Atklāta vēstule Ingunai Sudrabai („Tā dzīvot nevar. Ko tālāk?” turpinājums)
Ex-seržants (literārs pseidonīms) · 22.01.2013. · Komentāri (0)Iesaki rakstu:
„Sudraba lūdz iedzīvotāju padomu, lai saprastu, ko viņai darīt pēc valsts kontrolieres amata atstāšanas. Intervijā televīzijas kanāla LNT raidījumam 900 sekundes viņa atklāja, ka esošajās politiskajās partijās sevi neredz, bet arī šaubās, vai jaunas partijas dibināšana būtu veids, kā kaut ko valstī mainīt.” (Diena.lv, 21.01.2013.) Vārds „padoms” laikam būs nevietā, it īpaši attiecinot uz personu, kas, iespējams, ir gudrāka par tevi. Tāpēc aizstāšu ar vārdu „pārdomas”.
Var lūgt Dievu, un droši vien tas ir jādara, lai tas palīdzētu sakārtot lietas valstī. Tikai viena lieta ir paļauties uz Dieva žēlastību, cerot, ka valsts izzadzējiem kādu dienu iestāsies apskaidrība un savu ofšoros nozūmēto naudu norakstīs bērnu namiem, vai Dienvidu tiltu, Saktas puķu tirdziņu un bērnu slimnīcu būvētājiem pēkšņi ienāks prātā doma „nostučīt” kukuļu prasītājus, bet valsts uzņēmuma valdē sēdošs nejēga atteiksies no sava amata un sāks strādāt darbu atbilstošu savām spējam, bet cita lieta ir piestrādāt pie tā, lai šī „apskaidrība” minētajiem subjektiem iestātos ātrāk. Pilnīgi iespējams, ka tāds arī ir Dieva funktieris - nevis pasniegt dāvanu debesu mannas veidā, bet likt to darīt konkrētiem cilvēkiem.
Ar kādiem riskiem nāktos sastapties godprātīgam cilvēkam, ejot politikā ar vislabākajiem nodomiem?
1) Nopietnas kļūdas, kam par cēloni pieredzes trūkums reālpolitikā.
2) Kompromisi ar sirdsapziņu un morālo vērtību pielāgošana konkrētiem apstākļiem, nokļūstot politmafijas apritē.
3) Dažādu gadījuma cilvēku nokļūšana komandā.
Labs piemērs iepriekš teiktajam ir Zatlera partija - kā var sabojāt labus nodomus. Šeit gan jāpiebilst: esmu teicis agrāk un saku to arī tagad, ka Zatlers un Kukule vēl nav visa partija un plinti krūmos mest nevajag. Par to, ka Reformu partijā ir sakarīgi cilvēki, liecina šīs partijas izvirzītā Rīgas mēra kandidāte Inga Antāne un viņas nesen medijiem paustie izteikumi:
Ja runā to, ko domā, tad ar tādiem cilvēkiem var un vajag sadarboties.
Kāda alternatīva? Viens no variantiem varētu būt sabiedriskas organizācijas nodibināšana un vadīšana, pielietojot savas Valsts kontrolē iegūtās iemaņas. Tas ir tas, par ko minēju iepriekš Pietiek nopublicētajā rakstā. Tagad nedaudz sīkāk.
1) Mērķis – pilsoniskas un patiesi demokrātiskas valsts iekārtas iedibināšana, nodrošinot visas sabiedrības interešu ievērošanu. Būtībā tas ir tas, kas ierakstīts pašreiz valdošās „reformu un tiesiskuma koalīcijas” vienošanās dokumentā - demokrātija, caurspīdīgums, profesionalitāte.
2) Funkcijas - sabiedrības kontrole valsts pārvaldes jomā, kur tiek pieņemti visai sabiedrībai svarīgi lēmumi - valsts un pašvaldību iepirkumi, banku sfēras kontrole, uzņēmumu ar valsts un pašvaldību kapitāla daļu, it īpaši to, kam monopolstāvoklis, kontrole tādos jautājumos kā cenu politika un darbinieku atalgojums, virkne citu jautājumu, kuru kontroles lietderība cilvēkam ar pieredzi dotā sfērā būtu labāk zināma. Otrs virziens - spiediens uz likumdevējiem, lai tie pienācīgi pilda savas funkcijas (parlamentārās izmeklēšanas komisijas korupcijas skandālos, KNAB un prokuratūras darba efektivitātes kontrole, likumu sakārtošana nevis atsevišķu grupu, bet visas sabiedrības interesēs).
3) Nepieciešamie resursi:
a) Ar likumu nostiprinātas pilnvaras, kas ļautu realizēt minētās funkcijas;
b) Valsts finansējums, kas ļautu izvairīties no sponsoru piesaistes un ietekmes.
Kāds jautās - kam vajadzīga funkciju dublēšana? Ir taču VK, IUB, FKTK, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Šeit jāpiebilst, ka kontrolējošās iestādes ir valsts padotībā un tātad vairāk vai mazāk ietekmējamas no valdošo partiju puses. Turklāt augstākstāvošā iestāde var aizliegt darīt zināmu plašākai sabiedrībai noteiktu informāciju, tādejādi jēdziens „caurspīdīgums” bieži paliek tikai uz papīra.
Un beidzot - pasākuma realizācijas plāns.
1) Iesākumam varētu iesniegt vēstuli valdībai un Saeimā pārstāvētām frakcijām ar konkrētiem priekšlikumiem - nepieciešamības pamatojums, funkcijas, pilnvaras, budžets. Vēstuli vēlams būtu parakstīt vairākām sabiedrībai zināmām un respektējamām personām.
2) Birokrātiskas atrakstīšanās un nevēlēšanās sadarboties gadījumā atbildes vēstules nopublicēt medijos ar atbilstošiem komentāriem, vēlams, pirms kārtējām vēlēšanām. Un tad ierosināt referendumu par konkrēto jautājumu. Tam gan būs vajadzīgs finansējums. Nu tad jāgriežas ar cepuri rokās caur medijiem pie sabiedrības. Varbūt tas kļūs par vienu no latviešu un krievu konsolidācijas formām, jo minētās problēmas ir kopīgas neatkarīgi no valodas.
Apzinos, ka divu stundu laikā tapis raksts var būt jēls un līdz galam nepārdomāts, tomēr ceru, ka kāds noderīgs domas grauds tur varētu būt, kuru būtu vērts apaudzēt.
Katrā ziņā steiga šeit būtu nevietā. Latvijas tauta neizmira 50 + 20 gadu laikā, nu tad pacietīs vel pāris gadus. Jāņem piemērs no Dombrovska, Āboltiņas un Co. optimisma, kuri acīmredzot uzskata, ka satraukumam nav pamata, tik laiku pa laikam jādod iespēja tautai „izlaist tvaiku” un reizi četros gados jāsastāda kārtējā „tiesiskuma un reformu vienošanās” tualetes papīra vērtībā.
Domāju, ka pa mākoņiem lidināties nevajadzētu un, ja tiek piedāvāts konkrēts un interesants darbs, tad atteikt „tautas glābšanas” idejas vārdā nebūtu prāta darbs, jo tāpat nenovērtēs. Turklāt neviens netraucē savietot maizes darbu ar sabiedrisko. No pēdējā, vismaz sākumposmā, paēdis nebūsi.
P.S. Ja ir interese pārdomāt lietas sīkāk, tad manu e-pasta adresi var dabūt caur Pietiek, iepriekš apliecinot, ka interesents ir tiešam Inguna Sudraba.