Iesaki rakstu:

Ņemot vērā kultūras vismodernāko definīciju, Kultūras ministrija ar pašreizējo nosaukumu pārvēršas anahronismā – pagātnes paliekā un novecojušā valstiskā struktūrā. Atceramies, kultūras populārā definīcija ir šāda: kultūra ir tas viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Respektīvi, kultūrā ietilpst tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu. Kultūra ir “otrā daba”  – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama cilvēka pastāvēšana.

Saskaņā ar kultūras vismodernāko definīciju iestādes nosaukums „Kultūras ministrija” ir anahronisms. Rodas priekšstats, ka Kultūras ministrija savā darbībā aptver visu „otro dabu”. Tātad pārzina valsts dzīves visus segmentus – ekonomiku, izglītību, tieslietas, sportu, mākslu, medicīnu, armiju, policiju utt. Tas, saprotams, tā nav. Ja tas tā būtu, tad mūsu valstī būtu tikai viena ministrija – Kultūras ministrija.

Lai nepārvērstos par anahronismu, Kultūras ministrijai turpmāk nākas lietot epitetu un sevi dēvēt par Garīgās kultūras ministriju. Tāds nosaukums visprecīzāk atbilst ministrijas darbībai, jo tā ir vienota ar garīgo kultūru – mākslu, literatūru, kultūras mantojumu. Kultūras ministrija nenodarbojās ar materiālo kultūru – rūpniecisko un lauksaimniecisko ražošanu, finansēm, celtniecību utt.

Mūsu Kultūras ministrija sevi uzskata par „valsts pārvaldes institūciju, kas veido un koordinē valsts kultūrpolitiku un kultūrizglītības politiku”. Citētajos vārdos faktiski ir domāta valsts garīgās kultūras politika un garīgās kultūras izglītības politika. Kultūras ministrijas kompetencē, piemēram, neietilpst valsts politika nacionālās drošības, ārpolitikas, sociālās labklājības sfērā. Kultūras ministrijas kompetencē neietilpst visa valsts izglītības sistēma, bet tikai dažas mācību iestādes. Pati ministrija uzskata, ka tās pārziņā ir šādas nozares: „bibliotēkas, muzeji, mūzika, vizuālā māksla, tautas māksla, teātris, literatūra, filmu māksla, kultūrizglītība, autortiesības, arhitektūra, pieminekļu aizsardzība, arhīvi un sabiedrības integrācija”.

Saprotams, ja Kultūras ministrija sevi nolems dēvēt par Garīgās kultūras ministriju, tad vajadzēs attiecīgi koriģēt savu misiju un konsekventi lietot nevis vārdu „kultūra”, bet vārdus „garīgā kultūra”. Kultūras ministrijai vajadzēs rediģēt visus direktīvos dokumentus - nolikumus, darbības stratēģijas, valdības deklarācijas, politikas pamatnostādnes. Ministrijas departamenti un tajos paredzētie amati iegūs jaunu nosaukumu.

Ministrijas modernā transformācija apliecinātu ne tikai terminoloģiskās izmaiņas. Ministrijas modernā transformācija apliecinātu arī godīgu atsacīšanos no primitīvas mānīšanās. Jauno laiku sabiedrībā ir ļoti liela cilvēku daļa, kas lieliski saprot, ka institūcija „Kultūras ministrija” ir sava veida primitīva mānīšanās. Jau apmēram 100 gadu ļoti daudzi cilvēki aptver, ka jēdziens „kultūra” nav tikai teātri, muzeji, izstāžu zāles, operas. Jēdziens „kultūra” attiecas arī uz politiku, ideoloģiju, biznesu, darba rīkiem, ražošanas tehnoloģijām, ēkām, automašīnām un visu pārējo cilvēku dzīves „otrajā dabā”.

Ne velti pasaulē ir valstis ar ASV priekšgalā, kurās nav Kultūras ministrijas. Bez Kultūras ministrijas gadu tūkstošiem dzīvoja arī mūsdienu Latvijas teritorijas iedzīvotāji. Senajām baltu ciltīm, kā arī Livonijai nebija Kultūras ministrijas. Arī Krievijas impērijā nebija Kultūras ministrijas. Krievijā pirmo reizi Kultūras ministriju izveidoja tikai PSRS laikā – 1953.gadā.

Patiesībā mums nemaz nav jāatceras senie laiki un viduslaiki. Ministrija kā valsts pārvaldes institucionālā forma Eiropā eksistē tikai no XVI gadsimta beigām, kad izveidoja pirmās ministrijas. Krievijā pirmās septiņas ministrijas imperators Aleksandrs I izveidoja tikai 1802.gadā. ASV, Šveice, Filipīnas un dažas citas valstis joprojām nelieto jēdzienu „ministrija”, bet lieto jēdzienu „departaments”, „birojs”.

Lai kontrolētu garīgo kultūru un masu komunikāciju, Hitlers 1933.gada 11.martā nodibināja Tautas apgaismošanas un propagandas ministriju, bet 13.martā par ministru iecēla pasaules vienu no slavenākajiem ideologiem Jozefu Gebelsu. Ministrijā sākumā bija sešas nodaļas, bet vēlāk 12 nodaļas. Katra no tām pārzināja savu sfēru, kuru klasifikācija pilnā mērā saskanēja ar reālo dzīvi: radio, prese, kino, propaganda, teātris, literatūra, māksla, mūzika, tautas māksla, ārzemju tūrisms. Hitlera laikā Vācijā nebija Kultūras ministrijas. Vācijā visas federatīvās valsts līmenī kultūras un masu komunikācijas līdzekļu ministra posteni izveidoja 1998.gadā.

Lai arī kā negribētos teikt, taču Hitlera pieeja ir visgodīgākā pieeja ministrijas nosaukuma izvēlē. Tās iestādes, kuras daudzās valstīs tiek sauktas par Kultūras ministriju, īstenībā arī ir orientētas uz tautas apgaismošanu un valdošās ideoloģijas propagandu. Taču kaunas atklāti norādīt Kultūras ministrijas patieso orientāciju.

Nosaukums „Kultūras ministrija”, protams, ir pašapmāns. Turklāt tas ir liekulīgs pašapmāns. Tas ir adresēts muļķiem, kuri nav spējīgi apzināties garīgās kultūras (mākslas un literatūras) apgaismojošo un ideoloģisko iedabu un kuriem var iestāstīt (kā tas notiek pēcpadomju Latvijā), ka valsts nenodarbojās ar ideoloģiju un valsts politikā neietilpst ideoloģiskie mērķi.

Tagad ir labi redzami Rietumu civilizācijas riebīgie panākumi pašapmānīšanā un liekulībā ne tikai „demokrātijas” ieviešanā. Rietumu civilizācija demokrātijas jēdzienu ir neiedomājami kompromitējusi, pateicoties saviem dubultajiem standartiem un nevainīgu mierīgo iedzīvotāju nogalināšanai „demokrātijas” ieviešanas aizsegā.

Rietumu civilizācijas riebīgs panākums ir arī tautas apgaismošanas un ideoloģiskās propagandas nomaskēšana ar vārdiem „Kultūras ministrija”, publiski atklāti nesakot, kādam uzdevumam patiesībā ir veltīta dotā ministrija, kā to savā laikā atklāti pateica fīrers.

Diemžēl pašapmānīšanās un liekulība jau tik pamatīgi ir iesūkusies rietumnieku gēnos, ka tautas apgaismošanu un ideoloģisko propagandu uzskata par kauna lietu, ar ko „demokrātiskās” valsts radošās personības un ierēdņi nedrīkst nodarboties. Tagad, domājams, pie mums daudzi nemaz nezina, ka vēsturiski vēl nesen tautas apgaismošana un ideoloģiskā propaganda bija svēta lieta un sabiedrībā godājama nodarbošanās. Tiem, kuri (pašlaik lasot) stulbi šķobās, nepieciešams paskaidrot, ka tā tas bija ne tikai padomju iekārtā. Tā tas vienmēr ir bijis arī buržuāziskajā iekārtā, kuras inteliģence lieliski apzinājās savu misiju garīgi skolot un audzināt tautu.

Saprotams, arī pašlaik stāvoklis nav bezcerīgs. Inteliģences inteliģentākie pārstāvji (personības) joprojām lepojās ar savu misiju un cenšas to realizēt ar maksimāli pašaizliedzīgu atdevi. Tādas personības ir arī Latvijā. Gudri un izglītoti cilvēki teicami saprot, ka māksla un literatūra (garīgā kultūra) nav vienīgi estētiskā vērtība, bet ir arī milzīga idejiskā un didaktiskā vērtība. Apdāvināti ideologi un politiķi zina, ka mākslas un literatūras idejisko un didaktisko vērtību tautas apgaismošanas un propagandas jomā nespēj aizstāt nekādas citas vērtības. Ar mākslu un literatūru var konkurēt tikai reliģija.

Kultūras ministrijas lietderība vienmēr un visur ir tikusi apšaubīta. Tā ir starptautiskā tēma. Par Kultūras ministrijas lietderību, visticamākais, diskutē katrā valstī, kur tāda iestāde ir izveidota.

Eksistē vairāki diskusijas objektīvie iemesli. Viselementārākais objektīvais iemesls ir atziņa, ka kultūra pastāv un attīstās bez Kultūras ministrijas klātbūtnes. Kultūras pastāvēšanai un attīstībai ministrijas un tajā skaitā Kultūras ministrija nav vajadzīga, kā tas Rietumu pasaulē reāli bija līdz XVI gadsimta beigām.

Otrs objektīvs iemesls ir norāde uz Kultūras ministrijas birokrātismu. Skaidrs, ka Kultūras ministrijai tāpat kā jebkurai valstiski administratīvajai struktūrai piemīt zināms birokrātisms. No tā nav iespējams izvairīties. Birokrātisms ir sava veida epidēmija, pret kuru efektīvas zāles vēl nav sintezētas. Birokrātisms kaitina radošās personības, kuras ir spiestas komunicēt ar Kultūras ministriju. Kultūras ministrijā birokrātisms saglabājās arī tad, ja par ministru ieceļ radošu personību. Piemēram, tautas masās iemīļotu ziņģu karali.

Minētie divi iemesli ir pamatoti. Kultūras ministrija pati ir kultūras artefakts. Cilvēki Kultūras ministrijas sāka veidot tikai tad, kad tā kļuva dzīves (kultūras) nepieciešamība. Eiropā tāda dzīves nepieciešamība radās pēc nacionāli suverēno valstu izveidošanas. Valsts izpildvaru vajadzēja diferencēt atbilstoši kultūras relatīvi patstāvīgajiem segmentiem. Radās ministrijas, no kurām katra atbild par noteiktu kultūras segmentu.

Diferencēt valsts izpildvaru nav viegls uzdevums. Faktiski nākas diferencēt kultūru. Bet kultūra ir ļoti, ļoti daudzveidīga. Turklāt kultūra ir sistēma, kuras elementi ir organiski saistīti. Tāpēc jebkurš variants, diferencējot kultūru, ir nosacīts variants (mākslīgs, nestabils, relatīvi pretdabisks).

Internetā ir pieejams pasaulē sastopamo ministriju nosaukumu apkopojums. Tajā ietilpst 36 nosaukumi. Tātad cilvēce līdz šodienai ir iemācījusies kultūru diferencēt 36 segmentos. Proti, izdomājusi 36 ministrijas. Saprotams, nevienā pasaules valstī nav 36 ministrijas. Arī LR politiskajā tirgū nefigurē 36 ministru portfeļi.

Joprojām turpinās centieni optimāli diferencēt kultūru. Turpinās eksperimenti šī nepateicīgā uzdevuma izpildē. Eksperimenti ir bijuši arī pie mums. Tā, piemēram, 1993.-1994.gadā mums bija Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija.

Pasaules pieredze ministrijas veidošanā priekš garīgās kultūras ir samērā raiba. Sastopamas visdažādākās kombinācijas. Piemēram, samērā izplatīta kombinācija ir vienā ministrijā apvienot izglītību un kultūru, izglītību, zinātni un kultūru, kultūru, izglītību un sportu.

Mūsdienās sarunā par Kultūras ministrijas lietderību fonā visbiežāk ir nauda. Respektīvi, garīgās kultūras finansēšana. Pasaules tautu kultūras attīstībā nepieciešamība izveidot speciālu ministriju garīgajai kultūrai radās tad, kad valsts no sava budžeta sāka finansēt mākslu un literatūru, kā arī kultūras mantojuma saglabāšanu. Rietumu civilizācijas vēsture liecina, ka valsts finansiālā līdzdalība garīgajā kultūrā pilnā mērā sākās tikai XX gadsimtā.

Kultūras ministrijas lietderību parasti apšauba radošās personības, kuru daiļradē Kultūras ministrijai patiešām nav nekāda nozīme. Piemēram, dzejnieku un prozaiķu daiļradē. Kultūras ministrijas lietderību atzīst tie garīgās kultūras pārstāvji, kuru darbība konkrēti ir saistīta ar ministriju un tās piešķirto naudu. Piemēram, teātru un muzeju darbinieki, jo teātri un muzeji tradicionāli ir nodoti Kultūras ministrijas pārziņā.

Visjaunākajos laikos ir radusies Kultūras ministrijas lietderības vērtētāju trešā grupa. Tajā ietilpst t.s. privātās garīgās kultūras industrijas menedžeri. Viņi pret Kultūras ministriju izturās skeptiski. Viņi ne noliedz, ne atzīst ministrijas lietderību, bet izturās neuzticīgi, šaubīgi un ne reti izvairīgi. Viņu darbība nav atkarīga no valsts naudas. Taču viņu darbību var būtiski ietekmēt (ierobežot, aizliegt) Kultūras ministrija ar savām direktīvām, likumiem u.tml. Tāpēc minētie menedžeri diplomātiski izsakās par Kultūras ministrijas lietderību.

Privāto iestāžu menedžeru diplomātijā skepticisms ietilpst tāpēc, ka tik tiešām viņiem no Kultūras ministrijas nav nekāds reāls labums. Vienīgais labums ir tad, ja Kultūras ministrija neiejaucās viņu privātajās aktivitātēs un neveic cenzora funkcijas. Un šajā ziņā tendence Rietumu „demokrātijās” ir stabili iepriecinoša. Ministrija dala tikai naudu un par garīgās kultūras saturu vairs neinteresējās. Kultūras ministrija neveic cenzora funkcijas.

Jurijs Lotmans uzskatīja, ka kultūra sākās ar tabu – aizliegumu sistēmu. Tabu kultūrā aizliedz to, kas ir garīgi (estētiski, morāli, didaktiski) kaitīgs cilvēkiem. Tabu kultūrā ir tas, kas neļauj cilvēkiem atgriezties pirmatnējā mežonībā. Tabu kultūrā stingri seko, lai cilvēki nesāktu garīgi degradēties.

Rietumu zemēs vēl nesen Kultūras ministrija rūpējās par tabu. Kultūras ministrija izjuta atbildību par tautas garīgo stāvokli. Tagad tas ir retums. Esmu pārliecināts, ja, teiksim, kāds „mākslinieks” Esplanādē pie Raiņa pieminekļa garāmgājējiem rādītu kailu dibenu, tad Kultūras ministrija nevis momentā apturētu postmodernistisko performanci, bet gan aizstāvētu „mākslinieka” radošo brīvību. Ja ministrija izjustu atbildību par tautas garīgo stāvokli, tad mums nebūtu dažādu ākstību jūra, kuras vizuālo apkopojumu var apskatīt „gūgla” attēlos. Šajos attēlos ir fiksēts skaists brīvās Latvijas „mākslas” mantojums.

Kultūras ministriju neuztrauc tas, ka māksla zaudē enerģiju, mākslu tirgo, mākslu bauda, ar mākslu glamūrīgi izklaidējās. Kultūras ministrija tagad vairs nav tautas garīguma audzināšanas galvenais profesionālais lobists, valsts nācijas garīgās attīstības lobists. Tādējādi šodien var būt Kultūras ministrijas lietderības vērtētāju ceturtā grupa. Tajā ietilpst cilvēki, kuri ļoti kritiski izturas pret Kultūras ministrijas noziedzīgi vienaldzīgo attieksmi pret garīgās kultūras idejisko un estētisko pagrimumu, seklumu, komercializāciju.

Turpmākajās etīdēs būs runa par Latvijas ieguldījumu kultūras zinātniskajā izpratnē. Latvijas ieguldījums ir unikāls pasaules mērogā. Par mūsu panākumiem kulturoloģijas mācību priekšmeta ieviešanā vidējā izglītībā jau bija runa vienā no iepriekšējām etīdēm. Panākumi ir vairāki. Tāpēc mūsu panākumu klāstā lieliski iederētos arī tas, ja mēs pirmie izveidotu Garīgās kultūras ministriju. Mūsu rīcība arī pārējiem pasaules iedzīvotājiem palīdzētu atsacīties no tā pašapmāna, kas pastāv Kultūras ministrijas sakarā.

Attēlā: Gata Šļūkas zīmējums