Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?
Renārs Putniņš, neiroķirurgs20.05.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Vai ir sasniegta uzvara onkoloģijā, kuru ministre pasludinājusi par "savu prioritāti"? Vai "zaļais koridors" ir uzvara? "Zaļais koridors" ir tikai viens sistēmas elements, kas pacientiem ļauj īsākā laikā tikt pie vajadzīgā onkoloģijas speciālista.
Protams, savlaicīga nokļūšana pie speciālista ir ļoti svarīga, taču, ja tai neseko iespējas pacientiem saņemt savlaicīgas operācijas, efektīvu terapiju, rehabilitāciju, tad "zaļais koridors" ir kā teikums ar daudzpunkti. Ja turpinājuma nav, tad "zaļajam koridoram" nav vajadzīgās nozīmes, un tā ir sevis un sabiedrības mānīšana.
Mani kolēģi onkologi var apstiprināt, ka operāciju gaidīšanas rindas nav sakārtotas, gandrīz nevienas onkoloģiskās slimības pacientiem nav pieejama modernākā terapija un efektīvi medikamenti. Ja ministre šo iesākto teikumu saviem spēkiem nespēj pabeigt, acīmredzot ir vajadzīga palīdzība un enerģiska rīcība arī no citiem.
Vairāki Veselības ministrijas pēdējā laikā sagatavotie dokumenti[1] atklāj gandrīz vai juceklīgas pretrunas attiecībā uz līdzekļu apjomu, kādu onkoloģisko slimību ārstēšanai ministrija tuvākajos gados plāno pieprasīt. Dokumentos norādītās atšķirīgās summas nerada pārliecību, ka līdzekļi vispār tiks pieprasīti modernai terapijai un efektīvai ārstēšanai, līdz ar to ir pamats bažām par iespējām sasniegt valdības izvirzīto mērķi, proti, onkoloģisko pacientu dzīvildzes palielināšanu.
Zīmīgi, ka Onkoloģijas plāns Veselības ministrijas līdz galam nepaveiktā darba dēļ joprojām nav pieņemts. Pacientu biedrība ir savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu, lai pievērstu likumdevēju uzmanību un Saeimas deputātus mudinātu novirzīt papildu līdzekļus, taču nu ir neizpratnē par notiekošo un sāk zaudēt jebkuru ticību tam, ka valsts ieklausās tautas balsī.
Uzsākot lielas, apjomīgas reformas, būtu pareizi uzturēt ciešu un regulāru dialogu ar reformu sekmīgā iznākumā visieinteresētāko grupu – pacientiem. A.Čakša sevi pozicionējusi kā pacientu ministri, bet vai esam dzirdējuši, ka veselības ministre, piemēram, reizi četros mēnešos tiekas ar 10-20 pacientu organizācijām, lai skaidrotu un gūtu atbalstu plānotajām pārmaiņām? Diemžēl neesam neko dzirdējuši.
Jāsaprot, ka bez pacientu pieredzes un ciešas iesaistes reformas veikt būs daudz grūtāk. To lieliski apzinās Eiropas Savienības valstīs, kur pacientu iesaiste ir viens no pārmaiņu sekmīga rezultāta pīlāriem. Ieklausīšanās pacientos pašreizējai veselības ministrei nav raksturīga, un tas liek domāt, ka pacienti nav viņas prioritāte.
Par zināmu vienaldzību liecina arī tas, ka ilgstoši Veselības ministrijā atvilktnē nogulējušais infekcijas slimību ierobežošanas plāns dienasgaismā parādījās, diezgan lielā mērā pateicoties Saeimas deputātu regulāri izdarītam spiedienam uz ministri.
Jāatzīst, ka situācija pašlaik ir ļoti nopietna - Latvijā faktiski ir HIV epidēmija. To nevajadzētu slēpt, jo sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, lai zinātu patiesību un līdz ar to spētu izvēlēties arī pareizos instrumentus situācijas atrisināšanai.
Ministre turpina iesākto solīšanas praksi arī tādu diagnožu kā Krona slimība un psoriāze pacientiem, par ko kārtējo reizi varējām pārliecināties par veselības jomu atbildīgās Saeimas komisijas sēdē 10. maijā. Tā vietā, lai likvidētu šo pacientu ilgstošo diskrimināciju, viņiem tiek sniegti arvien jauni solījumi par terapijas pieejamības uzlabošanu. Tas ir vēl viens uzskatāms piemērs ministres diezgan lielajai vienaldzībai pret pacientiem.
Veselības aprūpes reformas nav iespējams īstenot bez apjomīgiem papildu līdzekļiem, tādēļ nav pieņemams, ka veselības ministre cīņā par naudu pašizolējas. Mantojumā no Gunta Belēviča tika saņemts skaidrs rīcības plāns ar termiņiem, kuros bija jāizdara konkrēti darbi un aprēķini, bez kuriem jebkura sekmīga veselības aprūpes reforma nav iedomājama, – jāzina, cik kas maksā, kādi kvalitātes kritēriji tiek ievēroti un kā nodrošināt pasākumu īstenošanu esošā un nākotnes budžeta ietvarā.
Laikā, kad mediķu un pacientu organizācijas, uzņēmēji un politiķi, kā arī sabiedrība kopumā atbalsta lielāku līdzekļu piešķiršanu veselības aprūpei, veselības ministres pašizolēšanās un Finanšu ministrijas rīcības gaidīšana ir nepareizā taktika un arī to var uzskatīt par vienaldzības pazīmi.
Tādēļ nav brīnums, ka maija beigās veselības sektoram papildus pieejamo līdzekļu ailē varam ierakstīt vien treknu nulli. Uz budžeta deficīta pieauguma rēķina veselības aprūpei pieejamā nauda ir īslaicīgs izņēmums un nav Veselības ministrijas nopelns.
Par vairākām nozarei svarīgām tēmām, piemēram, medicīnas māsu un ārstu algu palielināšanu, slimnīcu izvietojumu ministre periodiski ir runājusi, taču tas nerada iespaidu par skaidriem lēmumiem, kas balstīti nevis uz izjūtām, bet konkrētiem aprēķiniem un ieguvumiem nozarei. Jāsecina, ka tiek runāts tikai par iecerēm un pieņēmumiem. Pie labākās gribas mēs tomēr nevaram runāt par kādu īstu veselības ministres darba uzvaru.
Ministri Andu Čakšu var uzslavēt vienīgi par spēju pārliecinoši runāt medijos, kas liecina, ka viņai piemīt PR speciālistiem tik vajadzīgās komunikācijas spējas. Diemžēl par viņas spējām vadīt veselības nozari nevar pateikt neko labu. Rodas iespaids, ka kaut kur ministres fonā ir kādi cilvēki, kuri bauda ministres uzticību un manipulē ar viņu savās ļoti privātās interesēs.
Ja ministre nevēlas cīnīties par naudu pacientiem un mediķiem, par nozares izaugsmi, vai mums ir vajadzīga tāda ministre?
[1] Informatīvais ziņojums "Par veselības reformas pasākumu īstenošanu 2017.gadā"; Konceptuālais ziņojums ''Par veselības aprūpes sistēmas reformu"; "Onkoloģijas plāns 2017.-2020.gadam''
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
