Visu laiku labākais finanšu ministrs...

Pirmais - kādreizējais Latvijas Bankas viceprezidents, tagadējais prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kuru Bankas Baltija kraha laikā faktiski paglāba viņa toreizējais npriekšnieks Einars Repše. Otrais - tagadējais finanšu ministrs Andris Vilks, kurš "nepamanīja" gala tuvošanos valsts galvojumu saņēmušajā uzņēmumā līdz pat brīdim, kad sū... pika jau trāpīja pa ventilatoru.

Protams, nekā tāda īpaša jau tur nebūtu. Roka roku, vārna vārnai - un tā tālāk. Kā nekā lielākā daļa mūsu valsts varas sistēmas "elites" pašlaik ir sakonstruējusies pēc principa - šmucītes un skeletiņi skapī ir mums katram, tā ka dzīvosim draudzīgi, kā novēlēja runcis Leopolds, paslavēsim un pabalstīsim viens otru, un tad jau vēl kādu laiku izvilksim, bet valsts - nu, ko valsts, gan jau kaut kā.

Bet es tomēr atļaušos ar pagaru, toties konkrētiem skaitļu un faktu salikumu - faktiski saīsinātu nodaļu no nule iznākušās grāmatas "Liepājas metalurgs: kam jāsēž, kam jālido" - atgādināt, kāda tieši šajā valstij tik dārgi izmaksājušajā krahā bija "visu laiku labākā finanšu ministra" loma. Spriediet paši:

"2011. gada 6. oktobrī Liepājas metalurgs biržā ziņo, ka Komercķīlu reģistrā reģistrēts uzņēmuma komercķīlas pārjaunojums par kopējo nodrošinātā prasījuma summu - 72,19 miljoniem latu - un līdz ar to veikta uzņēmuma jauno iekārtu pēdējās daļas ķīlas reģistrēšana par labu Finanšu ministrijai kā modernizācijas projekta finansējuma galvotājai.

Tikmēr Finanšu ministrija ne ar vienu vārdu neieminas, ka mēnesi pirms šī iepriecinošā notikuma ir saņēmusi vēstuli, kas apdomīgākus un valstiskāk domājošus cilvēkus, visticamākais, ne pa jokam satrauktu. Tās autors ir viens no trim lielajiem Liepājas metalurga akcionāriem, uzņēmuma padomes loceklis Kirovs Lipmans.

Viņš 2011. gada 8. septembrī vēršas pie Ministru prezidenta Valda Dombrovska, finanšu ministra Andra Vilka, kā arī Itālijas bankas UniCredit un Liepājas metalurga valdes ar vēstuli, kurā ir arī šādas rindas:

"Šobrīd AS Liepājas metalurgs jau divus gadus strādā ar zaudējumiem, kas šobrīd ir sasnieguši apmēram 20 miljonus latus. Uzņēmuma valde pat akcionāru sapulcē nav spējīga sniegt uz likumdošanas tiesību normu pamata akcionāru pieprasīto informāciju, kas liek domāt, ka valdes rīcībā nav uzņēmuma finanšu un lietišķas informācijas, vai arī tā tiek apzināti slēpta.

Arī tiesvedība, kuru ir uzsācis Valsts ieņēmumu dienests pret [Liepājas metalurga meitasuzņēmumu] AS Liepājas osta LM par laika periodu no 2007. gada 1. jūlija - 2009. gada 31. decembrim papildus aprēķināto nodokļu piedziņu nepilnus 20 milj. LVL apmērā (t.sk. aprēķinātā nokavējuma nauda un soda nauda), dod pamatu šaubīties par AS Liepājas metalurgs meitasuzņēmumu veiksmīgo darbību, kā arī var apgrūtināt AS Liepājas metalurgs spējas izpildīt uzņemtās saistības.

Savas pamatotās bažas esmu izteicis AS Liepājas metalurgs valdei, par tiem ziņoju akcionāru sapulcei, bet diemžēl netieku uzklausīts. (..) Uzskatu, ka Latvijas Republikas valdībai ir steidzami jāveic kontroles pasākumi (finanšu darbības audits) un jāpārliecinās par valsts galvojuma drošumu un to, ka valstij nebūs jāuzņemas uz sevis saistības atmaksāt AS Liepājas metalurgs izsniegto aizņēmumu."

Ikvienam saimnieciski domājošam cilvēkam liktu aizdomāties gan vēstulē minēto faktu kopums, gan Kirova Lipmana norāde, ka uzņēmuma valde pat akcionāru sapulcē nav spējīga sniegt akcionāru pieprasītas ziņas, gan jo īpaši uzņēmēja ieteikums ar skubu pārliecināties par izsniegtā valsts galvojuma drošumu.

Ko dara abi pašmāju valstiskie vēstules adresāti - Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un vēl viens Vienotības pārstāvis, Einara Repšes pēctecis finanšu ministra amatā Andris Vilks?

Valdis Dombrovskis kā jau vienmēr, kad vien rodas iespēja lēmumu pieņemšanu novelt uz kādu citu, iztiek ar Ministru prezidenta 2011. gada 22. septembra rezolūciju Nr. 20/L-1988, kas adresēta finanšu ministram: "Lūdzu iepazīties ar AS Liepājas metalurgs padomes locekļa K. Lipmana iesniegumu un sniegt atbildi autoram, par to informējot mani."

Bet ko dara finanšu ministrs Andris Vilks, kura tiešā atbildības sfērā ir valsts izsniegto galvojumu drošības uzraudzīšana? Finanšu ministrs ij nedomā steigties, ņem vērā vēstules saņemšanas reģistrācijas datumu un tad, kā likumdošana atļauj, tam pieskaita gandrīz apaļu mēnesi. Rezultātā finanšu ministra atbildes vēstule Kirovam Lipmanam oficiāli tiek parakstīta 2011. gada 18. oktobrī. Līdz ar garu valsts galvojuma izsniegšanas procesa aprakstu "par lietu" tajā ir tikai divas rindkopas:

Galvojumu līgumu darbības laikā AS Liepājas metalurgs saskaņā ar Galvojumu apkalpošanas un uzraudzības līgumu regulāri sniedz Finanšu ministrijā bilanci, peļņas vai zaudējumu aprēķinu, naudas plūsmas pārskatus, vismaz vienu reizi sešos mēnešos Aizdevēja noteiktu aktuālu Aizņēmēja reitingu, katru gadu līdz 31. jūlijam zvērināta revidenta pārbaudītu gada pārskatu, līdz katra gada 31. jūlijam zvērināta revidenta slēdzienu par iepriekšējā gada finansiālo darbību un aizdevumu līdzekļu izmantošanu m atmaksu.

Informējam, ka Finanšu ministrija pirms galvojumu sniegšanas atbilstoši labai finanšu vadības praksei veic darbības, lai ierobežotu un apzinātu riskus, ko valsts uzņemas galvojumu izsniegšanā, kā arī veic regulāru valsts galvoto projektu n finansiālā stāvokļa analīzi un uzraudzību."

Ja šī vēstule jau tolaik būtu nonākusi atklātībā, ļoti iespējams, atrastos pietiekami daudz uzņēmējdarbībā patiešām saprotošu - atšķirībā no ģeogrāfa izglītību ieguvušā kādreizējā SEB bankas "analītiķa" un padomnieka Andra Vilka - ļaužu, kuri sāktu celt trauksmi par, maigi izsakoties, "šķidrajiem" datiem, ar kuriem ministram šķiet pietiekami pārliecībai par daudzu desmitu miljonu valsts naudas drošību.

Taču ministram nav nekādas intereses vēstuli publiskot, un tā nu tas paliek: ja izspiest "ūdeni" no Andra Vilka apgalvojumiem par viņa vadītās ministrijas "darbībām, lai ierobežotu un apzinātu riskus" un "regulāru valsts galvoto projektu n finansiālā stāvokļa analīzi un uzraudzību", sanāk, ka valstij faktiski pietiek ar publisku informāciju, ko var aplūkot ikviens Lursoft datu bāzu lietotājs.

Tiesa, lai vēlāk neviens neteiktu, ka nekas nav darīts, Finanšu ministrijas valsts sekretāre Sanita Bajāre tā paša gada 13. decembrī aizraksta Liepājas metalurgam vēstuli "Par dokumentu iesniegšanu", kurā "augsti novērtē līdzšinējo sadarbību ar AS Liepājas metalurgs" un palūdz "saprātīga risinājuma" ietvaros nedaudz ātrāk atsūtīt zvērināta revidenta slēdzienu - un ar to arī valstiskajai uzraudzībai būs gana.

Tomēr korektus mājienus nesaprotošais Kirovs Lipmans finanšu ministra un premjera norādi likties mierā ignorē un gadu pēc "atšūšanas", 2012. gada 1. oktobrī raksta atkal jaunu vēstuli - šoreiz visām Saeimas frakcijām. Vēstule ir garāka, skaitļu un faktu - vairāk, brīdinājumi - nopietnāki.

Daļa vēstules acīmredzami ir nokopēta no iepriekšējās - pirms gada rakstītās. Taču ir arī jaunumi, no kuriem galvenie - Liepājas metalurgs acīmredzami nestrādā atbilstoši tā vadības solījumiem un prognozēm, uzņēmuma saņemtie kredītlīdzekļi, iespējams, aizplūst nezināmā virzienā vai vienkārši tiek "noēsti", kā rezultātā Liepājas metalurga stāvoklis kļūst tikai sliktāks un jau saskatāmas reālas maksātnespējas pazīmes.

Taču arī šajā brīdī šīs pazīmes neviens, izņemot Kirovu Lipmanu, saskatīt nevēlas. Pat 2012. gada nogalē, kad Liepājas metalurgs jau ir kraha priekšvakarā un līdz tā vadības paziņojumam par finanšu grūtībām ir palikuši pāris mēneši, šos brīdinājumus neņem vērā neviens. Ne valdošās frakcijas, ne Ekonomikas ministrija, kura ņirdzīgi paziņo, ka "atzinīgi novērtē" brīdinātāja "bažas par uzņēmuma saimnieciskās darbības stabilitāti un turpmāko attīstību".

To, ko Finanšu ministrija ar tās kā galvojuma sniedzējas tiesībām šajā laikā patiesībā būtu varējusi noskaidrot, ja vien būtu bijusi vēlēšanās, uzskatāmi rāda, piemēram, auditorkompānijas Ernst & Young Baltic jau 2013. gada martā pēc beidzot "atmodinātās" ministrijas rīkojuma sagatavotā revīzija par Liepājas metalurga un tā meitas sabiedrību 2011. gada konsolidēto finanšu pārskatu.

Tajā runa ir gan par tumšiem darījumiem, ko valsts līdz tam nav pamanījusi, gan par to, ka uzņēmuma grāmatvedībā ir neskaidrība par tādu "sīkumu" kā 30 miljoni latu, gan arī par valsts galvojumu saņēmušā uzņēmuma kategorisko nevēlēšanos maksāt nodokļus pilnā apjomā.

Taču ne Andra Vilka vadītajā Finanšu ministrijā, ne viņa pārraudzībā esošajā Valsts kasē neatrodas ļaudis, kuriem interesētu Liepājas metalurga iesniegtos pārskatus ne tikai iereģistrēt un nolikt atbilstošajos plauktiņos, bet arī tajos ieskatīties un uz šo faktu pamata izdarīt secinājumus - kurp virzās uzņēmums, kuram valsts ir garantējusi 85 miljonu eiro kredītu.

Pat, ja Valsts kasē un Finanšu ministrijā neatrastos neviens pats cilvēks, kurš spētu lasīt gada pārskatus un uz to pamata izdarīt secinājumus, lielu un spilgtu trauksmes lampiņu valstisko uzraudzītāju galvās vajadzēja iedegt notikumiem 2012. gada vasarā, kad, nesagaidījis nekādu reakciju uz saviem pirmajiem brīdinājumiem, Kirovs Lipmans mēģina piespiest Liepājas metalurga saimniekus atļaut veikt uzņēmumā iekšējo revīziju par pēdējiem astoņarpus gadiem.

Nekas viņam, protams, neizdodas, uzņēmuma saimnieki Sergejs Zaharjins un Iļja Segals nobalso pret, taču interesants ir saistībā ar šo akcionāru sapulci Kirova Lipmana iesniegtais astoņas lappuses garais pārbaudāmās informācijas saraksts - prasīts tiek faktiski viss tas, ko kārtīgs saimnieks Liepājas metalurgam būtu paprasījis pirms kredīta garantēšanas. Taču uzņēmums to nesniedz ne pirms galvojuma izsniegšanas, ne arī tagad...

Tāpat ne Andris Vilks, ne visu atbildīgo departamentu vadītāji un darbinieki nepakustina ne pirkstu, kad Liepājas metalurga saimnieki nolemj - nekāds jauns neatkarīgs revidents uzņēmumam nav vajadzīgs.

Vēl vairāk, neviens no šiem valstiskajiem uzraugiem pat neiedomājas painteresēties par acīmredzamo, proti, vai gadījumā Liepājas metalurga darbību daudzus un daudzus gadus revidējušais "neatkarīgais" auditors, kurš ir tik tīkams uzņēmuma saimniekiem, kaut kādā veidā nav tieši saistīts ar viņiem un gluži vienkārši atkarīgs no viņu finansiālās labvēlības.

Minūtes piecas, varbūt septiņas - tik ilgā laikā ikviens publisko datu bāzu lietotājs no Valsts kases vai Finanšu ministrijas varētu noskaidrot to, ko pusotru gadu vēlāk Valsts kontrole savā atzinumā apraksta šādi: valsts galvojuma uzraugi ir bijuši vienkārši izcili nolaidīgi, nepamanot acīmredzamo - Liepājas metalurga ilggadējais padomes loceklis Andris Deniņš, kas regulāri saņēmis aldziņu no uzņēmuma kabatas, vienlaikus ir bijis visciešākajā veidā saistīts ar uzņēmuma "neatkarīgo revidentu".

Taču... valstiskie uzraugi ar Andri Vilku priekšgalā Liepājas metalurga auditoru klajo interešu konfliktu "pamana" tikai tad, kad viņiem uz to norāda mediji.

Bet ko gan brīnīties par šo vienu konkrēto dīvainību, ja 2013. gada sākumā, kad beidzot uzņēmuma nonākšanu bezdibeņa malā pamana arī valstiskie uzraugi no Finanšu ministrijas un Valsts kases, izrādās, ka ne Andris Vilks, ne kāda cita šo struktūru amatpersona nespēj atbildēt faktiski ne uz vienu konkrētu jautājumu saistībā ar uzraudzības veikšanu.

Tipiska ir, piemēram, ministra atbilde uz jautājumu, kas tiek uzdots pēc tam, kad klajā nāk ziņas par Liepājas metalurga saimnieka Sergeja Zaharjina saņemto gandrīz miljonu latu lielo gada atalgojumu. Uz jautājumu, vai ministrijas amatpersonas fiksēja situāciju ar uzņēmuma vadības atalgojumu un, ja fiksēja, vai uzskatīja šādu situāciju par pieļaujamu, atbilde ir šāda:

"Finanšu ministrija, vērtējot valsts galvotā aizdevuma atmaksas iespējas un uzņēmuma finanšu rādītājus, analizē kopējās atalgojuma un administratīvo izdevumu tendences, to dinamiku un to īpatsvaru pret kopējiem izdevumiem. Līdz šim nav novērotas būtiskas izmaiņas šajās pozīcijās salīdzinājumā ar vēsturiskajiem rādītājiem un biznesa plānā plānotajiem..."

Auditorfirmas Ernst & Young Baltic 2013. gada 15. marta atzinumi, ko Liepājas metalurgu "valstiski uzraudzījusī" Valda Dombrovska valdība labi saprotamu iemeslu dēļ nekavējoties noslepeno, apliecina - ja ne niekošanās ar grāmatvedību (ko "piebarotie" auditori nevēlējās pamanīt), reālas maksātnespējas priekšvakars Liepājas metalurgam ir jau 2011. gada beigās, un, ja ne Andra Vilka un Valsts kases nolaidība, jau 2011. gada beigās vai, vēlākais, 2012. gada pavasarī valstiskajiem uzraugiem ir bijušas visas iespējas konstatēt problēmu patieso apmēru. Taču - šādas vēlēšanās nevienam no viņiem nav bijis...

No šī letarģiskā miega un apmierinātības gan Andra Vilka vadīto Finanšu ministriju, gan visu Valda Dombrovska valdību pamodina tikai paša Liepājas metalurga atzīšanās faktiskā maksātnespējā, un tad nu miegainās nolaidības vietā nāk drudžainu muļķību, vēl nolaidīgākas vilcināšanās un valstiska gļēvuma laiks."

Novērtē šo rakstu: