Iesaki rakstu:

Ušakova un Urbanoviča tandēmam beidzot būtu jāapjēdz, ka Saskaņas centra nespēja tikt valdībā nav kaut kādu „slikto” nacionālo partiju, vai elektorāta – latviešu un krievu tautības vēlētāju – problēma. Tā ir abu vadītā Saskaņas centra problēma, šīs apvienības līderu mazspējas un personīgo ambīciju problēma.

Daiļrunība ir Nila Ušakova stiprā puse. Ja kādam par to vēl bija šaubas, tad pēc sestdien notikušā valodas referenduma Ušakova medijiem sniegtās intervijas, atziņas, komentāri un redzējumi to skaidri ir apliecinājuši. Ušakovs zina, ka nav „pieclatnieks”, Ušakovs neredz referenduma uzvarētājus, un Ušakovs ir pārliecināts, ka krievi „netiek laisti” valdībā. Viņš arī zina, ka Saskaņas centru dēvē par „Kremļa aģentiem” un ka sabiedrību vajag saliedēt, un viņš zina, ka Rīgā ir problēmas, kas jārisina kā krievu, tā latviešu interesēs.

Taisni un saprotami. Kā izbijis žurnālists, runāt Ušakovs prot. Turklāt ne tikai runāt. Viņam ir vēl citas kvalitātes. Viņš atšķirībā no pretrunīgi vērtējamā vecā kaluma „krievu” interešu aizstāvja un parlamenta krēslu krietni nodeldējušā Jāņa Urbanoviča ir arī skaists, gudrs un talantīgs. Ušakovs ir mīlulis. Viņš ir persona, kura kā Saskaņas centra jaunais līderis mediju un varas ietekmes virsotnēs uzjājis baltajā „labā” krieva zirgā. Turklāt gluži kā pasaku „labais” princis Ušakovs uzkāpis arī stikla kalnā un ietrausies Rīgas tronī.

Tāpēc, lūk, viņš ir arī darījis! Viņš ir izkalis Rīgas atslēgas, rīkojis tautai svētkus likteņupes krastā, skrējis maratonu, līdz aiz pārpūles iegūlis slimnīcā.

Vārdu sakot, Ušakovs vismaz ir smagi strādājis visas tautas labā, kamēr Saeimas siltā krēsla deldētājs Urbanovičs to vien darījis, kā runājis. Runājis no parlamenta un citām tribīnēm, izturot stingro opozīcijas līniju valdības pozīcijai, neatkarīgi no tā, kā rokās vara bijusi, vai arī kliedzis par nodarījumiem pret „nelatviešiem”, Parex īpašniekiem, vai kaismīgi aizstāvējis pretrunīgi vērtējamus valsts budžeta grozījumus. Īsāk sakot, Urbanovičs līdz šim par nodokļu maksātāju naudu no Saeimas tribīnes tikai jaucis gaisu un malis tukšus salmus.

Taču, lai kā tur būtu ar abu Saskaņas centra līderu personību kvalitātēm, gan Ušakovam, gan Urbanovičam beidzot būtu jāapjēdz vienkāršais fakts, ka viņi abi - ne kopā, ne atsevišķi - nav spējuši Saskaņas centru aizvest līdz valdības pozīcijas un varas ceļam, kas nodrošinātu vietu koalīcijā un, kas, kā viņi paši saka, ļautu īstenot apvienības programmā skaisti ierakstītos mērķus.

Tāpēc te nevajag runāt par krieviem un latviešiem, par sabiedrības saliedētību vai tās graušanu, latviskā vai krieviskā nicināšanu. Abiem U – Ušakovam un Urbanovičam - vajag izkāpt no aizspogulijas, kuru viņi sev radījuši. Vajag vienkāršo, tikai to, lai Saskaņas centrā atrodas profesionāli līderi ar kompetenci, ar izpratni un vēlmi saliedēt sabiedrību, nevis to šķelt ar muļķīgām provokācijām.

Kamēr abi Saskaņas centra līderi Ušakovs un Urbanovičs, un šīs apvienības biedru vairākums neapjēgs, ka Saskaņas centra neesamība valdībā ir viņu pašu problēma, nevis latviešu-nelatviešu, krievu vai cittautiešu problēma, tikmēr arī rezultātu nebūs. Citādi sakot, tas, ka Saskaņas centrs kopš apvienības izveidošanas nav ticis pie varas, ir viņu pašu kompetences, profesionalitātes un politiskās gribas problēma, kā arī iekšējo un publiski radīto intrigu problēma, dzīvojot kaut kāda pašu radītu latviešu-krievu identitāšu aizspogulijā.