Menu
Pilnā versija
Foto

Demogrāfijas paradokss

Lauris Galiņš · 19.12.2015. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Valstī faktiski nav demogrāfijas speciālistu, to pierāda statistika. Noskatījos TV raidījumu, kurā politiķi un dažādi speciālisti spriež par to, kas ir demogrāfija un kā to uzlabot, bet neviens nepieskārās tēmai, kas saistīta ar statistiku par demogrāfijas attīstību.

Visas statistikas tendenciozi norāda uz paradoksu - jo mazāk pilsoņi var paļauties uz valsti (nabadzīgāka valsts), jo pozitīvāka demogrāfija. Šīs statistikas pašas par sevi pierāda, ka politiķi un speciālisti kļūdās, pašos pamatos analizējot demogrāfiju.

Nemaz nerunājot par tādiem piemēriem kā Indija, Pakistāna un virkne Āfrikas nabadzīgo valstu, arī Latvijā vispozitīvākā demogrāfija bija 1900.-1912. gadā (https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogr%C4%81fija), tātad laikā, kad uz valsts nodrošinājumu pilsoņi paļauties nevarēja bet paļāvās uz savu vecumdienu nodrošinājumu tikai uz saviem bērniem.

Ilglaicīgas pozitīvas demogrāfijas atslēga ir vecāku paļāvība uz bērnu atbalstu vecumdienās, un šai paļāvībai noteikti ir jābūt lielākai par paļāvību uz valsts atbalstu.

Pozitīvas demogrāfijas atslēga nabadzīgajās valstīs ir tā, ka, sasniedzot vecumdienas, valsts sniedz minimālu atbalstu (piemēram, visiem pensija 50 USD), bet pārējās piemaksas pie pensijas ir tās ko tieši viņu bērni ir iemaksājuši valsts budžetā (piemēram, 1/5 daļa no bērnu iemaksātajām sociālajām iemaksām), līdz ar to vecāki ir ieinteresēti, lai viņu bērni maksā nodokļus, pelna pēc iespējas vairāk un nepamet valsti, jo tieši no tā būs atkarīgas viņu pašu nodrošinājums vecumdienas.

Dažās valstīs ir likumu normas, kas nosaka, ka vecākiem pieder 1/10 domājamā daļa no visiem nekustamajiem īpašumiem un uzņēmumiem, kas pieder viņu bērniem, un bērni bez vecāku atļaujas var pārdot tikai savas domājamās daļas, - tādā veidā tiek nodrošināts ka bērniem ir jāciena savi vecāki un jāpateicas viņiem par saviem sasniegumiem, jo vairāk vai mazāk tas ir vecāku nopelns, ka bērns ir bagāts.

Latvijā tāpat kā virknē attīstīto valstu tie pilsoņi, kuriem nav bērnu, ir materiāli nodrošinātāki un tādi būs, arī sasniedzot pensijas vecumu, jo, attīstot savu karjeru, viņi var atļauties uzkrāt līdzekļus pensiju līmeņos un līdzekļus tērēt tikai sev, tajā pašā laikā šīs pensijas viņiem maksās to bērni, kuru vecāki būs ziedojuši savu karjeru, laiku un naudu bērnu izglītībā, lai viņu bērni varētu pelnīt pensijas tiem, kuriem nav bērnu, bet pašu vecākiem šīs pensijas būs ievērojami mazākas.

Šādas likuma izmaiņas neprasa valstij ievērojamus budžeta ieguldījumus, viss, kas ir vajadzīgs, - likumdošanas līmenī nodrošināt to, ka vecākiem ir tiesības paļauties uz valsts likumdošanu kas nodrošinās, ka viņi gūs materiālus ienākumus un atbalstu tieši no saviem bērniem, līdz ar to būs stimuls ieguldīt bērnu izglītībā un stimuls bērniem iemācīt maksāt nodokļus jo tieši no viņu nodokļiem viņu vecāki tiks uzturēti.

Tas atrisinās arī vientuļo māmiņu problēmas un daudzas citas samilzušās problēmas, jo bērnu uzturēšana un audzināšana taps par reālu vērtību, kas augļus nesīs nākotnē, valstij vienkārši ir jāpilda starpnieka funkcija.

Novērtē šo rakstu:

6
1