Iesaki rakstu: 
Zolitūdē notikušajai traģēdijai ir jākļūst par tautas modinātājzvanu. Jo notikušais ir tikai aisberga redzamā daļa tam, kas notiek ar visu mūsu valsti – Latvija ir caurausta ar šo mazspējīgo bezatbildību, kas gatavo mums tādu pašu likteni kā Maximas lielveikals, kurš tiek kopts un veidots no ārpuses, lai būtu pats skaistākais, cenšoties panākt šo ārējo skaistumu („veiksmes stāstu”), nerēķinoties ar nesošo konstrukciju iespējām, turklāt vēl izvēloties aplamu projektu, pēc kā to visu īstenot.
Un kas par to, ka ir tā – galvenais jau, lai ir saskaņots, ar ko vajag, un ir kāds, kas mums ir pateicis, ka viss ir pareizi un labi. Ar to pietiek, lai pašapmierināti turpinātu. Lai arī tāpat kā Maximā sabiedrībā ik pa brīdim ieskanas trauksmes zvani - kāds izmisīgi norāda uz demogrāfijas tendencēm, ka, tā turpinot, mēs aizejam nebūtībā, kāds izmisīgi cenšas skaidrot, ka, neieguldot savās zināšanās un attīstībā, mēs kļūstam par nabadzīgu piedēkļa valsti citiem, kura eksportēs nevis vērtīgas preces, bet gan vērtīgus cilvēkus, bet tie, kas būs palikuši, izmisīgi turēsies savās vietās, tāpat kā Maxima kasieri, cerot un ticot solījumiem, ka viss būs labi.
Un visi ir „nopirkušies” uz šīm cerībām – cerot, ka viss tas, ko esam izturējuši, nav bijis velti, vajag tikai vēl mazliet paciesties. Un tad vēl mazliet. Un tas nekas, ka atkal un atkal ieskanas trauksmes zvani – mums vienkārši ir jāturpina un paklausīgi jātic tam, ko mums stāsta – cik labs ir lielveikals, cik ērti tajā ir tikt pie desas un pie maizes klaipa - nu, kas nu kuram tur sanāk.
Cilvēki, uz kuriem mēs paļaujamies, ka tie ir iecelti, lai rūpētos par mums, svinīgi paraksta kārtējos papīrus un liek mums ticēt, ka tas viss ir mūsu labā – lai mums būtu stiprs jumts virs galvas un lētāka desa plauktos. Bet patiesībā tas viss var izrādīties tikai kāda savtīga labuma pēc un, lai pašiem nevajadzētu domāt, darīt un uzņemties atbildību, lai varētu piesegties ar kādu dokumentu, kas apliecina, ka tiek darīts viss nepieciešamais, lai mums viss būtu kārtībā. Un, ja arī kas tomēr notiksies, tad mēs nevis rīkosimies paši uz vietas, bet dosimies kaut kur pēc instrukcijas, nu, vai lūgsim kādam citam padomu, lai tas izlemj mūsu vietā, ko darīt. Un tas nekas, ka tikmēr sabruks kāda banka vai uzņēmums – tam mums vienmēr būs sagatavoti dokumenti, kuri pierādīs, ka viss ir izdarīts pareizi un, rūpējoties par mums.
Katram normālam cilvēkam Maximas traģēdija šķiet kā ārkārtējs notikums, bet vai tas tiešām tā ir Latvijas gadījumā – kad tā pati amorfā, likumīgā ietvarā ietērptā mazspēja rīkoties un uzņemties atbildību caurstrāvo it visu - visa valsts ir kā šī Maxima, un tas ir tikai laika jautājums, kad tās nesošās konstrukcijas reiz lūzīs un apraks visu, kas mums ir dārgs - ja vien tā tiks turpināts.
Vasarā, apspriežot Būvniecības likumu no Saeimas tribīnes, es brīdināju par to, ka būvniecības nozares regulējums ir tik liberāls, ka tas var novest pie traģiskām sekām - reiz var sabrukt kāds tirdzniecības centrs, bet neviens nevarēja iedomāties, ka viss jau ir ielaists tik tālu un tas notiksies tik drīz.
Es nevēlos, lai tas pats notiktu ar mūsu valsti. Tāpat kā to nevēlas neviens, kam ir dārga mūsu zeme.
Notikušais bija skarbs atklāsmes brīdis par to, kas patiešām ir svarīgs, kas ir tās patiesās vērtības, kas vieno mūs visus savos centienos un domās – pamēģiniet šajā brīdī cilvēkiem stāstīt, ka tam mums ir jānojauc kāds piemineklis vai jāuzraksta kāda preambula - cik nevietā un stulbi tas skanētu. Bet ikdienā mēs to aizmirstam, ļaujot sevi kā aunus sist kopā ar pierēm vienu pret otru, un tērējam šajos cīniņos savu laiku un enerģiju, kuru mēs varētu izmantot pavisam citādāk, lai tiešām veidotu šo drošo jumtu virs mūsu galvām – sev un savām nākošajām paaudzēm.
Kā pirmais solis, lai vispār dotu sev kādu cerību, ka mums tomēr ir potenciāls kaut kam tādam, ir spēt veikt godīgu un kompetentu notikušā analīzi, atzīt un atbildēt par savām kļūdām neatkarīgi no tā, zem kādas politiskās paspārnes tās ir notikušas, un kopīgiem spēkiem labot tās, lai vairāk tas nekad nenotiktos.
Vai mēs to spēsim, to bezkaislīgi parādīs laiks…
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
