Iesaki rakstu:
„Skaudra mācība, kas atstās iespaidu uz visu dzīvi,” – tā 10. jūnijā, paziņojot par demisiju, žurnālistiem notikušo raksturoja veselības ministrs Guntis Belēvičs. Taču šī nožēla nav bijusi patiesa: Dienai zināms, ka pēc demisijas ministrs ir paklusām centies panākt, lai šis gadījums par „skaudru mācību” kļūtu tiem, kuri atļāvās publiskot ziņas par to, ko viņš pats dēvē par savu „personas veselības stāvokli”.
„Reizēm esmu lētticīgs un naivs, kas man liek uzkāpt uz grābekļiem. Radusies situācija man ir skaudra mācība, kas atstās iespaidu uz visu dzīvi,” – tā pēc tam, kad bija atklājusies patiesība par viņa meliem saistībā ar „neoficiālu” Latvijas Onkoloģijas centra apmeklējumu un nenozīmīgu medicīnisku manipulāciju veikšanu bez „parastajiem” pacientiem noteiktajām rindām un kvotām, paziņoja demisionējušais veselības ministrs.
Taču G. Belēviča turpmākā rīcība liek šaubīties par to, ka viņš tiešām jūt nožēlu par notikušo un izprot savu nodarījumu. Tieši pretēji - veselības ministra un arī Saeimas deputāta statusu zaudējušais ekspolitiķis paslepus ir veicis darbības, lai iebiedētu potenciālos trauksmes cēlējus vai arī mēģinātu atriebties saviem atmaskotājiem.
Dienas rīcībā ir droša informācija, ka jau drīz pēc demisijas un atziņām par „skaudro mācību” bijušais politiķis ir vērsies ar iesniegumu tiesībsargāšanas iestādēs, apgalvojot, ka par viņu un viņam nogriezto „pumpu” esot publiskotas neizpaužamas ziņas, kas ir Krimināllikumā minēts noziedzīgs nodarījums. Pašlaik Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldē notiek šī iesnieguma resoriskā pārbaude.
Dienai zināms, ka bijušais ministrs Valsts policijai sūdzējies par to, ka Latvijas Avīzes publikācijā par viņa „pumpu”, kuru viņš, apejot pacientu rindas un kvotas, bija devies likvidēt Latvijas Onkoloģijas centrā, esot izpaustas ziņas „par personas veselības stāvokli”, bet viņš šādu ziņu izpaušanai atļauju neesot devis.
Krimināllikuma pašreizējā redakcija nosaka, ka ir iespējams saukt pie atbildības par „neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu”, ja izpaudēja ir „persona, kas nav valsts amatpersona un kas saskaņā ar likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu”.
Tas nozīmē, ka G. Belēvičam nav reālu iespēju panākt kriminālprocesa panākšanu pret žurnālistiem, kuri aprakstījuši viņa privāto vizīti Onkoloģijas centrā, taču šādā veidā viņš varētu mēģināt atriebties tiem informācijas avotiem – trauksmes cēlējiem, kas medijiem bija darījuši zināmus faktus par viņa „pumpas epopeju”.
Tiesa, kāds medicīnas darbinieks Dienai norādīja – arī šajā virzienā bijušajam ministram reālu izredžu nav, jo, kā ziņots publiski, ar savu „pumpu” viņš Onkoloģijas centrā bija ieradies neoficiāli, nekādu oficiālu samaksu nebija veicis, līdz ar to arī neviena persona nebija atbildīga par šīs „pumpu informācijas” glabāšanu – jo tādas oficiāli medicīnas darbinieku rīcībā nemaz nebija.
Pats G. Belēvičs nevēlējās atbildēt uz Dienas jautājumu, vai ar vēršanos tiesībsargāšanas iestādēs par neizpaužamu ziņu izpaušanu saistībā ar viņš "pumpu" tiešām vēlas atriebties trauksmes cēlējiem, kas ziņoja par viņa rīcību, apejot rindu un neveicot oficiālu maksājumu Latvijas Onkoloģijas centram.
Bijušais veselības ministrs nevēlējās atbildēt arī uz viņam uzdoto jautājumu – vai šis iesniegums liecina par to, ka pretēji publiskajam 10.jūnija paziņojumam viņš patiesībā tomēr nesaskata savas toreizējās rīcības nepieņemamību un to nenožēlo un attiecīgi arī viņa atvainošanās bijusi tikai formāla.
Vēršanās policijā ar iesniegumiem un citās tiesībsargāšanas iestādēs gan arī ministra pilnvaru laikā ir bijusi G. Belēviča aizraušanās. Tā, piemēram, pagājušajā rudenī Valsts policijā tika izvērtēti vismaz trīs toreizējā veselības ministra iesniegumi, pēc kuru izskatīšanas tika atteikts sākt kriminālprocesus.
Tajos bija izteikta pārliecība, ka mediju publikācijas, kurās atspoguļots Belēviču ģimenes apjomīgais farmācijas tirdzniecības bizness, ģimenes galvas vēsturiskā saistība ar šo biznesu un vēlākie interešu konflikti, esot mērķtiecīgs nelabvēļu darbs, lai nepieļautu veselības ministra valstisko nodomu īstenošanu.
Trauksmes cēlēju aizsardzības jautājums ir politiskajā dienas kārtībā jau ilgi un nesekmīgi. Piemēram, 2014. gada decembrī sabiedrība par atklātību Delna un tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs publiski paziņoja par sadarbību šajā jautājumā, taču pusotru gadu vēlāk nekādi praktiski rezultāti šai sadarbībai nav bijuši.
2014. gadā gan tika izveidota īpaša darba grupa, 2015. gada sākumā tika parakstīts memorands par trauksmes cēlēju aizsardzību, bet decembra beigās Valsts kanceleja paziņoja, ka esot pabeigusi darbu pie Trauksmes cēlēju likumprojekta, taču ar to visas aktivitātes pagaidām arī ir aprobežojušās.
Ralsts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.