Žurnālists zaudē policistam vārdu spēlē "Nesaki ne jā, ne nē!"
Ritvars Raits04.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā nedēļā ar elektroniskā pasta starpniecību uzdevu samērā vienkāršu jautājumu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Ogres iecirkņa priekšniekam Andrim Kalnaģeidānam (attēlā). Konkrētu atbildi, nerunājot nemaz par iedziļināšanos jautājuma būtībā, tā arī nesaņēmu. Sarakstes laikā man radās iespaids, ka policijas pulkvežleitnants A. Kalnaģeidāns ar mani spēlē mums visiem kopš bērnības zināmo spēli "Nesaki ne jā, ne nē!", kā arī pārliecība, ka no tāda kārtības sargu priekšnieka iedzīvotājiem nav ne jēgas, ne labuma.
Kāda Ogres iedzīvotāja man izstāstīja savu pieredzi saskarsmē ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Ogres iecirkņa Operatīvās vadības nodaļas (dežūrdaļas) darbiniekiem. Sievietei nozaga mobilo tālruni. Nav izslēgts, ka viņa to pazaudēja, atstājot publiskā vietā, bet tas lietas būtību nemaina, jo mantas atradējs tā vietā, lai to nogādātu tuvākajā policijas iestādē, ievietoja aparātā savu SIM karti un sāka telefonu lietot kā savējo. Kā varēja redzēt internetā, zaglis ar visu tālruņa aparātu pārvietojās tikai pāris simtu metru attālumā no Ogres policijas ēkas.
30. augustā rītā cietusī sieviete ieradās Ogres policijas iecirkņa dežūrdaļā, lai lūgtu kārtības sargu palīdzību zudušās mantas atgūšanā. Dežūrdaļas darbinieki atteicās no sievietes pieņemt iesniegumu, motivējot savu atteikumu ar to, ka apzagtajai neesot mobilā telefona iegādes dokumentu. Potenciālā iesniedzēja policistiem noticēja un, neko nepanākusi, devās projām.
Man nav juridiskās izglītības, tomēr uzskatu, ka zināšanu šajā jomā ir pietiekami, lai saprastu, ka nav taču tādi laiki pienākuši, lai noziedzniekiem būtu atļauts zagt un laupīt visas mantas, kurām sen vairs nav vai nekad nav bijuši to iegādi apliecinoši dokumenti. Tajā paš laikā es nevarēju izslēgt, ka Valsts policija izplatījusi kādu cirkulāru, kas tiešām ļauj policistiem ar tādu pamatojumu raidīt prom potenciālos iesniedzējus. Lai par to pārliecinātos, elektroniskajā pastā uzrakstīju īsu vēstulīti Ogres iecirkņa priekšniekam Andrim Kalnaģeidānam, kurš šo amatu ieņem jau pusotru gadu. Pirmo atbildi saņēmu pēc divām dienām, lūk, kāda sarakste starp mums izvērsās.
RR: Labdien, Kalnaģeidāna kungs!
Jums raksta žurnālists Ritvars Raits.
Lūk, kāda situācija: ogrēniete vai nu pazaudēja vai viņai nozaga mobilo telefonu. Nav pārāk jauns, dokumentu nav, bet iekšā daudz svarīgas informācijas. Ja telefons būtu nozaudēts, atradējam to vajadzētu nogādāt policijā, bet ar meklēšanas programmu tika konstatēts, ka aparātam nomainīta SIM karte, tas tika lietots, lietotājs visu laiku pārvietojās Grīvas prospekta rajonā. Ogrēniete ieradās Jūsu vadītajā policijas iecirknī, bet dežūrdaļā no viņas atteicās pieņemt iesniegumu, paskaidrojot, ka policija nemeklē mobilos telefonus, ja īpašniekam nav tā iegādes dokumentu.
Vai tiešām tā ir?
AK: Labdien!
Valsts policijas darbības tiesiskais pamats ir Latvijas Republikas Satversme, likums "Par policiju" un citi normatīvie akti. Valsts policijas uzdevumi un funkcijas noteiktas likumā "Par policiju" un citos normatīvajos aktos.
Ja kāda persona uzskata, ka pret viņu ir veikts noziedzīgs nodarījums, tai ir tiesības griezties jebkurā Valsts policijas struktūrvienībā ar iesniegumu, kurš tiks izskatīts un kurā tiks pieņemts lēmums Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Likums "Par policiju" neparedz tiesības vai pienākumus Valsts policijas darbiniekiem veikt privātpersonu nozaudēto mantu meklēšanu un, atbilstoši likumā "Par policiju" noteiktajam, aizliegts iesaistīt policiju tādu uzdevumu pildīšanā, kuri tai nav noteikti Latvijas Republikas likumos.
Atbilstoši Civillikuma trešās daļas trešajā nodaļā "Īpašums" noteiktajam īpašuma tiesības ir jāpierāda prasītājam – personai, kura apgalvo, ka kāda lieta ir viņa īpašums, pretējā gadījumā lietas valdījums ir uzskatāms par tiesisku.
RR: Labdien vēlreiz, Kalnaģeidāna kungs!
Jūs neatbildēju uz manu jautājumu! Tas ir šāds: ogrēniete ieradās Jūsu vadītajā policijas iecirknī, bet dežūrdaļā no viņas atteicās pieņemt iesniegumu, paskaidrojot, ka policija nemeklē mobilos telefonus, ja īpašniekam nav tā iegādes dokumentu.
Vai tiešām tā ir?
AK: Labdien vēlreiz!
Uz Jūsu jautājumu tika atbildēts, kā arī papildus informēju, ka policija pieņem iesniegumus, kuros ietverts iestādes kompetencē esošs lūgums, sūdzība, priekšlikums vai jautājums, un atbild uz to. Tāpat personai ir iespējas iesniegt iesniegumu, ievietojot to policijas ēkas foajē esošajā pastkastītē, darba laikā iesniegt iecirkņa sekretariātā, kā arī nosūtīt pa pastu vai e-pastu parakstītu likumā noteiktajā kārtībā.
Gadījumos, kad privātpersonas vēršas pie policijas darbinieka ar lūgumu par mutisku konsultāciju, tā pārsvarā tiek sniegta lūguma saņemšanas brīdī atbilstoši informācijai, kas ir konkrētā darbinieka rīcībā.
Gadījumi, kad policijas darbinieki atsakās pieņemt no personām pieteikumus vai iesniegumus par noziedzīgiem nodarījumiem vai citiem likumpārkāpumiem, kuru izskatīšana ir Valsts policijas kompetencē, nav pieļaujami un šādā gadījumā personai, no kuras iesniegums nav pieņemts, ir jāgriežas ar sūdzību VP RRP Disciplinārās uzraudzības nodaļā Gaujas ielā 15, Rīgā, kas veiks pārbaudi par iespējamo faktu.
RR: Vai es no Jūsu atbildes drīkstu secināt, ka Valsts policijai jāizmeklē zādzība, kuras rezultātā noziedznieks ieguvis mobilo telefonu, bet apzagtajai personai nav šī aparāta iegādes dokumentu?
Šoreiz es savu jautājumu noformulēju jau tik vienkāršu, ka atbildē pilnīgi pietiks ar JĀ vai NĒ.
AK: Valsts policija pieņem lēmumu KPL kārtībā par jebkuru tās kompetencē esošu noziedzīgu nodarījumu. Var tikt uzsākts kriminālprocess vai, konstatējot kriminālprocesu nepieļaujošos apstākļus, var tikt atteikts uzsākt kriminālprocesu, kā arī izmeklētājs ar prokurora piekrišanu vai prokurors var atteikt kriminālprocesa uzsākšanu, ja izdarīts maznozīmīgs noziedzīgs nodarījums.
RR: Redzu, ka Jums patīk spēlēt spēli "Nesaki ne jā, ne nē!".
Paldies, neapgrūtināšu Jūs vairs, ja Jums pietrūkst godaprāta atbildēt, ka tāda situācija nebija pieļaujama. Jūs esat savu padoto cienīgs. Vai arī otrādi...
Kad uzsāku saraksti ar policijas pulkvežleitnantu A. Kalnaģeidānu, man tiešām ne prātā nebija sūdzēties vai gatavot publikāciju par šo gadījumu. Protams, ja policijas iecirkņa priekšnieks būtu sava amata cienīgs, es neizslēdzu iespēju, ka viņš manis uzdotajā jautājumā iedziļinātos, noskaidrotu vairāk par konkrēto gadījumu un, iespējams, pat darītu kaut ko, lai palīdzētu Ogres iedzīvotājai, no kuras nodokļiem, starp citu, tiek maksāts viņa samērā konkurētspējīgais atalgojums.
Diemžēl, bet man nākas secināt, ka nekas jau nemainās – zivs joprojām pūst no galvas, turklāt ne jau galva būs tā, kas tīrīs pati savu asti… Ogres iecirknis pēdējā laikā ir kļuvis par vietu, uz kurieni Valsts policijas vadība rotē tos augsta līmeņa kadrus, kuri nav nonākuši uz apsūdzēto sola, lai tie te vienā mierā sagaidītu savu samērā iespaidīgo izdienas pensiju. Atļaušos secināt, ka noziedzīgo nodarījumu rezultātā cietušo Ogres novada iedzīvotāju problēmas nemaz neinteresē iecirkņa priekšnieku A. Kalnaģeidānu, turklāt šo tendenci ļoti labi sajutuši viņa padotie, kuri sekmīgi nodarbojas ar to, ko kārtības sargu slengā dēvē par "futbolu".
Vēl viena lieta, kas mani tagad uztrauc, ir tā, ka Andris Kalnaģeidāns jau kādu laiku lasa lekcijas Valsts policijas koledžā. Ko tāds pasniedzējs, kurš pats nav spējīgs baltu nosaukt par baltu vai melnu – par melnu, var iemācīt topošajiem policistiem? Vai nebūs tā, ka mēs viena "robokopa" vietā saņemsim veselu paaudzi ar nekam nederīgiem kārtības sargiem, kas tik vien spēs, kā atrakstīties ar likumu nosaukumiem un neko neizsakošām frāzēm?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
