Iesaki rakstu:
Vai no jums kādreiz teciņiem vien, gandrīz vai palēkdamies ir laidies lapās nevis kaut kāds nožēlojams, kusls briļļains civilists, kam esat parādījuši dūri vai kaut ko jestrāku, bet gan pilntiesīgs policijas ģenerālis, vienas ļoti svarīgas mūsu valsts drošības iestādes vadītājs un vispār vīrs kā ozols? Ja ne - pastāstīšu, kā tas notiek.
Stāstiņš sākas paagrā rīta stundā veļas mazgātavā "Irve" Rīgā, Satekles ielā, kur ik pa laikam atvedu izmazgāt un izgludināt gultas veļu un kreklus - ar vārdu sakot, atbrīvojos no īpaši ķēpīgām nodarbēm.
Bez īpašas steigas novietoju skūteri gandrīz pie stiklotās telpas durvīm, izmaucu galvu no ķiveres, sameklēju savus loriņus un dodos iekšā. Telpa ir gandrīz tukša - pie letes ar muguru pret mani stāv vienīgi pagara auguma vīrs ar papliku pakausi, nedaudz atkarenām ausīm, tērpies pusspīdīgā uzvalkā, kādus savulaik bija iecienījis Ainārs Šlesers, kamēr labi ļaudis viņam nepateica, ko viņš tādā atgādina.
Vai nu mazums pasaulē cilvēku, kuriem patīk spīdēt ne tikai šī vārda pārnestā, bet arī tiešā nozīmē? Manu uzmanību piesaista kas cits - cilvēks no manis acīmredzami vairās un, man pārvietojoties pa telpu, muguru griež vienkārši izmisīgi apņēmīgi, nu gluži kā Mēness slēpjot savu tumšo pusi. Satraukumā nosvīdušais paplikais pakausis analoģiju padara vēl precīzāku.
Kaut ko šis nedaudz kumpais stāvs man atgādina - bet ko? Un tad ierunājas iekšējā balss - aši, aši, aši iziet ārā no pieņemamās telpas un nofotografēt automašīnu, ar kuru acīmredzami ir atbraucis kautrīgais un biklais kungs: pēc tās numura, labi pacenšoties, būs iespējams noskaidrot arī braucēju.
Iepretim durvīm novietotais tumšais "Audi" ar valsts reģistrācijas numuru HO-5632 vēl ir savā vietā ar visu šoferi. Viens kadrs, otrs kadrs, trešais... Bet kas tad tas? Kas tā par čaboņu aiz muguras? Pagriežos īstajā mirklī, lai pamanītu, kā kautrīgais kungs teciņiem vien metas prom.
Turklāt kājas viņu nes nebūt ne uz mašīnas pusi. Nē, kungs, joprojām sāniski sagriezies, nadzīgi metas prom no mašīnas, prom no ēkas ieejas, mērķējot virzienā ap ēkas stūri. Izdodas uzņemt vien četrus fokusētus kadrus, kad viņš jau ir pačibējis aiz ēkas. Automašīna paliek stāvvietā, bet netīro drēbju kaudzīte ar kvītiņu, uz kuras izlasāms uzvārds "Reiniks", - uz letes.
Tikai pēc brītiņa es tā īsti noformulēju to, ko esmu pieredzējis, - ka, ļoti iespējams, no manis pa kaklu, pa galvu tipinājis prom neviens cits kā mūsu valsts gandrīz vai galvenais sargs un aprūpētājs - Latvijas Drošības policijas priekšnieks, policijas ģenerālis Jānis Reiniks.
"Ļoti iespējams" - bet vai tiešām? Un vai tiešām kas tāds ir iespējams? Ka labi atalgots Latvijas Republikas policijas ģenerālis izmantotu nodokļu maksātāju apmaksātu dienesta auto un šoferi, lai aizvestu savu personisko vešiņu uz veļas mazgātavu?
Ka Latvijas Republikas policijas virsniekam nepietiktu elementāras pašcieņas un virsnieka goda, lai, tiekot pieķertam, tā teikt, ar pusnolaistām bikšelēm, tomēr saņemtos un likteņa ņirdzīgo triecienu pieņemtu ar virsniekam pienācīgu drosmi un pašcieņu?
Ka tik nozīmīgas un augsti profesionālas Latvijas Republikas valsts drošības iestādes vadītājam nepietiktu personiskas profesionalitātes, lai ar savu samāksloto paslēpju spēlēšanu nepievērstu uzmanību kā tāda Ziemassvētku eglīte Sahāras tuksneša vidū?...
Vajadzētu pārbaudīt. Bet kā? Automašīna tiešām izrādās piederoša Drošības policijai - bet tas vēl neko nenozīmē, vai nu maz padoto varbūt vēlas vizuāli līdzināties Jānim Reinikam. Varbūt tas viņiem tur tāds modes kliedziens? Aģentu Smitu vietā - ģenerāļi Reiniki?
Savukārt no fotogrāfijām tik vien ir kā no objektīva prom aizgriezies, nadzīgi mūkošs uzvalkā tērpts stāvs, plus bildītes ar kvītiņu "Reiniks" uz drēbīšu kaudzes. Ko darīt? Kur ņemt kādu drošu, neapgāžamu pierādījumu?
Atliek tikai viens - mēģināt izmantot Jāņa Reinika vadītās iestādes darbinieku tik daudzos un dažādos veidos demonstrēto profesionalitāti un prāta spējas. Ja reiz viņi tādi - kāpēc lai priekšnieks būtu citādāks? Tad lai viņš arī man šos pierādījumus sagādā, ja reiz man pašam tādu nav.
Kādā veidā? Jo vienkāršāk, jo labāk - uz īsziņām ģenerāļa kungam nelabpatīk atbildēt, un top oficiāls iesniegums, kas sākas ar vārdiem: "Vēlos saņemt no Jums atbildes uz šādiem jautājumiem saistībā ar to, ka (..) izmantojāt dienesta automašīnu un dienesta automašīnas vadītāju savām personiskajām vajadzībām, konkrēti - lai veļas mazgātavā nodotu mazgāšanā netīro veļu..." - un seko virkne jautājumu.
Ar vārdu sakot, iesniegums tiek uzrakstīts tā, lai Reinika kungam nerastos ne mazākās iekšējās pārdomas par to, ir vai nav nostrādājušas viņa izsmalcinātās maskēšanās, izvairīšanās un operatīvās izčibēšanas metodes.
Lai cik primitīva šī metode būtu, tā nostrādā - pēc gandrīz mēnesi ilgām pārdomām Latvijas Drošības policijas priekšnieks atraksta pagaru vēstījumu par to, cik nevainojama no visiem iespējamiem aspektiem bijusi viņa rīcība. Policijas ģenerālis Reiniks sevi pasniedz kā uz paplātes, pieņēmumus padarot par neapšaubāmiem faktiem...
Kāda ir morāle? Nav te nekādas morāles. Vienkārši ir tā, ka šis te aprakstītais drosmīgais, godprātīgais, izlēmīgais, gudrais un profesionālais kungs vada iestādi, kura, lūk, rūpējoties par mūsu valsts drošību, ķerot naidīgu ārvalstu spiegus, izvērtējot draudus nācijai utt.
Baisi. Vienkārši baisi.