Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Visjaunākajos laikos ir daudzas Rietumu civilizētā barbarisma himēriskās izpausmes. Himēriskās izpausmes ir neķītras fantāzijas. Tās izraisa nesalīdzināmi pretīgāku iespaidu nekā informācija par seno laiku barbarismu. Ja senajos laikos vēsturnieki saskata barbaru nekulturālību un necivilizētību, rupjību un nežēlastību, tad visjaunāko laiku Rietumu civilizēto barbaru raksturojumā nākas lietot visatbaidošākos epitetus.

Rietumu  civilizēto barbaru rīcībā tiekamies ar divkosīgu un nelietīgu, apzināti bezjēdzīgu un zinātniski aplamu garīgo procesu musināšanu. Ļaužu apziņā civilizētie barbari metodiski iepotē absurdus priekšstatus. Cilvēku pasaules uzskats tiek pārvērsts iracionālā un idiotiskā surogātā. Cilvēki pārakmeņojās ciniķos. Viņi pārstāj ticēt taisnīgumam un patiesīgumam, ideāliem un labestībai. Viņi sāk izaicinoši noraidīt un apsmiet pieklājības un tikumības normas, filosofiskos un zinātniskos slēdzienus. Viņi kļūst vieglprātīgi un bezkaunīgi, alkatīgi un baudkāri. Viņi sāk ņirgāties paši par sevi; proti, par unikālo fenomenu „Cilvēks”.

Tīksmīgi smīnot, civilizētie barbari ļauni izmanto vismodernāko informācijas tehnoloģiju un tādus varenus sociālos institūtus kā izglītība, zinātne, masu komunikācija, politika, ideoloģija. Senatnes barbari ar rungu neizraisa tik atbaidošu iespaidu kā mūsdienu barbari ar vismodernāko informācijas tehnoloģiju un vareniem sociālajiem institūtiem. Modernā informācijas tehnoloģija un varenie sociālie institūti civilizētajiem barbariem kalpo līdzcilvēku garīgi verdziskai pakļaušanai. Ja senatnes barbari ar rungu atvairīja uzbrucējus, tad mūsdienu barbari ar modernās civilizācijas visrafinētākajiem instrumentiem līdzcilvēkus viltīgi pārvērš garīgajos vergos – bezdomīgi paklausīgā un intelektuāli aprobežotā hominīdu barā.

Šajā ziņā panākumi ir grandiozi. Rietumu sabiedrības milzīgā slānī līdz nepazīšanai ir saputrots priekšstats par demokrātiju un iecietību, vārda brīvību un uzskatu brīvību,  mākslu un literatūru, morālajām un estētiskajām vērtībām, pagātnes mantojumu un paaudžu kontinuitāti, nacionālo valsti un valsts suverenitāti, tautas tiesībām un valsts tiesībām. Savā destruktīvajā rīcībā civilizētajiem barbariem nav nekādu robežu. Viņiem nekas nav svēts un nekas nav bijības cienīgs.

Civilizētie barbari nebaidās sagraut vislielāko dārgumu uz Zemes – cilvēku. Civilizētie barbari ir daudz panākuši, lai izkropļotu priekšstatus par cilvēka substancionālo būtību – izcelsmi, evolūciju, kā arī cilvēku, etnosu un rasu bioloģisko daudzveidību.

Tas ir saprotams. Ja cilvēks nav spējīgs sakarīgi spriest par sevi un savu bioloģisko iedabu, tad cilvēks ne par ko nav spējīgs sakarīgi spriest. Tādā gadījumā cilvēks ir kļuvis līdzīgs himērai. Viņš ir uzpampis uguns spļāvējā ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūskas asti. Vienīgi viņš nespļauj uguni, bet gan savā darbībā, uzvedībā un komunikācijā nemitīgi spļauj ārprātīgas muļķības, kā nupat to izdarīja latviešu valsts ģenerālprokurors.

Civilizētā barbarisma izejas punkts ir Rietumi. Pēcpadomju gados arī latvieši tiekas ar civilizētā barbarisma neķītrajām fantāzijām. Valdošā kliķe un inteliģences kāda daļa aktīvi iesaistās tautas musināšanā, tautiešu pasaules uzskatā metodiski iepotējot absurdus priekšstatus.

Arī tas ir saprotams. Rietumi (konkrēti ES) tādai darbībai piešķir miljardiem eiro lielas summas. No tām kāda daļa tiek arī LR, un naudu ir viegli sadalīt starp savējiem.

Ārzemju un vietējie civilizētie barbari līdz šim vispamatīgāk ir centušies saputrot latviešu priekšstatus par cilvēku dzimumu. Internetā var ilgi lasīt viņu dumjības: „Cilvēku dalīšana saskaņā ar dzimuma pazīmēm ir mākslīga. Patiesībā nav nekāda dzimuma, bet ir genders sociālais dzimums. Cilvēki nepiedzimst kā vīrieši un sievietes, bet par viņiem kļūstot sociālo un kultūras faktoru ietekmē”.

Tātad ir jāsaprot, ka, piemēram, tādi latviešu slavenie dēli kā Zatlera kungs, Godmaņa kungs, Vējoņa kungs, Šķēles kungs, Stradiņa kungs, Levita kungs nepiedzima ne kā vīrieši un ne kā sievietes. Krāniņu viņiem par kaut kādiem nopelniem vēlāk pieaudzēja Latvijas sociālā un kultūras vide. Tas attiecas arī uz mūsu slavenajām kundzēm. Piemēram, Vīķi-Freibergu, Āboltiņu, Mūrnieci. Viņas nepiedzima ne kā sievietes un ne kā vīrieši. Krāniņu viņām par kaut kādiem grēkiem vēlāk atsacījās pieaudzēt Latvijas sociālā un kultūras vide. Šī vide pieņēma citu lēmumu.

Izrādās, par cilvēku dzimumu nabaga latviešiem līdz šim ir bijis nepareizs priekšstats: „Daudzi uzskata, ka tradicionāli sievišķīgais un vīrišķīgais ir iedzimts. Ir dzirdēts, ka tas esot gēnos, ka to piešķīrusi daba. Tomēr vēstures gaitā priekšstati par sievišķīgo un vīrišķīgo ir mainījušies laikā un telpā, jo dzimuma modeļus veido cilvēks.” Latviešiem turpmāk ir jāizbeidz atzīt divu dzimumu pastāvēšanu, „tā vietā liekot vīriešu, sieviešu, homoseksuālo, transseksuālo un vēl daudzus citus sociālos dzimumus”.

Interesanti būtu dzirdēt no vietējiem civilizētajiem barbariem, kāda dzimuma hominīdi dzimst aizvadītajos 25 gados latviešu Lielās Bandas noziegumu brīvības un kreatīvā idiotisma piecūkotajā sociālajā un kultūras vidē. Postcilvēku straujā ģenēze un „iekortelēšanās” dažādos posteņos ir balsstiesīgs fakts. Bet varbūt ir vēl kādi citi varianti? Teiksim, viņķeļiešu sugas ģenēze, ņemot vērā Viņķeles kundzes šarlatānisko ieguldījumu savas idiotijas translācijā jaunākajās paaudzēs.

Civilizēto barbaru bezizmēra šarlatānismam publiski pretojās mācītāji, atsevišķi vecākās paaudzes zinātnieki, dažu sabiedrisko organizāciju aktīvisti. Taču viņi ir spiesti secināt: „Ir vairāk nekā traģiski, ka grāmatas un metodiskie līdzekļi, kas pauž valstij naidīgu ideoloģiju un grauj tās kā nacionālas valsts pamatus, pie mums tiek izplatīti pat tad, kad Eiropā un pašās Ziemeļvalstīs, īpaši Norvēģijā dzimumu līdztiesības/dzimtes teorija cieš sakāvi un atzīta par pseidozinātni, kas strikti pilda propagandas mašīnas funkcijas peļņu nesošas ideoloģijas uzstiepšanai sabiedrībai”.

Kāds jaunāko laiku franču romāns sākas ar vārdiem: „Visas nelaimes uz Zemes ir tāpēc, ka līdz šim cilvēki nav noskaidrojuši, kas ir cilvēks, un savā starpā nav vienojušies, kādu cilvēku viņi vēlas redzēt."

Tā ir tikai daļēja taisnība. Cilvēki ir vienojušies par daudziem būtiskiem momentiem. Vienīgi ir nepieciešamas divas atrunas.

Pirmkārt, vienojušies ir saprātīgie cilvēki. Rietumu civilizācijā ne visi cilvēki ir saprātīgi. Sūdzības par eiropeīdu veselā saprāta trūkumu (īpaši politikā, medijos) tagad ir ikdienišķa realitāte.

Otrkārt, ne visi saprātīgie cilvēki ievēro vienošanos. Viņi apzināti izliekās, ka vienošanās nav panākta. Viņiem ir izdevīgi tēlot nezinīšus un iestāstīt sabiedrības masām dažādas skaistas aplamības par cilvēku. Izdevīguma kritēriji ir nauda un vara, privilēģijas un prioritātes.

Šarlatāniskā aplamība par cilvēku dzimumu nebūt nav vienīgā tēma civilizēto barbaru sociāli psiholoģiskajās (pasaules uzskata formēšanas) un kognitīvajās (ar izziņu saistītajās) nelietībās. Tiek iestāstīts arī par cilvēku, etnosu un rasu vienlīdzību.

Var uzskatīt, ka tā ir vislielākā neķītrība civilizēto barbaru rīcībā. Šī neķītrība cilvēka pasaules uzskatu neglābjami pārvērš surogātiskā kloākā. Tās smirdoņa smadzenēs smacē jebkuru garīgo risinājumu. Surogātiskās kloākas smirdoņa vairs neļauj neko ieraudzīt un interpretēt cilvēciskā veidā. Smirdoņā pasauli vēro un pasauli vērtē nevis cilvēks, bet kaut kāds puscilvēks jeb postcilvēks.

Par cilvēku, etnosu un rasu vienlīdzību Latvijā šarlatāniski sprēgā galvenokārt jaunāko paaudžu pseidointelektuālisma apsēstie augstskolu kadri. Par laimi pagaidām viņu šarlatāniskā sprēgāšana ir izkaisīta dažādās savstarpēji nesaistītās publikācijās un netiek valstiski izvērsta organizatoriski koncentrētā formā, kā tas notiek priekšstatu izkropļošanā par cilvēku dzimumu. Viena daļa no šiem kadriem muļķības pastrādā par naudu, viena daļa - pateicoties iedzimtajai aprobežotībai. Latvijā pagaidām vislielākā masu popularitāte ir reliģiskās ideoloģijas tradicionālajai tēzei. Tā kādā nesenā rakstā portālā „Pietiek” izskanēja šādi: „[..] skaidrs, ka visi cilvēki Dieva priekšā ir vienādi [..].”

Jāsaka vēlreiz „par laimi”. Par laimi Rietumos cilvēku, etnosu un rasu vienlīdzības tēma līdz šim nav bijusi iegansts speciālai transnacionālai kampaņai, kā tas ir ar cilvēku dzimumu tēmu. To vada un apmaksā ES. Cilvēku, etnosu un rasu vienlīdzība tiek uzsvērta neoliberālisma ideoloģijā, taču speciāli izvērsta ofensīva šajā jomā nav bijusi. Tomēr nākotnē tāda ofensīva ir iespējama.

Lieta ir tā, ka cilvēku, etnosu un rasu vienlīdzības tēma ļoti aktuāla kļūst migrācijas apstākļos. Eiropā strauji ieplūst citu rasu migranti. Starp viņiem ir visdažādāko etnosu pārstāvji. Tas eiropiešos stimulē refleksijas par migrantu etnosu un rasu dažādību un šīs dažādības ieguldījumu cilvēces vēsturē. Priekšplānā izvirzās migrantu vērtība no civilizētības un kultūras viedokļa. Noteikti virmo migrantu salīdzinājums ar eiropeīdu vērtību un ieguldījumu cilvēces vēsturē.

Vārdu sakot, eiropiešos migrācija uzbudina nepatīkamas kaislības. Īpaši aksioloģiskās (vērtību) kaislības visdažādākajā kontekstā. Tiek vērtēta migrantu kulturoloģiskā, morālā, darba vērtība un ieguldījums cilvēces kopējā panākumu kontā. Eiropiešu refleksijās tiek būvēta migrantu vērtības hierarhiskā piramīda. Saprotams, migranti tiek nolamāti par nevērtīgiem cilvēkiem.

Tādos vēsturiskajos apstākļos ideoloģiski vispareizākais būtu cilvēkiem stāstīt patiesību, izmantojot visjaunākās zinātniskās atziņas. Vispareizākā ideoloģiskā stratēģija būtu cilvēkiem sniegt izvērstu informāciju par cilvēku, etnosu un  rasu reālo bioloģisko dažādību, bet nevis melīgi blēdīties par vienlīdzību. Ja cilvēki zinās patiesību, tad viņi var nomierināties un apvaldīt savas aksioloģiskās kaislības. Cilvēku, etnosu un rasu bioloģiskā dažādība viņu pasaules uzskatā kļūs pati par sevi saprotama lieta. Tāpat pati par sevi saprotama lieta kļūs šīs dažādības nosacītā etnosu un rasu atšķirīgā vērtība no civilizētības un kultūras viedokļa.

Oskars Vailds gudri rekomendēja: „Ja vēlies visus piemānīt, tad saki patiesību”. Tā patiešām ir ideoloģiski tālredzīga pozīcija arī tad, ja nevienu nevēlas piemānīt.  Meli liek cilvēkiem būt uzmanīgiem un saspringtiem. Meli ir bīstami tāpēc, ka cilvēki kļūst piesardzīgi un neticīgi. Meli ir sava veida agresija, kas atbaida cilvēkus un katrā ziņā mobilizē cilvēkus agresijas novēršanai. Patiesība nav bīstama. Saprotot, ka viņiem stāsta patiesību, cilvēki atslābst, zaudē uzmanību, spēju koncentrēties pretreakcijai.

Diemžēl šajā ideoloģiski tālredzīgajā pozīcijā ir viena slidena nianse. Patiesības gaismā cilvēki zaudē spēju iedziļināties materiālā un vairs nav spējīgi atšķirt melus no patiesības.

ES cieņā ir meli. Visticamākais tas ir tāpēc, ka ES politiskās elites intelektuālā kapacitāte ir niecīga. Melot ir vieglāk nekā konstruktīvi sniegt kompetentu informāciju. Meli neprasa zināšanas. Meli lieliski sadzīvo ar himēriskumu. ES neko nav mācījusies no PSRS ideoloģijas meliem par ģeniālās padomju tautas veidošanos no dažādiem etnosiem un dažādām rasēm voluntārās universalizācijas rezultātā.

ES politiskās elites migrācijas politika nekur neder. Tā ir vispāratzīta nelaime. Skaidrs, ka tādā situācijā nav cerības sagaidīt arī konstruktīvu ideoloģiju.

ES politiskās spices attieksme pret migrāciju ir labvēlīga. Atsevišķās zemēs (Vācijā) pat pārāk labvēlīga. To nekādi nevar teikt par „vienkāršo” eiropiešu attieksmi pret migrāciju. Eiropas tautas neatbalsta runas sievu un runas vīru politkorekti maigo izturēšanos pret migrāciju. Politiķiem ir nepieciešams pārliecināt tautas atbalstīt migrāciju. Nākotnē tādu secinājumu var formulēt ES politiskā elite. Tā var transnacionālā mērogā organizēt kampaņu, ofensīvi cilvēkus pārliecinot vēlamā virzienā.

Ļoti efektīvi var pārliecināt tautu masas, tām melīgi iestāstot par cilvēku, etnosu un rasu vienlīdzību. Piemēram, var aktīvi izmantot kristiānisma egalitārismu. Respektīvi, reliģiskās dogmatikas tēzi, ka Dieva priekšā visi vienādi. Var kāpināt humānistiskās retorikas izslavētā politkorektuma, antirasisma, tolerances popularizēšanu. Taču galvenais - var izdomāt visfantastiskākos murgus, kā tas notiek sakarā ar cilvēku dzimumu. Noteikti atradīsies zinātnieki un sabiedriskie aktīvisti, kuri par naudu bērniem sagatavos mācību grāmatas un metodiskos līdzekļus skolotājiem, bet pieaugušajiem sacerēs rakstus un analītiskos pārskatus. Neatsverams palīgs būs internets, sociālie tīkli, preses žurnālisti, TV redaktori.

Nav ne mazāko šaubu, ka rūpīgi noklusēs zinātnes panākumus. Zinātne pašlaik var sniegt vispusīgu atbildi par cilvēka izcelsmi, cilvēka evolūciju, cilvēka bioloģisko uzbūvi. Savukārt filosofijā ir apcerēta cilvēka morālā sūtība.

Šodien katrs interesents pašizglītībā var ņemt vērā filosofijas un zinātnes kardinālās atziņas. Piemēram, to, ka cilvēka intelektā vienmēr ir dominējušas izdzīvošanas alkas. Lai izdzīvotu, cilvēks vienmēr balstās uz prātu un jūtām. Cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā izšķirošā loma ir ģenētiskajam faktoram. Cilvēka instinktus un cilvēka dabu (prātu + emocijas) nosaka ģenētiskais faktors.

Tagad ir noskaidrots, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa. Par cilvēka izcelsmi no pērtiķa liecina anatomija, fizioloģija, embrioloģija, bioķīmija, ģenētika, uzvedības īpatnības. Vēl nesen bija cerība, ka tas tā nav. Cilvēkiem nepatīk atzīt savu izcelsmi no pērtiķa. Tagad ir zināms, ka pirms Homo sapiens  bija 11 seno pērtiķveidīgo tipi. 12. tips bija Homo sapiens.

Ilgu laiku un arī tagad daudzi cer atrast missing link – trūkstošo ķēdītes posmu starp pērtiķi un cilvēku. Šis posms varētu nomierināt tos, kuriem nepatīk atzīt savu izcelsmi no pērtiķa. Tādi trūkstošie ķēdītes posmi tiek atrasti regulāri. Piemēram, 2010.gadā atrada trīs jaunus posmus: antralopithecus sediba – vēl ne cilvēks, bet jau kaut kas „labāks” par australopiteku; Homo gautengensis – senais cilvēks no Dienvidāfrikas; „deņisova cilvēks” – noslēpumainais sibīrietis.

Katrs cilvēks ir unikāls veidojums. Unikāla ir katra cilvēka gēnu kombinācija. Gēnu kopums (genoms) ir informācijas kopums par matu krāsu, acu krāsu, ādas krāsu, deguna formu, ausu formu. Cilvēka genoms ir izpētīts. Arī cilvēkam visradniecīgākā pērtiķa (šimpanzes) genoms ir izpētīts.

Katrs indivīds ir konkrēts genotips. Katra indivīda genotips ietilpst cilvēces genofondā. Genofonds izmainās pakāpeniski. Par to, piemēram, liecina cilvēka mūža ilguma nemitīgā palielināšanās evolūcijas gadsimtos.

Cilvēka genotips nosaka viņa darbību, uzvedību un komunikāciju. Visvairāk tas atsaucās uz uzvedību: intro/ekstrovertumu, dzīves individuālo tempu, sporta aktivitāti, neirotismu, domāšanu, depresijas noslieksmi, vecumu pirmā dzimumakta laikā, kognitīvās attīstības vecumu, šizofrēniskuma noslieksmi.

Evolūcija ir neredzama parādība. Evolūcijas procesu mēs neredzam. Šodienas evolūcijas procesa rezultātus konstatēs citas paaudzes tikai pēc ilga laika. Evolūcija virzās lēnām – vairāku paaudžu garumā. Teiksim, tagadnes interneta paaudzes evolūcijas sekas būs redzamas tikai pēc apmēram 100 gadiem. Tās latviešu jaunās paaudzes, kuras tagad visu diennakti pavada pie datora, evolūcijas sekas pa īstam uzplauks tikai krietni vēlāk viņu pēcnācējos.

Jaunajai paaudzei ir niecīga interese par jebkura veida pagātnes mantojumu. Tas ir bēdīgi. Tas noteikti atsauksies uz evolūcijas procesu. Tā rezultāti arī būs redzami tikai pēc apmēram 100 gadiem. Vilinoši uzzināt, kādas sekas būs jaunatnē plaši izplatītajai vienaldzībai pret izciliem mākslas darbiem, arhitektūras šedevriem, vēl nesen visu saviļņojoši lasītajiem romāniem un dzeju, ģeniālām radošajām personībām.

Ja aplūkojam evolūciju no australopiteka līdz Homo sapiens, tad var izdarīt zināmus secinājumus. Cilvēki ir kļuvuši gudrāki. Palielinājies smadzeņu apjoms. Cilvēks var vienlaicīgi operēt ar 7 objektiem, simboliem, idejām; pērtiķis – maksimāli ar 4 objektiem, simboliem, idejām. Aizvadītajos 150 gados cilvēka evolūcijā mainījās augums, galvaskausa forma, smadzeņu apjoms un citi parametri.

Vēl nesen, XX gadsimtā, dominēja priekšstats par šādu evolūcijas koku: australopiteki - Homo habilis - arhantropi- paleoantropi (neandertālieši) - neoantropi (Homo sapiens). Mūsu gadsimtā viss izmainījās. Zinātnieki atklāja hominīdu evolūcijas koka jaunus atzarus. Evolūcija nebija viena atzara atīstība, bet daudzu atzaru attīstība. Vienā teritorijā varēja vienlaicīgi dzīvot 3-4 hominīdu tipi. Pirms 30-40 tūkst. gadiem uz Zemes bija 4 tipi: mūsdienu cilvēki, neandertālieši, reliktie erektusi Austrumāzijā, pundurcilvēki Floresas salā. Zinātnei pašlaik (2015) ir zināmi 20 hominīdu tipi.

Homo sapiens ir radies Austrumāfrikā pirms 160 000-200 000 gadu. No Āfrikas Homo sapiens izgāja pirms 135-115 tūkst. gadu. Tā bija pirmā iziešana no Āfrikas. Tā neko nedeva. Otrā iziešana bija pirms 90-85 tūkst. gadu. Tai bija noteikts rezultāts. Homo sapiens palika dzīvot jaunajās teritorijās.

Par cilvēka evolūciju interesējās evolūcijas antropoloģija. Tā ir jauna zinātne. Tā balstās uz trim postulātiem: iedzimtību, cīņu par eksistenci un dabisko izlasi.

Evolūcijā  nostiprinātās ģenētiskās atšķirības ir visdažādākās. Aplams ir priekšstats, ka sliktie ekonomiskie apstākļi ietekmē nēģeru intelektuālo attīstību. Patiesībā visu izšķir ģenētiskā evolūcija. Tikai ģenētiskās teorijas var izskaidrot, kāpēc vienādos apstākļos dažādi veidojās atšķirīgu etnosu un rasu dzīve. Cilvēki savu dzīvi veido saskaņā ar viņu genotipa vajadzībām. Tā tas notiek arī kapitālismā. Idejiski teorētiskā un eksistenciāli metodoloģiskā bāze visiem viena, taču katra tauta kapitālismā dzīvo savādāk. Arī latvieši dzīvo atbilstoši sava genotipa vajadzībām.

Evolūcijas izpratnē šodien iesaistās molekulārā bioloģija, ģenētika, neirobioloģija, neiroķīmija, sociobioloģija, etnosocioloģija, biopolitika.

Piemēram, biopolitika pievēršās politiskās domas un politiskās uzvedības pētniecībai. Biopolitika balstās uz individuālo un kolektīvo bioloģisko motivāciju, bioloģiskajiem instinktiem (manta, nauda, vara). Eksistē iedzimti instinkti, kurus nevar izmainīt kultūra.

Sociobioloģijas galvenais jēdziens ir biogramma. Tā sauc iedzimtas uzvedības stratēģisko repertuāru. Tā ir matrica. Tajā ir kodēta sociālā reakcija, garīgās prioritātes un zemapziņas instinkti. Tos manto no paaudzes uz paaudzi. Etnosa pārstāvji savas biogrammas virtuāli atspoguļo vienā kopējā biogrammā, kas piešķir unikālu raksturu kultūrai. No cilvēka biogrammas ir atkarīga viņa darbība, uzvedība un komunikācija.

Kopumā tas viss izraisa jaunu skatījumu uz cilvēku. Šo skatījumu sauc par ģenētisko determinismu. Realizējās pāreja no fenotipiskuma (indivīda ārējām īpašībām) uz genotipiskumu (tikai indivīda gēnos sastopamo).

Interesanta un reizē arī diskutabla pieeja ir etnosocioloģijā. Ja cilvēks sevi uzskata, pieņemsim, par latvieti, runā latviski, domā latviski, pieder latviešu kultūrai, tad viņa bioloģiskā piederība etnosocioloģijai nav svarīga. Viņš var līdzināties papuasam, aborigēnam, nēģerim, ķīniešu antropoloģiskajam tipam. Etnosocioloģijā tiek uzskatīts, ka bioloģiskajām īpašībām nav nekā kopēja ar sociālajām īpašībām – valodas, kultūras identitāti.

Lasot etnosocioloģisko literatūru, tāpēc gribas jautāt, ko par to saka mūsdienu ģenētika. Piemēram, var jautāt, vai pastāv ģenētiski nosacīts latviskais domāšanas veids? Vai mentalitāte ir bioloģiski nosacīta?

Etnosam (ikdienā – tautai) piemīt bioloģiskā vienotība. To atzīst etnosocioloģija. Etnosa pārstāvji no paaudzes uz paaudzi ir bioloģiski līdzīgi. Etnosocioloģija to nenoliedz.

Taču vispār etnosocioloģijā zināma neskaidrība pastāv. Visvairāk tas attiecās, uzskatāmi neuzsverot bioloģiskā un sociālā faktora koeksistenci. Cilvēki, mainoties bioloģiski, mainās arī sociāli. Sociālo problemātiku nevar pētīt atrauti no bioloģiskās evolūcijas. Aplami ir izlikties, ka bioloģiskais faktors neietekmē sociālos procesus. Teiksim, postcilvēku bioloģiskajam tipam piemīt noteikta sociālā klukstēšana, ko cilvēks nav spējīgs saprast.

Izstrādāts ir zinātnes „Antropoloģiskā ģenētika” projekts. Tāds nosaukums varētu būt nākotnes zinātnei. Par tās nepieciešamību izsakās daudzi speciālisti. Jaunajā zinātnē vienīgais pētnieciskais objekts būtu cilvēks. Cilvēks tiktu atspoguļots kā dabiskās izlases produkts un kultūras autors. Kultūra palīdz pārvarēt dabisko izlasi un regulē dabisko izlasi. Pateicoties kultūrai, cilvēks nav atkarīgs tikai no dabiskās izlases. Darvinisma pamatā ir bioloģiskais faktors – dabiskā izlase. Taču cilvēka pastāvēšanas vēsturē notiek bioloģiskās adaptācijas sadzīvošana ar kultūras adaptāciju. Cilvēka likteni nosaka divas informācijas plūsmas – gēni un kultūra. Arī postcilvēki sārņaini veido savu kultūru, kurā cilvēks nevar adaptēties. 

Bioloģiskās atšķirības starp rasēm jau apzinājās Č.Darvins. Rasu bioloģiskās atšķirības atsaucās uz kultūru. Tātad atsaucās sociālajos, politiskajos, reliģiskajos, saimnieciskajos un citos notikumos. Vislielākā ģenētiskā daudzveidība ir Āfrikā. Negroīdu rase sastāv no ļoti daudziem etnosiem.

Rases pamatā ir fizioloģisko, fenotipisko un ģenētisko īpašību kopums. Zinātnieki savā valodā saka, ka rase ir ķermeniskā organisma fizioloģiskā identifikācija. „Dzeltenais” vienmēr paliek „dzeltenais”, ja arī viņš pats to neatzīst. Tas papuass, kurš sevi sauks par latvieti, vienmēr paliks papuass. Savukārt latvietis, kurš sevi sauks par papuasu, vienmēr paliks latvietis.

Rases identifikācijā var izmantot antropometrisko pieeju (vizuālās atšķirības), kefalometriju (galvaskausu mērīšana), osteoskopiju (kaulu platuma un garuma izpēte), seroloģiju (asins seruma struktūra). Vienā rasē var būt etniskās atšķirības bioloģiskajā ziņā (auguma konstitūcija, galvaskausa forma, acu, matu sejas krāsa, deguna forma).

Kompetenti dozētai informācijai par cilvēku, etnosu un rasu bioloģisko dažādību var būt vēl viena ideoloģiskā funkcija. Turklāt ļoti pozitīva funkcija, norūdot cīņai ne tikai pret Rietumu vienlīdzības policiju, bet arī morāli sagatavojot melnajai nākotnei.

Rietumu neoliberālie ideologi karsti sapņo par cilvēces homogenizāciju. Tā viņi sauc planetāri globālo rasu sajaukšanos. Tas esot neizbēgams process planētas demogrāfiskajā virzībā. Par šī procesa sekām neoliberālie ideologi klusē. Arī tas ir saprotams.

Eiropiešu zinātnē rasu sajaukšanās sekas pirmais XVIII gs. iztirzāja Edvards Gibons fundamentālajā pētījumā par Romas impērijas bojāeju. Viņš izvirzīja pārgalvīgu pieņēmumu (no mūsdienu etniskās pseidolaipnības viedokļa). Viņa ieskatā impēriju un civilizāciju bojāeju veicina svešo rasu invāzija. Piemēram, „baltās” rases valdošajā elitē iefiltrējās „krāsaino” rasu mazāk vērtīgās asinis. Tā tas Romas impērijā notika II un III gadsimtā, iezvanot impērijas (antīkās civilizācijas) sabrukumu.

Rasu sajaukšanās ne pie kā laba nenoved. Šī konstatācija nav atcelta. Tātad neoliberāļu apdziedātā cilvēces homogenizācija sekmēs eiropeīdu un citu civilizāciju nāvi. Neoliberāļu humānisms ir ekstrēmiskais humānisms. Tas apdraud cilvēces pastāvēšanu. Eiropeīdiem jau tagad nākas iecementēt eksistenciālā konservatīvisma pamatus*. 

* Šīs esejas papildinājumu skat. blogā „Stikla kalns. Kulturoloģiskās refleksijas” (http://stiklakalns.blogspot.com/).

Novērtē šo rakstu:

0
0