Menu
Pilnā versija
Foto

Būt Cilvēkam: izpratne un iespējas

Ervins Ceihners, Dr.oec · 12.10.2015. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai cik tas arī nebūtu rūgti, bet pašlaik jāatzīst, ka vairākums no mums joprojām akli cīnās ar daudzējādā ziņā esošās varas sistēmas radītajām un joprojām atražotajām dzīves problēmām, grūtībām un nejēdzībām. Lai izdzīvotu, visiem spēkiem cenšamies adaptēties, neiedziļinoties apkārt notiekošajā, nedomājot par problēmu pirmcēloņiem, nemēģinot rast to saknes. Tā pielāgojamies, pierodam dzīvot apstākļos, kas nebūt nav cilvēka cienīgi.

Šķietami normāli cilvēki tiek pārvērsti par aprobežotiem tumsoņiem, par radījumiem, kuri varas interesēs ideoloģizētās izglītības sistēmas ietvaros, izsmalcinātas propagandas apstrādes rezultātā zaudē spēju patstāvīgi domāt, analizēt, nošķirt labo no ļaunā, tā nonākot amorālu, cinisku polittehnologu kalpībā, pašiem to neapzinoties, kļūstot par manipulējamu subjektu viņu izstrādātajās sociālās inženierijas shēmās.

Šādos apstākļos varas elites pārstāvji sāk sevi uzskatīt par visvareniem supercilvēkiem, kuri savus pakalpiņus var izvēlēties pēc kretīnisma (noderīgā idiota) principa, tā degradējot visu valsts pārvaldes iekārtu, sējot sabiedrībā analfabētisma, ksenofobijas, neuzticības sēklas, musinot neieredzēt citādi domājošos, apspiežot cilvēku radošumu, strikti ierobežojot viņu izaugsmes un izpausmes iespējas. Šāda demokrātija kļūst par savu pretstatu, par pašiznīcināšanās instrumentu, turpinot saglabāt savu kvazitāti, jo varas iedibinātie prettautiskie institūti ir panākuši stāvokli, ka tautas vairākums ir ieguvis pelēkās masas statusu. Tas ir cilvēku mažoritārais kopums, kurš – it kā demokrātiski organizētu vēlēšanu formā, citādu alternatīvu agresīvas noliegšanas, radikālas ierobežošanas ceļā – ir viegli manipulējams pie varas svirām esošo vadoņu interesēs. Izveidotā varas sistēma, balstoties uz masīvu propagandu, kontroli pār izglītības organizāciju un saturu, degradē lielu sabiedrības daļu, padarot par vientiesīgiem muļķiem - manipulējamām būtnēm. Līdzšinējā pieredze liecina, ka šādas varas metodes ir pietiekami iedarbīgas un efektīvas, lai pie varas esošie brīvprātīgi no tām atteiktos. Rezultātā formālā demokrātija valdošo politiķu interesēs tiek sekmīgi pārvērsta par fikciju tautai.

Varas realizētā politika, kura novedusi cilvēkus līdz pelēkās masas stāvoklim, ir klaji necilvēciska, kaitnieciska, antisociāla, jo degradē personību, liedz iespēju cilvēkiem īstenot savu humāno patību, savas dotības, talantus, prasmes kā pašam, tā arī visai sabiedrībai optimālā veidā. Cilvēki, kuri citādos apstākļos harmoniski iekļautos sociālajā dzīvē, tagad kļūst par aklu instrumentu varu uzurpējošo grupu un dižmaņu rokās, demokrātija pārvēršas par līdzekli manipulējamā vairākuma viedokļa uzspiešanai mazākumā palikušajiem citādāk domājošiem. Tā reāli tiek bremzēts sabiedrības progress ar visām no tā izrietošajām negācijām.

Vai tad beidzot nav jāapzinās, jāuztver vitālā nepieciešamība veidot tādu sociālo vidi, kurā ikkatram cilvēkam ir radītas iespējas pilnvērtīgi dzīvot, realizēt savu cilvēcisko būtību un sūtību?! Ir jārod iespēja pārcirst šos pseidodemokrātijas žņaugus, ir jārod izeja no mums ikvienam draudošajām briesmām! Tā turpinoties, valsts humāno pamatu iznīcība kļūst par tuvākās nākotnes perspektīvu, kad, tālāk nobriestot sociālajām problēmām, saasinoties politiskajām, ideoloģiskajām, reliģiskajām, etniskajām pretrunām, tās tiek risinātas vardarbīgā veidā ar tautām un cilvēkiem traģiskām sekām.

Paradoksāli, ka sevi visvarenības statusā iecēlušajiem varas elites pārstāvjiem, šāds pavērsiens galu galā arī kļūst pašnāvniecisks, lai gan viņi savā neremdināmajā varas kārē turpinās spēlēt uz sabiedrības polarizāciju, liks šķēršļus pilsoņu pašorganizēšanās centieniem, veltīs savus spēkus tautas masu tālākai apstulbināšanai, zemisko instinktu uzkurināšanai, izlaižot ļaunuma džinu no pudeles un vairs nekādi nevarot un neprotot to iesprostot atpakaļ - kļuvuši par pašu radītās situācijas ķīlniekiem. Augstprātīgi tuvredzīgā, tumsonīgā, savtīgā politika tādējādi kļūst par viņu pašu kapraci un, diemžēl - arī par tautas masu traģēdiju.

Ikviens no mums kļūdās. Svarīgākais, būtiskākais ir, kā mēs reaģējam uz pieļautajām kļūdām! Kāpēc tiek atkārtotas iepriekšējo paaudžu kļūdas, tās tiek atjaunotas vēl lielākā mērogā, augstākā kvalitātē, neko nemācoties no skarbās vēsturiskās pieredzes?! Kas tad būtu jādara, lai vēl pēdējā brīdī prastu izvairīties no šādas traģiskas notikumu attīstības, lai novērstu šādu pesimistisku nākotnes vīziju?

Un šeit atkal jāatceras mūžsenā patiesība, ka paši vien esam savas laimes (kā arī nelaimes) kalēji, savas dzīves veidotāji. Visi mēs nākam šajā pasaulē ar sev specifisko, individuālo gēnu komplektu: savām dotībām, talantiem, iedzimtajām labajām un sliktajām īpašībām, kuras, jaunajam cilvēkam pielāgojoties dzīvei attiecīgajā vidē, vai nu tālāk tiek attīstītas un pilnveidotas, vai bremzētas un ierobežotas. Šeit cilvēka personības veidošanā galveno lomu spēlē sabiedrība un tās pamatšūniņa – ģimene. Šī sociālā vide sniedz topošai personībai sevis izzināšanas un pašapliecināšanās iespējas, vai arī degradē līdz eksistences primitīvo refleksu un instinktu līmenim. Tas atkarīgs no šeit dominējošo vērtību un vajadzību skalas, no individuāli pieņemto (nereti - valsts uzspiesto, kultivēto) interešu un motīvu sistēmas, no sevī apjaustajiem ideāliem, no apzinātā cilvēcības mēra.

Lai gūtu nepieciešamo sabiedrības atbalstu savas personības atklāšanas, tās izzināšanas un veidošanas ceļos, vajadzīgs rast sociāli efektīvus līdzekļus, mūsdienu zinātnes līmenim atbilstošus izglītošanas un audzināšanas instrumentus. Kā vienu no šādiem perspektīviem līdzekļiem, sociāli iedarbīgiem instrumentiem piedāvāju izmantot sociālās identitātes pases (SIP) – sk. idejas konceptuālo izklāstu rakstos „Demokrātijas pilnveidošanas iespējas” un “Par sociālās identitātes pases mērķfunkciju”: http://ceihners.blogspot.com/ = www.blogger.com.

Sabiedrības vairākuma un - jo īpaši, pie varas esošo reakcionāro, ciniski savtīgo, īstermiņā domājošo personu ieskatā - tā ir ne tikai neordināra iniciatīva, bet viņiem arī nepieņemams priekšlikums, kas tieši apdraud to varas pozīcijas, grauj izveidotās manipulējamās demokrātijas pamatus. No viņu skatpunkta šāda iniciatīva ir jāignorē, jānoklusē vai arī jāraksturo kā bīstama, naivi ideālistiska, sabiedrības locekļu privātumu aizskaroša. Tādēļ nepieņemama, par kuru nav vērts pat uzsākt publisku diskusiju, to vispusīgi un kritiski izvērtējot. Protams, šāda attieksme var uz kādu laiku nobremzēt SIP ierosmes attīstību, radīt barjeras tās īstenošanai. Kā rezultātā sociālā krīze turpinās padziļināties, sabiedrībai aktuālās problēmas vēl vairāk samilzīs, kas darīs to sekas vēl smagākas, nesīs jaunas traģēdijas un izpostītas dzīves.

Nedrīkst un nevar pārmest jebkuram, kurš nav izpratis sociālās identitātes pases mērķi, uztvēris SIP idejas jēgu, apzinājis ierosmes potenciālu, jo mēs visi jau no dzimšanas esam pakļauti nepārtrauktai ideoloģiskai apstrādei, kas kropļo un profanizē mūsu uztveri, šablonizē mūsu pasaules uzskatu, pieradina samierināties ar sasniegto un esošajos apstākļos kaut kā nodrošināto dzīves minimumu.

Tikai mēģinot sevi ieraudzīt sabiedrības spogulī, apzināt kā sociālu būtni, cilvēks spējīgs mobilizēt savu intelektuālo potenciālu, radīt priekšnosacījumus, lai atteiktos no varas uzspiestajiem stereotipiem, maldiem, aizspriedumiem, lai atfiltrētu un attīrītu savu pasaules uzskatu no populisma un ideoloģiskās miglas, no demagoģijas sārņiem. Tā nonāksim pie visā civilizācijas vēstures gaitā pārbaudītas atziņas, ka jebkuras publiskās personas darbības pamatkritērijs ir vārdu un darbu saskaņa, ka tās darbības gala rezultāts tiek mērīts pēc paveiktā darba apjoma un kvalitātes, nevis pēc pseidodemokrātisko lozungu skaļuma, statistikas datu ekvilibristikas, visdažādāko attaisnojumu daudzuma.

Kamēr vien sabiedrībā nebūs izpratnes, uztveres par patieso cilvēcisko vērtību saturu un to izpausmi, tiks turpināts patētiskā stilā tiražēt populistiskus saukļus bez reāla saturiskā piepildījuma, turpināsies politiķu piekoptā demagoģija un mītu izplatīšana.

Ticu, esmu pārliecināts, ka ikviena sabiedrības locekļa patības īstenošana ir gan viņa personiskā, gan arī visas sabiedrības un valsts diženuma atslēga!

Jebkuras sabiedrības un valsts pamatu veido cilvēki – individualitātes ar visām viņu personības raksturojošajām iezīmēm: gan ar plus, gan mīnus zīmi. Kamēr vien esam ierindas pilsoņi, mūsu ietekme uz valsts varas struktūrām izpaužas visai pastarpināti – galvenokārt caur valstī funkcionējošiem demokrātiskajiem institūtiem. Bet, tiklīdz nonākam varas struktūrās, kļūstam par publiskām personām ar lēmējvaras, izpildvaras vai tiesu varas pilnvarām, tad katra indivīda rīcībspēja un viņa ietekme uz sociālo procesu norisi būtiski pieaug, līdzi augot arī viņa ambīcijām, attīstoties pārākuma sajūtai, arogancei, iedomībai, dižmanībai, izrietošai no savas varas apziņas. Šo publisko personu pieņemto lēmumu sekas izjūt visi attiecīgajā pārvaldes hierarhijā esošie un ar to saistītie cilvēki. Tādēļ mūsdienās jebkurā demokrātiskā valstī objektīvas nepieciešamības raksturu iegūst prasība visiem uz publiskas personas statusu pretendējošiem kandidātiem atklāt tautai, t.i., vēlētājiem savas individuālās potences, rakstura iezīmes, no kurām, savukārt, būs atkarīga šo tautas interešu pārstāvošo cilvēku rīcība, viņu pieņemto lēmumu kvalitāte, atbilstība demokrātiskajām normām un gala rezultātā – visas sabiedrības progress, ikviena cilvēka dzīves līmenis, tā kvalitāte, tautas patiesas uzticības valsts varai pakāpe.

Kā modernās zinātnes sasniegumi, tā arī šodienas dzīves realitāte prasa pārvarēt iedvestās bailes par personificētās informācijas konfidencialitātes saglabāšanas riskiem neatvairāmās, straujās un visaptverošās mūsdienu civilizācijas informatizācijas apstākļos. Šādu baiļu barjera līdz šim ir ļoti apgrūtinājusi, pat liegusi uztvert, saprast patiesību, ka, tikai ierobežojot savu patmīlību, revidējot savus aizspriedumus, objektīvi izvērtējot maldus par iespējamību saglabāt un nodrošināt pilnīgu privātumu modernajā sabiedrībā, ir iespējams palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no varas struktūru kultivētā pasaules redzējuma, to uzspiestajiem priekšstatiem un uzvedības normām, vairs nepieļaut varas manipulācijas ar tautas vairākumu. Tādi apturot antihumānu procesu attīstību, veicinot patiesu demokrātiju. Tikai to apzinoties, ievērojot šādu orientāciju, var tikt radīti nepieciešamie priekšnoteikumi, lai vēlreiz neatkārtotu iepriekšējo paaudžu pieļautās kļūdas, lai ikviens saglabātu sūrā, grūtā darbā sasniegto, lai radītu iespējas tālāk harmonizēt savu personību, pilnvērtīgi izmantojot savas dotības, prasmes un talantus kā paša, tā arī visas sabiedrības labā.

Ietiepīgi negribot to uztvert un saprast, ignorējot novitātes, cietēji būsim mēs visi: kā bez vainas vainīgie ikdienas rūpēs iegrimušie pasīvie vērotāji un apcerētāji, konsekventie opozicionāri, tā arī politiskās pozīcijās esošie grupējumi un vadoņi, kuri savā aprobežotībā, tumsonībā, greizajā pasaules redzējumā vēl joprojām ir ieinteresēti saglabāt represīvo, cilvēku prātu manipulācijai veidoto sistēmu, radot zombētu cilvēku paaudzi, vedot tautu morālā pagrimumā, diskreditējot cilvēcību.

Tādēļ jau SIP iniciatīvas īstenošana rūpīgi pārdomātā pakāpeniskā veidā, tās detalizētas izvērtēšanas, analīzes gaitā ir kļuvusi no objektīvās situācijas izrietoša prasība. Galvenais, lai gaišie, altruistiski noskaņotie prāti to uztvertu kā aktīvas rīcības vadmotīvu, lai mērķtiecīgu darbību uzsākšana neievilktos garumā, lai tas sabiedrībai un valstij nebūtu kritiski par vēlu!

Šodienas apstākļos personificētās informācijas uzkrāšana, sistematizēšana, izmantošana ir realitāte, kuru daudzi no mums vēl nav apzinājuši vai banāli strausveidīgā kārtā ignorē. Par to uzskatāmi liecina, piemēram, tādas aktualitātes kā Kembridžas Universitātes psihologu izstrādātais onlline serviss, kas ļauj izveidot cilvēka psiholoģisko portretu, vadoties tikai no viņa Facebook profilā pieejamās informācijas (sk.: http://applymagicsauce.com/you.html). Masu mediju telpā nonākusi arī ziņa, ka hakeru uzbrukuma rezultātā iegūts grandiozs privātās informācijas masīvs par ASV administratīvo personālu, kurš atklāj ap 20 miljonu valsts dienestā strādājošo dzīves datus un sniedz viņu personālo raksturojumu (sk.: https://www.opm.gov/cybersecurity).

Lai saglabātu un nodrošinātu katra pilsoņa un visas valsts izaugsmi, nepieciešama pārliecība, ka esošā situācija vairs nepasliktināsies. Ir vajadzīgas garantijas šādai pārliecībai, kuras varētu dot SIP ierosme. Beidzot jāapzinās, ka SIP nav drauds, bet gan cilvēces neaptveramā sociālā un radošā potenciāla atklāšanas un izmantošanas instruments, kas sniedz iespēju atvērt jaunu sabiedrības pilnvērtīgas demokrātiskās attīstības lapaspusi.

Atstājot nelabvēlīgos procesus pašplūsmā, turpina pieaugt sociālo katastrofu riski. Varas struktūrām un to vadītājiem radot no sabiedrības puses nekontrolējamu darbības vidi (veidojot paralēlo politisko realitāti = mītisku greizo spoguļu valstību), notiek sociālo procesu neprognozējama attīstība. Aktīvi darbojas šādi izveidoto apstākļu attīstības vektors, kurš motivē būtiskai sabiedrības daļai darboties zemisku instinktu vadītiem, noniecinot savu cilvēcību.

Citādu viedokļu paletes un risinājumu ignorance, vāvuļošana par apkārt vērojamajām nejēdzībām, piemērošanās, samierināšanās ved mūs sociālā strupceļā, kad esošās negācijas kļūst vēl groteskākas, situācija katastrofālāka, demagoģija rafinētāka.

Ar mērķi darīt sabiedrību cilvēciskāku, autors ir izvirzījis SIP ideju, piedāvājis aprobēt SIP ierosmi kā tautas priekšstāvju morāles līmeņa un garīgās attīstības mēru, kā demokrātijas pilnveidošanas līdzekli, lai gala rezultātā nodrošinātu valsts pārvaldes organizāciju uz striktiem tautvaldības principiem ar īstu un stipru atgriezenisko saiti.

Šādi autors cenšas aktivizēt saprātīgi domājošo cilvēku prātus, piedāvāt aktuālo problēmu iespējamu risinājumu, rast alternatīvu līdzšinējai retrogrādai politikai, jo kurš tad, ja ne mēs paši varam izprast nepieciešamību un uzdrīkstēties mainīt iesīkstējušos varas institūtus!? Šodienā dzimst nākotne. Un mēs esam atbildīgi par to, kāda būs šī nākotne, kādu to izauklēsim, atstāsim nākamajām paaudzēm! Galu galā katram pašam ir jāizvērtē savi priekšstati, jāizlemj, kā rīkoties, jo mūžam patiesa ir dižā Raiņa atziņa “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”.

Autora nolūks nekādā ziņā nav vairot bailes par kopējo nākotni, tālāk dramatizēt situāciju, bet gan mēģināt atvērt līdzcilvēku acis uz skaudro īstenību, brīdināt par draudošajiem riskiem, piedāvājot kā risku novēršanas (minimizēšanas) līdzekli izmantot SIP.

Vai kāds šobrīd ir aizdomājies līdz tam, ka zinātnieku veidotais mākslīgais saprāts - kurš pašreiz vēl ir bērna autiņos, - kad būs izaudzis un nobriedis, cilvēku sabiedrības funkcionēšanas analīzes un izvērtēšanas rezultātā (ja jaunā cilvēku paaudze līdz tam tā arī nebūs mobilizējusi savu cilvēciskuma potenciālu un kvalitatīvi mainījusies, kardināli stiprinot savu humāno identitāti) nonāks pie argumentēta un loģiska secinājuma, ka vairums cilvēku ar savu destruktīvo rīcību grauj sabiedrības pamatus, izplata sabiedrības eksistencei letāli bīstamu infekciju. Tādēļ viņi ir jāizolē, obligāti jāārstē, varbūt arī jāpārveido. Mākslīgā saprāta iespējas triumfēs pār šodienas cilvēka prāta potencēm, tā dzelžainā loģika uzvarēs aprobežotībā dzimušo, šodien vērojamo cilvēku neprātu.

Kāpēc jāturpina liekuļot, spekulēt ar ideāliem, kāpēc ir jālabo citu pieļautās kļūdas, jātērē kolosāli resursi, jāpieliek milzu pūles, lai novērstu sabiedrības locekļu kontrproduktīvas darbības (vai bezdarbības) radītās sekas, ja to visu varēja arī nepieļaut un dzīvot daudz harmoniskākā valsts iekārtā.

Līdz šim tā arī neesmu atradis nevienu pārliecinošu, loģiski argumentētu ģenerālu risinājumu modernai sabiedrībai piemītošo negāciju, valstij aktuālo problēmu novēršanai jau saknē, to izcelsmes pamatā. Tādēļ izvirzīju SIP ideju, kuras īstenošanai šodien ir izveidojušies visi nepieciešamie apstākļi, objektīvie priekšnoteikumi, ir pieejami tehniskie un zinātniskie resursi, ir radošais intelektuālais potenciāls. Tikai jāpārvar kolosālās baiļu, egoisma, neticības barjeras, varas pārstāvju neieinteresētība SIP iniciatīvas īstenošanā, daudzos mītošā samierināšanās ar pastāvošajām reālijām, piemērošanās tām. Tā turpinot dzīvot sociāli degradētā vidē, bet necenšoties to mainīt (vai arī neapzinoties, nerodot iespējas kā to varētu izdarīt).

Tradicionāli bezjēdzīgi un ietiepīgi cīnoties ar citu un pašu radītajām grūtībām, nemēģinot rast alternatīvas, meklēt un atrakt problēmu saknes, likvidēt tās, aktuālo problēmu cēloņi tā arī netiks novērsti, jo būtiska to daļa slēpjas mūsos pašos: nespējam atzīties savā aprobežotībā, īsredzībā, egoismā, neuzskatām par vajadzīgu saglabāt objektivitāti, t.i., no dažādiem redzes viedokļiem kritiski analizēt un adekvāti uztvert masu mediju izplatīto informāciju (propagandu), negribam izvētīt savus aizspriedumus, ceļam sienas, rokam tranšejas tur, kur būtu jāveido sapratnes tilti. Tā dzimst absolūta savas taisnības apziņa, kuru bieži turam dziļi sevī, neriskējot iesaistīties argumentētā diskusijā, pieverot acis uz faktiem, kuri pretrunā ierastajam priekšstatu kopumam.

Vai tas, kas notiek mums visapkārt, neliecina, ka sabiedrības ievērojama daļa patiešām sastāv no apmātiem pašnāvniekiem, kuri akli turpina iet varas pavadā, tās inspirētajā apokalipses virzienā, paši to neapjēgdami un raudami līdzi visus pārējos?!

Aplūkojot mūsdienu sabiedrības dažādu slāņu pārstāvju realitātes uztveres adekvātumu saistībā ar viņu sociālo statusu, iezīmējas šādas sākotnējās struktūrdaļas:

Cilvēki, kuru dzīves pamatsaturu veido nepārtrauktas pūles par savu un savas ģimenes izdzīvošanu, t.i., cīņa par eksistenci, visādi cenšoties pielāgoties realitātei un tikai izmisuma brīžos atļaujoties paust protestu valsts institūtu darbībai, neticību oficiālajai propagandai, aktīvi stāties pretī varai. Dažādās valstīs šādu iedzīvotāju īpatsvars variē no 20 pat līdz 80 procentiem no kopskaita;

Degradētā sabiedrības daļa, kas apstākļu spiesta izvēlējusies noziedzīgu dzīves veidu, praktizē blēdības, krāpšanos, izspiešanu, prostitūciju, kontrabandu, nelegālo spēļu biznesu, nonākusi narkotiku, alkohola atkarībā, mafijas, radikāļu un ekstrēmistu ietekmē. Šo iedzīvotāju daļas aktivitātes tendētas uz vardarbīgu protestu situācijās, kad valsts struktūras demonstrē pilnīgu nespēju mainīt viņu dzīves vidi, viņu darbības motivāciju. Šāds slānis veido no 5 līdz pat 25 procentu no kopskaita;

Materiāli nodrošinātā sabiedrības daļa (ieskaitot vairumu valsts dienestā strādājošo darbinieku un ierēdņu), kura var atļauties kvalitatīvu izglītību un veselības aprūpi, izklaides, ceļojumus, kuri var izbrīvēt laiku personības attīstībai. Līdz ar to viņiem maz rūp norises sabiedrībā, t.i., ārpus viņu privātā horizonta, viņi gatavi samierināties ar ārējām ļaunuma izpausmēm, bieži kļūstot par konformistiem, mietpilsoņiem. Tādu cilvēku skaits svārstās no 20 līdz pat 60 procentiem augsti attīstītajās valstīs;

Sabiedrības krējums: oligarhi, aristokrāti, baņķieri, TOP menedžeri, augsta līmeņa politiķi un garīdzniecības pārstāvji, miljonāri un miljardieri, kā arī daļa no izciliem māksliniekiem, sportistiem. Viņi visi kopā veido mazāk par procenta desmitdaļu no iedzīvotāju skaita jebkurā pasaules valstī, bet, lai nezaudētu no sava sociālā statusa izrietošās privilēģijas, gandrīz visi ir pilnībā ieinteresēti pastāvošās varas sistēmas saglabāšanā.

Redzams ka, vislielāko protesta potenciālu slēpj 1. sociālā slāņa pārstāvji, bet viņi ir arī grūtāk mobilizējami konstruktīvai darbībai, dzīves izmisuma brīžos vieglāk pakļaujas revolucionāriem un ekstrēmistiskiem aicinājumiem. Sabiedrības pārmaiņu evolucionārā ceļa pārstāvji visvairāk ir rodami 3. sociālajā slānī. Daudziem no viņiem ir atbilstošā intelektuālā attīstība un sasniegts nepieciešamais garīgais briedums, lai tautas interesēs reformētu valsts struktūras, lai pārdomāti reorganizētu valsts varas sistēmu, lai apzinātos demokrātijas pilnveidošanas nepieciešamību (arī lai būtu gatavi diskutēt, uztvert, izprast, rūpīgi izvērtēt SIP izmantošanu šiem mērķiem). Šeit vajag SIP idejai rast nepieciešamo informatīvo atbalstu, piedāvāt atbilstošus stimulus mērķtiecīgai darbībai, t.sk., izstrādāt rīcības programmu, ieteikt pasākumus un metodes iezīmētā galamērķa sasniegšanai, t.i., patiesi demokrātiskas valsts pārvaldes sistēmas izveidošanai.

Daudzi vīlušies, neatraduši alternatīvas, nespēdami rast savu vietu cilvēka cienīgai dzīvei Dzimtenē, pamet valsti, meklē laimi ārzemēs, jo šodienas varas institūti pret savu pavalstnieku bieži ir inerti, mazspējīgi, dažbrīd izturoties kā svešs spēks, nevis kā palīgs, padomdevējs, atbalsts indivīda centieniem pēc sakārtotas dzīves.

Tauta, kuras genofonds jau tā ir nīcināts karu, represiju, izsūtīšanas, emigrācijas rezultātā, atkal jaunajā vēsturiskajā situācijā tiek ierauta ļoti bīstamā, visiem riskantā, nereti ārējo spēku diriģētā, ģeopolitiskā un amorālu vadoņu izspēlētā ciniskā spēlē. Tagad, turpinot vērot notiekošo, pārgudri spriežot, neko reāli iedarbīgu nedarot, sabiedrībai vienkārši pietrūks tai atvēlētā vēsturiskā laika sprīža, lai nostātos uz sen nobriedušo reformu un pārmaiņu jaunā ceļa, lai nepieļautu nelabojamo.

Pie valsts varas svirām esošie ir ieinteresēti saglabāt varas sistēmu, kura viņiem ir radījusi un turpina radīt efektīvas iespējas tautas masu muļķošanai, sev paklausīgu marionešu ar neredzošu skatienu un atslēgtu veselo saprātu štancēšanai, citādi domājošo ietekmēšanai, nepakļāvīgo šantāžai. Pirmais, no kā viņi grib izvairīties, ir atklātas, patiesi brīvas vēlēšanas, tā arī no savas darbības efektīvas vēlētāju (tautas) kontroles, kas būtu panākama ar SIP ieviešanas palīdzību.

Kā gan varam gausties par grūto dzīvi, par līdzcilvēku vienaldzību, nežēlastību, par varas nelietībām, ja joprojām Sīzifa cienīgām pūlēm turpinām akli cīnīties ar sekām, veicam kosmētiska rakstura darbības, ignorējot esošo grūtību un problēmu saknes, jo necenšamies uztvert, izprast, analizēt SIP ierosmi un tādēļ nepieņemam to, pat baidāmies no tās?! Nesaprotot, neaptverot, ka šīs bailes kā rūsa saēd katra no mūs ar tādām pūlēm rūpīgi būvēto mikropasauli, pakāpeniski drupina mūsu darba rezultātā izveidoto ierasto vidi, reāli apdraudot ikviena sabiedrības locekļa nākotni.

Tautas vāji kontrolēta vara kropļo demokrātiju, iedveš pie varas esošajiem savas varenības, nesodāmības, pārākuma sajūtas. Tā, zūdot atgriezeniskai saiknei ar tautu, krītas paškritika, uzplaukst vadoņu kults, kad varas pilnvaras ieguvusī persona varas vertikāles nostiprināšanas rezultātā iedomājas sevi par lokālu pasaules centru, kad viņa priekšstatu kopums, personiskās iezīmes, rakstura īpatnības - kā pozitīvās, tā arī negatīvās - tiek projicētas uz apkārtējo pasauli, kad citi tiek vērtēti un tiesāti pēc sava ģīmja un līdzības, aizmirstot, ka arī pats soģis ir grēcīgs, ar netikumiem apveltīts.

Populistiski deklarētu, cēlu mērķu vārdā slēpjoties aiz cildeniem lozungiem un vārdiem, it kā tautas laimes vārdā, pie varas esošie dara amorālas un netīras lietas, bendē cilvēku personības, spēlē ar sabiedrību ilūziju teātri, izplatot nebeidzamu dažādu nokrāsu dezinformāciju, padarot tautas vairākumu par bezpersonisku pelēko masu , kurai - pēc varas izvēles - var ticami iekrāsot realitāti kā baltos, tā melnos toņos. Tādējādi lētticīgos maldināt labā un ļaunā uztverē, izpratnē. Kāpēc tauta tā jāstulbina, kāpēc no tā mums visiem ir jācieš?

Tādēļ - savu iespēju robežās - cenšos atvērt laikabiedru acis, atradināt pieņemt daudzu politiķu pausto demagoģiju, mītus un pasakas par neapšaubāmu patiesību, sniegt uztveres, domāšanas un rīcības alternatīvu, lai ikviens varētu uzsākt grūto un ilgo psiholoģiskās konversijas un garīgās augsmes ceļu.

Lai labais uzvarētu ļauno, jāiziet sevis attīrīšanas ceļš, sava egoisma ierobežošanas ceļš, izprotot solidaritātes nozīmi, sadarbības, iecietības un saskaņas lomu, uztverot, ka visi cilvēki ir tādas pat sociālas būtnes kā tu pats, ka arī viņiem - tāpat ka tev – sāp nodarītās pārestības, ka darot labu sev līdzīgiem, tu dari arī sevi laimīgu. Tas stimulē ļaužu kooperāciju, audzina līdzjūtību un vairo sirsnību, augstsirdību, rezultātā ļaujot arī apzināties publisko personu personalizētās informācijas juridiski strikti reglamentētas atklāšanas sociālo nepieciešamību vispārējības labā.

Atsevišķs cilvēks nevar izmainīt visu pasauli, bet viņš var radīt ap sevi vidi (savējo loku), kas stimulē, palīdz līdzgaitniekiem, laikabiedriem soli pa solim pilnveidoties, mainīties pašiem, tā pakāpeniski mainot arī sistēmu. Ja bailēs, nevarībā un neticībā nolaidīsim rokas, paši nemācēsim izdarīt savu objektīvajā īstenībā balstītu izvēli, tad citi to izdarīs mūsu vietā, uzspiedīs mums savu redzējumu.

Kāpēc jāpiemērojas manipulējamajam pūlim, lai juktu prātā līdz ar citām marionetēm, ja vari palikt tāds kāds esi, ja esi pārliecināts par savu pozīciju, par savu dzīves grūtībās un meklējumos rasto taisnību, par izsvērtu reformu nepieciešamību, ja - no dažādiem avotiem iegūtās informācijas daudzpusīgas analīzes un kritiska vērtējuma rezultātā, - esi nonācis pie maksimāli patiesībai tuvas situācijas atspoguļošanas pakāpes, tā spējot apzināt un nošķirt objektīvo realitāti no meliem, saskatīt manipulācijas ar faktiem, dezinformāciju.

Varbūt, ka dažviet autors ir sabiezinājis krāsas, realitāti atspoguļojis no tumšās puses. Bet tas darīts vienīgi tādēļ, lai kontrastaināk izgaismotu esošās sociālās negācijas, akcentētu to novēršanas akūto nepieciešamību.

Lai gan katrā no mums mīt veselais saprāts, spēja izprast notikumus, rast problēmu cēloņus, arī cīnītāja pret netaisnību dzirksts, tomēr nezinu, vai šeit izklāstītajam viedoklim būšu atradis dzirdīgas ausis, redzīgas acis, vai būšu spējis pārliecināt sabiedrības gaišos prātus par SIP iniciatīvas īstenošanas aktuālo nepieciešamību . Bet tāpat paliks gandarījums par to vien, ka esmu varējis popularizēt savu redzējumu, savu viedokli, noformulēt dzīves kredo, nest tautā savas dzīves gaitā izkristalizējušos uzskatus. To daru, lai palīdzētu mūsdienu paaudzei izvairīties no liktenīgām kļūdām, lai mainītu agresijas, naida, neiecietības klimatu ļaužu savstarpējās attiecībās un tā vairotu mīlestību, cieņu vienam pret otru, savstarpējo solidaritāti, norādot orientierus, kā to sasniegt, ejot pa sociālā progresa ceļu, mācoties būt Cilvēkam!

Tas ir garīgas pilnveidošanās un cilvēciskuma stiprināšanas ceļš, lai mēs visi varētu dzīvot laimīgi, t.i., harmonijā ar sevi, harmonijā vienam ar otru un harmonijā ar apkārtējo pasauli , atbilstoši savai apzinātai, izjustai humānai identitātei.

Turpinot slēpties individuālajā čaulā, savā šķietami noslēgtajā mikropasaulē, klusinot sirdsapziņu un mēģinot pieciest negācijas, neapzinoties savu līdzatbildību apkārt notiekošajā, baidoties būt sociāli aktīviem, nemēģinot iedziļināties SIP idejas konceptā un stūrgalvīgi tā arī neticot tās realizācijas iespējai, - tālāk tikai veicinām kā savu personīgo, tā arī visai sabiedrībai aktuālo problēmu saasināšanos, krīzes padziļināšanos, paliekot par inertu marioneti varaskāro politikāņu rokās.

Novērtē šo rakstu:

1
1