Vientuļo zeķu ceļš uz gaišo zaļo nākotni

Viens no centrālajiem uzstādījumiem šai jaunajā pasaules kārtībā būs tas, ka ceturtajai industriālajai revolūcijai ir jābūt gan taisnīgai, gan zaļai. Gan milzu globālās stratēģijās, gan mūsu ikkatra viena ikdienā. Aicinu paturēt redzeslokā abus mērogus – gan globālo, gan humāno –, lai varētu pasaules sāpi uztvert cilvēciski pazīstamā situācijā.

Tā katrs veļasmašīnas lietotājs zina, ka ar laiku no tās izņemtās zeķes visas vairs nav saliekamas pa pāriem. Pa kādai pazūd bez pēdām, bet citas no sākotnēji melnām pēc dažām mazgāšanas reizēm pārvēršas 50 dažādās pelēkā nokrāsās. Līdzīgi kā ar globālo klimata maiņu, par kuras iemesliem var šaubīties, bet par rezultātiem ne, arī zeķu vientuļnieču rašanos līdz galam nav izskaidrojuši pat britu zinātnieki, bet fakti ir neapstrīdami.

Ziņās dzirdēju, ka ir tāda franču iniciatīva Chaussettes Orphelines, kur firma pieņem šādu bāreņzeķu sūtījumus – mērogs esot tonnu tonnas –, un pēc pārstrādes iegūto jauno materiālu franču brīnumdari pārvērš jaunās modes precēs. Reciklēšana kā vientulības un bārenības risinājums, zaļš un taisnīgs bez gala. Tādas firmas plaukst pa visu plašo pasauli, Austrāliju ieskaitot.

Mums daudzcietušajā latvju zemē ir viena ļoti līdzīga vientuļnieku problēma, proti, pēc katrām vēlēšanām veidojas deputātu bariņš, kuri ir politbāreņi. Un līdzīgi kā ar klimata maiņu vai zeķu pāru izjukšanu rezultāti ir skaidri redzami un ar pieaugošu tendenci. Tā šobrīd Saeimā ir jau trīspadsmit ārpusfrakciju deputāti, lai arī sākotnēji, tūlīt pēc vēlēšanām, tāds bija tikai viens. Problēmas mērogam vienkārša ilustrācija: šo politbāreņu ir vairāk nekā deputātu četrās no septiņām frakcijām.

Tos tak arī varētu reciklēt, ņemot vērā jauno, zaļo pasauli, uz kuru virzāmies nevaldāmā apņēmībā, ne? Tiesa, tiešā veidā no vienas kompānijas izkritušo iemurdzīt citā neļauj pašreizējā Saeimas frakciju veidošanas kārtība, bet kaut kas tak te būtu jāpasāk. Taupīgums un atjautība vienumēr ir bijuši mūsu tautas dzīvesziņas kodolā, kas ļāva izdzīvot cauri laiku laikiem.

Tā skaudrajos padomju laikos, kad sievietes valkāja neilona zeķes, ne zeķbikses, pagalam caura zeķe tika degradēta par mājas vīna filtra materiālu, bet veselākā (tā, kurai bija tikai daži uzņemti valdziņi) sapārota ar līdzīgu, un tad abas pavārīja stiprā melnajā tējā. Rezultātā tām izveidojās vienāds tumšs tonis, un – hopā! – jauns pāris rokā.

Pārot varēja arī zeķbikses, jo bieži vien caurumi tām bija dažādās vietās, līdz ar to, saprātīgi sapārotas, tās varēja pavilkt zem garajām biksēm, dodoties uz subotņiku aukstākā pavasarī. Paslepen šādu metodi izmantojuši arī bļitkotāji, bet saprotamā kārtā tā netika daudzināta.

Kā redzams no pieredzes, vienkāršas un ekoloģiski visnotaļ pareizas metodes ar pārkrāsošanos un tukšumu slēpšanu mūsu politiskajā praksē jau sen ir ierastas un dod cerēto rezultātu, ko varam vērot vai ik dienas tiešraidēs un visur citur.

Bet! Pie sasniegtā mēs nedrīkstam apstāties. Franču zeķu projekts paredz to savākšanu un nosūtīšanu pārstrādei, kā rezultātā no tonnām vairs nelietojama tekstila rodoties augstās modes produkcija. Skeptiķi varētu teikt, ka zeķes, it īpaši izmazgātas, nesver daudz un to pārsūtīšana nav pārāk dārga. Cita lieta ir labi barots tautas kalps – ne aploksnē, ne vienkāršā banderolē to neietūcīsi.

Pēc risinājuma jāraugās jau iedibinātā ekoloģisku risinājumu praksē. Tā lērumam preču savākšanas un reciklēšanas izdevumi jau ir iekļauti cenā, un pareiza šādu izdevumu noteikšana ir viena no galvenajām problēmām nu jau gadiem ilgi muļļātajā taras depozīta sistēmas sāgā. Bet viņi tur ņemas ap miljoniem potenciālu vienību, kamēr reciklējamo deputātu skaits diez vai pārsniegs 60–70 gabalu vienā ciklā.

Reciklēšanas izmaksas jāiekļauj preces cenā, šajā gadījumā – pie saraksta iesniegšanas visai dokumentu gūzmai klāt jāpieliek arī attiecīga naudiņa, par kuru pēc mazgāšanas par vientuli kļuvušais varētu tikt pārsūtīts pārtapšanai jaunā kvalitātē. Ieteicams, uz Franciju vai vēl labāk uz Austrāliju.

Jaunais zaļās un taisnīgās domāšanas koncepts, izmantojot jau citās dabas aizsardzības cīņās iemēģināto, var tikt projicēts uz mūsu praksi plašā spektrā. Nu, piemēram, obligātā bioetanola piešprice – kādēļ tikai dīzelim? Vai mazums tādu pārtikas produktu, kas pamatā tiek ražoti no izrakteņiem? Piemēram, spridzīgi dzērieni no naftas un gāzes, tortes un kūciņas no silikāta un grants – tiem tak etanola piedeva būtu gan ekoloģiski, gan kulināri labvēlīga!

Un tam visam varētu piekārtot mazu, bet taisnīgu sabiedrisko attiecību kampaņu par ekoloģiski tīriem dažsimt tūkstošiem, kuras ietvaros piedāvātu reciklēt vecos lozungus, piemēram, klasisko Dreslera peršu “zaļais ceļš uz zilo tāli, klāts ar ilggadīgu zāli” transformēt par “zilais ceļš uz zaļo tāli” utt., bet jau apnikušo un acīmredzami no realitātes izkritušo lozungu par vienu taisnību visiem, kas kaitina apspriežu tiešraides vērotājus, nomainīt pret skanīgu un mūsdienīgu:

“Gūt var ņemot,

Gūt var dodot, –

Metāllūžņus vajag nodot!”

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Novērtē šo rakstu: