Iesaki rakstu:

26. novembrī uz ikgadējo vēsturnieku sēdi labi zināmā agresīvā staļinista Aleksandra Čubarjana vadībā bija ieradusies divpadsmit Krievijas vēsturnieku un arhīvistu delegācija.

Abu delegāciju vadītāji bija arī uz sarunu par vēstures mācīšanu pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa, asistējot arī ārlietu padomniekam M.Kramam.

Vērtējot tikšanos, abi delegāciju vadītāji, kā A.Čubarjans, tā A.Zunda uzsvēra, ka tās notikušas konstruktīvi.

Izvairoties atzīt okupācijas faktu, A.Čubarjans uzsver: „Bībele māca; nedari ļaunu. Vēsturniekam jādarbojas pēc tā paša principa”. (Laikam tāpēc arī delegācijas pārstāvju skaits izvēlēts atbilstošs Bībeles apustuļiem.)

Apustuļu nolemtais, ar mūsu prezidentu saskaņotais vēstures mācīšanas virziens nebija ilgi jāgaida.

13. decembra Latvijas Avīzē lasu rakstu „Rosina sērot bez karoga”. Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Veiko Spolītis deklarē augšminēto vēsturnieku ar prezidentu saskaņoto nostāju, „kā lietot karogu un kā just lepnumu par valsti”.

Iesākumam: „Nevienā no komunistiskā genocīda upuru atceres dienām (..) karoga pacelšana nebūtu obligāta.” Tātad par to aizmirstiet. (Plus Latvijas vēsturi skolās mācīt aizliegts.)

Vienīgi Represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais, ar kuru neviens šo jautājumu nav pārrunājis, iedrošinās par to vismaz lepnumu neizjust.

Visas komunistiskā genocīda dienas radās pēc un no Latvijas okupācijas. Valsts iznīcināšana, tautas genocīds uz pusgadsimtu ar visām sekām, kuras arī pēc 20 gadiem turpina padziļināties, bija divdesmitā gadsimta lielākā traģēdija. To aizmirst un neatzīmēt ir noziegums.

Bet vēsturnieku turpmākie plāni: par okupāciju nerunāsim, 14. jūnijā to neatcerēsimies, sēru karogus likvidēsim, nākošgad sadarbosimies pētījumos tikai par Pirmo pasaules karu!