Iesaki rakstu:

Liberalizācija nav pašmērķis. Liberalizācija ir līdzeklis, lai ar to radītu iespēju lietotājam izvēlēties un iegūt sev vajadzīgo preci uz izdevīgākiem nosacījumiem. Tā tas stāv rakstīts pat mūsu valdības svētajos rakstos - Eiropas Savienības direktīvās.

Liberalizācija liberalizācijas pēc ir bezatbildīga muļķība. Muļķība, kas maksā dārgi. Jo sevišķi – bezatbildīgā izpildījumā. Diemžēl, visiem mums par to būs iespēja pārliecināties uz savas ādas.

Sāksim ar elektrības tirgus liberalizāciju – nu jau paši liberalizatori ir publiski atzinuši, ka viņiem nav sajēgas, kāpēc ir izvēlēts tieši šāds liberalizēšanas veids un datums. Daži pat aizrunājas tik tālu, ka nemaz nav sapratuši, par ko balsojuši.

Var jau, protams, atrunāties ar to, ka esam uzņēmušies starptautiskas saistības Baltijas elektrības tirgus sadarbības ietvaros, bet tad pamatots ir jautājums – kāpēc mēs nevarējām tās uzņemties tāpat, kā to izdarīja Lietuva – apņemoties pabeigt liberalizāciju tad, kad būs pabeigts starpsavienojums ar Zviedriju, kas padarīs diversificētākas elektrības piegādes mūsu reģionam un pazeminās elektronerģijas tirgus cenu?

Savukārt arguments, ka liberalizācija ir nepieciešama, lai pārtrauktu visu mājsaimniecību subsidēšanu, tas ir - arī turīgo, kurām tas nebūtu nepieciešams, lai no gūtajiem ienākumiem vairāk varētu palīdzēt tieši mazturīgajiem, tas nozīmē tieši pretējo – liberalizāciju būtu bijis pareizi pabeigt jau sen! Bet ar noteikumu, ka uz šo brīdi ir sagatavots kompensācijas mehānisms, ar ko palīdzēt mazturīgajiem, daudzbērnu ģimenēm, un citām noteiktajām mērķa grupām. Tad kādēļ nekas no tā nav izdarīts?

Šī gada budžeta paketē ar lielu pompozitāti tika apstiprināts Subsidētās enerģijas nodoklis (SEN). Tas tika pasniegts kā instruments, ar kuru budžetā tiks radīti ieņēmumi vairāk nekā 50 miljonu eiro apmērā, lai kompensētu sagaidāmo elektrības cenu pieaugumu. Nodoklis nu ir ieviests. Kur ir solītais kompensācijas mehānisms no šiem ienākumiem?

Zinot, kā valdībai līdz šim ir klājies ar savu solījumu pildīšanu, lai solītais nebūtu tikai skaisti vārdi, Saeimā lemjot par šo SEN nodokli, es iesniedzu priekšlikumu – lai šajā pašā likumā tiktu ierakstīts arī šī nodokļa ieņēmumu izmantošanas solītais mērķis un tiktu paredzēts izveidot konkrētu mehānismu tā īstenošanai, lai šie ieņēmumi tiktu izlietoti tieši šim skaisti deklarētajam mērķim – mazināt elektrības cenas pieauguma ietekmi, nevis tiktu iztērēti citām valdības vajadzībām.

Savādi, visi koalīcijas deputāti vienoti nobalsoja pret šo priekšlikumu, bet tagad atkal ar gādīgām rūpēm sejā runā par to, cik svarīgi būtu kompensēt šo elektrības cenas pieaugumu, rūpēties par nabadzības mazināšanu. Un gādīgi šim mērķim no valsts budžeta piedāvā... 3,8 miljonus eiro.

Cik gan ciniskas un liekulīgas ir šīs rūpes, ja vēl ņemam vērā to, ka valsts budžets no elektrības cenas pieauguma PVN ieņēmumos no mājsaimniecībām vien papildus iekasēs vairāk nekā 5 miljonus eiro. Vai var to nosaukt par atbildīgu un pārdomātu tirgus liberalizāciju? Un ar kādu mērķi tā patiesībā tiek veikta?

Labi, ja ar elektrības tirgus liberalizāciju viss jau ir „sashēmots” un tagad var atrunāties, ka vairs neko nevar mainīt, tad, veicot gāzes tirgus liberalizāciju, mums ir visas iespējas neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem un nelikt Latvijas patērētājiem par to ciest. Diemžēl nez kāpēc mums atkal tiek piedāvāts tas pats – steigt veikt liberalizāciju līdz kaut kādam datumam, neraugoties uz to, ka uz to brīdi nekāda reāla tirgus iespēja vispār nepastāvēs, jo vienkārši nebūs citu gāzes piegādātāju.

 Kāds būs Latvijas patērētāju ekonomiskais ieguvums no šādas liberalizācijas? To brašie liberalizatori nespēj paskaidrot un izvairās no šādas diskusijas. Tas, ka šādas bezjēdzīgas liberalizācijas rezultātā mums būs jāuztur daudz sarežģītāka un tāpēc par daudziem miljoniem dārgāka sistēma - tas vispār nevienu neinteresē. Pat vairāk, Saeimas Tautsaimniecības komisijā, kur tika debatēts šis priekšlikums, par enerģētikas nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija atļāvās apgalvot, ka liberalizācijas process Latvijai nemaksās neko!

Būtu vēl saprotams, ja ar tādu apgalvojumu uzstātos kāds nekompetents „politiķis-liberalizētājs”, lai aizstāvētu savas pozīcijas pamatotību, bet izmantot šādus apgalvojumus institūcijai, kurai būtu jānāk ar kompetentu un pamatotu viedokli šajā jautājumā, ir vienkārši šokējoši – tas liecina, cik kompetenti un pārdomāti tiek virzīta šī „liberalizācija”.

Tā kā daudzus gadus profesionāli esmu darbojies šajā jomā, tad man tas ir acīmredzami - ja Latvijas gāzei, īstenojot paredzētos liberalizācijas pasākumus, būs jāuzsāk kompānijas sadalīšanas process, izveidojot neatkarīgus sistēmas operatorus, šiem sistēmas operatoriem, lai tie varētu darboties, katram būs jāapstiprina savs pakalpojuma tarifs. Lai apstiprinātu šos tarifus, būs jāveic pamatlīdzekļu pārvērtēšana - tie ir simtos miljonu vērti un nav tikuši pārvērtēti kopš 2007. gada, tajos pa šo laiku ir veiktas apjomīgas investīcijas, kas kopā ar uzkrāto inflāciju par šo laika periodu veidos izmaksu pieaugumu tarifā vairāku miljonu apmērā.

Tāpat jāņem vērā, ka esošie pārvades, sadales un uzglabāšanas tarifi ir rēķināti uz nozīmīgi lielākiem patēriņu apjomiem – 1,7 miljardiem kubikmetru, bet šogad plānotais gāzes patēriņš ir apmēram 1,3 miljardi kubikmetru, tas ir apmēram par ceturto daļu mazāk, un droši vien turpmākos gadus tas turpinās samazināties, tātad proporcionāli vismaz par ceturto daļu vēl būs jāpalielina visi sistēmas tarifi uz katru patērēto gāzes vienību.

Un tie ir tikai daži faktori, kas ietekmēs gāzes tarifu Latvijas patērētājiem, īstenojot tirgus liberalizāciju, nemaz nepieminot vēl tās izmaksas, kas Latvijas patērētājiem būs jāuzņemas, lai šādu sadalītu „liberalizētu” sistēmu izveidotu un uzturētu – tās arī būs izmaksas, kas mērāmās miljonos.

Var jau steigt likt gāzes monopolistam to visu darīt, tikai ir jāsaprot, ka visas izmaksas būs jāsedz Latvijas patērētājam. Bet par to nez kāpēc neviens karstasinīgais „liberalizators” nevēlas diskutēt.

Apgalvojums, ka, nenosakot tagad no pirksta izzīstu konkrētu datumu, tirgus netiks liberalizēts nekad, ir vērtējams kā klaji meli vai pilnīga nekompetence. Jo, paredzot likumā nosacījumu, kādu to Latvijai kā izolētam tirgum ir paredzējusi ES direktīva - ka tirgus liberalizācijai ir jābūt paveiktai tad, kad Latvijai būs iespējamas alternatīvas gāzes piegādes, mēs nodrošinām, ka gāzes tirgus reāla liberalizācija netiks kavēta ne par minūti, jo mūsu liberalizācijas pasākumi ir veicami daudz ātrāk un vieglāk nekā jaunu gāzes starpsavienojumu izbūve.

Ja kādam tas ir grūti saprotams, tad mēs likumā varam papildus paredzēt monopolistam pienākumu saskaņot savu liberalizācijas pasākumu plānu ar regulatoru, tiklīdz mums būs parādījies reāls plāns - reāls investors, kas būs gatavs glābt mūs no monopolista skavām. Nu kādēļ rīkoties citādāk?

Ar esošo liberalizācijas priekšlikumu var justies gandarīti Latvijas gāzes akcionāri – par to interešu ievērošanu nu ir padomāts, bet kā paliek ar Latvijas patērētāju interesēm? Varbūt tomēr vajadzētu izvērtēt iecerēto liberalizācijas procesu arī no šī aspekta, lai pēc tam atkal nenāktos teikt, ka to darīt - „tas ir vienkārši neprāts”.

Mēs visi vēlamies, lai esošajam gāzes monopolam ātrāk tiktu darīts gals, bet steigt veikt darbības, kuras to nepaātrinās, ir tāpat kā ziemā izmesties ārā uz ielas peldbiksēs, cerot, ka tāpēc uzreiz pienāks vasara – tā var tikai krietni apaukstēties un neko vairāk...