Iesaki rakstu:

Divas partijas, kas kopā veidoja priekšvēlēšanu projektu Par labu Latviju, tagad izdzīvo kopēju neveiksmi: piekļuve valsts varas resursiem ir zaudēta, nav cerību to pārskatāmā nākotnē atgūt, tādēļ trūkst iespēju nodrošināt vietējo nodaļu un ierindas biedru lojalitāti Rīgas vadībai. Ja Aināra Šlesera uzticamības personai ir jāsamierinās tikai ar Jūrmalas pašvaldības preses dienesta vadītāja amatu un algu, tad politkarjeristiem ir pilnībā skaidrs, ka "karalis ir kails" un sev jāmeklē cits patrons. Arī mūsu senči, sapratuši, ka tīrums ir pagalam noplicināts, meta plecā cirvi un devās iekopt sev jaunu līdumu. Taču LPP/LC "noasiņo" ļoti strauji, savukārt Tautas partijas sarukšana ir krietni lēnāka, mazāk manāma.

Aināram Šleseram, rūpējoties par savu patmīlību, protams, labpatīk notiekošo iztēlot par partijas spēku taktisku pārgrupēšanos, kas notiek ar viņa paša dotu svētību, taču projāmgājēji neslēpj, ka viņu neapmierinātība un iekšpartejiskas pretrunas brieda jau ilgāku laiku un starp būtiskākajiem cēloņiem ir arī vadoņa nevaldāmais egocentrisms. LPP/LC iekšienē veidojās pārāk liela spriedze, un acīmredzami to kopā saturēja vairs tikai partijas biedru cerība, ka varbūt tomēr notiks vēl viens brīnums: Šlesers kopā ar Ēriku Stendzenieku atkal nohipnotizēs vēlētājus, kuri PLL dos dalībai koalīcijā pietiekamu mandātu skaitu, pēc tam "cilvēks buldozers" apvārdos valdības veidotāju, lai Ministru kabinetā sēdētu viņam pie labās vai kreisās rokas. Domāju, ka tā nav pat vilšanās, ko piedzīvoja tagadējie un vēl gaidāmie atkritēji, – tas ir kauns par aklu ļaušanos priekšvēlēšanu azartam: vai paši nezinājām, uz ko viss iet?   

Savukārt vairākumam "oranžo", neskatoties uz ierasto ārējo bravūru, dziļi sirdī nākas samierināties ar atziņu, ka paši viņi tieši to gribēja – izmānīt ārā Šķēli no Mākoņiem un uzkraut viņam vienam atbildību par Tautas partijas atkaliedabūšanu Saeimā. Paši viņam deva pilnvaras rīkoties pēc saviem ieskatiem, un TP alma pater arī darīja to, ko domāja savam lolojumam labu esam. Turklāt "oranžie" ir organiski saliedēti, viņus joprojām kopā satur gan sentiments par agrākajām slavas dienām, gan ticība šajos gados radītā kontaktu tīklojuma spēkam, gan arī apziņa, ka citiem politiskajiem spēkiem un pašvaldību grupējumiem ir iekrājušies aizvainojumi par šķēlistu agrāko bramanību un kārtojami rēķini. Bijušajiem šleseristiem šī problēma nebūs tik nopietna, tomēr diez vai tāpēc viņus ar izplestām rokām gaida zemsaviešos vai, piemēram, Pilsoniskajā savienībā. Tur jau savu ļaužu pietiek, tiem sāncenši nav vajadzīgi. Toties LPP/LC Rīgas domnieki, kopš Šlesers sevi ieslodzīja Saeimā, var pamazām vien ieaugt Saskaņas centra frakcijā.

Reģionālu partiju un novadu grupējumu veidošana no LPP/LC vai TP "atlūzām" var būt samērā veiksmīga tikai tur, kur tās jau tagad pārvalda pašvaldības ar spēcīgiem vietējiem saimnieciskajiem resursiem (piemēram, Salacgrīvas novads vai Valmieras pilsēta). Tomēr "municipālās suverenitātes" spēles ir bezjēdzīgas – rūpes par valsts vai ES finansējuma saņemšanu tik un tā liks "reģionāļiem" meklēt sadarbības iespējas ar valdības partijām –kļūstot par to biedriem vai par vasaļiem.