Iesaki rakstu:

Aivara Lemberga ilgus gadus vadītā Ventspils dome virkni ventspilnieku ar saviem prettiesiskajiem lēmumiem ir ne tikai pazemojusi un radījusi viņiem ciešanas, bet arī likusi viņiem justies bezspēcīgiem un būtiski grāvusi ticību vietējai varai. Tas teikts Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumā, kuru Lemberga vadītajai pašvaldībai vairs nav iespēju pārsūdzēt.

Lietas būtība ir šāda: tā kā Ventspils pašvaldība daudzus gadus kavēja dzīvojamo māju privatizācijas procesu, 2006. gada 2. martā kādas Ventspils daudzdzīvokļu mājas iemītnieki bija vērsušies pie pilsētas domes ar iesniegumu, pieprasot, lai dome lemj par dzīvojamās mājas nodošanu privatizācijai, kā arī izsniedz ar privatizāciju saistīto informāciju un attiecībā uz dzīvojamo māju pašvaldības pieņemtos lēmumus. Tomēr „saimnieka” Lemberga vadītā pašvaldība iedzīvotājiem prasīto informāciju nesniedza, vienīgi norādīja, ka „dome pieņēmusi lēmumus atbilstoši kompetencei un, ja pieteicēji vēlas saņemt lēmumu kopijas, tiem par šiem lēmumiem ir jāmaksā”.

Savukārt uz atkārtotiem iesniegumiem šīs ēkas dzīvokļu privatizētgribētājiem tika norādīts – māja privatizācijai nodota netiks. Bet, kad līdz ar Satversmes tiesas spriedumu Ventspils pašvaldības nevēlēšanās atļaut mājokļu privatizāciju tika atzīta par prettiesisku, pašvaldība privatizētgribētājiem paziņoja, ka „privatizācijas procesa uzsākšanas termiņi vēl nav noteikti, jo mājām jāsagatavo visa nepieciešamā dokumentācija”.

Tikai pēc tam, kad iedzīvotāji vērsās ar prasību administratīvajā rajona tiesā, dome piekāpās un deva iespēju lielākajai daļai pieteicēju privatizēt viņiem līdz tam izīrētos dzīvokļus un telpas. Taču ventspilnieki nosprieda, ka „saimniekam” un pašvaldībai par pieļautajām ilgstošajām nelikumībām vajadzētu atbildēt un pieprasīja no pašvaldības piedzīt arī atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem.

„Pieteicēji norādījuši, ka, tā kā viņiem nebija cerību sagaidīt dzīvojamās mājas nodošanu privatizācijai, savus privatizācijas sertifikātus viņi pārdevuši jau sen par neizdevīgi zemu cenu un tagad dzīvokļu privatizācijai bijuši spiesti tos iegādāties par ievērojami lielāku cenu. Līdz ar to mantiskos zaudējumus veido tā summa, kas ir starpība starp privatizācijai nepieciešamo sertifikātu cenu 1999.gadā un 2007.gadā,” teikts tiesas spriedumā.

Administratīvā rajona tiesa ar 2008. gada 23. decembra spriedumu šos prasījumus daļēji apmierināja, piespriežot par labu iedzīvotājiem no pašvaldības piedzīt summas no 200 līdz pat vairāk nekā 3400 latiem. Spriedumā bija atzīts, ka Lemberga vadītā pašvaldība „nav rīkojusies atbilstoši labas pārvaldības principam un nav pēc iespējas īsākā laikā lēmusi par dzīvojamās mājas nodošanu privatizācijai. Tā tīši, ilgstoši un bez tiesiska pamata nav izdevusi labvēlīgu administratīvo aktu, un tam ir nozīme, izlemjot prasījumus par morālā kaitējuma un zaudējumu atlīdzināšanu”.

Tāpat spriedumā bija atzīts gan tas, ka „pašvaldības ilgstošā rīcība, lai nepieļautu dzīvokļu privatizāciju, tādējādi rīkojoties pretēji normatīvo aktu prasībām, pieteicējiem pati par sevi ir radījusi ciešanas un papildus neērtības, kuras nav pilnībā atsveramas ar labvēlīga administratīva akta izdošanu. Konstatējams pieteicēju tiesību un tiesisko interešu aizskārums”, gan tas, ka „pieteicējiem bija pamats justies bezspēcīgiem un pazemotiem Atbildētājas prettiesiskā rīcība ilgstošā laikā ir būtiski grāvusi privātpersonu ticību vietējai varai. Konstatētie apstākļi objektīvi var izraisīt morālas ciešanas. Secināms, ka pieteicējiem ir radīts morālais kaitējums”.

Tomēr Ventspils pašvaldība uzskatīja, ka nekādas kompensācijas iedzīvotājiem, kas bija cietuši no tās prettiesiskajiem lēmumiem, nepienākas un sākumā iesniedza apelācijas sūdzību administratīvajā apgabaltiesā, bet pēc tam – arī kasācijas sūdzību, kurā cita starpā bija norādīts gan tas, ka galu galā nu jau privatizācija ir atļauta, gan tas, ka „pieteicēji nav laikus izmantojuši visus likumā paredzētos līdzekļus, lai vērstos pret pašvaldības prettiesisko rīcību”.

Izvērtējot Lemberga vadītās pašvaldības argumentus, Augstākās tiesas senatori nu atzinuši, ka vērā ņemams ir tikai viens, kā rezultātā samazināta vienam iedzīvotājam izmaksājamā atlīdzība. Savukārt citādi ir atstāts spēkā administratīvās apgabaltiesas spriedums, kurš turklāt vairs nav pārsūdzams.