Iesaki rakstu: 
Arī man pirms četriem gadiem bija neērti par Valdi Zatleru un es Andrejsalā alternatīvajā prezidenta inaugurācijā protestēju pret veidu, kā viņš tika ievēlēts Valsts prezidenta amatā, bet tagad es savas domas esmu mainījusi un uzskatu, ka Zatlers sevi ir parādījis kā valstsvīru, kurš ir cienīgs turpināt darbu arī nākamos četrus gadus, Pietiek saka rakstniece un tulkotāja, bijusī diplomāte Anna Žīgure. Viņa netic, ka Saeima pašreizējā sastāvā ir spējīga vienoties un ievēlēt kādu, kurš būtu spožāks prezidents, nekā bijis Zatlers. Tomēr Žīgure nepiekrīt, ka otro termiņu Zatleram var sagādāt tikai tas vien, ka valda bažas: nepārvēlot esošo prezidentu, notiks līdzīgs aizkulišu vienošanās kā pirms četriem gadiem. „Viņš varētu palikt uz otro termiņu tāpēc, ka viņš cienīgi izpildījis pirmo termiņu,” saka Žīgure.
Kā vērtējat to, kādā gultnē ievirzījusies diskusija par Valsts prezidenta vēlēšanām? Vai piekrītat bieži dzirdētajam uzstādījumam, ka Valdis Zatlers jāpārvēl uz otro termiņu kaut vai tikai tādēļ, lai izslēgtu aizkulišu tirgu par, iespējams, sliktāku kandidātu?
Prezidenta vēlēšanu procesam būtu bijis jābūt daudz mierīgākam, bez liekas putu kulšanas. Tas viss izskatās tādā bērnudārza līmenī – visa tā runāšana par kandidātiem. Ja Saeima pieņems likumu, ka nākošajās vēlēšanās būs visas tautas vēlēts prezidents, nu tad to var laicīgi sākt domāt, kādam viņam jābūt, kādas ir tās vērtības, ko tauta gribētu redzēt par savu prezidentu. Bet tagad ir cita situācija.
Mēs esam nobriedusi tauta un valsts, jo galu galā mums aiz muguras ir 20 gadi, un mums ir prezidents, kurš četrus gadus ir strādājis, un nav viņam īsti ko pārmest. Un es neredzu, kāpēc nobriedusi nācija, ja mēs tāda esam, nevarētu pasaulei raidīt signālu, ka mēs dodam laiku pašreizējam prezidentam, kuru nu mēs tak it kā cienām. Viņš taču ir mūsu prezidents un nav mūsu Latviju nodevis, domāju viņš savu funkciju, savu iespēju robežās ir izdarījis ļoti daudz.
Zatlers ir četrus gadus strādājis, pēc manām domām, tiešām godprātīgi, man nav nekāda pamata domāt, ka viņš nebūtu strādājis godprātīgi, tādēļ, ja viņš vēlas turpināt, viņam vajadzētu dot tādu iespēju.
Iespējams, ka Saeimas deputāti tikai publiski apsolīs balsot par Zatleru, bet vēlēšanās viņam pietrūks balsu. Cik lielu kaitējumu sabiedrībai un Latvijas tēlam ārpasaulē, jūsuprāt, varētu nodarīt esoša Valsts prezidenta izgāšana vēlēšanās?
Mūsu Saeima ir pierādījusi (arī šī sasaukuma Saeima diemžēl), ka ir ļoti daudz deputātu, kuru solījumiem vai kuru domām nevar ticēt – viņi saka vienu un dara pavisam ko citu. Un tas ir ļoti nožēlojami, protams. Es nezinu, vai to var saukt par polittehnoloģiju, es domāju, ka tā ir tāda sīka blēdīšanās, tāds veikaliņš. To nevar saukt par politiku, ar politiku tam nav nekāda sakara – tas ir veikaliņš.
Es domāju, Zatlera izgāšana parādītu zināmu Saeimas nebriedumu. Tomēr tas, kādas sekas arī būtu atkarīgs no tā, kāds kandidāts tiktu izvirzīts nākamajām vēlēšanām un, kas kļūtu par Valsts prezidentu.
Citiem vārdiem, ja tiktu izvirzīts kāds labāks par Zatleru, kāds spīdošs kandidāts, dramatisku seku tam nebūtu?
Nu, kas ir spīdošāks? Kādu spīdošāku mūsu pašreizējā Saeima ar pašreizējo sastāvu, piedodiet, ir spējīga ievēlēt? Nu, nē taču! Es nedomāju... Ja nu vienīgi kāds negadījums gadītos, tad varbūt.
Bet, vai nav tā, ka Zatleram pārvēlēšanu var sagādāt kaut vai tikai jūsu un citu bailes par to, ka var atkārtoties tāds pats process kā pirms četriem gadiem?
Tā es nevaru teikt. Viņš varētu palikt uz otro termiņu tāpēc, ka viņš cienīgi izpildījis pirmo termiņu. Ne Zatlers būtu par kaut ko jāsoda, ne valstij un tautai būtu sevi jāsoda un jākaisa pelni uz galvas, ka: „Kāds prezidents mums ir bijis, un ak, dievs, ja vēl turpinās būt!” Nē, es tā nedomāju.
Man arī sākumā bija tīri neērti par viņa uzstāšanās reizēm, un es vienmēr domāju: „Ak, ārprāts – ko viņš atkal pateiks?” Bet tas ir mainījies, viņš ir kļuvis par labu tautas uzrunātāju.
Es biju pat uz alternatīvo inaugurāciju Andrejsalā. Bet te man jāsaka, ka es nekādā ziņā neprotestēju pret personību, kuru es nepazinu, bet pret procesu, kādā viņš tika izvēlēts.
Bet tagad es esmu savas domas mainījusi. Es domāju, ka Zatlers ir tomēr pierādījis, ka ir cienīgs ieņemt šo amatu. Caur savu godaprātu un savu intelektu, savām valstsvīra dotībām. Es domāju, Zatlers ir tomēr viens no ļoti retajiem, kuru varētu saukt par valstsvīru mūsu valstī. Viņa saite ar Latvijas cilvēkiem, tas, kā viņš domā gan par mūsu valsti...viņš ir ļoti cilvēcīgs, teiksim tā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
