Iesaki rakstu:

Atceros, padomju laikā mums mācīja, ka kultūrai jābūt nacionālai pēc formas, bet internacionālai pēc satura. Eiropas Savienībā latviešu kultūras korifeji svešu tikumu godāšanā atkal ir zirgā. Ievīsta nēģeri latviešu tautas tērpā, un skat - afrolatvietis gatavs. Nedod Dievs, kāda rasistiska tautumeita šim bāleliņam atteiks. Turklāt tautietis, kas metīsies savu zelteni aizstāvēt, kā nacionālā naida kurinātājs būs tuptūzī iekšā kā likts.

Mūs varmācīgi spiež meklēt paradigmu ar Dievzemītei svešu paražu nesējiem. Ja šādi strāvojumi Eiropā dominētu laikā, kad Džeimss Kuks iepazinās ar Okeānijas iezemiešu tradīcijām, mēs šodien sēdētu ēstuvēs līdzās kanibāliem un politkorekti skaidrotu bērneļiem, ka tēvoča Kārļa apēšana ir mums līdzās mītošo emigrantu neatsavināma kultūras sastāvdaļa. Noskatoties Rietumu kino šedevru Hanibals: sākums (Hannibal Rising), kurā labais cilvēkēdājs Lekters izķidā ļaunos nacistus, šķiet, ka tālu no šādas perspektīvas neesam.

Nepārsteidz rietumnieciskās multikulturālās musulmaņu kopienas attieksme pret sievietēm. Pietiek ielūkoties kultūras krātuvītē Tūkstoš un vienas nakts pasakas. Manuprāt, to drīzāk varētu dēvēt par 1001 nakts kapeņu stāstiņiem. Neiztirzāšu šajā krājumā apkopotās pasakas, kurās nenoliedzami var rast daudz dzīvesprieka, cilvēkmīlestības un labā uzvaru pār ļauno. Apskatīšu vienīgi šīs pasakas vienojošo pamatstāstu, kā es to redzu eiropieša acīm.

Centrālajā vēstījumā - drīz pēc stāstnieka slavas vārdiem Allāham – sieviešu uzticībā vīlies austrumu sultāns Šahriārs nocērt galvu savai sievai un pie viena visiem kalpiem un verdzenēm. Turpmākos trīs gadus valdnieks ik nakti ņem sev par sievu nevainīgu jaunavu, bet no rīta, gana izpriecājies, meitieti nogalina.

Sieviešu līķu kaudzes vēstītāja acij paslīd garām, bet nākas konstatēt, ka pilsētā aptrūkušās laulībām piemērotas meitenes, jo ļautiņi ar savām meitām iemanījušies atstāt asinskārā tirāna valdījumus. Šāda situācija rada lielu nepatikšanu draudus sultāna vezīram, kura pienākumos ietilpst vienreizējās lietošanas līgavu piegāde. Gluži vai pašam jāguļas ja ne gluži valdnieka gultā, tad zem bendes cirvja.

Taču vezīra vecākā meita Šeherezāde, lai paglābtu tēvu un musulmaņu meitenes, ir gatava likt uz spēles savu dzīvību. Vezīra atvasei ir tīri labs plāns, kā izdzīvot. Pirms doties uz nāves soda izpildes vietu pēc tam, kad Šahriārs ir nokārtojis ar jauno sievu savas vajadzības, Šeherezāde stāsta aizraujošu pasaku. Atbilstoši leģendai vēstījums līdz ar ausmu tiek pārtraukts interesantākajā vietā, lai despots, vēloties teksta turpinājumu, sievu nenoslaktētu. Pieļauju, ka, stāstījuma iežūžināts, sultāns brīžam arī iemanījās aizmigt, tādējādi atliekot ik rīta rokas ievingrināšanu ar nāves soda palīdzību.

Tūkstoš un vienu nakti, esot par mata tiesu no nāves, Šeherezādei ar lokanās mēlītes palīdzību izdodas paildzināt savu dzīvi. Šajā laikā viņa savam mocītājam dzemdē trīs dēlus, nepārtraucot vārdisko cīņu par izdzīvošanu arī grūtniecības laikā. Ir acīmredzams, ka Šeherezādei izveidojies Stokholmas sindroms. Pēc 1001 nakts, visticamāk jūtot, ka pasaku klāsts izsīcis, Šeherezāde tomēr saņemas un lūdz vīru pažēlot viņu un atbrīvot no nāves draudiem. Citādi bērni palikšot bez mātes, un grūti būšot atrast citu sievieti, kas par tiem labi rūpēsies. Šahriāra sirds atmaigst, un viņš zvēr pie Allāha, ka turpmāk viss būs čikiniekā. Šeherezāde laimē skūpsta vīra rokas un kājas. Lūk, tāds islāmisks happy end.

Mūsdienu Tūkstoš un vienas nakts pasaku turpinājumā sultāns visdrīzāk iestātos Al Qaeda un ar Boeing modeļa persiešu paklāju ietriektos kādā kulta celtnē. Pielāgojot pasaku latvju videi, par mērķi varētu izraudzīties vietējo kupraino kalnu – Gaismas Pili. Šeherezāde ietu vīra pēdās un kļūtu par šahīdi, kas uzspridzinātos neticīgo kultūras pasākumā. Pagāniskie Jāņi būtu pašā laikā. Jāatzīst, ka realitātē Līgo svētkus no kalendāra līdz šim centušies izraut kristieši un ateisti (III Reiha versijā: žīdu boļševiki). Muslimiem pagaidām rokas par īsām.

Taču, redzot pa Rīgas ielām defilējam latvietes, kas labprātīgi satuntuļojušās parandžās, neizslēdzu, ka viņas var pieņemt arī islāma mocekles likteni. Pēc dzīvības zaudēšanas Allāha, islāma un taisnīguma vārdā šahidei apsolīta vieta paradīzē laulenim pie sāniem. Viņa gan tur mazliet aplauztos, jo vīrs, kā pienākas kārtīgam aizsaulē aizgājušam džihāda kareivim, tur jau izklaidētos ar 72 hūrijām – melnacainām jaunavām ar lielām krūtīm.

Diezin vai kāda eiropiešu sieviete vēlētos nonākt Šeherezādes ādā. Tas, protams, neattiecas uz blandoņām, kurām vienalga - nokļūt Izraēlas bordelī vai kāda šeiha harēmā, kā arī uz estētēm, kam labāk patīk apgraizītais. Tomēr musulmaņu emigrantiem vairums emancipēto Eiropas sievišķu drīzāk līdzinās nevis hūrijām, bet fūrijām, kas nebūt nesteidzas svētlaimē skūpstīt atbraukušo džigitu ekstremitātes. Tādēļ, lai Austrumu pasaku pārvērstu Rietumu īstenībā, nākas pielietot spēku.

Eiropieši un musulmaņi dažādi attiecas ne tikai pret sievietēm, bet arī pret suņiem. Kuces bērns nav muslima draugs. Cilvēka labākais draugs islamā ir nešķīsts dzīvnieks. Multikulturālā sabiedrībā gan varat mierināt sevi ar domu, ka jūsu suņuks dikti patīk sābra korejieša ģimenei...

Ak, Dievs, sargi mūs gan no tiem, kas savā aklumā tevi neredz, gan no tiem, kas savā ticībā Tev kļuvuši akli!