Iesaki rakstu: 
„Vācieši nav cilvēki. No šā brīža vārds „vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža vārds „vācietis” liek strādāt šautenes aptverei. Neskaiti dienas. Neskaiti verstis. Skaiti tikai tevis nogalinātos vāciešus. Nogalini vācieti - tā ir tavas mātes lūgšana. Nogalini vācieti - tas ir tavas krievu zemes sauciens. Nešaubies! Neatlaidies! Nogalini!”
Vairumam no tiem, kas ielūkojušies 2. Pasaules kara vēsturē, ir labi zināms šis asinskārā padomju publicista Iļjas Ērenburga prātam neaptverama naida pārpilnais teksts, kas bija paredzēts kā mantra katram Staļina kareivim. Mazāk pazīstamas ir naida ģenerēšanas norises tā laika Rietumu pasaulē.
Karam ir sava loģika. Piemēram, neskatoties uz to, ka prezidents Rūzvelts bija gatavs iesaistīt ASV karā pret Vāciju jau 1939.gadā, lielākā daļa iedzīvotāju šajā laikā tam vēl nebija gatavi. Pret to iestājās arī spēcīgas ekonomiskās un politiskās aprindas, piemēram, Kenediju klans, par ko zināmas aprindas tam nav piedevušas līdz šodienai.
Lai sagatavotu ASV iedzīvotājus karam ar Vāciju, 1940. gadā ASV presē sākās spēcīga pretvācu kampaņa. Tas bija sabiedriskā viedokļa radikāls pagrieziens, ņemot vērā, ka 1939. gadā Hitlers tika pasludināts par gada cilvēku Amerikā. 1940. gadā presē dominēja divas tēmas – Hitlera politikas kritika attiecībā pret ebrejiem un vācu karaspēka intervences draudi “brālīgajai angļu tautai”. “Tā kā amerikāņu vidū antisemītisms bija diezgan izplatīts,” raksta Klauss Rainers Rēls (Klaus Rainer Röhl), kara partijai vissvarīgākais arguments bija nevis ebreju vajāšana, bet gan draudi Anglijai no "huņņiem” kuri, sākot no 1940.gada, devās uzvaras gājienā pa Eiropu.
Amerika vēl bija neitrāla, kad 1941. gada martā komersants un vēsturnieks-amatieris Teodors Kaufmans izdeva grāmatu “Germany Must Perish! (Vācijai jāmirst)”. Pirmajās sešās nodaļās sniegta īsa ekskursija vācu 2000 gadu vēsturē, sākot no Lielās tautu staigāšanas laikmeta, un secināts, ka visā savā vēsturē vācieši ir bijuši kā pastāvīgi nāves draudi visai pasaulei. Un tāpēc šajā karā vainīgs nav tikai Hitlers. Hitlers, Bismarks, ķeizars – “visi šie vīri (...) tikai atspoguļo vāciešu daudzu gadsimtu iedzimto iekarošanas un masu slepkavošanas tieksmi, un (...) ir svarīgi, lai mēs saprastu to neapstrīdamo faktu, ka nacisti nav cilvēki, kas stāv ārpus vācu tautas. Viņi ir vācu tauta". Tātad - visi vācieši ir slepkavas! Iedzimtie rasisti!
Kaufmans popularizē savas idejas New York Times, New York Post un citos preses izdevumos. 1941. gada 26. septembrī viņš raksta: "... jāraugās, lai pasaules valstis apvienotos vienā plašā federācijā. ... Lēnām, bet noteikti pasaule attīstīsies par paradīzi. Mums būs nepārtraukts miers. Bet kā var panākt mieru, ja pastāv Vācija? Vienīgais veids, kā panākt mūžīgu mieru, ir panākt, lai kara izraisītāju sodīšana būtu briesmīgāka par pašu karu. ... Sterilizēsim visus vāciešus, un kari par dominēšanu pasaulē beigsies!"
(Tātad globālisms, kas plaukst un zeļ arī mūsdienās. Un, lai arī globālistu himnas "Imagine" tekstā nav aicinājuma kādu sterilizēt, jāšaubās, ka tā fanātiķu zemapziņas dzīlēs globālisma pretinieku sodīšanas tieksme būtu vienkārši laika gaitā izdzisusi.)
Kaufmana idejas ir ļoti līdzīgas citu, bet jau mūsdienīgu viņa domubiedru idejām. Piemērs - Hārvardas Universitātes profesors Daniels Goldhāgens. Daži vēl labi atceras to izkropļoto sajūsmu, ar kādu 90-tajos gados televīzijā un presē tika uzņemta viņa grāmata “Brīvprātīgie Hitlera bendes” (“Hitlers willige Vollstrecker”). Grāmatas galvenā ideja bija tāda pati kā Kaufmanam: vāciešiem jau ilgi pirms Hitlera ir bijis slepkavu pasaules uzskats.
Atšķirībā no Goldhāgena Kaufmans piedāvāja arī konkrētus pasākumus pret šo “slepkavu tautu”. Viņš apgalvoja, ka pēc kara visiem vāciešiem jābūt sterilizētiem (!), bet Vācijas teritoriju jāsadala starp Holandi, Beļģiju, Franciju, Čehoslovākiju un Poliju.
Šim nolūkam viņš piedāvāja mobilizēt 20 tūkstošus ārstu, lai katrs no viņiem katru dienu sterilizētu 25 vācu vīriešus un sievietes. Tātad īsā laikā visi vācieši, vīrieši un sievietes būs sterilizēti. “Un pēc 60 gadiem vācieši kā nācija izzudīs,” viņš sludināja.
Gebelss pavēlēja visām Vācijas radiostacijām pārraidīt Kaufmana grāmatas saturu un presē publicēt rakstus, kā arī iztulkot grāmatu angļu un vācu valodās. Sākoties karam pret PSRS, viņš pavēlēja norādīt, ka Vācija karo pret ebreju galveno priekšnieku – Padomju Savienību.
Grūti iedomāties, ka Vācijā būtu kāds vācietis, kurš priecātos par 80 miljonu vāciešu iznīcināšanas programmu un kurš vēlētos kļūt sterilizēts (visi pusaudži un jaunieši bija pārliecināti, ka Vācijas sakāves gadījumā viņus visus kastrēs). Šādā stāvoklī ļaudis viegli varēja secināt: “Vai nu mēs viņus, vai viņi mūs.” Citas izejas nav.
Kaufmana plāns šodien var šķist absurds. Bet par sterilizāciju jau 30. gados ir diskutēts visās civilizētās valstīs. Kopš tā laika, kad ārsti bija iemācījušies veikt šo operāciju bez negatīvām sekām cilvēka veselībai, presē tika apspriesta vājprātīgo un iedzimto slimību nesēju sterilizācijas ideja. Līdz pat šai dienai sterilizācijas operācija nav uzskatāma par kaut ko īpaši necilvēcīgu, bet tajā laikā tas nepavisam nebija kāds neparasts absurds.
Gebelsa propagandas aparāts antisemītiskajā propagandā nevarētu izdomāt neko labāku, kā Kaufmana grāmatu. Ļoti ātri tika sacerēta leģenda par to, ka Kaufmans ir Rūzvelta tuvākais darbinieks un padomnieks. Un ne gluži viss tur bija meli.
Vai Rūzveltu bija ietekmējusi Kaufmana grāmata? Daži netiešie dati to apstiprina. Piemēram, kādā sarunā ar savu finanšu ministru Henriju Morgentauu, kurš bija ietekmīgākais tā laika pārstāvis ASV politiskajā aprindās, viņš teica: “Mums ir vai nu jākastrē visi vācu iedzīvotāji, vai jāapietas ar viņiem tā, lai viņi vairs nevarētu radīt cilvēkus, kas spēj turpināt tās pašas lietas” (no Henrija Morgentaua dienasgrāmatām, pēc Klaus Rainer Röhl, Verbotene Trauer. Ende der deutschen Tabus. München, 2002).
Mūsdienu Rietumu pētnieki cenšas pierādīt, ka Kaufmana idejas nav spēlējušas nekādu lomu. Bet tas tā nav. 1942. gadā Kaufmans izdeva otro grāmatu, kurā kā pirmais izvirzīja vācu tautas pāraudzināšanas ideju. Šis otrais Kaufmana plāns sastāv no desmit punktiem, un pārsteidzošs ir tas, ka tur ir piedāvāts pēc kara darīt ar Vāciju tieši to pašu, ko sabiedrotie pēc uzvaras arī izdarīja, proti: valsts austrumu rajonu atsavināšana, galvaspilsētas pārcelšana no Berlīnes uz rietumiem, vācu tautas, īpaši vācu jauniešu pāraudzināšana, pilnīga preses un radio kontrole no okupācijas režīmu puses utt.
Tādā nozīmē Teodoru Kaufmanu par vājprātīgu nosaukt nevar, protams, ja, neuzskata par garīgi patoloģisku novirzi viņa uzskatus, ka visi vācieši ir dzimuši slepkavas un antisemīti, ka visi 18 miljoni vācu karavīri bija noziedznieki, bet visi vācieši kolektīvi ir “brīvprātīgie Hitlera bendes”. Bet šāda “novirze” nebija tikai Kaufmanam, arī šodien no tās nav izārstējušies daudzi, tostarp arī Vācijas politiķi.
Pēc materiāliem no https://goo.gl/8BFWpG
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
