pakalpojumiem bija, maigi izsakoties, nepieklājīga: „Patiesībā Pasaules Banka vēl nemaz nezina, ka Latvija atteikusies no sadarbības veselības reformas otrajā fāzē un līgumos paredzēto 20 miljonu ASV dolāru kredītu neņems. 17. jūlijā veselības ministre Ingrīda Circene gan par to paziņoja publiski, un par pašsaprotamu, jau sen nolemtu lietu to uzskata gan Veselības ministrijas, gan Finanšu ministrijas ļaudis. Taču pašai Pasaules Bankai aizsūtīt kādu vēsti ir piemirsies,” 2003. gada augustā situāciju raksturoja īsu mūžu piedzīvojušais žurnāls Kas Notiek?.

Turklāt tāpat vien notika arī ar pašslavēto „zelta roku” īpašnieka, Jaunā laika veselības ministra Āra Audera iecerētajām reformām – viņš vēl 2003. gada sākumā paspēja izlielīties tikai ar to, ka sekmīgi veicis pirmo lielo reformu un „radījis spēcīgu administratīvo sistēmu, kas ir spējīga veikt pārējās reformas”, taču, ticis pie krimināllietas par nelikumīgu maksājumu pieņemšanu no pacientiem, no amata izlidoja – un izrādījās, ka radītā sistēma nekādas reformas ij netaisās īstenot. (Starp citu, 1993. gadā par pateicībām ārstiem, konfekšu kastēm, konjakiem un līdzīgām lietām vēl tika runāts kā par pašsaprotamu lietu, un arī tad, kad Veselības centra 4 vadītājs Māris Rēvalds 1996. gada beigās paziņoja, ka „man ir savs morāles kodekss: ja pacients kaut ko dod, tad es no viņa ņemu, atskaitot tādus gadījumus, kad skaidri redzi – viņš velk laukā pēdējo; ja pacients neko nedod, tad tas nekādā gadījumā neietekmēs viņa ārstēšanas kvalitāti; ārsts nedrīkst nodarboties ar izspiešanu”, neviens viņu linčot netaisījās. Par kaut ko sliktu un nepieņemamu „pateicības” ārstiem kļuva tikai ap 2002.-2003. gadu.)

„Par visu to, kas desmit gadu laikā noticis medicīnā, jāatbild visiem labklājības ministriem, to skaitā arī Andrim Bērziņam, kas ieņēma šo amatu Gaiļa valdībā. Nauda izcīnīta, bet diemžēl tā neaiziet līdz slimniekam, ārstam. Tā aiziet tālus ceļus gan caur zāļu tirgotājiem, gan slimnīcu remontiem un dažādu tehnoloģiju pirkšanām. Visur tiek nosmelts krējums, bet slimnieks un māsiņa paliek par malējiem. Iesākts bija labi – bija Pasaules Bankas pētījums, māsterplāns, kā reformēt medicīnu. Nepietika dūšas, politiskā spēka un gribas to visu realizēt. Jo bija jāsaskaras ar grūtībām, jāsamazina neefektīvās slimnīcas, poliklīnikas, viss, kas noēd naudu, bet nedod cilvēkam labumu. Tas viss bija jāizdara tikpat nežēlīgi, kā es to darīju ar ceļiem. Nauda ir jātaupa. Medicīnā tas nav izdarīts, un par to ir jāatbild Andrim Bērziņam kā premjeram un bijušajam labklājības ministram un Tēvzemei un Brīvībai, kuras ministri visus šos gadus bijuši atbildīgi par labklājības jomu,” – tā ilgus gadus valdījušo neizlēmību un birokrātijas audzēšanu pēc aiziešanas no Latvijas ceļa 2002. gadā presei paziņoja ekspremjers V. Krištopans.

Turklāt interesanti, ka vēl dažus gadus pēcāk ko ļoti līdzīgu bija gatavs atzīt arī V. Krištopana pieminētais bijušais Ministru prezidents un labklājības ministrs Andris Bērziņš: „Veselības sistēma mocījās tādās radību mokās ar konceptu – ko tad darīt, uz kādu modeli tad iet. Man šķiet, ka viņi līdz šim brīdim nav beiguši. Kad mēs bijām pielikuši lielo punktu sociālās drošības sistēmai, tad savu modeli atrada arī veselības sistēma. Tikai tad sāka ar Pasaules Banku izstrādāt māsterplānu, kurš joprojām ir nerealizēts, bet bija gatavs jau 2001. gadā. Māsterplāna būtība ir optimizēt sistēmu. Lai optimizētu sistēmu, vajag papildu līdzekļus. Lai sistēmu optimizētu, ir skaidrs, ka kādam kļūs sliktāk, bet ir jāparāda, cik daudziem paliks labāk. Lai parādītu, ka ir ieguvēji, tad ir jābūvē jaunā sistēma ar kaut kādiem noteiktiem mērķiem. Požarnovs, kas tobrīd bija man vietnieks, nobijās. Es teicu, liec galdā Ministru kabinetā un apstiprināsim. Bet viņš nobijās...”

Protams, ne jau A. Požarnovs bija vienīgais bažu un neizlēmības māktais. Tā nu, stājoties pie pienākumu pildīšanas 2004. gada beigās, kārtējais veselības ministrs Gundars Bērziņš (īpašs ar to, ka bija bez kādām specifiskām zināšanām šajā jomā) varēja presei godīgi atzīt: „Medicīnā daudzas lietas man vēl ir kā balta lapa, jo neviena ilgtermiņa programma nav apstiprināta, tu te vari „slēpot”, kā vēlies, kaut uz galvas un frīstailā. Patiesībā ir jāiebrauc sliedes un jāievieš kārtība. Sistēmā bezjēdzību, neloģismu, visatļautības ir tik daudz, ka, uz šejieni nākot, es pat iedomāties nevarēju, ka ir tik slikti...” Un... bildis šos vārdus, arī viņš reformu vietā ķērās pie milzīga finansējuma iegrūšanas jau esošajā uzblīdušajā sistēmā – akurāti atbilstoši M. Bendika skarbajam vērtējumam: „Tā sistēma nekad nav bijusi virzīta uz pacientu kā mērķi. Viss, par ko runā, ir – cik naudas iedot slimnīcai, cik ārstiem, bet ne vārda par pacientiem un to, cik naudas vajag, lai viņi kļūtu veselāki. Tas ir kā vienas rūpnīcas vadītājs prasītu akcionāriem investīcijas, jo viņam ir tik un tik strādnieki un tik un tik virpas. Bet ko tu esi savirpojis? Ar kādu peļņu tas ir pārdots? Nē, nē, mums ir tik un tik strādnieku, un viņiem vajag pielikt tik un tik pie algas. Tā ir pilnīgi aplama pieeja sistēmai...”

Un tā nu sistēma 2005. gadā izskatījās šādi: Latvijā kopā bija 7883 ārsti, 1070 ģimenes ārstu prakses, 2494 ambulatorās veselības aprūpes iestādes, 1287 zobārsti, 13 plastiskie ķirurgi un 21 psihoterapeits. Kas attiecās uz veselības aprūpes iestādēm, tad valsts pārziņā bija lielās viena profila medicīnas iestādes un dažas no lielajām daudzprofilu slimnīcām (piemēram, „Stradiņi”), savukārt visas pārējās lielās slimnīcas visā Latvijā bija pašvaldību pārziņā. Varēja runāt tikai par dažām salīdzinoši nelielām privātām slimnīcām, toties ambulatorā aprūpe lielākoties visā Latvijā bija privātās rokās, – vismaz Rīgā noteikti (lai gan arī tur bija vairākas lielas pašvaldības poliklīnikas). Ģimenes ārstu līmenī visa veselības aprūpe pamatā bija tikai privāta – ārstu prakses tikai īrēja telpas valsts un pašvaldības iestādēs. Un... tikai retais šīs sistēmas pārstāvis varēja iztikt bez vismaz daļēja valsts finansējuma...

Sasniegumi un antisasniegumi

Tiesa, tas gan nenozīmē, ka Latvijas medicīnā divdesmit gadu laikā nenotika arī nekas labs, - galu galā deviņdesmito gadu sākumā daudzas poliklīnikas vēl strādāja ar Armēnijā sešdesmitajos gados ražotiem rentgenaparātiem. Valstī – turklāt arī par privāto uzņēmumu līdzekļiem – parādījās līdz tam neredzēta aparatūra (piemēram, Māra Andersona vadītā medicīnas sabiedrība ARS uzstādīja pirmo ekstrakorporālās litotripsijas aparātu, līdz ar ko pacientiem vairs nebija jāliekas zem ķirurga naža, lai tiktu vaļā no nierakmeņiem). Tāpat tika veiktas gan pirmās sirds transplantācijas operācijas (pirmā – 2002. gadā Sirds ķirurģijas centra vadītāja profesora Romāna Lāča vadībā), gan dažādu norautu ekstremitāšu piešūšana; 1997. gadā, pateicoties Latvijas Ģimenes centra ginekologam Voldemāram Lejiņam, piedzima Latvijā pirmie bērni, kas bija radīti ārpusķermeņa apaugļošanas ceļā, - un tā tālāk, un tā tālāk..

Tiesa, arī šajā ziņā veselības aprūpē valdošais haoss uzspieda savu zīmogu. No vienas puses – līdzekļu trūka; no otras – dārgās iekārtas tika iegādātas bez kādas sistēmas, nedomājot par to, lai uz katru moderno aparātu būtu pietiekams, ne par lielu, ne par mazu, potenciālo pacientu loks. „Es teiktu, ka mēs esam pārsātināti ar aparatūrām. Mēs esam sapirkuši dārgu aparatūru mazās slimnīcās, kur tās nekad nespēs amortizēties, bet noveco pietiekami ātri. Nav noslodzes, nav izmeklējumu, nav arī cilvēku, kas to prastu izdarīt, nav speciālistu. Katras slimnīcas galvenais ārsts sit sev pie krūtīm, ved ekskursijās – redziet, mums te tāds tomogrāfs un tāds angiogrāfs. Tur, man liekas, tā nauda, labu mērķu vadīta, tika iemesta, bet nebija konsekvences un nopietna plāna. Un tagad pie tā atgriežas vēl vienu reizi,” skumji teic A. Bērziņš.

Viņam jau dažus gadus iepriekš vēl skarbākā formā piekrita arī P. Apinis: „Mūsu valsts budžetā medicīnai paredzētā nauda ir pārsūknēta zāļu un aparatūras firmām. Mums ir daudz lielāks datortomogrāfu blīvums nekā jebkurā bijušajā Austrumeiropas valstī. Mums ir dārgākās zāles Austrumeiropā. Neticiet, ka labklājības ministri bezpalīdzīgi skatījušies, kā tiek skrūvētas zāļu cenas īpaši apmaksājamiem medikamentiem, nepamanot kādu nelielu finansiālu saistību ar savu vai partijas budžetu...” Līdzīgus vārdus presē pauda arī J. Birks: „Tika pirkta dārga medicīniskā aparatūra, par valsts naudu veikti remonti un citi uzlabojumi. Blakus esošās slimnīcas nevis sadarbojās, bet konkurēja. Šādas uzņēmējdarbībā sakņotas attiecības ir apsveicamas, ja konkurence tiek īstenota par privātiem līdzekļiem, nevis 90 procentu ienākumu gūstot no valsts finansētajiem veselības aprūpes pakalpojumiem...”

Taču skumjākais tas, ka viss šis medicīniskais haoss neizbēgami atsaucās arī uz iedzīvotāju veselību. Latvijā saprotamu iemeslu dēļ nekad nav veikti pārliecinoši pētījumi par to, cik cilvēku zaudējuši dzīvību gan novēlotas, gan nekvalificētas, gan vienkārši nesaņemtas medicīniskās palīdzības dēļ, taču jau 1994.-1995. gadā sākās difterijas saslimšanu vilnis, 1995. gadā izrādījās, ka valstī ir rekordaugsts saslimstības līmenis ar sifilisu, nākamajos divos gados ļoti būtiski palielinājās saslimšana ar dizentēriju, bet 2002. gadā Latvija ierindojās otrajā vietā visu pasaules valstu vidū pēc zāļu nejūtīgās tuberkulozes jaunatklāto gadījumu īpatsvara.

Novērtē šo rakstu:

8
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...