Iesaki rakstu:
Par Valsts prezidenta amatā vakar ievēlēto eksbaņķieri Andri Bērziņu valda uzskats, ka viņš ir drīzāk Andra Šķēles, ne Aivara Lemberga ietekmes cilvēks. No vienas puses raksturots kā spītīgs, pašpietiekams un ļoti turīgs, kas Latvijas apstākļos varētu būt priekšnoteikums neatkarīgumam, no otras puses – cilvēks, kurš pagātnē cieši saistīts ar privatizācijas procesu, kurā dzima tagadējie Latvijas oligarhi, Bērziņš ir jau otrais prezidents pēc 2007. gadā ievēlētā Valda Zatlera, kurš, stājoties amatā, rada jautājumu, kā interesēm kalpos jaunais prezidents.
Tieši uzskats, ka Andris Bērziņš ir drīzāk Šķēles, ne Lemberga cilvēks, bija viens no iemesliem, kas lika šaubīties, vai viņš ir „īstais” Lemberga kandidāts, kura ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā tiks darīts viss iespējamais. Bija aizdomas, ka Bērziņš ir tikai pirmo vēlēšanu kandidāts, kura misija ir palīdzēt nodrošināt Zatlera nepārvēlēšanu. Viens no uzskatiem bija, ka Lembergam, kurš pēc vēlēšanām vienīgais no trim oligarhiem bija saglabājis un pat nostiprinājis politisko varu, diez vai ir vajadzīgs prezidents, kuram Šķēle var personiski piezvanīt vai norunāt tikšanos.
Kādā privātā sarunā marta vidū Šķēle ar pilnu pārliecību bija paziņojis, ka zina, kurš būs nākamais Valsts prezidents, nenosaucot šī cilvēka vārdu. Tikpat labi, ka runa nebija par Bērziņu, kurš dienā, kad pirmo reizi atklātībā parādījās viņa kā iespējamā kandidāta vārds, Pietiek atbildēja, ka nekad nav kandidēšanu apspriedis ar Šķēli un šis cilvēks nav bijis starp viņa uzrunātājiem. Mēnešos pēc Šķēlem un Šleseram neveiksmīgajām vēlēšanām, jautāti par abu attiecībām ar varas pozīcijās nostiprinājušos Lembergu, viņiem tuvu stāvoši cilvēki atzina, ka Lembergs, protams, izbauda uzvaras garšu, bet vismaz attiecībā uz Šķēli viņa viedoklī ieklausoties.
Kad Bērziņš balsojuma priekšvakarā, 1. jūnijā tikās ar Vienotības frakcijas deputātiem, viņam ticis uzdots tradicionālais jautājums, vai Bērziņš, būdams prezidents, varētu premjera amatam nominēt Lembergu. Bērziņa atbilde tūliņ bijusi, ka ne – Lembergs nevarot vadīt valdību, jo viņam kā vienas pilsētas mēram neesot tādas pieredzes. Vairākiem Vienotības deputātiem, tostarp Aleksejam Loskutovam, bija radies iespaids, ka Bērziņš skaidri pateicis: Lembergs nav gana kompetents, lai viņam uzticētu vadīt valdību. Loskutovam no pieejamās informācijas arī radies iespaids, ka Bērziņš ir drīzāk uzskatāms par Šķēlem, nevis Lembergam tuvu stāvošu cilvēku. Ceturtdien preses konferencē pēc ievēlēšanas Bērziņš izvairījās atbildēt, pēc kādiem kritērijiem vadīsies, nominējot premjeru, kad tam pienāks laiks. Tiesa, šie jautājumi vairāk attiecās uz iespēju valdības sastādīšanu uzticēt Saskaņas centra pārstāvim, ņemot vērā, ka Bērziņš Valsts prezidenta amatā visticamāk tika ievēlēts ar šīs frakcijas balsīm.
Pēc 10. Saeimas pilnvaru apstiprināšanas pērnajā novembrī, kad uzvarējušie dalīja amatus parlamentā, ZZS ilgāku laiku nevarēja izšķirties, ko virzīt ietekmīgās Tautsaimniecības komisijas vadībā. Lembergs tobrīd esot bijis pret šī amata uzticēšanu Bērziņam. Iespējams, Lembergs labi apzinājās, ka Bērziņš nebūs atsaucīgākais šīs saimnieciskām interesēm vitāli svarīgās komisijas vadītājs.
Caur Saeimas Tautsaimniecības komisiju tiek virzīti grozījumi likumos, kas tieši skar arī tā dēvēto oligarhu ekonomiskās intereses, un iepriekšējās Saeimās šī komisija ir bijusi atsaucīga šīm interesēm, īpaši 9. Saeima, kad to vadīja Vents Armands Krauklis (TP). Tagad Vienotības deputāti Edvards Smiltēns, Dzintars Zaķis un Klāvs Olšteins, kuri darbojas šajā komisijā, Pietiek teikuši: Bērziņš nav devis ne mazāko pamatu aizdomām, ka varētu būt atsaucīgs Lemberga, Šķēles vai Šlesera „pastnieku” atgādātiem priekšlikumiem kādos likumos.
Pietiek jau rakstīja, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē Bērziņš ticis pieskaitīts tā dēvētajam „Valmieras grupējumam”, kurā bija pārstāvēti cilvēki, kas vēlāk iezīmējās kā Šķēles ietekmes loks – viņu vidū arī advokāts Andris Grūtups un vēlākais Šķēles valdības finanšu ministrs Edmunds Krastiņš. 2007. gada beigās žurnālā Nedēļa kādreizējais ministrs un Kluba 21, uz kura bāzes lielā mērā vēlāk izveidojās partija Latvijas ceļš, dibinātājs Jānis Krūmiņš atminējās, kā 1993. gadā ticies ar šiem „Valmieras grupējuma” pārstāvjiem: „Mēs runājām par ideju, par valsti, bet viņi savukārt par to, kuru cilvēku, kurā vietā vajadzētu ielikt.”
Pastāv uzskats, ka, tieši pateicoties „Valmieras grupējuma” atbalstam, Bērziņam tika uzticēts vadīt Latvijas Bankas nodaļu atdalīšanu un apvienošanu. Rezultātā tieši viņam izdevās kļūt par prezidentu no 21 apvienotās Latvijas Bankas nodaļas izveidotajā Unibankā (Latvijas Universālajā bankā) un aktīvi iesaistīties tās privatizācijā. Banka bija īpaši gards kumoss kaut vai tāpēc, ka valdība bija parūpējusies par tās stabilitāti, Unibankas 25 miljonus latu lielos „sliktos” (t.i. faktiski neatgūstamos) kredītus aizvietojot ar valsts ilgtermiņa parādzīmēm.
Ceturtdien, tūlīt pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā sasauktajā preses konferencē, Bērziņš uzsvēra, ka ar Šķēli viņu saista tikai un vienīgi koleģiālas attiecības. Viņam ar Šķēli nekad neesot bijis kopīga biznesa. Tas, ka pirms vairākiem gadiem kopā ar Šķēles bijušo dzīvesbiedri Dzintru Šķēli un citām personām dibinājis SIA Vaļņu nams 11, pēc Bērziņa vārdiem, bijusi „spiesta lieta”,. Tas esot bijis vienīgais veids, kā sakārtot īpašumattiecības par 9,8 miljoniem latu no Bērziņa iepriekš vadītās bankas atpirktajam piecstāvu namam Vaļņu ielā 11, Vecrīgā. 2008. gadā daļu no sev piederošajām īpašuma daļām Bērziņš, Dzintra Šķēle un citas personasjau par 9,93 miljoniem pārdeva paši sev piederošajai SIA Vaļņu nams 11.