Iesaki rakstu: 
Veselības ministrs Daniels Pavļuts apvienības Attīstībai/Par sastāvā jau atkal mērķē uz Saeimu, - nepietiek ne ar viņa „nokārtoto” obligātās iepirkuma komponentes (OIK) sistēmu, ne ar neskaitāmajām, Latvijai gan simtus miljonu, gan tūkstošus cilvēku dzīvju maksājušajām nejēdzībām Covid-19 sakarā. Domāju, ir īstais brīdis atgādināt iespaidīgākās no tām.
Daniela Pavļuta vadībā Latvija pamanījusies iepirkt vairāk Covid-19 vakcīnu, nekā vispār Latvijā ir iedzīvotāju, ieskaitot visus zīdaiņus un vēl nedzimušos. Martā tika ziņots, ka Latvija nopirkusi 5 142 135 vakcīnas. Tad nu tagad īsi pirms derīguma termiņa beigām vakcīnas aktīvi tiek ziedotas trešajām pasaules valstīm. Bangladeša, Moldova, Tunisija, Albānija, Kenija, Vjetnama – ģeogrāfija pāri paliekošajām vakcīnām ir ļoti plaša. Par summām, kas veltīgi iztērētas to iegādei, gan netiek atklāti runāts, jo vispār vakcīnu cena tiek turēta noslēpumā.
Vakcinācijas procesā, kas negāja pārāk gludi un arvien audzēja antivakseru pulciņu, Pavļuts pamanījās izslēgt pašu svarīgāko un drošāko vakcinācijas nodrošināšanas posmu – ģimenes ārstus. Noīrējot dārgus vakcinācijas centrus, kur ārsti pirms vakcinēšanas tika piesaistīti visai formālas procedūras veikšanai, neiedziļinoties konkrētā pacienta diagnozēs un sūdzībās, no spēles sākotnēji pilnībā tika izslēgti tie, kas savus pacientus pārzina vislabāk, – ģimenes ārsti. Kad nu vakcinēšanas tempi sāka kritiski sarukt, tad pēkšņi lika ģimenes ārstiem apzvanīt visus nesavakcinētos, lai tad nu tie mēģina sasmelt bagātīgi izlieto ūdeni.
Kamēr ģimenes ārstiem netika ļauts parūpēties par savu pacientu aizsardzību pret Covid-19, tikmēr potes tika špricētas visdažādākajās vietās, ieskaitot gadatirgus, krāmu tirgus un citus medicīnisku manipulāciju veikšanai tikpat nepiemērotus pasākumus un vietas.
Covid-19 uzliesmojuma brīdī Pavļuts izdomāja, ka vajag ne tikai liegt cilvēkiem pēc deviņiem vakarā iziet no mājas, bet arī aizliegt rūpēties par savu veselību, slēdzot ambulatoros pakalpojumus. Turklāt dīkstāvē aizsūtītos mediķus nevis iesaistīja Covid-19 pacientu aprūpē vai vakcinācijas procesā, bet aizsūtīja vienkārši bezalgas atvaļinājumos, atstājot bez iztikas līdzekļiem. Taču ambulatoru pakalpojumu aizliegšana noveda pie daudz dramatiskākām sekām, proti, daudzas slimības netika laikus diagnosticētas, hroniskās slimības netika pienācīgi ārstētas, kas tagad novedis pie daudz nopietnākām slimības formām.
Tā aizrāvies ar ierobežojumu noteikšanu Covid-19 ierobežošanai, Daniels Pavļuts pamanījās liegt bērniem un jauniešiem kustēties, aizliedzot sporta nodarbības. Tas ir novedis pie tā, ka Latvijā 30% bērnu ir liekais svars vai aptaukošanās.
Kronis visam Covid-19 vakcinācijas procesa organizēšanā bija īpašā vakcinācijas biroja izveide, kur tika piešķirtas ārkārtīgi dāsnas un tirgus situācijai neatbilstoši augstas algas, iepirkta dārga un glauna datortehnika un biroja aprīkojums. Taču šis bagātīgi apmaksātais vakcinācijas birojs nespēja visiem vakcinācijas punktiem laikā piegādāt vakcīnas, ģimenes ārstiem veda ne tās vakcīnas, kas pasūtītas, bet cita ražotāja, padarot vakcinācijas procesu par haosu ar lielo burtu.
Pilnīgi absurda situācija bija tiem, kuri ar Covid-19 izslimoja ārzemēs, bet Latvijā nevarēja saņemt pārslimošanas sertifikātu, lai gan daudzi pakalpojumi un iepirkšanās vietas bija pieejamas tikai tiem, kuriem bija vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Pat oficiāla izziņa no citas valsts ārstniecības iestādes par pārslimotu Covid-19 netika uzskatīta par pietiekamu, lai Latvijas iedzīvotājs varētu saņemt tās pašas iespējas, kas pienākas pašmājās slimojošajiem, par vienkāršu izrakstu no ārvalstu klīnikas vai ārsta nemaz nerunājot.
Kā jau māksliniecisks cilvēks un pēc profesijas pianists, Daniels Pavļuts nevarēja lielajā naudas šķērdēšanas kampaņā ar nosaukumu “Vakcinācija pret Covid-19” atstāt ar garu degunu radošo industriju, uzticot tai izvērst dārgas, bet idiotiskas un neefektīvas reklāmas kampaņas. Taču arī šajā jomā izdevās visu salaist dēlī, izvietojot, piemēram, reklāmu, kurā futbolists Kaspars Gorkšs ar vakcinācijas palīdzību ātrāk vēlas tikties ar savu sen jau aizsaulē aizsaukto vecvecmāmiņu.
Nejēdzības Daniels Pavļuts paguva sastrādāt ne tikai veselības ministra amatā, bet arī savā iepriekšējā ministrēšanas laikā, kad viņš bija ekonomikas ministrs. Lai gan viņam pašam patīk stāstīt, ka viņš izdarījis mega darbu, lai pārtrauktu bezjēdzīgo obligātā iepirkuma komponentes atļauju, tieši viņa laikā izsniegts visvairāk OIK atļauju, ļaujot viņam kļūt par rekordistu un pārspējot pat Arti Kamparu, kurš jau tika uzskatīts par ārkārtīgi dāsnu OIK dalītāju.
Par laimi ne visas bezjēdzīgās Daniela Pavļuta idejas viņam izdevās realizēt. Bija arī tādas, kuru īstenošanu apturēja laikus. Viena no tādām bija par lauka hospitāļa izveidi. Tā vietā, lai stiprinātu un paplašinātu jau esošās Gaiļezera, Stradiņu slimnīcas, Traumatoloģijas slimnīcu un citas, kā arī izmantotu Covid-19 slimnieku ārstēšanai Rīgas centrā esošās tukšās telpas, Daniels Pavļuts bija sataisījies kādā pļavā ierīkot lauka hospitāli.
Vēl absurdāka un plašus protestus izraisoša bija Daniela Pavļuta ideja par mediķu rekrutēšanu. Zobārstus, fizioterapeitus, traumatologus u.c. speciālistus viņš bija sataisījies ar militārām metodēm iesaukt Covid-19 ārstēšanas rindās. Par laimi mediķu pretestība tam bija tik vienota, ka šo ideju neizdevās dzīvē realizēt.
Vai tiešām vajadzētu ļaut šim kungam un visai Attīstībai/Par turpināt cilvēku slepkavošanu un valsts miljonu pārpumpēšanu „savējo” kabatās?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
