Iesaki rakstu: 
Krievijas karavīru mentalitāte būt par naivu lielgabalgaļu nav mainījusies kopš Ivana Bargā laikiem, - šādu secinājumu var izdarīt no redzētā un izlasītā masu medijos. Ja objektīvi neņemam vērā Kremļa izdomātos „krievu” karavīru paveiktos varoņdarbus Otrā pasaules kara laikā, tad uzreiz kļūst skaidri redzams, ka Krievijas karavīrs pēc savas būtības kaujas laukā pieturas pie taktikas – sitam vājos un gulošos, bet, ja jūtam pārspēku, – mūkam prom, asti kājstarpē iespieduši. Tikai viens nav skaidrs – kā Putins spēj pārliecināt Krievijas karavīrus naivi doties pretī bezjēdzīgai nāvei Lībijas tuksnešos un Venecuēlas džungļos.
Nav noslēpums, ka šajās dienās Krievijas karavīri lej savas un mierīgo iedzīvotāju asinis Lībijā. Kā esam redzējuši, ne tikai lej asinis, bet arī skalda ar veseriem un mazliet padedzina. Saskaņā ar mediju pausto un ANO „slepeniem” dokumentiem Lībijā atrodas vismaz pāris tūkstoši Krievijas privātās militārās kompānijas Wagner algotņu komandiera Halifas Haftara režīma aizstāvībai. Saskaņā ar ANO ziņām Putina algotie rīkļurāvēji Lībijā atrodas kopš 2018. gada oktobra, lai sniegtu Haftaram tehnisko atbalstu militārā transporta tehniskajā apkopē un, protams, piedalītos kaujas operācijās.
Haftars pirms gada sāka karu par varu Tripolē un Lībijas ziemeļrietumos. Principā kopš 2014.gada Lībijā notiek karš ar Krievijas militārpersonu un algotņu dalību starp starptautiski atzīto valdību Tripolē un prokremlisko Haftara grupējumu. Wagner algotņu atrašanās Lībijā pierāda, ka Kremlis izmanto privātās armijas, lai sasniegtu izvirzītos politiskos mērķus, tātad – nevis diplomātiskā ceļā, bet visnotaļ agresīvi – ar militāru spēku. Tikai šoreiz jēgas nekādas, jo Wagner grupas pēdējā laika neveiksmes visās frontēs pierāda, ka tas nav nekāds spēks, bet gan – Putina lielgabalu gaļa, kas spēj pretinieku aizkavēt tikai uz tik īsu brīdi, cik nepieciešams Wagner kaujinieka galvas nogriešanai.
Kaut gan ANO savā ziņojumā norāda uz to, ka Wagner Lībijā ir efektīvs Haftara spēku pastiprinājums, internetā nopludinātie video, kuros ir redzams, kā Wagner algotņi samērā bieži cieš sakāves sadursmēs ar Tripoles spēkiem, norāda uz pavisam ko pretēju, nemaz nerunājot par Wagner grupas steidzīgu evakuēšanu no Benivalidas.
Savukārt Putins uz jautājumiem par to, vai vāgnerieši atrodas Lībijā, atbild – ja arī Lībijā atrodas „krievi”, tad viņi nepārstāv Krieviju. Tas izklausās kaut kur jau dzirdēts, jo Krievijas algotņi karo „zem slepenības plīvura” gan Sīrijā, gan Ukrainā. To ir pierādījuši neskaitāmi krievu un ārvalstu pētnieciskie žurnālisti, bet Putins un Kremlis turpina spītīgi melot, acīs skatoties.
Saskaņā ar ANO ziņām laikā no 2018.gada augusta līdz 2019.gada augustam bija notikuši vairāk nekā 20 Wagner grupai piederošo civilo lidmašīnu reisi starp Krieviju un Lībijas austrumiem. Līdz šim ir izdevies identificēt 122 vāgneriešus, to skaitā 39 snaiperus, jo Putina lielgabala gaļai, ciešot kārtējo sakāvi, kādā no kaujām nācās bēgt, ko kājas nes, atstājot aiz sevis ne tikai ieročus un apbruņojumu, bet arī dokumentus, kuros uzskaitīti Putina lielgabalgaļas vārdi un uzvārdi.
Arī tas, ka Wagner un Haftara pavēlniecības starpā pastāv zināma spriedze, neko labu nerunā par Wagner kompetenci, efektivitāti un kaujas spējām, tāpēc to nevar uzskatīt par vērā ņemamu Putina ietekmes sviru. Izskatās, ka nevienam Lībijā nav nekāda respekta pret Wagner. Turklāt līdz ar Turcijas lielāku iesaistīšanos konfliktā un Ankaras atbalstīto Sīrijas kaujinieku izvēršanu Lībijas teritorijā, lai atbalstītu Tripoli, Putina un Wagner „prestižs” Lībijā ir krietni pasliktinājies, ja vispār tāds jebkad ir bijis. Arī Lībijas pamiers, kas tika panākts janvārī ar Krievijas un Turcijas atbalstu, regulāri tiek pārkāpts.
Runā, ka Haftars esot samaksājis tikai pusi no 173 miljoniem dolāru, par ko bija noslēgta vienošanās ar Wagner algotņiem par asinsizliešanas pakalpojumiem. Arī šis fakts, ja tas ir patiess, norāda uz to, ka Wagner netiek respektēts šajā Ziemeļāfrikas valstī.
Tiek uzskatīts, ka Wagner grupa ir visai lēts instruments, ar ko Kremlis cenšas nodrošināt ietekmi Rietumukrainā, Sīrijā, Centrālāfrikas Republikā, Sudānā, Lībijā un Venecuēlā, bet man liekas, ka šis uzskats ir visai maldīgs, jo internetā pieejamā informācija pierāda, ka Wagner ir visai efektīga lielgabalgaļa un efektīvs līdzeklis Krievijas prestiža graušanai, jo vienīgais, ko Putina algotņi pieprot, ir asiņaina izrēķināšanās ar mierīgajiem civiliedzīvotājiem, turklāt viņi paši par to publiski lielās.
Avoti:
https://www.tvnet.lv/6991109/vagnera-grupa-ka-vladimira-putina-ipasa-kaujas-vieniba
https://www.tvnet.lv/6967364/krievijas-vagneriesi-libija-cinas-haftara-puse
https://jauns.lv/raksts/arzemes/367498-ano-arvalstim-jabeidz-iejaukties-libijas-konflikta
https://infonavigator.com.ua/novosti/v-livii-likvidirovan-rossijskij-najomnik-foto-18/
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
