Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pie mums ir pieņemts žēloties par personību trūkumu. Visbiežāk žēlojas par personību trūkumu politikā. Personību trūkums LR politikā tiek uzskatīts par hronisku slimību. Izteikumi par to ir visdažādākie.

Par personību trūkumu žēlojas arī citās zemēs. Teiksim, Eiropas Savienības vienu no visaugstākajiem vadītājiem Barrozu kungu medijos raksturo kā intelektuāli bālu un idejiski nepatstāvīgu cilvēku, kurš nav spējīgs izvirzīt jaunas idejas un ir gatavs pielāgoties visam, lai saglabātu savu amatu. Eiropiešu sabiedrībā Barrozu ir katastrofāli zems reitings, taču vienalga kaut kādi spēki viņu atkārtoti „bīda” augstajam amatam. Tas liecina, ka Eiropas Savienības politiskajai elitei ir vienaldzīgs sabiedrības viedoklis un iedzīvotāji ir nogrupējušies vairākās savstarpēji izolētās un naidīgās grupās: pilsoņu masa + birokrātijas masa.

Latvijā par vienu no galvenajām nelaimēm atzīst politiķu mantkārību, jo mantkārība nekādi nesaderas ar personības cilvēcisko kvalitāti. Viens no pēcpadomju bijušajiem politiķiem stāvokli raksturo šādi: „Visus pievelk nauda. Nauda liela, projekti lieli – notiek cīņa par Eiropas naudu, kuru pēc tam politiķi sadalīs. Es agrāk biju naivs, domāju, ka esam Eiropas Savienībā, esam NATO, mums dos naudu un kontrolēs to. Mums būs jāatskaitās par katru kapeiku. Bet tāds haoss notiek. Ierēdņi Briselē nemaz neinteresējas, kur aizplūst nauda. Mums ir Valsts kontrole. Bija Ingūna Sudraba, kas darīja labu darbu. Un kas? Cik sēž aiz restēm? Divi cilvēki."

Ne reti paraugam min Kārli Ulmani: „Šobrīd Latvijā mums kā politiskā tēla Kārļa Ulmaņa analoga nav. Varbūt arī tāpēc ir bail no tā tēla un salīdzināšanas – sākot ar sadzīviskām lietām, domāšanas tipu, varēšanu, atbildības uzņemšanos. Protams, es nedomāju par apvērsumu, par autoritārisma dibināšanu utt., jo demokrātiskā sabiedrībā tas ir neiespējami, bet nav kam pārskatīt pilnvaras un uzņemties kādam lielāku atbildību. [..] Šodienas politiķiem Ulmanis ir ļoti neizdevīgs, jo viņš likvidēja tādu situāciju, kāda arī šodien ir izveidojusies Latvijas politikā."

Saprotams, Kārlis Ulmanis šodien var ļoti daudzus mūsu „politiķus” atbaidīt. Kārlim Ulmanim bija stingri ieskati par politiķim nepieciešamajām cilvēciskajām iezīmēm. Viņa ieskatā politiķi ir pašlaik nepierasti cilvēki: „Ļaudis nenopērkami. Stingri pret bagātības kārdinājumiem. Ļaudis godīgi kā mazās, tā lielās lietās. Ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām. Ļaudis vīrišķīgi darbā, nepagurstoši nesekmēs. Ļaudis, kurus nevada divējādas tikumības: viena - privātā, otra - atklātā dzīvē. Ļaudis pilsoņu, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv."

Sastopams arī filosofiski pārgudrs (faktiski – šizofrēnisks) viedoklis: „Latvijas politiķu aprindās trūkst spilgtu personību, taču es nezinu, vai tas ir trūkums. Ja mēs paskatāmies, ko viena otra "spilgta personība" mūsu valstī ir izdarījusi, tad mēs kā tauta droši vien būtu bijuši laimīgāki, ja [politiķu vidē] būtu bijis nedaudz mazāk šādu "spilgtu personību". Mums kā tautai spilgtu personību trūkums politikā pat ļoti nāk par labu. Un acīmredzot tur ir tas skaidrojums atbalstam mūsu Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un finanšu ministram Andrim Vilkam,  kuri ir ļoti kompetenti, bet nekādi nav raksturojami kā ārēji spilgtas personības. Dievs dod mums vairāk šādu kompetentu, nespilgtu personību, ja tikai viņi palīdz mūsu valstij attīstīties”.

Par laimi, Dievs mūs vienmēr ir uzklausījis, nepārtraukti piegādājot dombrovskus un vilkus. Vienīgi ar mūsu valsts attīstību ir čaugani – Eiropā visos rādītājos esam pēdējā vietā. Tāpat ar mūsu zināšanām un  izpratni ir čaugani, ja personība dumji asociējās ar cilvēka ārējo izskatu. Tāda izpratne un asociācijas var būt vienīgi ļoti aprobežotam cilvēkam.

Latvijā pirms vairākiem gadiem bija skaists projekts, apkopojot ziņas par mūsu personībām tautas vēsturē. Projekta autori savu pasākumu pamatoja šādi: „Kopīgas izpratnes par pagātni trūkums kavē daudzu iedzīvotāju piederības sajūtas nostiprināšanos Latvijai. Mūsu vēsturiskajā apziņā trūkst personību, kuras aktīvi strādājušas, lai nostiprinātu demokrātiju un saticību Latvijā. Taču Latvijas vēsturē ir daudz spilgtu personību, ar kurām lepoties. Nepieciešams tās apzināt un popularizēt, tādējādi veicinot integrētas, uz kopīgām vērtībām balstītas sabiedrības veidošanos."

Projekta uzdevumi bija „uzsākt publisku diskusiju medijos, skolotāju un interesentu starpā par personībām, kas veicinājušas demokrātijas, likumības un tolerances nostiprināšanos Latvijas sabiedrībā”, noorganizēt konferenci ,, Personības loma demokrātijas nostiprināšanā”, kā arī „tiks izveidota grāmata plašam lasītāju lokam, kurai būs pievienots metodiskais pielikums, kā izmantot materiālu vēstures, civilzinību, politikas, ētikas un audzināšanas stundās. Grāmatā būs apraksti par nozīmīgām personībām Latvijas demokrātijas, iecietības un tiesiskuma principu veidošanā ar metodiskajiem ieteikumiem skolotājiem šīs grāmatas izmantošanai. Grāmatas eksemplāru saņems ikviena skola”.

Projekta uzdevumi tika izpildīti. Bija konference un iznāca grāmata „Personība un demokrātija. Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē”. To var lasīt arī internetā. Acīmredzot par projekta sekām runāt pāragri. Personības veidošanās ir paaudžu jautājums. Procesu var ietekmēt konferences un metodiskie materiāli. Taču pats par sevi saprotams, ka no tā vien nav atkarīga personību izaugsme.

Pie mums galvenokārt runā par personību trūkumu politikā. Taču faktiski problēma ir nesalīdzināmi dziļāka un plašāka. Personību trūkums nav konstatējams tikai politikā. Personību trūkums izpaužas visās dzīves sfērās. Personību trūkums ir sava veida sociālā epidēmija, kurai ir noteikts analītiskais un konceptuālais izskaidrojums.

Personību trūkums ir Rietumu civilizācijas mūsdienu drūma iezīme vispār. Simpātisko frāzi „Viens par visiem, un visi par vienu” var droši pārfrazēt nesimpātiskā frāzē „Visi kā viens, un viens kā visi”. Visur šodien lepni soļo vienādi pelēka un vienveidīga masa, kurā baltās vārnas vai baltie zvirbuļi neeksistē. Šodien personības nav modē. Tās tiek apzināti ignorētas un nekautrīgi nostumtas malā. Daudzas personības pašas pamet sev nepiemēroto dzīves vidi. Kāda daļa marginalizējas – kopā ar citām personībām izveido subkultūru.

Personība ir individualitāte, vienreizējs un oriģināls cilvēks, kas ar savām intelektuālajām, emocionālajām un gribas īpašībām spilgti atšķiras no pārējiem. Personību skaits attiecīgajā laikā un vietā nekad nav liels. Par to liecina filosofijas, zinātnes, mākslas un sociāli politiskā vēsture. Jeb kura vēsture jeb kurā kultūras segmentā vienmēr tiešāk vai netiešāk ir personību vēsture, atspoguļojot nedaudzu izcilu cilvēku darbību.

Vēsturiskos notikumus vienmēr un visur ierosina, un koriģē personības. Tā tas ir bijis vēsturiski ilgu laiku. Taču stāvoklis ir manāmi izmainījies. Pieaugot Eiropas iedzīvotāju skaitam un sociāli politiskās dzīves vispārējai demokratizācijai, vēsturisko notikumu centrā pakāpeniski sāka nonākt t.s. masu cilvēki, kuru intelektuālā un morālā stāja nekādā ziņā nevar izcelties ar savu individualitāti un idejisko patstāvību. Masu cilvēks ir pelēks cilvēks.

Nav noslēpums, ka masu cilvēki ienīst personības. Starp masu cilvēkiem pastāv nesalīdzināmi lielāka savstarpējā solidaritāte nekā starp personībām. Tāpēc masu cilvēkiem ļoti viegli izdodas izrēķināties ar personībām un tās kolektīvi nostumt malā.

Tas mūsdienās uzskatāmi attiecas uz vēlēšanām. Teiksim, pelēkais latvietis otru pelēko latvieti prot saost un precīzi identificēt kā savējo no simts kilometru attāluma. Pelēkais latvietis jeb kurā kandidātu sarakstā zina savējos un balsos tikai par savējiem.

Bet tas pie mums neizskaidro personību trūkumu politikā. Izskaidro tas, ka politiskās partijas dibina tikai pelēkie latvieši. Pelēkā latvieša dibinātajā politiskajā partijā visi biedri ir tādi paši pelēkie latvieši. Praktiski izņēmumu nemēdz būt, jo reāli nemaz nevar būt, zinot masu cilvēku mentalitāti un tajā skaitā personību ienīšanu. Kandidātu sarakstos ir vienīgi pelēkie latvieši, un visur tiek ievēlēti vienīgi pelēkie latvieši.

Būtiskas pārmaiņas Eiropā sākās XIX gadsimta beigās. Sākās process, kas tika vispirms nosaukts par masu sacelšanos un vēlāk par masu okupāciju. Poētiski triviāli izsakoties, uz Eiropas vēsturiskās skatuves uznāca jauns vēsturiskais varonis – masu cilvēks ar nepatīkamas cilvēciskās kvalitātes īpašību komplektu.

Eiropā masu cilvēku triumfs sākās pēc tam, kad atsevišķās zemēs politisko varu pārņēma proletāriskās izcelsmes cilvēki XX gadsimta sākumā, bet XX gadsimta otrajā pusē privileģētu stāvokli ieguva vidusšķira. Tā  rezultātā XX gadsimtā cilvēka personības ideāls pārvērtās masu ideālā. Ja agrāk cilvēku vienlīdzības ideāls balstījās uz velmi palīdzēt katram cilvēkam atbrīvoties no iekšējās verdzības un iegūt pašcieņu, tad XX gadsimtā t.s. ierindas cilvēks jeb vienkāršais cilvēks (tie ir masu cilvēka sinonīmi)  sāka sevi uzskatīt par valdnieku un nevienu vairs nerespektē. Tas tika sasniegts vienas paaudzes laikā, kad visi kļuva oficieri un sāka braši komandēt. Latviešu tauta neapšaubāmi ir organiski vienota ar proletāriskās izcelsmes cilvēku triumfu. XX gadsimtā sākās personību lomas noriets, kas šodien jau ir sasniedzis atbaidošu līmeni un turpmāk sasniegs vēl atbaidošāku līmeni.

To sekmē daudzas tendences. Piemēram, masu augstākās izglītības invāzija. Tā īpaši draudīgi izpaužas tālmācības formātā, par maksu (tas ir labs bizness) dodot iespēju milzīgām ļaužu masām formāli iegūt attiecīgu sociālo statusu. Tas savukārt paver ceļu ne tikai aktīvai līdzdalībai sabiedrības dzīvē, bet pat uz visu dzīves sfēru vadīšanu. Mēs Latvijā labi atceramies, kādi cilvēki pēcpadomju gados ir vadījuši, piemēram, Izglītības un zinātnes ministriju, Kultūras ministriju.

Masu cilvēku invāziju nepatīkami sekmē arī postmodernisma jaukā laime imitēt zinātni, mākslu, literatūru. Šodien katrs var droši tēlot zinātnieku un mākslinieku bez attiecīga elementārā talanta un spējām. Postmodernisma laikmets ir zinātnes un mākslas masu imitācijas laikmets.

Mūsdienās ir radikāli izmainījušies masu cilvēka sociālie kritēriji. Ja agrāk masu cilvēks asociējās ar proletariāta un zemniecības sociālo pakāpi, tad tagad ir redzams, ka tipiskam masu cilvēkam var būt ne tikai universitātes diploms, bet arī zinātniskais grāds un akadēmiskais amats, silta vieta valsts administrācijā, biznesā, garīgās kultūras iestādēs, mācību iestādēs. Tipisks masu cilvēks var būt universitātes profesors, dekāns, zinātniskā institūta un studiju programmas direktors, prorektors, rektors, akadēmiķis, Zinātņu akadēmijas prezidents. Tipisks masu cilvēks var ieņemt valstī visaugstākos amatus – būt Valsts prezidents, komandēt valdību, nēsāt ministra portfeli, tēlot parlamenta deputātu. Pie mums tas uzskatāmi atspoguļojās Sudrabas kundzes nesenajos precīzajos izteikumos par saviem kolēģiem LR pārvaldīšanā.

 Neapšaubāmi arī senāk bija sastopamas situācijas, kad nebija ieteicams izcelties ar savu individualitāti. Sociāli ekonomiskajās formācijās, kurās dominē kolektīvisma ideoloģija (pie tam ar lumpeniski plebejisku akcentu), vispār nemēdz runāt par personībām, manipulatīvi visus indivīdus pieglaimīgi vērtējot kā personības.

Tas ir raksturīgs sociālismam. Taču acīmredzot sociāli ekonomiskajai formācijai nav nekāda nozīme. Arī mūsdienu kapitālismā ir vērojama cilvēka šabloniska izpratne  ar devīzi „Visi kā viens, un viens kā visi”.

Arī mūsdienu kapitālismā personības nav modē un gandrīz visur priekšplānā gozējās pelēki indivīdi, kurus nekādi nevar uzskatīt par personībām. Rietumu kapitālisma dzemdētā un kādu laiku mīļi auklētā vidusšķira patiesībā ir mietpilsoniska vidusmēra indivīdu pelēcīgs sablīvējums. Tā destruktīvo sociālo un antropoģenēzes spēku tagad izjūtam arvien griezīgāk tāpēc, ka šo spēku ir pārņēmusi paniska histērija par savu nākotni. Kapitālismam vidusšķira vairs nav vajadzīga, un tāpēc šī milzīgā un izlutinātā sociālā masa ir palaista savvaļā, ko faktiski nedrīkst darīt ar pieradinātām un no rokas barotām dzīvām radībām.

Pirms dažiem gadiem speciālajā literatūrā tika publicēta jauna koncepcija. Tā tika nosaukta par masu fenomenu segmentācijas koncepciju. Tā ir veltīta masu parādību izplatībai (segmentācijai) mūsdienu pasaulē. Lieta ir tā, ka šī koncepcija ļoti skaidri palīdz izprast mūsu stāvokli – personību trūkumu politikā un citās dzīves sfērās.

Jaunās koncepcijas pamatā ir uzskats, ka mūsdienās ir konstatējama gan apzināti organizēta, gan vairāk vai mazāk stihiska masu parādību izplatība, kas izraisa kultūras pilnīgu vai daļēju sabrukumu. Ar vārdiem „masu fenomeni” tiek sauktas tādas izpausmes kā masu cilvēks, masu sabiedrība, masu kultūra, masu komunikācija, masu komunikācijas līdzekļi, masu produkcija, masu produkcijas industrija, masu apziņa.

Tagad, XXI gadsimta sākumā, ir nepārprotami redzams masu okupācijas šausmīgais apjoms. Masu izpausmes jau pārklāj atsevišķas valstis, iespiežoties visos kultūras segmentos (izglītībā, komunikācijā, mākslā, zinātnē, biznesā, politikā u.c.). Pie tam runa ir par procesu, kas katrā ziņā turpināsies arī nākotnē, okupējot uz planētas arvien lielāku un lielāku telpu.

Masu okupācijai ir objektīvs pamats – iedzīvotāju skaita nenormālais pieaugums. 1960.gadā uz planētas dzīvoja 3 miljardi cilvēku. Tagad 2014.gadā – vairāk kā 7 miljardi, bet pēc 2050.gada būs 12 miljardi.

Tātad ir saprotams, ka arī turpmāk pieaugs masu cilvēku skaits un nelabvēlīgi izmainīsies proporcija starp masu cilvēkiem un personībām. Turklāt masu cilvēku „evolūciju” ietekmē cilvēku genofonda pasliktināšanās, par ko jau daudzus gadus satraucoši raksta Rietumu zinātnieki. Skaidrs ir arī tas, ka elites un masu cilvēku proporcionālā neviendabība cilvēkos veicina iespaidu par sociuma debilizāciju. Citiem vārdiem sakot, cilvēkiem rodas iespaids, ka visapkārt ir tikai pelēkie bezsejainie masu radījumi.

Uz masu fenomenu segmentāciju atsaucās visdažādākās tendences. Piemēram, internets „audzina” jauna tipa cilvēkus – interneta masu lietotājus „tviterētājus”, „čatotājus” utt.

Pēdējā laikā grandiozu popularitāti iegūst sociālie mediji. Taču ne visur uz planētas, jo šī masu fenomena segmentācija ir konstatējama tikai noteiktos reģionos. Uz planētas sociālos medijus visaktīvāk lieto Malaizijā, kur katram sociālo mediju lietotājam vidēji ir vairāk nekā 200 „draugu”. Vispasīvākie ir japāņi – tikai vairāk nekā 20 „draugu”. No japāņu interneta lietotājiem tikai apmēram 18% izmanto sociālos medijus. Savukārt ķīnieši ļoti aktīvi (vairāk nekā 50%) lieto sociālos medijus. Latvijā populāro „Draugiem.lv” lieto apmēram 60% no Interneta lietotājiem. Tātad relatīvi jaunā masu fenomena – sociālo mediju – attīstībā jau atspoguļojas noteikta planetāra mēroga segmentācija, jo šis masu fenomens ne visās kultūrās ir populārs.

Visgrūtāk ir raksturot masu fenomenu pretmeta – elites - lomu mūsdienu pasaulē, jo šajā jomā daudz tiek apzināti slēpts no publikas. Tāpēc burbuļo mīti, romantiski noslēpumaini sižeti un konspiroloģiski iebiedējumi. Taču ir skaidrs, ka elites skaits nav liels un arī tai ir sava segmentācija.

Tā, piemēram, pirms kāda laika Internetā tika publicēts apkopojums par strādājošo skaitu planētas sešos galvenajos mediju sindikātos Time Warner, Walt Disney Company, News Corporation, Viacom, Bertelsmann. Nosauktie mediju giganti reāli kontrolē visdažādākā veida komunikācijas procesus uz visas planētas. Tajos strādā 382 302 darbinieki, taču pārvaldē kopumā darbojas tikai 57 cilvēki – 0,014% no kopējā strādājošo skaita nosauktajos sindikātos. Tātad vairāk nekā 7 miljardus cilvēku lielās planētas komunikāciju stratēģiski nosaka un kontrolē tikai 57 cilvēki (cik tas ir procentu no 7 miljardiem var katrs aprēķināt patstāvīgi, ja ir vēlēšanās to darīt).

  Masu izpausmes veicina darba dalīšanas un globalizācijas sakarības. Pirmsglobalizācijas laikmetā, kas, saprotams, ir gandrīz visa līdzšinējā cilvēces vēsture, darba dalīšana visbiežāk notika vienas valsts robežās. Tas deva iespēju katram cilvēkam izvēlēties  viņam piemērotu profesiju.

Cilvēki ir dažādi. Vieniem labāk padodas zāģēt malku, otriem – spēlēt klavieres vai gleznot portretus. Valsts teritorijā vieni nodarbojās ar lauksaimniecību, citi pārcēlās uz dzīvi pilsētā, lai strādātu rūpnīcās, veikalos, kantoros. Tāda kārtība visus apmierināja, jo katrs varēja izvēlēties sev vispiemērotāko nodarbošanos. Darba dalīšanas psiholoģiski harmonisks risinājums veicina personības veidošanos.

Turpretī globalizācijas process negatīvi atsaucas uz darba dalīšanu un veicina jaunu situāciju profesiju attīstībā. Globalizācijas rezultātā valstis zaudē iespēju organizēt, vadīt un kontrolēt optimālo darba dalīšanu. Valstu darba dalīšanā iejaucas ārējie spēki, – proti, globalizācijas galvenie aktieri - transnacionālās korporācijas.

Nākas konstatēt darba un tātad arī profesiju segmentāciju kontinentālā un planetārā līmenī. Praktiski tas izpaužas tādējādi, ka viena valstu grupa nodarbojās ar izejvielu iegūšanu un piegādi. Otra valstu grupa nodarbojās ar preču ražošanu. Turklāt var būt pat tā, ka kāda atsevišķa valsts specializējās tikai viena vai dažu produkcijas veidu ražošanā. Teiksim, valsts specializējās sporta čību ražošanā. Trešā valstu grupa nodarbojās ar preču realizāciju – reklāmu, mārketingu, loģistiku, Public Relations, mediju un masu kultūras produkcijas industriju. Ceturtā valstu grupa piegādā finansiālos resursus. Piektā valstu grupa – atsevišķs kontinents – no globalizācijas režisoriem vispār nesaņem nekādu lomu. Tāds liktenis pašlaik ir Āfrikai.

Tā rezultātā tiekamies ar tipisku masu fenomenu (masu produkcijas ražošanas un tirdzniecības) planetāru segmentāciju, kas mūsdienās strauji nostiprinās. No tā ļoti cieš miljoniem cilvēku, kas ir pakļauti lumpenizācijai. Tas attiecas uz tiem cilvēkiem, kuri vienpusīgās darba dalīšanas rezultātā savā valstī zaudē darbu un nespēj piemēroties citai profesijai, var palikt bezdarbinieki visu atlikušo mūžu un darba trūkuma dēļ garīgi degradējās. Hroniskas depresijas, psihiskas slimības, pašnāvību pieaugums, - tās ir galvenās anomālijas globalizācijas izkropļojumos. Bijušo kvalificēto strādnieku jaunās specialitātes visbiežāk prasa zemāka līmeņa vispārējo izglītību, profesionālo kompetenci un darba pieredzi, kā arī tāds darbs tiek mazāk apmaksāts. Stāvokli nespēj glābt manipulācijas ar amata nosaukumiem, kad, piemēram, atkritumu savācēju sauc par sanitārijas inženieri (sanitation engineer), bet nevis par atkritumu cilvēku (garbage man).

Masu okupācijā liela loma ir demokrātijai un liberālismam, kā arī boļševismam un fašismam, - tātad abiem politiskajiem režīmiem, kuri nostiprinājās XX gs. pirmajā pusē. Boļševismu un fašismu var droši saistīt ar masu sacelšanos un masu okupāciju. Abi režīmi ir masu politiskais diktāts.

Agrāk tautas vara (demokrātija) bija apvienota ar liberālisma principiem un cieņu pret likumiem. Kalpošana likumam un liberālismam no katra cilvēka prasīja iekšējo disciplinētību. Pateicoties liberālajiem politiskajiem principiem un juridiskajām normām, varēja eksistēt mazākums (elite). Likums un demokrātija bija sinonīmi. Tagad ir redzama parademokrātija, kurā darbojās pelēkā masa, neievērojot nekādus likumus un visiem rupji uzspiežot savu  gaumi. Agrāk pelēkā masa varu uzticēja politiķiem – profesionāļiem. Tagad pelēkā masa ir sapratusi, ka tai ir tiesības pašai valdīt, paverot ceļu savām fantāzijām. Vēsturē tā agrāk nebija, kad vairākumam (pelēcībai) izdevās valdīt netraucēti.

Masu sacelšanās un masu okupācijas procesā var saskatīt divus svarīgus momentus.

Pirmkārt, masas ir sasniegušas tādu dzīves līmeni, kas agrāk bija pieejams tikai nedaudziem.

Otrkārt, masas vairs nepakļaujas mazākumam (elitei), ignorē mazākuma gribu, nerēķinās ar mazākumu un mazākumu izstumj no visām iespējamajām vietām, tūlīt pašiem aizņemot šīs vietas.

Protams, XXI gadsimta sākumā masu sacelšanās un masu okupācijas uzvara ir relatīva. Elite nav pilnā mērā zaudējusi varu, kontroli, ietekmi par sabiedrības masām (uz pēcpadomju Latviju tas neattiecas). Taču elite ir spiesta rēķināties ar masu spēku. Elite ir spiesta izpatikt masām, koķetēt ar masām. Elite ir spiesta samierināties, ka kultūras atsevišķi segmenti ir nonākuši pelēko masu cilvēku pārziņā. Elite jau ir kļuvusi vienaldzīga pret to, ka planētas atsevišķās daļās (valstīs, starpvalstu savienībās) visu izšķir tipiski masu cilvēki. Elite ir kļuvusi pilnīgi vienaldzīga pret Apgaismības ideāliem un mērķiem. Elite lieliski saprot, ka tai pašai ir apzināti un stingri jānorobežojas no masu cilvēkiem un masu kultūras, ja tā vēlas saglabāties nākotnē.

Arī eliti gribot negribot ietekmē masu procesi. Aizvadītajos simt gados elite ir stipri izmainījusies. Pašlaik tās garīgā orientācija vairs nav tāda, kāda tā bija XX gadsimta sākumā, kad pirmo reizi izjuta masu fenomenu graujošo klātbūtni. Elite (Rietumeiropas) apzinās, ka tās spēki sāk izsīkt un to agri vai vēlu gaida pilnīgs sairums, jo pēc 2050.gada uz planētas būs pilnīgi cita kultūra, kuru šodien dēvē par postkultūru. Masu fenomenu segmentācija noteikti ir dinamisks process, masu cilvēkiem iekarojot arvien plašāku un plašāku telpu mūsdienu kultūrā. Iespējams, masu segementācija būs sasniegusi kulmināciju šī gadsimta vidū, kad masu cilvēku un masu parādību uzvara būs totāla un visaptveroša.  

Novērtē šo rakstu:

75
16

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...