Iesaki rakstu:

Nenoliedzami, Latvijai ir jāpabeidz dabasgāzes tirgus liberalizācija un jāveic Latvijas gāzes sadalīšana, taču tas ir jāīsteno Latvijas patērētāju interesēs, nevis piesedzoties ar tām, lai patiesībā nodrošinātu ērtu iespēju kādam “investoram” izdevīgi iegādāties atsevišķu Latvijas gāzesinfrastruktūras daļu, vispār nepadomājot par patērētājam kritiski svarīgiem aspektiem un kopumā padarot gāzes sistēmu dārgāku un nedrošāku. EM piedāvātais liberalizācijas modelis ļoti atgādina jau īstenoto Citadelespārdošanas shēmu, kad valdība nodrošināja ekskluzīvas iespējas to iegādāties vienam pircējam ar īpašiem noteikumiem, aizbildinoties ar ģeopolitiskiem argumentiem un laika trūkumu.

Ekonomikas ministrei D.Reizniecei-Ozolai - deputātu jautājumi par Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizācijas modeļa atbilstību Latvijas patērētāju interesēm

Šā gada 13. oktobra Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē pirms virzīšanas izskatīšanai pirmajā lasījuma tika izskatīti Ekonomikas ministrijas sagatavotie grozījumi Enerģētikas likumā, kas nosaka, kādā veidā tiks pabeigta Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizācija.

Nav šaubu, ka Latvijai ir jāpabeidz dabasgāzes tirgus liberalizācija, lai dotu iespēju dažādiem gāzes tirgotājiem konkurēt uz vienlīdzīgiem nosacījumiem un Latvijas patērētājiem izvēlēties sev izdevīgāko gāzes tirgotāju. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams sadalīt esošo Latvijas gāzes monopolu – nodalot infrastruktūru, kas ir monopols, no tirdzniecības – kur ir iespējama konkurence, un nodrošinot visiem tirgus dalībniekiem vienlīdzīgas iespējas lietot gāzes infrastruktūru – tīklus un pazemes gāzes krātuvi.

Diemžēl komisijas sēdē nebija iespējas saņemt Ekonomikas ministrijas pamatojumu, ka tās piedāvātais liberalizācijas modelis ir visatbilstošākais Latvijas patērētāju interesēm. Un proti: nav šaubu par to, ka ir jāveic esošā monopola sadalīšana, taču Ekonomikas ministrija piedāvā izveidot vairākus īpašnieka līmenī nodalītus monopolus –atsevišķi  sadalei un atsevišķi apvienotu monopolu pārvadei un uzglabāšanai.

Šāds sadalījums ir izdevīgs “investoram”, kurš vēlas iegādāties sev tikai izdevīgākos un stratēģiski nozīmīgākos Latvijas gāzes aktīvus, bet sadārdzinās kopējās sistēmas izmaksas Latvijas patērētājam, jo, lai Latvijas patērētāju varētu nodrošināt ar gāzi, ir nepieciešama arī sadales sistēma, kura šajā gadījumā tiek paredzēta kā vēl viens atsevišķs monopols, lai gan tehniski un tehnoloģiski tā ir vienota sistēma, un visiem gāzes tirgotājiem tā ir nepieciešama, lai varētu gāzi nogādāt līdz patērētājam.

Taču Ekonomikas ministrija piedāvā to sadalīt – kas sadārdzinās sistēmas izmaksas un padarīs sistēmu sarežģītāku, turklāt tirgotājiem,  lai piegādātu gāzi Latvijas patērētājam, vajadzēs vienoties ar diviem monopoliem, no kuriem viens joprojām varēs piederēt esošajam monopolistam.

Tāpat nav saprotams, kā praktiski ar Ekonomikas ministrijas piedāvāto modeli ir paredzēts nodrošināt vajadzīgo piegāžu drošumu Latvijas patērētājam. Lai gan piedāvātajā likumprojektā ir paredzēts pēdējā garantētā piegādātāja pienākums, kas jāveic publiskajam tirgotājam, lai nodrošinātu Latvijas patērētāju ar gāzi gadījumos, kad šī lietotāja izvēlētais tirgotājs nav spējīgs vai pārtrauc gāzes piegādi, taču praktiski tas negarantē gāzes piegādi.

Reāli publiskajam tirgotājam var nebūt iespējams iegādāties šim lietotājam vajadzīgo gāzes apjomu, ņemot vērā Latvijas dabasgāzes apgādes sistēmas specifiku. Apkures periodā, kad ir vislielākais gāzes patēriņš, bet gāzes piegādes iespējas Latvijai ir ļoti ierobežotas un tās tiek nodrošinātas no Inčukalna pazemes gāzes krātuves, izmantojot iepriekš iesūknēto gāzi, saskaņā ar jau noslēgtajiem līgumiem, līgumi par papildu gāzes apjomu piegādi nebūs fiziski iespējami.

No publiskajā telpā pieejamās informācijas ir zināms, ka Latvijas gāzes Vācijas akcionārs ir izteicis vēlmi pārdot tam piederošās Latvijas gāzes akcijas, kuras tad varētu iegādāties likumprojektā paredzētā „finanšu institūcija” un izmantot Ekonomikas ministrijas sagatavotajā likumprojektā tai paredzētās priekšrocības. Ekonomikas ministrija piedāvātajā modelī ir paredzējusi, ka nevienam gāzes ražotājam (un tirgotājam) nav tiesību iegādāties „apvienotā sistēmas operatora”  akcijas. Tas nozīmē, ka nevienam stratēģiskam investoram ar pieredzi gāzes biznesā nebūs iespējams kļūt par līdzīpašnieku ne pārvades sistēmai, ne Inčukalna pazemes gāzes krātuvei.

Vai šāda situācija, kad stratēģiski svarīga infrastruktūra piederēs īpašniekam, kuram svarīga ir tikai ieguldītā kapitāla atdeve, bet kuram nav kompetences īstenot stratēģisku tam piederošās infrastruktūras attīstību, rezultātā nevar radīt nopietnus riskus Latvijas gāzes sistēmas attīstībai un efektīva gāzes tirgus funkcionēšanai ilgtermiņā?

Ņemot vērā, ka Latvijas gāzes tirgus liberalizācijas mērķis ir nodrošināt Latvijas patērētājam lētāku un drošāku gāzes piegādi, lai novērstu bažas, ka Ekonomikas ministrijas piedāvātais liberalizācijas modelis ir sagatavots nevis Latvijas patērētāju interesēs, bet gan, lai radītu iespēju kādam “investoram” ērti iegādāties atsevišķu Latvijas gāzes infrastruktūras daļu, lūdzam:

- Iesniegt aprēķinus, kas pamato, ka Ekonomikas ministrijas piedāvātais dabasgāzes tirgus liberalizācijas modelis ir Latvijas patērētājiem pats izdevīgākais.

- Iesniegt izmaksu un priekšrocību salīdzinājumu, kuras radīsies Latvijas patērētājam, īstenojot ministrijas piedāvāto liberalizācijas modeli, salīdzinot to ar situāciju, kad dabīgā monopola infrastruktūra (pārvade, uzglabāšana, sadale) no tirdzniecības tiek nodalīta kā vienots veselums, tādejādi dodot iespēju optimizēt šīs infrastruktūras uzturēšanas, ekspluatēšanas un pārvaldīšanas izmaksas un nodrošinot gāzes tirgotājiem vienkāršāku un ērtāku pieejas iespēju  Latvijas patērētājam.

- Iesniegt Jūsu piesaukto “kompetento juristu” atzinumu, kas apliecina, ka Ekonomikas ministrijas piedāvātais liberalizācijas modelis ir juridiski korekts un neradīs sarežģījumus, kas var nozīmīgi aizkavēt vai pat apdraudēt sekmīgu gāzes tirgus liberalizāciju.

- Izskaidrot, kādā veidā šis Ekonomikas ministrijas piedāvātais modelis nodrošinās nepieciešamo dabasgāzes piegādes drošumu Latvijas patērētājiem? Kādas un cik lielas papildu izmaksas tas radīs, lai šo piegāžu drošumu nodrošinātu?