Menu
Pilnā versija
Foto

Demokrātija un brīvība

Dabas bērns · 20.08.2014. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī būs pēdējā eseja no sākotnēji neiecerētās, bet radušās trīs eseju sērijas par notikumiem un procesiem ap mums. Atkal tiks runāts par acīmredzamām lietām; varbūt atšķirībā no iepriekšējām esejām šoreiz tiks veiktas arī nelielas ekstrapolācijas, ļaujot lasītājam pašam spriest, vai secinājumi, kas veidojas, varētu būt patiesi vai ne.

Demokrātijā procesus sabiedrībā it kā virza vairākums. Uzsvars šeit jāliek uz „it kā”. Pirmkārt, tāpēc, ka parasti vairākumu veido „pūlis” – ļaužu masa, kurai mēdz būt attāla nojausma par procesiem sabiedrībā. Tātad tai saujiņai ļaužu, kas vēlas nokļūt pārvaldes procesu galvgalā, ar šo „pūli” ir jāmanipulē jebkurā gadījumā - neatkarīgi no tā, vai „izvirzīšanās” notiek savtīgu vai altruistisku motīvu vadīta. Otrkārt, ar pūli var viegli manipulēt no konkrētās „demokrātiskās valsts” ārpuses. Respektīvi, demokrātiska iekārta ir ļoti pateicīga tās vadīšanai „no ārpuses”.

Līdz ar to pēc būtības vairākuma lemtspēja ir šķietama. Tikpat šķietama ir arī brīvība. Vergu ķēdes ir padarītas garākas, tās ir caurspīdīgākas, sarūsējušā melnmetāla virskārta varbūt ir nocinkota un spīd, taču būtība visnotaļ nemainās (ir, protams, arī ārpus „pūļa” cilvēki, kuri spēj patstāvīgi domāt, redzēt un pieņemt lēmumus, taču viņu balsis paliek nedzirdamas „pūļa” murdoņā. Un arī uz viņiem „oficiāli” attiecas attiecīgajā valstī pieņemtās sistēmas. Kā viņi pret to izturas, tas ir cits jautājums).

Demokrātija mēdz iet roku rokā ar liberālismu. Liberālisms ir interesanta parādība. No vienas puses jau pats nosaukums norāda uz brīvību (no latīņu „liber” – brīvs). Tajā pašā laikā ir acīmredzami, ka liberālisms apzināti vai neapzināti jauc brīvību ar visatļautību un tādējādi vēl vairāk samazina „pūļa” „kvalitāti”. Līdz ar to attiecīgi „pūlis” kļūst vieglāk manipulējams, un valsts kļūst vēl vieglāk ietekmējama „no ārpuses”.

Autoritārā/diktatoriskā iekārtā ir savādāk. To var vadīt no ārpuses tikai tad, ja attiecīgais diktators ir gatavs pakļauties vadīšanai no ārpuses. „Pūlim” šādā valstī arī šķietamā brīvība ir minimizēta. Valsts virzību, attīstību un iekšējo kārtību nosaka konkrētā diktatora redzējums.

Paturot prātā augstāk minēto, pievērsīsimies procesiem pasaulē. Ir tāda lieta kā valstu ārējie parādi. Valstis aizņemas no citām valstīm. Savukārt valstīm tiek aizdots, ja aizdevējs redz segumu savam aizdevumam. Vēl valstis var aizņemties no saviem iekšējiem resursiem – pilsoņiem, fondiem, utt.

Valsts ar vislielāko ārējo parādu ir ASV. Šogad šis parāds ir sasniedzis 17,6 triljonus dolāru (zīmīgā lieta – visos resursos šos parādus mēra ASV dolāros!). Tas ir pārsniedzis valsts IKP. Relatīvā izteiksmē 106% pret IKP uz daudzu citu valstu ārējo parādu fona neizskatās dramatiski, taču bīstama ir tendence. Absolūtajā dolāru skaitliskajā vērtībā parāds ir audzis kopš vietnēs pieejamās uzskaites pirmsākumiem 1941. gadā; relatīvajā izteiksmē pret IKP ar nelieliem izņēmumiem B. Klintona prezidentūras laikā tas ir audzis kopš 1981. gada.

ASV likumos noteiktie parāda griesti ir tikuši celti kopš 1991. gada, un tendence ir gana baisa – skatīt šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/United_States_debt_ceiling . Parāda griesti tiek pārskatīti situācijās, kad valsts vairs nevar norēķināties par tekošajiem maksājumiem. Tad ir divi risinājumi – vai nu samazināt izdevumus, vai aizņemties vēl. Parasti tiek iets otrais ceļš.

Jautājums, kas rodas pats no sevis – kas ir segums, uz kā pamata aizdevēji ir gatavi aizdot naudu tikai šķietami varenajai Amerikai?

Atbilde meklējama naftā. ASV pārvaldībā ir planētas lielākie naftas resursi. Un tāpēc ASV ir ārkārtīgi svarīgi, lai valstīs ar lielākajiem naftas resursiem – AAE, Irānā, Irākā, Kuveitā – būtu attiecīgi regulējamas pārvaldes iekārtas. Kas notiek, ja kādā no šādām valstīm pārvaldes režīms kļūst nepakļāvīgi autoritārs? Atcerēsimies Irāku un Sadamu Huseinu. Atcerēsimies ASV spēku invāziju Irākā demokrātijas vārdā, meklējot atom- un ķīmiskos ieročus, kurus tā arī neatrada. Atcerēsimies arī, par kādu necilvēku masu medijos tika pataisīts Sadams Huseins.

Kamēr ASV pārvaldībā būs lieli naftas resursi, ASV rīcībā būs pieejami finanšu resursi. No tā izriet otrs secinājums – ASV ir vitāli svarīgi, lai tieši nafta būtu par planētas galveno energonesēju. Nekad neticēšu, ka mūsdienu jaudīgā zinātne nav spējīga atrast jaunus, alternatīvus, ar naftas produktiem konkurētspējīgus enerģijas avotus. Jau 20. gadsimta sākumā Nikolā Tesla veica eksperimentus ar enerģijas iegūšanu no atmosfēras un enerģijas bezvadu pārraidi. Interesanti, ka Teslas eksperimentus sākotnēji finansēja Dž.P. Morgans.

Kas ir ASV naftas magnāti? Sērfojot pa interneta vietnēm, tieši vai pastarpināti varam atrast tādus uzvārdus kā Rotšildi, Rokfelleri, Morgani (kāda sagadīšanās!) un virkni citu. Šie paši uzvārdi figurē farmācijas industrijā un, protams, ir klātesoši iestādījumam, ko uzskata par ASV dolāru drukātavu – ASV Federālo rezervju banku.

Atceros savulaik Grindeka reklāmu par stāvēšanu veselības sardzē. Īstenībā tas ir diezgan ciniski, jo farmācijas industrija priecātos, ja medikamenti būtu jāpatērē pēc iespējas vairāk. Un te sākas pats interesantākais. Ar gadiem esmu ieguvis arvien vairāk apliecinājumu tam, ka slimības sākas „galvā” – respektīvi, izriet no cilvēka attieksmes pret dzīvi. Jebkurš cilvēka iekšējs konflikts agri vai vēlu pārvēršas slimībā. Pat štrunta iesnas – ja tās ieguvušie „patīs filmu” pāris dienas atpakaļ, tad atklās, ka šajā laikā sanācis aizvainoties vai ļoti sašust. Secinājums – lai veicinātu medikamentu patēriņa pieaugumu, ir jārada vide, kura sekmē cilvēka iekšējos konfliktus.

Patēriņa kults, ģeopolitiskie konflikti – tas viss kalpo ne tikai „ekonomikas sildīšanai”, bet lielā mērā arī cilvēku iekšējo konfliktu radīšanai. To pašu dara arī liberalizācija un vispārcilvēcisko vērtību degradācija – rada konfliktu starp cilvēka ego un viņa augstāko metafizisko dabu (dvēseli). Konsolidētais efekts te var izrādīties abpusējs: lielai daļai indivīdu darbojas cikls - jo lielāks iekšējais konflikts, jo lielāka cilvēka tiekšanās pēc „laimes”, jo cilvēkam ir lielāka tieksme patērēt (lasi – novērsties no konflikta). Tad seko vilšanās, jo bēgšana no sevis nekad „laimi” neatnes. Rezultātā atkal pieaug iekšējais konflikts (protams, tas pieaug arī situācijās, kad cilvēks tā vai cita iemesla dēļ nevar iegādāties to, ko grib). Un tā līdz psihozēm, neirozēm, depresijām, dažādu šķirņu, sugu vēžiem un citām draņķībām, kuras pēc tam tiek dakterētas ar milzīgu medikamentu daudzumu.

Piecdesmito gadu pašā sākumā Eiropa izrādīja nepatiku pret šādām „amerikāniskām” vērtībām. Eiropā parādījās izteikti antiamerikāniski strāvojumi. Lai kaut ko darītu lietas labā, 1954. gadā pirmo reizi notiek tā saucamās Bilderbergas grupas sanāksme – tajā gadā tā ir veltīta tikai un vienīgi jautājumiem par Eiropas un Amerikas tuvināšanos, un sanāksmē piedalās ASV un Eiropas valstu ietekmīgākie cilvēki. Pirmās sanāksmes organizatoru listē figurē dažādi uzvārdi, taču, parokoties dziļāk – kāds pārsteigums! – aiz ASV iniciatoru un dalībnieku mugurām cita starpā stāv šie paši Rotšildi, Rokfelleri, Morgani.

Kopš tā laika Bilderbergas grupas sanāksmes notiek reizi gadā. Informācija par to, kas tur tiek apspriests, faktiski nav pieejama, taču ir nojaušama. Laiku pa laikam parādās arī [it kā] pa kādam nopludinātam dokumentam. Piemēram jau 1955. gadā (tikai gadu pēc Bilderbergas grupas radīšanas) ticis nolemts, ka nepieciešama vienotas Eiropas izveide ar vienotu valūtu (skat. http://www.prisonplanet.com/leaked-1955-bilderberg-docs-outline-plan-for-single-european-currency.html). Iecere 1957. gadā pārauga Eiropas kopienas izveidē, taču bija nepieciešamas vēl gandrīz divas dekādes, līdz izveidojās Eiropas Savienība.

Kāpēc tas bija nepieciešams? Jo viengabalaināka sabiedrība, jo vieglāk to pārvaldīt. Tāpēc ES imigrācijas un integrāciju politika ir tik liberāla. Sagraujot nacionālo, iegūst viegli manipulējamu sabiedrības masu. Acīmredzot Angela Merkele brīdī, kad runāja par integrācijas politikas izgāšanos (skat. http://nra.lv/pasaule/33421-merkele-kritize-multikulturalismu.htm) acīmredzot vēl nebija apmeklējusi Bilderbergas grupas sanāksmes.

Lasītāja paša ziņā ir secinājumu izdarīšana attiecībā uz sabiedrības virzību saistībā ar visu iepriekš minēto. Jautājums, par ko var padomāt – vai pasaulē ir alternatīvs spēks, kas var izjaukt vai vismaz ietekmēt šo procesu, ko man gribētos apzīmēt ar vārdu „purvs”?

Viena no alternatīvām varētu būt islāma valstis. To dogmatiskā pieķeršanās reliģijai zināmā mērā pasargā no gāšanās pseidovērtībās, taču vienlaicīgi rada sava veida „rāpulību”, kas nav savienojuma ar spēka pilnu vēršanos attīstības virzienā.

Tālie Austrumi un Ķīna. Varbūt. Ķīna ir Amerikai lielākais ārvalstu aizdevējs, un tās rīcībā jau tagad ir līdzekļi, lai Amerikas ekonomiku pilnībā iznīcinātu.

Krievija. Tas ir iespējams, ja Krievija saglabā saprātīgi autoritāru režīmu un izpilda virkni „mājasdarbu”, par ko tika minēts iepriekšējās divās esejās.

Pēdējā alternatīva – cilvēku „atmošanās”. Arī „pūlis” var būt domājošs un saprātīgs, ja tādi ir „pūli” veidojošie indivīdi. Visu nosaka kolektīvā apziņa, kas veidojas no individuālajām apziņām. Savukārt indivīda brīvību nosaka tikai un vienīgi viņa „iekšējā brīvība” – augstākā metafiziskā daba. Cilvēka fizisko ķermeni var fiziski dažādi iegrožot un pat nogalināt, augstāko metafizisko dabu – ne. Platons savulaik tika pārdots verdzībā, taču savu brīvību viņš līdz ar to nekādi nepazaudēja. Ironija – Platons savulaik kritizēja demokrātiju.

Nobeiguma vietā – dažas lietas, kas esejā apzināti netika iekļautas, atstājot lasītāja ziņā kā tās sasaistās ar izklāstīto materiālu. Pirmā no tām – ebreji kā pasaules pārvaldītāji un visas sazvērestības teorijas, kas stāv aiz šīs tēzes; Cionas protokoli un kā tajos paustais atspoguļojas sabiedrības procesos. Otrā – Skandināvijas un daudzu Rietumeiropas valstu pilsoņu gana augstā pilsoniskā inteliģence, pateicoties kurai, ir izveidojušies visnotaļ pārtikuši dzīves apstākļi, bet vienlaicīgi radusies ieslīgšana zināmā pašapmierinātībā, kas atkal rada konfliktu ar cilvēka augstāko metafizisko dabu. Jo tā nepārprotami sauc pēc attīstības. Mēs redzam, ka no depresijas cieš arī ļoti pārtikuši cilvēki.

Pavisam pēdējā lieta, kas man atgadās pirmo reizi – rokoties pa interneta dzīlēm un meklējot materiālus par Bilderbergas grupu, bija divi gadījumi, kad kādu no vietnēm vajadzēja apmeklēt otrreiz. Taču, ievadot „Googlē” tieši tos pašus atslēgas vārdus, vietne vairs neparādījās. Var jau būt, ka tā bija sagadīšanās. Varbūt šo „sagadīšanos” sauc „skleroze”, un es atslēgas vārdus vairs pareizi neatcerējos. Varbūt. 

Novērtē šo rakstu:

0
0