Viņķele, Šuplinska, Petraviča – trīs spilgti arogances un nekompetences piemēri Latvijas politikā
Pietiek lasītājs16.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jūnijs iesākās ar ziņu par Krišjāņa Kariņa valdības restartu. Amatos stājās četri jauni ministri, to skaitā tika nomainīta izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) un labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV). Tagad ir nomainījušās visas trīs vēsturiskajā fotogrāfijā redzamās ministres – Ilze Viņķele (Attīstībai/Par), I. Šuplinska un R. Petraviča. Visas trīs ministres Latvijas politikas vēsturē ieies kā vienas no visnekompetentākajām un arogantākajām! Diemžēl sekas jutīsim vēl ilgi. Un arī maksātāji par šo klaunādi būsim vien mēs paši - nodokļu maksātāji.
Ko tad aiz sevis ir atstājušas bijušās ministreles – Viņķele, Šuplinska un Petraviča?
Kā pirmajai amatu nācās pamest veselības ministrei Ilzei Viņķelei. Tielējoties un negribīgi, bet aizgāja. Ko no viņas mantojām? I. Viņķele ministrijā aizsāka neformālo sapulču kultūru un darba sarunas gaiteņos. Tas bija labs formāts, lai par saviem lēmumiem nebūtu jāuzņemas atbildība un lai varētu brīvi sarunāt naudas dalīšanu savējiem. Sak, sanācām, paspriedām, bet tā jau tāda papļāpāšana starp savējiem vien bijusi.
Rezultāts bija visiem redzams – COVID-19 vakcīnu piegādes izgāšanās, finanšu līdzekļu dalīšana savējiem, piemēram, VM parlamentārā sekretāra Ilmāra Dūrīša pietuvinātās Latvijas Lauksaimniecības universitātes pseidopētījumiem, kā arī atbildības nogrūšana uz ierēdņiem brīdī, kad sākās vainīgo meklēšana par bezatbildību. Āža kāja līda laukā teju no katras budžeta ailītes, kas tika novirzīta savējiem.
Saeimā neievēlētā, bet no partijas par ministri ieliktā I. Viņķele noteikti būtu nominējama kā viena no visu laiku arogantākajām ministrēm. Atcirst pretī un mātišķi pamācīt – uz to viņai bija īpašs talants. TV, radio intervijās vai pat savos sociālo mediju profilos viņa regulāri prata izsmiet pie Āgenskalna tirgus vai mazpilsētā sastaptos līdzcilvēkus, kas neprotot maskas valkāt, komandantstundu ievērot utt. Sarkasms ir īpaši netalantīga, bet varas kāra politiķa pazīme. Vīnā ir patiesība.
Ko aiz sevis ir atstājusi izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska? I. Šuplinskai izdevās sanīsties ar visiem nozares pārstāvjiem un organizācijām. Intrigu vērpšana un kliegšana uz saviem padotajiem bija viņas īpaši izkoptais talants. Bet, kā jau nākas, partijas negauši nepiemirsa arī par naudas dalīšanu savējiem.
I. Šuplinska ar saviem rokaspuišiem (ierēdņus - zēnus, vēlams, bailīgus Ilga bija īpaši iecienījusi kā savus padotos) pamanījās novirzīt valsts nodokļu maksātāju naudu partijai pietuvinātā TV kanāla “Tava klase” atbalstam. Par projekta izpildproducentu tika izraudzīts ministres partijas biedrs Andris Gross. Savukārt solītā augstākās izglītības reforma un sagatavotais Augstskolu likums bija tik nekvalitatīvs, ka, to izskatot Saeimas komisijā, tika iesniegti vairāk nekā 300 labojumu.
Pretlikumīga izrādījās I. Šuplinskas tiesvedība pret LU rektoru Indriķi Muižnieku. Nekompetence un paviršība mijās ar ministres nepārtrauktu melošanu. Rezultātā tika grauta visas augstākās izglītības nozares reputācija, faktiski tika grauta uzticība Latvijas valstij. Šāda retorika ierasti ir bijusi raksturīga Krievijai draudzīgiem politiķiem. Neko citu jau no bijušās komjaunietes nevarējām gaidīt. Skumji, ka to tik vēlu pamanīja viņas partijas vadība.
Kad pienāca ministres Ilgas laiks aiziet no posteņa, atklājās viņas patiesā daba: indīga žults sāka līt nu jau pāri arī savējiem – TV ekrānos par kretīniem u.tml. tika saukti gan premjers, gan koalīcijas partijas, gan pašas partijas valde. I. Šuplinskai, kura reiz lielījusies, ka uz viņu ķeroties vien trakie un alkoholiķi, rupjāks vārds jau nekad nav bijis svešs. Citējot pašu ministri, tas jau gan laikam vien s... uz pannas.
Labklājības ministre Ramona Petraviča bija parodija par ministri. Tā bija parodija par rūpēm par labklājības nozari. Tā vietā, lai rūpētos par sabiedrības atstumtākajiem pārstāvjiem, R. Petraviča regulāri gozējās dzeltenās preses slejās, atrādot jaunāko manikīru, frizūru, kleitas, kurpes, peldkostīmus…
R. Petravičas nekompetence rezultējās desmitu cilvēku nāvēs veco ļaužu pansionātos. Latvija joprojām ir starp pēdējām valstīm Eiropā, kurā pret COVID-19 pietiekamā apjomā tiek vakcinēti vecākā gada gājuma cilvēki. Tās ir ministres nekompetences un bezatbildības sekas. Tās ir sekas tam, ka ministra amatā tiek iebīdītas vannabī cacas, kas ne nieka nejēdz no darāmajiem darbiem…
Lūk, vai par ministriem var tikt virzītas personas, kas neko nesaprot no nozares? Kuras interesē tikai pašlabums un intrigas? Vai partijas un politiskā elite vēlas turpināt arogances, bezatbildības un nekompetences kultūru, vai arī tomēr par ministriem būtu jāvirza cilvēki, kuri prot veidot dialogu, ieklausīties nozarē, piedāvāt ilgtermiņa risinājumus un galvenais – uzņemties atbildību? Jo politika nav tikai arogantu un pusizglītotu pašmīļu šovs, bet gan smaga, atbildīga un gudra profesija!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
