Iesaki rakstu:

Pateicoties zemkopības ministra Jāņa Dūklava un nu jau eksdeputāta Mārtiņa Rozes pakalpojumam – uzstājīgi trīs piegājienos bīdītiem likuma grozījumiem, Ventspils pašvaldība 2010. gada pēdējās dienās uz sava vārda zemesgrāmatā ierakstījusi 187 hektārus meža zemes, kas pēc spēkā esošās likumdošanas faktiski bija piekritīgi valstij. Tagad Ventspils domes opozīcija cīnās pret plānojuma maiņu, lai šajā mežā nepieļautu rūpniecisko apbūvi un stātos ceļā tā iznomāšanai kādam ofšoram, par ko publiski paustas aizdomas, ka aiz tā varētu stāvēt Ventspils mēra Aivara Lemberga intereses. Otra versija - Lembergam šis mežs bijis tik svarīgs, lai iegūtu papildu kārtis cīņā ar koncernu Vitol, jo caur šo mežu stiepjas cauruļvadi, kuru izmantošanu ir vieglāk apgrūtināt, ja mežs pieder pašvaldībai. It kā tehniskajiem 2010. gada vasarā vēl 9. Saeimas pieņemtajiem grozījumiem likumā Par valsts un pašvaldību zemes īpašumu tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās uzmanība pievērsta tikai tagad, kad nākuši gaismā šie fakti. Tie izskaidro, kādēļ ventspilnieki Saeimas gaiteņos tā cīnījušies par šiem grozījumiem.

Pieņēma vienā elpas vilcienā

Bija 2010. gada vasara, dažas nedēļas līdz Saeimas brīvlaikam, kas tradicionāli ticis izmantots dažādu apšaubāmu iniciatīvu steidzamai izbīdīšanai. Grozījumi likumā Par valsts un pašvaldību zemes īpašumu tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās ar troksni iestrēga Juridiskajā komisijā (tur pret tiem asi iebilda Ilma Čepāne (PS), atklāti paužot aizdomas, ka „zem tā apakšā slēpta valsts meža privatizācija”), bet tad kā smērēti tika izrauti cauri daudz atsaucīgākajai Tautsaimniecības komisijai.

Steidzamības statuss, priekšlikumu iesniegšanai noteiktais ļoti īsais četru dienu termiņš un, iespējams, tas, ka pat aizdomīgākie nespēja identificēt konkrētas intereses, kas stāv aiz šiem mērķtiecīgi virzītajiem grozījumiem, ļāva tos pieņemt vienā elpas vilcienā. Skaļi tas netiek atzīts, bet, iespējams, troksnis netika celts, jo iejaucās reālpolitika – līdz vēlēšanām bija četri mēneši, Valda Dombrovska valdība strādāja mazākumā, un ceļa aizšķērsošana ventspilniekiem acīmredzami svarīgajam jautājumam koalīcijas stabilitāti nebūtu vairojusi. To, ka ventspilniekiem šie likuma grozījumi bija vajadzīgi kā ēst, liecina tagad, ar vairāku mēnešu nobīdi neoficiāli stāstītais par Ventspils domes pārstāvju staigāšanu pa Saeimas juristu kabinetiem, par uzstājīgajiem zvaniem un pārliecināšanām. Aktīvs Ventspils interešu aizstāvēšanā kā allaž esot bijis Lemberga labā roka Guntis Blumbergs.

Kad šoziem ZZS tik uzstājīgi cīnījās par amatu Mārtiņam Rozem – vispirms Sabiedrisko pakalpojumu regulatorā, kad neizdevās – Lattelecom padomē, daudziem bija neskaidrs, kādēļ tādas pūles caurkrituša deputāta un pirms tam demisionēt spiesta ministra labā, par kuru vienmēr bijis zināms, ka viņš nav starp Lemberga ieredzētākajiem. Iespējams, atbilde ir meklējama 2010. gada pirmajā pusē, kad Roze neatlaidīgi virzīja atkal un atkal grozījumus likumā, kas Ventspils domei ļāva tikt pie 187 hektāriem pēc būtības valstij piekritīga meža.

Jautāts, kā viņam ienācis prātā nākt ar konkrētajiem likuma grozījumiem tādā redakcijā, Roze Pietiek atteic, ka „cilvēks tāpēc arī ir cilvēks, ka klausās, kas notiek, skatās, kas notiek, un secina, un tālāk pieņem lēmumus”. „Aivars Lembergs man nelūdza,” saka Roze. „Visā savā karjeras laikā neesmu pildījis neviena norādījumus. Lūgumu ir bijis ļoti daudz, bet, ja jūs domājat konkrēti par Aivaru Lembergu šoreiz, – nē, tādi lūgumi nav bijuši vispār, ne tikai attiecībā uz šiem grozījumiem." Sākotnēji tie bijuši „vairāk vai mazāk paša” izstrādāti grozījumi, pēc tam palīdzējuši ZZS frakcijas konsultanti.

Neatlaidīgais Roze

2010. gada 28. janvārī Roze Juridiskajā komisijā iesniedz pirmos priekšlikumus grozījumiem likumā Par valsts un pašvaldību zemes īpašumu tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās. To būtība ir trīs šī likuma pantos iekļaut papildu nosacījumu, kura gadījumā zeme būtu atzīstama par pašvaldībai piekritīgu un ierakstāmu zemesgrāmatā uz tās vārda. Šis Rozes piedāvātais nosacījums ir, lai „uz tās atrodas pašvaldībai vai tās kapitālsabiedrībai valdījumā esošs mežs”.

Neveiksme Rozi neaptur. 22. aprīlī viņš Juridiskajā komisijā iesniedz jaunus priekšlikumus likuma grozījumu izskatīšanai pēdējā, 3. lasījumā. Šie priekšlikumi pēc būtības ir tādi paši kā iepriekšējie, vien precizējot, ka zeme būtu atzīstama par pašvaldībai piekritīgu un ierakstāmu zemesgrāmatā uz tās vārda, ja „uz tās atrodas mežs, kuru zemes reformas laikā saskaņā ar attiecīgajiem likumiem vai Ministru kabineta (Ministru padomes) lēmumiem valsts ir nodevusi īpašumā pašvaldībai”.

Juridiskās komisijas 2010. gada 9. februāra sēdē Roze pinas skaidrojumos, Saeimas Juridiskais birojs priekšlikumiem iebilst, komisija nolemj pieprasīt ZM atzinumu, uz ko Roze atteic, ka ar ZM jau ir runāts un problēmu nebūs. Tomēr ZM atzinums, ko 11. martā saņem Juridiskā komisija, deputātu sarūgtina. Tajā ZM pret Rozes iniciatīvām vērš smago artilēriju: tie ir pretrunā Civillikumam, Meža likumam, likumam Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu, citiem pantiem tajā pašā likumā Par valsts un pašvaldību zemes īpašumu tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās. ZM savā atzinumā arī atgādina, ka šādu jautājumu risināšana ir nokavēta, jo likums pašvaldībām lemt par zemes piekritību ļāva līdz 2009. gada 30. decembrim. Savukārt, ja lēmums par attiecīgo zemi nav pieņemts, tā ieskaitāma rezerves zemes fondā.

„Mežs” un „meža zeme” Civillkuma izpratnē ir uzskatāmi par lietu kopību, proti, tiesiskā ziņā mežs nevar tikt izdalīts kā patstāvīga nekustamā manta, kā to faktiski piedāvā Roze. ZM arī brīdina, ka, atbalstot Rozes priekšlikumus, „likumdevējs tiesību normās apzināti radīs kolīziju”. Proti, Rozes priekšlikuma būtība ir radīt izņēmumu, ļaujot pēc tobrīd spēkā esošajām tā paša nostiprināšanas likuma un Meža likuma normām valstij piekritīgu zemi ierakstīt zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda. „Līdz ar to ZM nostāja attiecībā uz meža zemju apsaimniekošanu ir nelokāma, proti, meža zemju pārvaldība piekrīt valstij,” atzinumā pauž ZM. Tomēr tikai trīs mēnešus vēlāk ZM pozīcija mainīsies par 180 grādiem, bet vēl pēc desmit mēnešiem Dūklavs teiks, ka vispār neatceras, par ko ir runa.

Izbīdīja caur Kraukļa komisiju

Redzot Juridiskās komisijas noskaņojumu un ņemot vērā ZM nelabvēlīgo atzinumu, Roze Saeimas plenārsēdē, kurā likumprojektu skata 2. lasījumā, savus priekšlikumus atsauc. Bet neveiksme nav šķērslis, un jau uz 3. lasījumu Roze iesniedz jaunus, modificētus, bet pēc būtības tādus pašus priekšlikumus. 2010. gada 3. jūnija sēdē Saeima tomēr arī šos Rozes priekšlikumus noraida, debatēs tos par prettiesiskiem nosauc deputātes Čepāne un Seile.

Tikmēr, neviena nepamanīti, tajā pašā dienā Saeimas kancelejā tiek iesniegti citi grozījumi tajā pašā likumā, un pēc nedēļas 10. jūnijā Saeima no jauna atver grozījumiem likumu Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās. Šoreiz kā atbildīgā komisija jau ir Venta Armanda Kraukļa (TP) vadītā Tautsaimniecības komisija. Likuma atvēršanas sākotnējais iegansts – pilnīgi citi grozījumi, kuri nākamajā lasījumā tiek noraidīti un likumā tā arī neparādās, liekot domāt, ka tie bijis tikai māņu solis. Kraukļa vadītā Tautsaimniecības komisija, caur kuru 9. Saeimas pēdējās nedēļās tika mēģināts panākt ne vienu vien ar slēptām interesēm saistītu likumgrozījumu, steidzamības kārtā, tikai divos lasījumos pieņem ventspilniekiem vajadzīgo normu, bet nu jau Dūklava, nevis Rozes variantā.

14. jūnijā Saeimā nonāk Dūklava parakstīti priekšlikumi grozījumiem likumā Par valsts un pašvaldību zemes īpašumu tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās. Tie pēc savas būtības mats matā sakrīt ar Rozes priekšlikumiem, par kuriem iznīcinošu atzinumu vēl nesen parakstījis pats Dūklavs. Zemkopības ministrs piedāvā likumu papildināt ar jaunu nosacījumu, kura gadījumā zeme būtu atzīstama par pašvaldībai piekritīgu un ierakstāma zemesgrāmatā uz tās vārda, proti, ja „šī zeme, tajā skaitā meža zeme, pašvaldībām nodota īpašumā (valdījumā) saskaņā ar attiecīgiem likumiem, Augstākās padomes vai Ministru kabineta (padomes) lēmumiem”.

Pērnā gada 10. decembrī Ventspils zemesgrāmatu nodaļa apmierina Ventspils domes lūgumu, un meža zeme 187 hektāru platībā tiek ierakstīta zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda. Savā iesniegumā Ventspils dome atsaucas tieši uz likuma Par valsts un pašvaldību zemes īpašumu tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās jaunpieņemto 4.2 pantu, kas balstīti ministra Dūklava priekšlikumos.

Dūklavs: neko nezinu, neko neatceros

„Neko nezinu. Nezinu. Nezinu, neatceros. Nesaprotu, par kādiem priekšlikumiem mēs tagad runājam,” galvu purinot, atgaiņājas Dūklavs, kad Pietiek ministram jautā, kādēļ mežu paturēšanu valsts īpašumā tik konsekventi atbalstošā ZM, pērnvasar pēkšņi mainīja savu pozīciju.

ZM gaiteņos neoficiāli runā, ka ZM pirmo noraidošo atzinumu par Rozes priekšlikumiem uzrakstījuši godprātīgi un kompetenti ierēdņi, bet Dūklavs tos parakstījis neizlasot. Neoficiāli ZM gaiteņos runā, ka ierēdņiem pēc „problēmas” nākšanas gaismā pateikts: viņi par šo jautājumu vairs nav tiesīgi izteikties, ministrijas pozīciju tālāk pārstāvēs tās politiskā vadība. Tas, ka Dūklavs ZM atzinumu parakstījis, liecina vai nu par to, ka ministrs nav iedziļinājies dokumenta saturā, vai to, ka ventspilnieku aktivitātes caur Lemberga kontrolētajiem zaļajiem zemniekiem panākt sev vēlamos likuma grozījumus ir bijušas nekoordinētas. Tādēļ Dūklavam savu „kļūdu” steigšus nācās labot, nu jau par Lemberga „pastnieku” kļūstot pašam.

Rozes toreiz un tagad teiktais vedina domāt, ka ventspilniekiem svarīgo grozījumu aizķeršanās drīzāk skaidrojama ar Dūklava neiedziļināšanos, parakstot atzinumu, kas bijusi pretrunā ar iepriekš vienošanos. „Es esmu konsultējies ar ZM, un šajās konsultācijās vismaz nekādu iebildumu nebija,” pārliecinātā tonī Juridiskās komisijas 2010. gada 9. februāra sēdē informē Roze, atbildot uz komisijas deputātu vēlmi uzklausīt ZM atzinumu. Tagad Roze vairs neatceroties, vai savus priekšlikumus apspriedis ar Dūklavu, bet tā esot, ka vēlākais ZM atzinums „rezultējās mazlietiņ ne tajā virzienā”. „Ja grib kaut ko nogremdēt, tad atrast iemeslus var vismaz desmit, ja kaut ko grib izdarīt, tad starp tiem desmit ir jāatrod kaut vai viens, kādēļ to var izdarīt. Diemžēl mūsu valstī iepotēts viedoklis, ka nedod dievs kaut ko izdarīt, - es to neatbalstu,” par ZM ierēdņu rakstīto atzinumu saka Roze.

Bijušajam zemkopības ministram, zaļajam zemniekam Rozem nešķiet, ka šādu likumgrozījumu virzīšana būtu bijusi pretrunā ar ZM mežu politiku un zaļo domāšanu. „Man rūp saprātīgas attīstības liktenis, man vienmēr bijušas diezgan lielas pretrunas ar pseidozaļajiem,” saka Roze. Par to, kas pēc likuma grozījumu pieņemšanas notiek ar Ventspils meža zemi, Roze neesot interesējies.

Roze nekomentē, vai bijusi vienošanās, ka Kraukļa vadītā Tautsaimniecības komisija, kurā darbojās arī viņš pats, izdabūs vajadzīgos grozījumus bez tādiem šķēršļiem, kā Juridiskā komisija. „Nu, redziet, katrs dara savu darbu. Un tikai. Jūs darāt savu darbu, es darīju savu darbu,” nosaka Roze, secinājumus aicinot izdarīt pašiem. Kraukļa, kā daudzu šajā lietā iesaistīto, pirmā atbilde ir: „Neatceros.” Atkārtoti jautāts, viņš sāk atminēties, ka tādi grozījumi bijuši un pamatdoma, kādēļ viņš tos atbalstījis, bijušas rūpes par investoru piesaisti – ja zeme atrodas pašvaldības īpašumā, tā investoriem esot daudz pieejamāka, „jo valsts nekad nebūs tik fleksibla kā pašvaldība”. „Ja zeme ir uz valsts vārda, tas process ieiet garajā, sākas izsoles, un beigu beigās pārpērk spekulanti, bet investoriem nevajag dārgu zemi, tādēļ vieglākais ceļš ir caur pašvaldībām,” sarunā ar Pietiek savus apsvērumus atklāti stāsta Krauklis.

Saskaņā ar Meža likuma 44. pantu gadījumos, kad valsts meža zeme nepieciešama pašvaldībām to autonomo funkciju veikšanai, iespējama tās atsavināšana ar Ministru kabineta lēmumu, vienlaikus aizliedzot šo zemi pašvaldībām tālāk atsavināt citām personām vai nodot privatizācijai. Attiecībā uz pašvaldību zemi šādu ierobežojumu nav, Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likums  pašvaldībām dod brīvas rokas zemes izsolīšanai, pārdošanai, apmaiņai vai nodošanai bez atlīdzības, ja vien pašvaldība lēmusi, ka tā nav nepieciešama tās funkciju realizēšanai.

Vai Ventspils pie valsts meža tika likumīgi?

Tautsaimniecības komisijas sēžu audioieraksti netiek veikti, bet rakstiskie protokoli ir sausi, aprobežojoties tikai ar izskatāmo jautājumu un uzaicināto personu uzskaitījumu. Tādēļ autentiski restaurēt diskusiju, kuras rezultātā no Dūklava priekšlikumiem radās kompromisa variants, nav iespējams. Tomēr rezultātā likums tika papildināts ar jaunu 4.2 pantu, kurā tika uzskaitīti četri nosacījumi, kuru gadījumā meža zemi iespējams ierakstīt zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda. Faktiski likuma norma tika uzrakstīta tā, lai tajā būtu uzskaitīti visi tie apstākļi un dokumenti, kas bija Ventspils domes rīcībā, lai tā pretendētu uz konkrēto meža zemi. Pēdējo mēnešu prakse rādot, ka citas pašvaldības, kuras vēlas izmantot šo normu, nevar izpildīt kādu no četriem nosacījumiem. Visbiežāk runa ir par zemes nodošanas-pieņemšanas aktu, kas izdots saskaņā ar Ministru Padomes 1991. gada 1. jūlija lēmumu Nr. 171 Par valsts īpašuma un kopsaimniecību īpašuma nodošanu pašvaldību īpašumā. Šis lēmums Nr. 171 bija spēkā ļoti neilgu laiku līdz 1994. gada 20. decembrim un radīja situāciju, kam jau sen vairs nav tiesiska pamata – 2000. gadā pieņemtais Meža likums vairs nepieļauj valsts meža zemes nodošanu kādam citam subjektam.

Tas, kas nav ticis vērtēts Saeimā, pieņemot šos vienam gadījumam pakārtotos grozījumus, ir - vai likumīgs ir bijis šis nodošanas-pieņemšanas akts, ar kuru 1991. gada 16. decembrī Ventspils pilsētas Dzīvokļu komunālās saimniecības apvienības priekšnieks Jānis Vītoliņš (tagad Lemberga pirmais vietnieks domē) nodod šo mežu Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājam Aivaram Lembergam.

20 gadus senais Ministru Padomes lēmums Nr.171 runā par „objektiem”, nevis par „nekustamiem īpašumiem”. Saeimas Juridiskajā birojā šai sakarā bijusi diskusija, vai apzīmējumu „objekts” var juridiski attiecināt arī uz mežu. Kompromisa vārdā, redzot spēku samēru un noskaņojumu Tautsaimniecības komisijā un saprotot, ka grozījumi jebkurā gadījumā tiks pieņemti, izlemts diskusijas pārtraukt un konkrēta īpašuma nodošanas-pieņemšanas akta likumības izvērtēšanu atstāt tiesas kompetencē, ja kāds vēlēsies apšaubīt tā piekritību. Ventspils gadījumā konkrētajā nodošanas-pieņemšanas aktā minēta „meža”, nevis „meža zemes” nodošana pašvaldībai. Stenogrammas rāda, ka Saeimas 2010. gada 3. jūnija sēdē, debatējot pret Rozes priekšlikumiem, deputāte Seile norādīja: Ministru Padomes 1991. gada lēmums attiecies tikai un vienīgi uz ciršanas tiesībām, bet tas nedod tiesības šo zemi iegūt īpašumā. „Ja šo zemi varētu nodot pašvaldībai, tad jau tas lēmums būtu pieņemts attiecībā uz visu meža zemi, ne tikai uz mežu vien,” skaidroja deputāte, kas specializējusies zemes reformas likumdošanā jau no tās pirmsākumiem 90. gados.

Kādēļ Lembergam vajadzēja šo mežu?

Kādēļ tādas pūles? Kādēļ Lembergam šis mežs tik svarīgs, lai liktu vienam Saeimas deputātam un vienam Latvijas valdības ministram nākt ar pretrunīgiem, no juridiskā viedokļa apšaubāmiem likuma grozījumiem? Pamata versijas ir divas, kuras viena otru neizslēdz. Pirmā versija, ka Ventspils dome bruģē ceļu šīs Ventspils brīvostas teritorijā esošās meža zemes privatizācijai un aiz potenciālā nomnieka – kādas ofšorkompānijas – patiesībā stāv Lembergs. Zemi plānots iznomāt 2010. gada maijā reģistrētajai SIA Baltic New Technologies, kuras vienīgais īpašnieks ir Britu Virdžīnu salās reģistrētais Thirios Assets Limited. Lai tas notiktu, Ventspils domei jāmaina plānojums, atļaujot šajā meža teritorijā rūpniecisko apbūvi. Par to trauksmi sacēlusi Ventspils domes opozīcija, kurai Lembergs liedz informāciju par brīvostas teritorijā notiekošo. 

Otrā versija, kas pašlaik, ņemot vērā jaunos pavērsienus Ventspils tranzīta karā, šķiet reālākā – Lembergam šis mežs vajadzīgs, lai iegūtu papildu kārtis strīdos ar starptautisko koncernu Vitol, kas kontrolē Ventspils mēra interešu lokā esošo Ventspils naftu un Latvijas kuģniecību. Avoti Ventspils tranzītbiznesa aprindās Pietiek pieļāvuši, ka pēc ierakstīšanas zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda un zonējuma maiņas šai meža zemei Ventspils dome iegūs iespēju apgrūtināt dzīvi mežu caurvijošo naftasvadu  īpašniekiem.

Ventspils domes 2010. gada 3. decembrī parakstītajā uzziņā, kas iesniegta Ventspils zemesgrāmatu nodaļā, lūdzot mežu ierakstīt uz pašvaldības vārda, minēts, ka daļa no šīs teritorijas iznomāta A/s Ventbunkers (4,5 ha) un SIA Ventspils nafta termināls (0,8 ha). Turklāt, kā rāda ieraksts zemesgrāmatā, šajā 187 hektāru lielajā meža teritorijā noteikta aizsargjoslas teritorija gar cauruļvadu, ap naftas un naftas produktu, bīstamu ķīmisko vielu un produktu pārsūknēšanas un iepildīšanas staciju, pārstrādes un pārkraušanas uzņēmumiem kopumā 37 hektāru platībā.

Audio materiāli: 1. daļa (mp3) 

Audio materiāli: 2. daļa (mp3) 

Audio materiāli: 3. daļa (mp3)