Iesaki rakstu:

Vai jūs zināt, kā izskatās Josifs Apts? Arnis Riekstiņš? Vadims Telica? Varētu šķist dīvaini, ka nezināt, - visi trīs ir jaunā, šodien prezentētā Latvijas 100 bagātāko cilvēku saraksta pirmajā desmitniekā, viņu īpašumu kopvērtība aplēsta gandrīz 200 miljonu eiro apmērā. Iespaidīga summa, kam atbilst iespaidīga uzņēmējdarbība.

Bet te būs šķietami vēl vienkāršāks jautājums. Vai jūs varat pateikt, ar ko nodarbojas tāds Sergejs Govorovs? Andrejs Kuzņecovs? Sergejs Zaļizko? Atkal varētu šķist dīvaini, ka nevarat - šie trīs kungi savukārt ir no šī paša žurnālā Kapitāls publicētā saraksta otrā desmitnieka, viņu īpašumu kopvērtība savukārt ir aptuveni 120 miljonu eiro. Var atkārtot summas un atbilstošo uzņēmējdarbības mērogu raksturojumu.

Labi, te būs kaut kas pavisam vienkāršs pajautājams - vai jūs kaut reizi mūžā esat dzirdējuši par tādu Iļju Basinu? Gati Bumbieru? Egilu Butku? Viņi savukārt ir šī paša saraksta pirmajā piecdesmitniekā, viņu īpašumu aplēstā kopvērtība - aptuveni 53 miljoni eiro. Arī tas Latvijas mērogiem nebūt nav maz.

Visiem nosauktajiem kungiem līdzās eiro miljonu desmitiem, kādos ir aprēķināta viņu īpašumu kopvērtība, ir vēl vismaz viena kopējā īpašība, un proti - viņi nav ne zicpriekšsēdētāji un fiktīvie īpašnieki, ne laiski rantjē un dividenžu saņēmēji. Viņi visi ir aktīvi uzņēmēji - un arī neapšaubāmi veiksmīgi un Latvijas mērogiem ļoti lieli uzņēmēji, ja reiz atrodas šajā sarakstā.

Savukārt no "nezinu, nevaru, nav dzirdēts" atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem izriet vēl viena kopējā šo uzņēmēju iezīme - ne tikai plašai, bet pat pietiekami šaurai publikai viņi ir ne tikai neredzami un nepazīstami, bet arī vienkārši nezināmi. Arī ikdienā biznesa presei lasošam cilvēkam ne vienmēr izdosies šos uzvārdus nekavējoties sasaistīt ar konkrētiem uzņēmumiem.

Te, protams, var iebilst - nu un? Pirmkārt, tāpēc jau miljonāru saraksti ir domāti, lai ja ne godinātu, tad vismaz dienas gaismā izvilktu citādi pilnīgi piemirstus "turīgos darba zirdziņus". Otrkārt, ir taču sen pagājuši trakulīgie deviņdesmitie gadi ar tiem atbilstošo uzņēmēja arhetipu. Raugoties uz jauno TOP 100 redzam - pat "pēdējais mohikānis" Jūlijs Krūmiņš no tā ir pārcēlies uz turīgāko ģimeņu sarakstu.

Atbilde tomēr nav viennozīmīga. No vienas puses, šī gadu desmita uzņēmējdarbība prasa būtiski atšķirīgu īpašību komplektu nekā tālie deviņdesmitie, - tie, kas nav spējuši piemēroties, ir "izmiruši" tiešā vai pārnestā nozīmē. No otras puses, atļaušos izteikt versiju, ka salīdzinoši milzīgais procents to uzņēmēju, kuru biznesa apjoms viņus ievietojis Kapitāla jaunajā "zelta simtniekā", bet kuri plašākai sabiedrībai ir pilnīgi un absolūti nepazīstami, tomēr ir to pašu deviņdesmito gadu recidīvs.

Ko galu galā šie deviņdesmitie iemācīja vidusmēra uzņēmējam? Ja gribi izdzīvot, esi nevis spilgts, bet neuzkrītošs un nepamanāms. "Kamēr mani neviens neredz un neievēro, nekas slikts man nenotiks. Es nodarbošos tikai ar biznesu - un neviens mani nepamanīs un neaiztiks," - šis deviņdesmito gadu domu gājiens un uzņēmējdarbības taktika, ja tā to var nosaukt, acīmredzot ir pārceļojuši uz mūsu dienām.

Taču lieta tā, ka aiz loga ir nevis divdesmitā gadsimta deviņdesmitie, bet divdesmit pirmā gadsimta padsmitie, un realitāte ir ļoti būtiski mainījusies. Attiecīgi ir mainījušies riski, kas apdraud liela mēroga uzņēmēju. Kādas tad ir nulles līmeņa atpazīstamības ēnas puses? Ar ko tad pašlaik riskē nezināmie, nepazīstamie, nedzirdētie?

Atbilde ir vienkārša - ar visu.

Par to var pasmīkņāt, tomēr mēs esam Eiropā, un Eiropas vērtības reizēm manāmi, reizēm nemanāmi ir ienākušas ikvienā mūsu dzīves sfērā. Kas nozīmē - ja pirms divdesmit gadiem uzņēmējam bija jābaidās, ka problēmas pie viņa atnāks, ja viņš izbāzīs galvu no sava mierīgā akača, tad tagad drīzāk jāuztraucas par to, ka kādu nopietnu problēmu gadījumā akacis viņu uzsūks tā, ka neviens pat nepamanīs. Un noteikti jau nu nesatrauksies.

Reputācija, publiskais tēls, korporatīvā sociālā atbildība (un saprātīga līmeņa "lielīšanās" ar to), uzņēmuma pozitīva atpazīstamība un saistīšana ar konkrētām personām - tas nav tikai "tukšs gaiss" un "lieka greznība", kā tas varēja tikt uzskatīts vēl pirms gadiem desmit. Mūsu dienās tās ir lietas, kas reāli strādā.

Minēšu tikai vienu piemēru - Latvijas mērogiem lielā uzņēmuma "Kurzemes finieris" pirms nedēļas izsludināto maksātnespēju. Uzņēmuma atpazīstamība plašākas sabiedrības acīs - nulle, tā īpašnieku un vadītāju atpazīstamība - tieši tāda pati.

Rezultātā, "pa pieskari" aizejot vienam no reģiona lielākajiem kokapstrādes nozares uzņēmumiem ar gandrīz simtu darbinieku, kuri līdz ar to zaudē darbu, arī sabiedriskā rezonanse - tuvu nullei, publiskā (tostarp mediju un nozares pārstāvju) līdzjūtība - apmēram tikpat liela, likumsakarīgi - arī kreditori un valsts iestādes neizjūt ne mazāko pamudinājumu kaut kādā veidā mēģināt uzņēmumu glābt vai tam vismaz palīdzēt.

Diemžēl jāsaka - pelnīti. Jo ragavas taisa vasarā, ratus - ziemā, bet glābšanas vesti sarūpē pirms došanās jūras braucienā. Ikvienam uzņēmējam 21. gadsimtā - arī TOP 100 pārstāvjiem - ir jāatceras un jāņem vērā, ka savlaicīgas investīcijas savā un sava uzņēmuma atpazīstamībā, publiskajā tēlā, reputācijā, korporatīvajā sociālajā atbildībā ir tas "gaiss", kas tiek iepumpēts glābšanas vestē un kas var izrādīties tik nepieciešams.

* "P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību" direktore