Iesaki rakstu: 
Varat aizmirst par Ļeņinu - labi audzināts Itālijas akadēmiķis, kurš nomira pirms 79 gadiem, var izrādīties par visietekmīgāko no visiem marksistiem.
Marksisti nepazīst sirdsapziņas pārmetumus. Viņi nogalina, zog, melo un tēlo nevainīgos - dara visu, kas vajadzīgs revolūcijai. "Kad nāks mūsu laiks," Markss 1849. gadā rakstīja, "mēs netaisnosimies par teroru." To pierāda viņa apustuļu - Ļeņina, Staļina, Če Gevaras, Mao, Pola Pota un Kastro darbības, un tas nozīmē teroru, masu slepkavības, gulagus, "pāraudzināšanas nometnes".
Ilgākā laika perspektīvā tomēr var izrādīties, ka visefektīvākais marksists ir bijis itāļu filozofs, žurnālists un komunistu funkcionārs, kurš savas dzīves norieta gadus pavadīja Musolīni cietumos. Atšķirībā no daudziem citiem tās paaudzes komunistiem uz Antonio Gramši rokām nebija asinis. Viņš neparakstīja nekādus nāves spriedumus. Viņu pat uzskatīja par nedaudz ķecerīgu salīdzinājumā ar tā laika vadošajiem marksistiem. Taču Gramši idejas palīdz izskaidrot, kāpēc tik daudzas no Rietumu kultūras institūcijām mūsdienās ir satrūdējušas un erodējušas kreiso ideju iespaidā.
No ekonomikas līdz kultūrai
Markss uzskatīja, ka tikai divas lietas ir svarīgas: nauda un vara. Buržuāzija kontrolē kapitālistisko sabiedrību, kontrolējot rūpniecību un kapitālu. Lai "atbrīvotu proletariātu", komunistiem ir jākontrolē ražošanas līdzekļi. Tādējādi proletariāta vārdā komunistiskie režīmi vienmēr pārvalda ekonomisko darbību un stingri ierobežo privātās īpašumtiesības uz kapitālu.
Šī vīzija nosaka, ka ekonomika ir galvenais virzītājspēks visam pārējam. Kaut arī Markss, Ļeņins un daudzi citi atzina tādu spēku kā, piemēram, reliģijas esamību, viņi uzskatīja tādus fenomenus par naudas un varas attiecību blakusefektiem. Saskaņā ar šo loģiku kristietība ir "opijs" darbaļaužu šķiras postam kapitālistiskajā ekonomikā. Kad proletariāts būs ieguvis dominanci pār ekonomiku, kristietība un citas reliģijas tiks atmaskotas krāpšanā un visbeidzot izzudīs.
Antonio Gramši tomēr bija atšķirīgs viedoklis. Viņš piedzima 1891.gadā Sardīnijā. Viņš tāpat kā daudzi citi 20.gadsimta sākuma Eiropas intelektuāļi pieslējās sociālismam. Viņš kļuva par Itālijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas ģenerālsekretāru un Itālijas delegātu komunistu Internacionālē. Tādējādi viņš nokļuva Musolīni ienaidnieku saraksta priekšgalā. 1926.gada novembrī Gramši tika arestēts un daļu atlikušās savas dzīves pavadīja cietumā.
Tāpat kā daudzi citi politieslodzītie Gramši izmanto savu laiku aiz restēm, lai attīstītu savas idejas. Viņš tur uzraksta savu pazīstamo darbu Cietuma Piezīmes (Prison Notebooks https://www.marxists.org/archive/gramsci/prison_notebooks/index.htm). Tās tiek publicētas pēc Otrā pasaules kara un aptver daudzas tēmas, no Makiavelli līdz jezuītiem. Gramši vissvarīgākais arguments, kas viņu atšķir no citiem marksistiem, kuri pievērsa uzmanību rūpnīcu strādniekiem un zemnieku saimniecību konfiscēšanai, ir viņa pievēršanās kultūrai.
Būdams marksists, viņš aplūko mākslu, literatūru, izglītību utt. caur duļķaino šķiru cīņas lēcu. Bet viņš saprot, ka šīs lietas nav tik vienkārši atkarīgas no politiskiem un ekonomiskiem spēkiem, bet pat veido tos. Tātad, ja kreisie grib uzvarēt, tās ir jāizmanto, pirmkārt, iegūstot kontroli pār "kultūras ražošanas līdzekļiem." Gramši uzstāja uz to, ka marksisti ir par zemu novērtējuši kultūru veidojošās institūcijas, piemēram, medijus, universitātes, baznīcas.
Ceļš caur institūcijām
Gramši uzskatīja, ka visi šie kultūras iestādījumi nav neitrāli, bet gan kalpo kā plaša propagandas mašīna kapitālismam. Kamēr kreisie nesāks dominēt kultūrā, tie nekad nespēs pārliecināt pietiekami daudz cilvēkus, kas atbalstītu revolūciju.
Šī viņa apgalvojumu daļa bija kā debesmanna daudzajiem kreisā spārna Rietumu intelektuāļiem. Tā vietā, lai pievienoties rūpnīcu strādniekiem vai pagrabos taisītu bumbas, šāds kreisais profesors varētu palīdzēt atbrīvot sabiedrību no kapitālistiskās ekspluatācijas, savā birojā sacerot esejas vai apmācot studentus. Šādā scenārijā revolucionārais spēks tiek novirzīts no proletariāta uz vidusšķiras intelektuāļiem.
Sagrābjot sabiedrības "kultūras augstumus", šādiem kreisajiem (vai kā tos citādi sauc - leftistiem) ir jāizplata tas, ko franču reformātu teologs Pols Rikērs (Paul Ricœur) sauc par "aizdomu hermeneitiku". Vienkārši runājot, tas nozīmē, ka nekas nav tā, kā tas izskatās. Šķietami labdabīgas idejas (piemēram, "taisnīgums") ir cinisks buržuāzisks triks, kas kalpo, lai slēptu sistemātiskas netaisnības.
Tiesiskums, piemēram, vairs netiek saprasts kā vienlīdzība likuma priekšā. Tā vietā tas ir "atmaskots" kā līdzeklis, lai liegtu taisnīgumu dažādām "minoritātēm". Amerikas revolūcija vairs nav seno brīvību principiāla aizstāvēšana pret briestošo tirāniju, tā vietā tie ir turīgo balto koloniālistu centieni saglabāt savas privilēģijas. Laipnība tiek noraidīta kā kaut kas tāds, kas ierobežo cilvēkus izteikt savu sašutumu pret netaisnību. Piemēram, pret balto cilvēku virskundzību (white supermacy). Un pat angļu valoda, izrādās, iemieso seno patriarhālo sieviešu apspiešanu.
Šodien veseli humanitāro un sociālo zinātņu departamenti (nemaz nerunājot par žurnālistikas skolām) Rietumeiropas, Ziemeļamerikas un Latīņamerikas universitātēs darbojas "slēpto apspiedēju" meklēšanā. Praksē Gramši stratēģija nozīmē to, ka kreisie spēlē smagsvara kategorijā daudzās jo daudzās institūcijās.
Piemēram, nav svarīgi, cik labs žurnālists būtu kāds dievbijīgs kristietis vai tāds, kam rūp savas tautas identitāte un tās nākotne. Tāpat nav svarīgi, ja kāds politiski konservatīvais ir veicis izcilus pētījumus savā akadēmiskajā jomā vai izveidojis lielisku filmu. Šādi cilvēki ir atstumjami savas pārliecības un ticības dēļ, jo tie apdraud kreiso "hegemoniju" pār "kultūras produkciju". Patiesība vairs nav svarīga, jo patiesība ir tikai valdošās šķiras konstrukcija. Svarīgi ir tas, lai miljoni mediju patērētāju un tūkstoši universitāšu studentu varētu turpināt būt apgaismoti par slēpto privilēģiju struktūrām.
Šīs mentalitātes visviltīgākais aspekts ir tāds, ka tās loģika ar tās nosacījumiem nevar tikt atspēkota. Ja jūsu jautājumi tiem ir netīkami, tad jums ir jābūt daļai no valdošās šķiras aparāta, vai jūs to saprotat vai ne. Sliktākajā gadījumā jūs esat ļaunums. Labākajā gadījumā jūs esat naivais un piekrāptais.
Sliktākā Gramši mantojuma daļa ir tur, ka tā ir faktiski pāraugusi savu marksistisko izcelsmi. Viņa uzskatus tagad truli pieņēmuši miljoni skolotāju, rakstnieku, pat garīdznieku, kam pat nav ne jausmas par savu ciešo piesaisti kultūrmarksismam.
Ja Ļeņina vai Staļina domubiedriem komunisma paradīzes konstrukcijas pilnībā sabruka pirms vairāk nekā 25 gadiem, tad Gramši veidotā domāšana ir dzīva un plaukst gandrīz katrā jūsu vietējā universitātē un pat vairākās liberālās baznīcās un sinagogās.
Milzīgās cinisma struktūras, kas būvētas uz Gramši idejām un kas šodien ir šūnveidā cauraugušas Rietumu sabiedrību, izrādīsies, būs daudz grūtāk nojaukt nekā rupjos cementa blokus vecajā Berlīnes mūrī.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
