Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Bijušā Valsts prezidenta dzīvesbiedres Lilitas Zatleres prihvatizētās Spānijas karaļpāra dāvinātās kristāla vāzes liek atminēties tos greznumpriekšmetiņus, ko savulaik tāpat par sev un tikai sev dāvātiem uzskatīja cita izbijusi Valsts prezidente – Vaira Vīķe-Freiberga. Par to – šī Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotās grāmatas Va(i)ras virtuve. Interesanti, ka šajos notikumos figurē arī Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks Ēriks Ozols, ko jaunais prezidents uzskatījis par pietiekami vērtīgu, lai paturētu savu darbinieku skaitā.

„Prezidentūras sākumā viņa, kaut uzskatot sevi kā prezidenti par valsts simbolu, kam pienākas atbilstošs respekts un cieņa, tomēr nesāka uz sevi lūkoties kā uz pašu galveno, to, kuras spriedumi ir svarīgākie, noteicošie un vienīgie. Bet pēdējos pāris gados ik pa brīdim skaidri varēja nolasīt - likumi ir rakstīti parastajiem cilvēkiem, bet es taču esmu tiem pāri. Es esmu valsts – vismaz kaut kādā mērā, un man attiecīgi pienākas tas, tas un arī tas,” – tā skaidro „mūsu cilvēks” kancelejas tuvumā. Un turpina:

„Atminaties – viņa ij pirkstu nepakustināja, kad tika paziņots, ka Valsts prezidenta kancelejai ir savi komercnoslēpumi? Jo tieši par to viņa arī bija pārliecināta. Un pēc dažiem gadiem viņa neparko negribēja atteikties no Jūrmalas zemes – viņa bija pārliecināta, ka šī zeme viņai personiski tiešām pienākas, ka viņa to ir pelnījusi, bet kaut kādi skaudīgi, nenovīdīgi ļautiņi grib viņai to noskaust. Par to, ka likums kaut ko nosaka vai nenosaka, vairs nebija ne runas. Tāpat kā par ētiku – karaļi taču stāv pāri morāles normām, vai ne?

Savā ziņā var teikt, ka, gadiem ejot, Vīķe-Freiberga aizvien vairāk sāka dzīvot nevis pēc likuma, bet po poņatijam. Pati viņa šādu salīdzinājumu, protams, uztvertu kā klaju nepatiesību, bet viņai aizvien skaidrāk parādījās sava personiskā izpratne, kas ir kas pasaulē, kas un kāpēc viņai pienākas. Likums? Likums taču reizēm ir dumjš un nepareizs! Jau dzīvokļa stāsts patiesībā bija ļoti ilustratīvs. Un gadījums ar pulksteni visas šīs pārmaiņas atspoguļoja pilnā mērā: es stāvu pāri visam, un nevajag mēģināt mani ierobežot ar kaut kādām sīkumainām normām – es taču labāk zinu, kas ir godīgi un kas nav, kas man pienākas pēc nopelniem. Un, ja es uzskatu, ka man kaut kas pienākas, tad man lojālo cilvēku pienākums ir to nokārtot. Jo es taču aizstāvu viņus, un viņiem ir pienākums pret mani... Patiesībā – viss kā tādā itāliešu mafijas ģimenē...”

Jā, nevar noliegt, ka atgadījums ar pulksteni (ja precīzāk – ar diviem pulksteņiem un vienu glezniņu), iespējams, visuzskatāmāk parādīja tās pārmaiņas, kas nepilnu astoņu gadu laikā notika prezidentē – 1999. gadā kategoriski noliegtā viesnīcniece prezidentūras beigās viņā ņēma un galvu sāka celt aizvien augstāk, atbilstoši latviski praktiskajai mentalitātei pieprasot – man pienākas tas, tas, tas un arī vēl tas. Kaut patiesībā pulksteņa stāsts patiesībā sākās daudzus gadus pirms 2008. gada, kad tas nonāca atklātībā un kad V. Vīķe-Freiberga laikrakstam Kurzemes vārds paziņoja: „Bailes par manu atgriešanos politikā ir radījušas nomelnojošu kampaņu. Es neteikšu, ka tā ir īpaši patīkama. Mana izšķiršanās būs tāda – vai nu visu to pieciest stoiskā mierā un ļaut tam turpināties tālāk, vai tādā vai citādā veidā reaģēt. To es vēl apsveru. (..) Iesaistīšos tādā veidā, ka tie, kas mani nomelno, to nožēlos.”

Sākās visa šī „nomelnojošā kampaņa” (žurnālā Patiesā Dzīve eksprezidente tajā saskatīja vēl arī vēlmi „vulgārā veidā mēģināt man uzbrukt”) diezgan senos laikos, 2000. gada nogalē ar to, ka laikrakstā Čas un arī laikraksta Diena pielikumā SestDiena parādījās reklāmas, no kurām varēja noprast – vai nu kā laikraksta Čas lasītāju dāvanu vai arī kā kompānijas Rado un veikalu Ženēva velti Valsts prezidente kā „pirmā Latvijas sieviete – prezidente” saņēmusi un laipni pieņēmusi pēc skata padārgu Rado Cerix modeļa rokaspulksteni.

Gandrīz neviens šo reklāmu nepamanīja pēc būtības – ka Valsts prezidentes dāvanu krājums papildinājies ar pietiekami vērtīgu velti, kas saskaņā ar likumdošanu bija nekavējoties jāreģistrē (jo likums skaidri paredzēja, ka Valsts prezidenta amata pienākumu pildīšanas laikā saņemtas dāvanas ir valsts īpašums). Turklāt dāvanu – ņemot vērā, ka valsts pirmajai personai tā acīmredzami gāja pie sirds – veikli „nepamanīja” arī svītas atbildīgās amatpersonas, kuras tolaik jau bija iemanījušās pietiekami skaidri noprast „saules” noskaņojumus. Un tā nu 2001. gada sākumā, no prezidenta kancelejas saņemot V. Vīķes-Freibergas oficiāli saņemto dāvanu sarakstu, izrādījās, ka tajā bija ierakstīta gan zirga skulptūra un mežģīņu salvetes, gan medaļas par Ave Sol un dainu tēmu, gan pat altāra svečturis, taču greznais nieciņš gan tajā nebija reģistrēts.

Šai dīvainībai nākot gaismā, prezidentes pārstāvji sāka daudzveidīgi taisnoties. Tā, piemēram, prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga publiski paziņoja, ka „šāda dāvana ir un tā ir mūsu uzskaitē, bet nav novērtēta kā ļoti vērtīga dāvana – tāda kā valstu vadītāju un starptautisko organizāciju vadītāju sniegtās dāvanas". Vēl pēc tam, kad par šo faktu nācās ieinteresēties prokuratūrai, pils pārstāvji ķērās jau pie atklātiem meliem – piemēram, paziņojot, ka prezidentes Jūrmalas rezidencē esot savs dāvanu saraksts un tieši tajā tad arī esot reģistrēts vērtīgais laikrādis.

Tie patiešām bija meli, - jau pēc V. Vīķes-Freibergas pilnvaru beigām kancelejas jaunā vadība apliecināja, ka nekāda atsevišķa dāvanu saraksta Jūrmalas rezidencē nemaz nav. Taču Jāņa Maizīša vadītās Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta nozīmētās pārbaudes veicējus šādi „sīkumi” neinteresēja, un rezultātā tika paziņots, ka pulkstenis pieņemto dāvanu sarakstā tomēr esot reģistrēts, savukārt informācija par to, ka prezidentei ir nereģistrēta dāvana, esot radusies, sniedzot nepilnīgas ziņas par viņas pieņemto dāvanu sarakstu. Lieki teikt, ka svīta varēja būt gandarīta par paveikto darbu, un publiski to paziņoja arī „rūķis” Juris Ruško - prezidenta kanceleja esot gluži vienkārši apmierināta ar Ģenerālprokuratūras atzinumu.

Skandāls beidzās, bet pulkstenis – nu jau patiešām oficiāli reģistrēts – turpināja tikšķēt un priecēt tā nēsātājas sirdi. Kā nu netikšķēt, ja reiz saskaņā ar kompānijas Rado oficiālo informāciju tajā bija ievietots drošs Šveices pulksteņmehānisms, safīra stikliņš bija skrāpējumdrošs (to ieskrambāt varēja ja nu vienīgi dimants) gluži tāpat kā hi-tech keramikas korpuss, - tas varēja vienīgi sašķīst gabalos, nokrītot no liela augstuma uz betona vai marmora virsmas. Un kā nu nepriecēt – spriežot pēc oficiālajiem dokumentiem, visus nākamos gadus V. Vīķe-Freiberga jauko laikrādi lietoja labprāt un regulāri.

Beidzoties prezidentūras otrajam termiņam, dažas oficiāli saņemtās dāvanas V. Vīķe-Freiberga, kopumā par dažādu valstu vadītāju pasniegtajām veltēm samaksājot aptuveni deviņarpus tūkstošus latu. Par šo naudu tika atpirkta Nīderlandes karalienes dāvinātā tulpju vāze, divas bijušā Francijas prezidenta dāvinātās tējas tases, tējas servīze no Lielbritānijas karalienes un tējas tases no bijušā Krievijas prezidenta, Dalailamas dāvātais zīda dekors, gobelēns no Gruzijas prezidenta un vēl virkne citu dāvanu.

V. Vīķei-Freibergai šie izdevumi nekādas problēmas nesagādāja: saskaņā ar oficiāliem datiem viņas 2006. gada ienākumi bija vairāk nekā 170 tūkstoši latu, bet, amatu atstājot, dažādos kontos bija aptuveni 35 tūkstoši latu. Taču daudzo izpirkto dāvanu vidū Rado Cerix rokaspulksteņa nebija: varēja domāt, ka tas pēc ķibelēm 2000.-2001. gada tā arī atstāts valsts īpašumā, - lai nu nākamā Valsts prezidenta kancelejas vadība domā, ko ar to darīt...

Kas notika tālāk? Ar ko sākās rokaspulksteņa stāsta otrā, skaļākā sērija? Ļoti vienkārši: gadu vēlāk, nopietni ķeroties pie V. Vīķes-Freibergas „komercnoslēpumu” izpētes, viens no daudzajiem jautājumiem Valsts prezidenta kancelejai bija arī par šo pulksteni – kāds liktenis tad to piemeklējis. Un, ja uz daudziem citiem jautājumiem Valda Zatlera līdzgaitnieki – un pirmām kārtām jau kancelejas vadītāja vietnieks Ēriks Ozols – enerģiski centās izvairīties no skaidras atbildes, tad šajā jautājumā atsaucība bija vienkārši pārsteidzoša. Maksimāli ātrā tempā Ē. Ozols ar palīgiem sameklēja faktiski pilnu dokumentu paketi par laikrādi, - varēja pat rasties iespaids, ka tā jau laikus sagatavota un tiek tikai gaidīts pirmais interesents.

Kas tad bija šajā dokumentu paketē? Pirmām kārtām jau izraksts no oficiālā Valsts prezidentes saņemto dāvanu saraksta, kurā par pulksteni bija fiksēta šāda informācija: laikraksta Čas izsludināta konkursa balva, 600-2000 latus vērts avangardiska un asimetriska dizaina formas sieviešu pulkstenis Rado Diastar ar rokassprādzi, it kā reģistrēts sarakstā (turklāt nevis neeksistējošajā Jūrmalas rezidences, bet gan vienīgajā reāli pastāvošajā dāvanu uzskaitījumā), turklāt „tiek izmantots”.

Taču pārsteidzoši izrādījās nākamie dokumenti, - no tiem izrietēja, ka kompānija Rado laikam taču pilnīgi velti ir publiski lielījusies ar savu augsto tehnoloģiju pulksteņu nesaskrāpējamajiem korpusiem un stikliņiem, kā arī uzticamajiem mehānismiem.

Īsi pirms prezidentes pilnvaru termiņa beigām Valsts prezidenta kanceleja, kuru tolaik vadīja Andrejs Pildegovičs un mums jau labi zināmais J. Ruško, ar speciālu iesniegumu bija lūgusi ekspertus novērtēt V. Vīķes-Freibergas iemīļotā rokaspulksteņa stāvokli. 2007. gada jūnija beigās – nedēļu pirms V. Vīķes-Freibergas pilnvaru termiņa beigām – speciāla ekspertu komisija, kuras sastāvā ietilpa Valsts prezidenta kancelejas fondu glabātāja Sarmīte Fogele, kā arī SIA Mākslas un antikvāro priekšmetu eksperti pārstāves Inese Sakne un Liāna Liepa, šādu vērtējumu arī veica.

Vērtējuma rezultāts bija – prezidentes izmantotais pulkstenis pēkšņi izrādījās baisi nolietots: „Komisija konstatēja, ka pulkstenis tiek aktīvi izmantots kopš saņemšanas brīža 2000. gada 22. martā. Pārbaude apliecināja, ka objekts ir nolietots, iegūstot sekojošus neatgriezeniskus defektus: keramikas korpusa bojājums, stikla virsmas plīsums, sprādzes aizdares darbības traucējums.”

Balstoties uz šo vērtējumu (kurā gan nebija teikts, ka valsts īpašumā esošais pulkstenis būtu kļuvis pilnīgi nevērtīgs), Valsts prezidenta kancelejas vadība operatīvi – divas dienas pirms V. Vīķes-Freibergas pilnvaru termiņa beigām – nonāca pie secinājuma, ka „objekts ir tālākai ekspluatācijai nederīgs”. Nekādi apsvērumi, kuru dēļ līdz šim brīdim prezidentes aktīvi lietotais pulkstenis pēkšņi būtu kļuvis nederīgs, netika pieminēti, taču lēmums vienalga bija – ņemt pulksteni izslēgt no pamatlīdzekļiem.

Vēl vairāk – vēlreiz apliecinot, ka īsti smalkas lietas viņam īsti nav pa spēkam, J. Ruško pulksteņa oficiālās norakstīšanas aktā pat vispār „piemirsa” aizpildīt ailīti „Apskatē komisija konstatēja, ka objekts ir tālākai ekspluatācijai nederīgs šādu apsvērumu dēļ...”, taču tas nekādi netraucēja komisijai izdarīt slēdzienu – pulkstenis ir izslēdzams no pamatlīdzekļiem. Šo lēmumu valstij atteikties no savas mantas gandrīz tūkstoš latu vērtībā parakstīja komisija, kurā līdz ar J. Ruško bija arī kancelejas saimniecības daļas vadītājs, viņa vietniece un finanšu uzskaites daļas vadītāja vietniece. Savukārt šo aktu apstiprināja kancelejas vadītājs A. Pildegovičs.

Interesanti, ka vērtēšanā piedalījusies eksperte I. Sakne gadu vēlāk savos spriedumos vairs nebūt nebija tik kategoriska: „Mēs vērtējam visas prezidentes dāvanas, un to ir ļoti daudz, tādēļ mūsu uzdevums ir novērtēt to nolietojumu. Nodiluma pakāpe bija pietiekami liela, lai varētu redzēt, ka pulkstenis ir krietni nēsāts, nolietojies. Turklāt vēl ieplīsis stikls. Sprādze bija salūzusi...”

Taču eksperti nebūt neesot devuši slēdzienu, ka pulkstenis zaudējis jebkuru vērtību un tāpēc norakstāms: „Mēs noteicām, ka Rado pulksteņa vērtība ir 600-2000 latu. To, ka šis pulkstenis ir norakstāms, mēs nenoteicām. Mēs nosakām tikai pamatvērtību. Tā ir prece, un mēs tik labi neorientējamies cenās. Mēs varam noteikt mākslas priekšmetu cenas. Taču to, ka pulkstenim ir nulles vērtība un tas ir norakstāms, mēs noteikti nenoteicām!”

Taču tas vēl būtu sīkums, - daudz interesantākas izrādījās pulksteņa „pēcnāves” gaitas. Tiesa, nez vai tiktāl būtu nonācis, taču te nu V. Vīķi-Freibergu, kura 2008. gadā jau bija palikusi bez daudzgalvainās svītas aizstāvības un uzraudzības, iegāza... viņas sekretāres Karīnas Rāviņas-Vimbas neveiklie izteikumi, kas, ļoti iespējams, vēl turklāt bija balstīti uz pašas eksprezidentes skaidrojumiem. Lūk, elektroniskā pasta sarakste 2008. gada jūnija beigās – gadu pēc pulksteņa norakstīšanas:

„Lato Lapsa <latolapsa@gmail.com> 26 June 2008 19:25

To: karina.ravina@president.lv

Sveiki, mana kolēģe Kristīne Jančevska, ar kuru kopā gatavojam publikāciju par amatpersonu saņemtām dāvanām, Jums jau apjautājās par Rado markas pulksteni Cerix, ko Valsts prezidente bija saņēmusi no laikraksta Čas lasītājiem ap 2000. gadu. Lai izvairītos no pārpratumiem, pārjautāšu vēlreiz - vai Kristīne ir sapratusi Jūs pareizi: Vīķes-Freibergas kundze šo pulksteni ir lietojusi laikā, kad bija amatpersona, taču šo pulksteni kā amatpersonas dāvanu nav izpirkusi, tas oficiāli ticis norakstīts, Vīķes-Freibergas kundzes rīcībā neatrodas, un viņai nav ziņu, kur tas atrodas?

Ar cieņu, Lato Lapsa.

Karina Ravina <karina.ravina@president.lv> 27 June 2008 10:12

To: Lato Lapsa <latolapsa@gmail.com>

Cik man zināms, tas tā ir.

Cieņā, Karīna.

Lato Lapsa <latolapsa@gmail.com> 27 June 2008 10:16           

To: Karina Ravina <karina.ravina@president.lv>

Ļoti atvainojos par uzstājību, bet - vai tomēr būtu iespējams to precīzi noprasīt Vīķes-Freibergas kundzei?

Cieņā, Lato.

Karina Ravina <karina.ravina@president.lv> 27 June 2008 10:18

To: Lato Lapsa <latolapsa@gmail.com>

Precizēšu.

Cieņā, Karīna.

Lato Lapsa <latolapsa@gmail.com> 27 June 2008 10:20           

To: Karina Ravina <karina.ravina@president.lv>

Paldies!

Ar cieņu, Lato.

Karina Ravina <karina.ravina@president.lv> 27 June 2008 15:12

To: Lato Lapsa <latolapsa@gmail.com>

Labdien, Vaira Vīķe-Freiberga prezidentūras laikā šo pulksteni lietoja. Pēc prezidentūras to nav izpirkusi, jo tas neatgriezenisku bojājumu dēļ tika norakstīts, ko apliecina 2007. gada 4. jūlija rīkojums.

Cieņā, Karīna Rāviņa-Vimba, bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas sekretāre.

Lato Lapsa <latolapsa@gmail.com> 27 June 2008 15:47           

To: Karina Ravina <karina.ravina@president.lv>

Labdien, diemžēl Jūsu epastā nav atbildēts uz mana jautājuma beigu daļu, proti, vai šis pulkstenis Vīķes-Freibergas kundzes rīcībā neatrodas un vai viņai nav ziņu, kur tas atrodas. Vai tas nozīmētu, ka uz šo jautājuma daļu atbilde netiks sniegta?

Karina Ravina <karina.ravina@president.lv> 27 June 2008 15:51

To: Lato Lapsa <latolapsa@gmail.com>

Tas ir viss, ko varu sacīt.

Cieņā, Karīna.”

Ar vārdu sakot, eksprezidentes sekretāre apliecināja tikai to, ka V. Vīķe-Freiberga iepriekš lietoto rokaspulksteni tiešām nav izpirkusi, jo tas norakstīts „neatgriezenisku bojājumu dēļ”, taču vienlaikus tīši vai netīši, bet būtībā paziņoja – eksprezidente neparko negrib runāt par jautājumu, kur tad šis it kā nekam nederīgais pulkstenis īsti palicis. Un šajā brīdī kļuva patiešām interesanti – jā, kur tad tiešām tas ir, ja reiz eksprezidente un viņas sekretāre par to tik kategoriski nevēlas runāt? Ja reiz būtu iznīcināts vai atstāts valstij, šāda stomīšanās noteikti nebūtu jāvēro.

Ātri noskaidrojās, ka pulkstenis izskatās vienkārši izgaisis – jo prezidenta kancelejā neatradās nekāds oficiāls „bezvērtīgā” laikrāža iznīcināšanas akts. Savukārt J. Ruško, kā izrādījās, jau bija piemeklējis ērts atmiņas zudums – lai gan viņa teiktais vienalga bija gana interesants: „Norakstītās dāvanas tika iznīcinātas, nodotas firmai, kas nodarbojas ar atkritumu iznīcināšanu, lai tās tiek utilizētas, līdzīgi kā dokumenti un citas lietas. Es vairs neatceros, kā sauca firmu. Tas bija tik sen. Prezidenta kancelejā nebūs dokuments par šo lietu nodošanu iznīcināšanai. Tās vienkārši tika iznīcinātas kā atkritumi, ne gluži tā kā piena paka. Kādā veidā notiek iznīcināšana, es nedrīkstu teikt, šādu informāciju mēs neizpaužam. Par pulksteni es neatceros. Domāju, ka tas ir iznīcināts. Nevarētu būt, ka tas ir palicis pie prezidentes. Taču es labāk teikšu, ka neatceros, tas bija tik sen un šis gads bija ļoti saspringts, tādēļ, lai nesamelotu, es labāk teikšu, ka neatceros...”

Tā nu V. Vīķe-Freiberga par pulksteņa izčibēšanu vienkārši stomījās, savukārt pats galvenais norakstītājs J. Ruško, kurš taču bija galvenais „saules” kancelejas saimniecisko lietu un „komercnoslēpumu” pārzinātājs, izrādījās, pēkšņi neatcerējās pat pulksteni it kā iznīcinājušās kompānijas nosaukumu. To, loģiski, nezināja arī jaunā kancelejas vadība, kam priekšgājēji, kā atceramies, dokumentāciju bija atstājuši, sabērtu atkritumu maisos. It kā visi gali būtu ūdenī, - taču eksprezidenti iegāza fakts, ka jaukais rokaspulkstenis patiešām viņai izrādījās mīļš un tuvs, tā ka dāvanu sarakstā minētais „tiek izmantots” nebūt nebija melots.

Un... pārskatot fotoaģentūras AFI arhīvu, izrādījās, ka viegli atpazīstamais īpatnā izskata rokaspulkstenis (vai tā dvīņubrālis) uz V. Vīķes-Freibergas rokas greznojies gan 2008. gada februārī notikušajā Latvijas Universitātes 66. konferencē, gan 2007. gada oktobrī notikušajā starptautiskajā Rīgas konferencē – un nebūt neizskatījās ne tikai iznīcināts, bet arī ne pilnīgi nolietots un tālākai ekspluatācijai nederīgs. Turklāt aizdomas šajā brīdī vēl pastiprināja K. Rāviņas-Vimbas kārtējā stomīšanās – pēc tam, kad viņai tika nosūtīts konferences attēla fragments, V. Vīķes-Freibergas privātsekretāre teicās pulksteni neatpazīstam, jo... nekad to neesot redzējusi.

Nu jau aizdomas kļuva pietiekami nopietnas, lai V. Vīķei-Freibergai uzdotu veselu virkni jautājumu – ņemot vērā, ka eksprezidente uzskatīja par labāku nesniegt atbildi ne uz vienu no tiem, ir vērts šos jautājumus publicēt pilnībā. Un tātad V. Vīķei-Freibergai tika jautāts:

„1) vai taisnība, ka V. Vīķe-Freiberga laikā, kad bija Valsts prezidente, šo pulksteni izmantoja personiskām vajadzībām, kaut arī Ministru kabineta noteikumi „Kārtība, kādā izmantojamas un izpērkamas dāvanas, kuras valsts amatpersonai ir atļauts pieņemt amata pienākumu pildīšanas laikā” noteica, ka šādu dāvanu var izmantot tikai „apdāvinātās valsts amatpersonas pārstāvētās valsts vai pašvaldību institūcijas vai valsts vai pašvaldību uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vajadzībām”? Ja jā, tad – kā V. Vīķe-Freiberga var izskaidrot šo savu rīcību? Ja nē, tad – kā V. Vīķe-Freiberga var izskaidrot to, ka Valsts prezidenta kancelejas dokumentos viņas prezidentūras laikā norādīts, ka „pulkstenis tiek izmantots” un ka faktu, ka pulksteni izmantojusi V. Vīķe-Freiberga, apliecina arī viņas pašreizējā sekretāre K. Rāviņa-Vimba?

2) vai V. Vīķe-Freiberga pirms savu pilnvaru beigām kādā veidā lika manīt Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem Jurim Ruško un Andrejam Pildegovičam, ka viņa šo pulksteni vēlētos paturēt savā īpašumā arī pēc savu pilnvaru beigām Valsts prezidenta amatā? Ja jā, tad – kāpēc? Ja nē – kā viņa varētu skaidrot, ka minētie Valsts prezidenta kancelejas darbinieki pieņēma lēmumu viņas joprojām lietotu pulksteni pēkšņi atzīt par nolietotu, defektīvu un tālākai ekspluatācijai nederīgu, kaut arī ekspertu slēdzienā nebija minēts, ka pulkstenis ir ekspluatācijai nederīgs?

3) kā izriet no K. Rāviņas-Vimbas rakstiski sniegtām atbildēm, V. Vīķe-Freiberga bijusi lietas kursā, ka minētais viņas nēsātais ekskluzīvais, ar 950 latiem novērtētais rokaspulkstenis īsi pirms viņas pilnvaru beigām ar Valsts prezidenta kancelejas komisijas rīkojumu (aktu) atzīts par neatgriezeniski bojātu un norakstīts. Kāpēc V. Vīķe-Freiberga ētisku vai kādu citu iemeslu dēļ neprotestēja pret šādu lēmumu, kaut arī bija par to lietas kursā? Vai V. Vīķe-Freiberga neuzskata, ka, neiebilstot pret šādu lēmumu, viņa faktiski ir bijusi līdzdalīga vērtīga valstij piederoša īpašuma faktiskā nozagšanā un piesavināšanā?

4) kaut arī piektdien, 27. jūnijā, no K. Rāviņas-Vimbas saņēmu skaidrojumu, ka bijusī prezidente nesniegšot atbildi uz manu jautājumu, vai šis pulkstenis neatrodas viņas rīcībā un vai viņai nav ziņu, kur tas atrodas, vēlreiz jautāšu: vai V. Vīķei-Freibergai ir ziņas, kur atrodas šis pulkstenis? Vai tas joprojām neatrodas V. Vīķes-Freibergas rīcībā? Ja atrodas – tad kādā veidā tas nonācis viņas rīcībā un vai viņa šo veidu uzskata par ētisku un likumīgu? Ja neatrodas – tad ar ko skaidrojama tieši šāda pulksteņa atrašanās uz viņas rokas vairākos šogad un pagājušā gada beigās notikušos pasākumos? Ja tas ir tas pats pulkstenis, tad kā V. Vīķe-Freiberga skaidro tā nēsāšanu, ja reiz šis pulkstenis tika norakstīts kā defektīvs, neatgriezenisko bojāts un ekspluatācijai nederīgs?

5) Kā V. Vīķe-Freiberga var komentēt šādu ar minēto pulksteni notikušā traktējumu: „Atklātībā nonākuši dokumenti rāda, ka, atvadoties no Valsts prezidentes posteņa, Vaira Vīķe-Freiberga, iespējams, nepamatoti un nelikumīgi tikusi pie gandrīz tūkstoš latu vērtas „dāvanas” uz valsts rēķina. Šādu summu vērts V. Vīķei-Freibergai savulaik uzdāvināts un viņas lietots ekskluzīvs rokaspulkstenis ar ekspertu un Valsts prezidenta kancelejas bijušās vadības gādību pagājušā gada 5. jūlijā, divas dienas pirms V. Vīķes-Freibergas pilnvaru beigām, oficiāli izslēgts no pamatlīdzekļiem un, pēc visa spriežot, palicis pulksteni līdz tam bieži lietojušās eksprezidentes rīcībā. Taču, neraugoties uz oficiālo atzinumu, saskaņā ar kuru pulkstenis pēkšņi bija kļuvis sabojāts un tālākai ekspluatācijai nederīgs, uz V. Vīķes-Freibergas rokas asimetriskā dizaina dēļ viegli atpazīstamais pulkstenis pat svinīgos pasākumos redzams arī šogad – un nav šķitis ne sabojāts, ne defektīvs, ne galēji nolietots.”? Kas no šī traktējuma, pēc V. Vīķes-Freibergas domām, neatbilst patiesībai? Kā V. Vīķe-Freiberga to varētu pamatot?

6) Nākamajā dienā pēc minētā pulksteņa norakstīšanas V. Vīķe-Freiberga intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei paziņoja: „Valstī vēl ir daudz cilvēku, kuru ētikas standarti neatbilst tam, ko mēs vēlētos redzēt, un mums ir jāturpina ar to cīnīties. Tas nav vienas dienas darbs, mēs nevarēsim vienu dienu kalendārā atķeksēt, redz, korupcija ir izskausta. Nebūs tā.” Kā viņa šī izteikuma kontekstā varētu raksturot viņas demonstrētos ētikas standartus saistībā ar augstāk minētā pulksteņa norakstīšanu?

7) Vai V. Vīķe-Freiberga atbalsta kriminālprocesa sākšanu, lai noskaidrotu, vai minētais valsts īpašums – 950 latus vērtais pulkstenis ir norakstīts likumīgi un pamatoti?

Ceru, ka V. Vīķe-Freiberga, sniedzot precīzas atbildes uz visiem šiem jautājumiem, demonstrēs tikpat augstus ētikas un godprātības standartus kā citkārt.”

Uz visiem šiem jautājumiem eksprezidente neteica ne jā, ne nē, ne melns, ne balts, un arī aicinājumi uz godprātības standartu ievērošanu neguva V. Vīķes-Freibergas vērību. Tikmēr jaunatklājušos faktu lavīna turpināja velties. Pirmkārt jau, kā redzams no neatbildētajiem jautājumiem, izrādījās: oficiālā „Kārtība, kādā izmantojamas un izpērkamas dāvanas, kuras valsts amatpersonai ir atļauts pieņemt amata pienākumu pildīšanas laikā” skaidri noteica, ka šādu dāvanu var izmantot tikai „apdāvinātās valsts amatpersonas pārstāvētās valsts vai pašvaldību institūcijas vai valsts vai pašvaldību uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vajadzībām, - un dāvināta pulksteņa nēsāšana šādām vajadzībām nu nekādi nebija atbildusi.

Taču tas vēl bija tīrais nieks, - Valsts prezidenta kanceleja vēlreiz sarosījās, un no Ē. Ozola jaunpiegādātiem dokumentiem kļuva skaidrs, ka šis nebūt nav bijis vienīgais īsi pirms prezidentūras beigām norakstītais V. Vīķei-Freibergai oficiāli dāvinātais rokaspulkstenis. Bet par to – rīt portālā Pietiek.

Novērtē šo rakstu:

15
3

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par Valsts sekretāru sanāksmē izsludināto Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidācijas rīkojuma projektu

FotoJāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (turpmāk – JVLMA) ir iepazinusies ar 26. janvāra Valsts sekretāru sanāksmē pieteikto projektu “Par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidāciju” un konceptuāli piekrīt, RPIVA reorganizācijas gadījumā, pārņemt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (turpmāk – RPIVA) profesionālās bakalaura studiju programmas “Deju un ritmikas skolotājs”, profesionālās bakalaura studiju programmas “Mūzikas skolotājs”, profesionālās maģistra studiju programmas “Dejas pedagoģija” un profesionālās maģistra studiju programmas “Mūzikas pedagoģija” īstenošanu. To apstiprina arī 2017. gada 18. janvārī JVLMA Senātā pieņemtais lēmums.
Lasīt visu...

21

Vēlreiz par legalizētās parazitēšanas politekonomiku

FotoDalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī. Zemes reformas mērķis tika definēts likuma 2. pantā: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”
Lasīt visu...

6

“Valsts nekustamo īpašumu” legālais reiderisms gripas epidēmijas kulminācijā atstāj bez ģimenes ārsta 4000 pacientu

FotoNo „likumīgā reiderisma” un citām trešo pušu interešu vadītām shēmām mazāk ietekmīgā iesaistītā puse cieš katru dienu. Par šādām situācijām nereti nerunā vai ar netaisnību mēģina cīnīties klusībā, iesaistot tiesībsargājošās institūcijas. Bieži vien puse, kuras intereses šādās shēmās vistiešākā veidā tiek aizskartas un tiesības – ignorētas, jūtas bezspēcīga pārējo iesaistīto pušu priekšā, kas kopā strādā vienota mērķa labā. Tomēr ir gadījumi, kad klusēt vairs nevar, un par vienu no tādiem – turpmākā tekstā, jo tas skāris vismaz 4000 pacientu tiesības uz valsts nodrošinātiem medicīniskiem pakalpojumiem, iespēju tos saņemt no uzticamas, iemīļotas ārstniecības iestādes.
Lasīt visu...

13

Reideris aizēno vēlēšanas

FotoVēlēšanu elektronisku balsu skaitīšanas sistēmas izstrādātājs Renārs Kadžulis (attēlā) reiderisma ceļā pērnā gada nogalē pārņēmis dzīvokļu īpašnieku biedrību „Ozolaines nami”.
Lasīt visu...

21

Vēstule Saeimas Ārlietu komisijai – nepieciešams neatkarīgs pētījums par CETA ietekmi uz Latviju

Foto2016.gada 30.oktobrī Eiropas Savienība un Kanāda parakstīja Eiropas Savienības un Kanādas Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (turpmāk tekstā - CETA), kas bija iespējams tikai pēc intensīvām sarunām un īpašo atrunu iekļaušanu, panākot Beļģijas akceptu nolīguma parakstīšanai.
Lasīt visu...

13

Balagāns, kas tiek uzdots par lielo plēsēju aizsardzības plāna apspriešanu

FotoPašlaik paklusām, sabiedrībai nezinot, notiek mūsu lielo plēsēju - lūša, vilka un brūnā lāča aizsardzības plāna apspriešana, ko administrē Latvijas Vides aizsardzības fonds (LVAF) un šobrīd veic Mežzinātnes institūts  „Silava": https://www.lvafa.gov.lv/projekts?ticker=1-08/189/20
Lasīt visu...

13

Gaļas stulbums

FotoGunitas Kaņepes nošautās lūšu mātes skandāls deva iespēju vietējiem gaiļiem - kuri sevi dēvē par „medniekiem” - publiski nodemonstrēt savu trulumu, stulbumu un uzpūtību visā krāšņumā. Dažu dienu laikā savus uzskatus par ne-medniekiem pauda Zemkopības ministrijas ierēdņi Valters Lūsis un Jānis Bārs, kā arī mednieku organizāciju vadītāji Jānis Baumanis un Haralds Barviks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jautājumi aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim par Nacionālo bruņoto spēku mehanizāciju

Valsts aizsardzības koncepcijās (2012-2016, 2016-), iepriekš pieņemtas Saeimā 2012.gada 10. maijā, 2016. gada 16. jūnijā, ir...

Foto

Privatizēto daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanā gadsimta “bardaks”

Šāds secinājums izriet ne tikai no viena piemēra, ko aprakstīšu. Vai katru dienu var saskarties, kad Rīgā pielieto zemes piespiedu...

Foto

Intelektuālā viagra deputātiem

2017.gada 1.martā latviešiem uzzied jauna dzīve. Lieli prieki būs latviešu elektorātam. Šajā dienā darbību sāks Saeimas Analītiskais dienests. Tā uzdevums „nodrošināt aprakstošu un...

Foto

Kāds simbols, tāda tauta: Jūlijs Krūmiņš pret Jāņa Jurkāna viedokli saistībā ar VVF un viņas „blata kapu”

Janvārī prese daudz rakstīja par Vairas Vīķes-Freibergas piedzīvojumiem, kad...

Foto

Deputātu jautājumi par pamatojumu labklājības ministra Jāņa Reira apgalvojumiem par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

Šī gada 1. februārī Jums tika iesniegti jautājumi (Nr.251/J/12) ar lūgumu sniegt...

Foto

Deputātu jautājumi Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidru informāciju par Stradiņu slimnīcas jaunā korpusa būvniecības izmaksām

Vairākos deputātu jautājumos esam Jums uzdevuši jautājumus par Paula Stradiņa Klīniskās...

Foto

Spriņģe, Elksne un Tjarve: aicinām respektēt mūsu īpašo lomu sabiedrībā

Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA), Latvijas Televīzijas un žurnāla "Ir" atklātā vēstule ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, kopijas -...

Foto

Balsojums par CETA šādā redakcijā ir balsojums pret Latvijas mazo un vidējo uzņēmēju interesēm

Eiropas Parlaments Strasbūrā 15. februārī nobalsoja par brīvās tirdzniecības līguma ar Kanādu...

Foto

Uzcelt pieminekli, nepiesmejot piemiņu

Biedrības “Latgolys Saeima” ir vērsusies pie Rēzeknes domes priekšsēdētāja, Latgales kongresa simtgades pieminekļa autora un kultūras ministres ar atklātu vēstuli par Latgales...

Foto

Drošības policija: žurnālisti neesot likumdevēji, lai interpretētu likumus

Otrdien biju uzaicināts uz Drošības policiju sniegt liecības kriminālprocesā, kas ir uzsākts par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu, kura...

Foto

Cīņa par komfortu, ne pret noziedzību

Eirodeputātes Ivetas Grigules „piespiedu brīvprātīgā” izstāšanās no ZZS dod netiešu ieganstu cerībām: valdība varbūt saņems dūšu un neizcūkos iespēju noziedzības...

Foto

Kā man gāja Drošības policijā

“Kuram gan citam var uzticēties, ja ne Drošības policijai?” ņipra sarkanmate vaicā, kad norādu, ka Drošības policijā izvietotajiem mantu glabāšanas skapīšiem...

Foto

Laikmeta ainiņas V (Valentīndienas noskaņās)

Romantiskam stāstam esot jābūt kā nobriedušam vīnam - nedaudz neticamam un reibinošas domas raisošam. Ar stāstu sākas vīrieša un sievietes attiecības,...

Foto

Krimināli tiesātais Poikāns ir kaitnieks, Meroni personiski man naudu nemaksā

Esmu saņēmis daudzus jautājumus epastos un sociālajos tīklos. Artus, kas notiek? Kāpēc Tu neatbildi uz visiem...

Foto

Par to, kāpēc „labējās partijas nerunā ar krievvalodīgajiem”

Nolēmu uzrakstīt atbildi Olgas Dragiļevas rakstam “Vēlētājs miskastē”. Rakstā kritizētas t.s. latviskās (vai politkorektāk - labējās) partijas par to,...

Foto

JKP no 2018. gada Rīgā ieviesīs bezmaksas sabiedrisko transportu

Pirmais darbs, ko Jaunā konservatīvā partija (JKP) darīs Rīgas domē (RD), ir visu pašvaldības uzņēmumu audits. Tādā...

Foto

Cenzūra uzstāties KPV LV partijas kongresā

Šī ir manis sagatavotā uzruna KPV LV partijas kongresam, ko esmu spiests nosūtīt medijiem, jo partijas valde aizliedz partijas biedriem...

Foto

Par vienu bezkaunīgu un melīgu piektklasnieku

Jūtos parādā savu viedokli par raidījumā deFacto rādīto sižetu pagājušā svētdienā. Tā kā Artuss (mans draugs, kā viņš sižetā apgalvoja) mani no...

Foto

Publiski atklāta vēstule SAB direktoram J. Maizīša kungam no LR 12.Saeimas deputāta Valda Kalnozola

Kā Latvijas Republikas pilsoņu ievēlēts 12.Saeimas deputāts vēršos pie Jums ar šādiem...

Foto

Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! jeb Kādēļ es neraudāšu Latvijas valsts bērēs

Es apzinos, ka šāds virsraksts var tikt uzskatīts par visai provokatīvu un varu...

Foto

Pārbūves mantojums: perversijas deserts

Pēcpadomju gados latviešu garīgajā kultūrā nepatīkams jaunums ir masveidīgā pievēršanās perversajam. Tas tiek darīts ar īpašu entuziasmu un lepnumu un, iespējams, ne...

Foto

Kā valdība pieļāva, ka notiek gadu desmitos mērāma medicīnas darbinieku pazemošana?

Ģimenes ārsts ir pašnodarbinātais. Viņa rīcībā ir darbinieki - sertificēts ārsta palīgs un medmāsa. To...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos nosaukt atbildīgos saistībā ar “e-veselības” projekta ieviešanas darbiem

Jums tika sagatavoti un iesniegti deputātu jautājumi sniegt konkrētu informāciju par...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidras atbildes saistībā ar “e-veselības” izmaksu pamatotību

Rūpīgi iepazīstoties ar visu Jūsu sniegto informāciju, nākas secināt, ka Jūs...