Iesaki rakstu:
Visu mastu ebreju, antifašistiskās un pretrasistiskās organizācijas nemitīgi vēro mūsu rokas, lai mēs ar tām neveiktu kādas izredzēto sektu un viņu līdztečus aizvainojošas kustības. Aizliegto žestu galvgalī ir sentēvu labvēlības sveiciens jebziga, kas demonstrē simpātijas un vienlaikus simbolizē cilvēka saikni ar Dievu. Tajā pašā laikā Holivuda un ietekmīgi jaunatnei adresēti subkultūras rupori, degradējot jauno paaudzi, plaši popularizē dažādas nepiedienīgas roku manipulācijas.
Izplatītākā no tām ir vidējā pirksta rādīšana. Anglosakšu zemēs šī žesta verbālie analogi ir „Fuck you!” (piedrāžu tevi) un „Fuck off!” (atšujies necenzētā versija). Atvasinot no angliskā fuck, latviski vidējā pirksta atvāšana nokristīta par fakuci. Bezkaunīgais žests bija pazīstams jau senajā Grieķijā ar nosaukumu katapjugons (καταπυγον) jeb burtiskā tulkojumā – pakaļā [tevi]. Kata nozīmē virzienu lejup, pjugon – pēcpusi. Vēršot pret nedraugiem vidējo pirkstu, helēņi zākāja savus pretiniekus par pasīviem pederastiem un figurāli draudēja tos anāli izvarot. Pieļauju, ka draudu materializācija tolaik bija atkarīga no strīdnieku spēku samēriem.
Nākamais populārākais jēlais žests ir elkonī saliekta roka, kas savilkta dūrē, līdztekus otras rokas plaukstu novietojot uz tās bicepsa vai elkoņa locītavas. Šī manuālā rupeklība vislielāko piekrišanu radusi romāņu mītnes vietās. Francijā žestam dots nosaukums – goda roka (bras d honneur), bet Dievzemītē tam labāk piestāv – negoda pusrocis. Mūsmājās šo aizskarošo roku kombināciju vēl dēvē par Lagzdiņa žestu – Saeimas deputāta vārdā, kurš Valsts prezidenta vēlēšanu dienā no parlamenta ēkas loga publiski nodemonstrēja pusroci piketētājiem, kas pauda sašutumu par valstsvīru izvēli. Nāk prātā, ka antīkajā pasaulē romiešu liktoram Kvintam Antilijam neķītrā žesta vēršana pret Gaja Grakha piekritējiem beidzās letāli.
Pusrocis tāpat kā fakucis alegoriski pielīdzina oponenta fiasko pretdabiskam dzimumaktam. Tomēr žests līdz elkonim šķiet pārliecinošāks, jo izmēros biedē pretinieku izčakarēt līdz aknām. Pats agresīvākais variants skaitās šo žestu apvienojums, kad, rādot pusroci, vienlaikus tiek iztaisnots dūres vidējais pirksts. Ņemot vērā, ka mūsdienās homoseksualitāte kļuvusi par vienu no Vakareiropas pamatvērtībām, neizbrīnīšos, ja laika gaitā šie pazemojošie žesti kļūs par uzmundrinošiem.
Augšdelma tiesu tālāk nepiedienīgo žestu evolūcijā pavirzījās Francijas komiķis Dedjonē M’bala M’bala, 2005. gadā izgudrojot neķītru pilnroci – knēli. To izpilda ar slīpi lejup izstieptu roku un iztaisnotiem pirkstiem, otras rokas plaukstu liekot uz pleca vai augšdelma. M’bala M’bala pirmoreiz parādīja knēli savā raidījumā „1905”, pavadot roku salikumu ar vārdiem: „Tagad, kad delfīns ierauga cilvēku, viņš.. zina, ka var mums tur iebāzt savu spuru.”
Žesta nosaukums cēlies no knēļiem (quenelle) – garenām zivs vai gaļas frikadelēm franču gaumē. Vizuāli šīs frikadelītes atgādina supozitorijus, tāpēc francūžiem teiciens „taisīt knēļus” (mettre une quenelle) asociējas ar fistingu. Latviski Dedjonē garadarbam pašā laikā ir apzīmējums franču frikadele, tādējādi piešķirot nosaukumam pārnestu nozīmi, līdzīgi kā vārdkopās – franču skūpsts vai franču iesnas.
Pēc autora ieceres augstāko aprindu kaitināšanai radītais pilnrocis garantē izurķēšanu uz pilnu klapi. M’bala M’bala iniciētais nerātnais žests ātri vien iekaroja popularitāti, Francijā kļūstot par kultūras meinstrīmu. Francūži tērpās kamzoļos, kuru piedurknes rotāja mērjosla ar knēļa gradāciju, lai ķildu gadījumos parādītu, cik dziļi delfīns ienirs adresātā. Franču frikadele visticamāk būtu bagātinājusi Rietumu sabiedrībā kultivēto nepiedienību cibu, ja vien tās autors neplēstu jokus par ebrejiem. Piedevām M’bala M’bala neapmierinājās tikai ar humora dzīšanu, bet arī aktīvi iesaistījās politikā, ļaunuma sakni saskatot cionistos. Šāds acīgums ierindoja melnādaino komiķi rasistu kārtā.
Dedjonē saspurojās vēl vairāk un 2009. gadā, balotējoties Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Anticionistu listes, priekšvēlēšanu plakātā lepni reklamēja franču frikadeli. Savā aģitācijas runā politiķis-jokdaris solīja – „..iebāzt knēli cionisma pēcpusē”. Žests kā pēc burvja mājiena kļuva antisemītisks. Ebreju priekšstāvji pamanīja franču frikadelē apvaldītu nacionālsociālistu sveicienu. Kreisā roka, lūk, spiežot uz augšdelmu un neļaujot labajai salutēt [par godu Hitleram]. Šeit patiešām bez komentāriem.
2013. gadā par žestu politizācijas upuri kļuva Anglijas premjerlīgas kluba West Bromwich Albion franču futbolists Nikolā Anelka, kurš pēc iesista gola pretinieku vārtos pauda pārākumu ar franču frikadeli. Eiropas ebreju kongresa (EEK) prezidents Vjačeslavs Kantors pieprasīja Anglijas premjerlīgas vadībai diskvalificēt Anelku par knēļa demonstrēšanu, pielīdzinot žestu nacistu salūtam. Jāpiezīmē, ka 1986. gadā nodibinātais EEK identificē sevi kā ekskluzīvu Eiropas ebreju kopienu pārstāvniecību.
Kantors bargi paziņoja: „Šis žests nav nekas cits kā mazāk pazīstams nacistisks sveiciens, un mēs gaidām, ka varas struktūras piespriedīs par to tādu pašu sodu kā gadījumā, ja Anelka būtu nodemonstrējis apkaunojošo sveicienu ar izstiepto roku. Šo sveicienu radīja labi zināmais ekstrēmists-antisemīts, kurš atklāti pauž savu naidu pret ebrejiem, izsmej Holokaustu un ebreju ciešanas.” Pats franču futbolists gan noraida jebkādus antisemītiskus vai rasistiskus motīvus savā rīcībā.
Pret izteiksmes brīvību, kas neaicina uz vardarbību, salīdzinoši tolerantā Anglija pagaidām klusē, toties Francijas Iekšlietu ministrija 2014. gada janvārī savā cirkulārā jau ir saistījusi knēli ar antisemītisma izpausmēm.
Nav šaubu, ka neķītru žestu lietošana to izpildītājiem nedara godu. Reizēm, protams, savu lomu spēlē cilvēka etniskās tradīcijas, reliģija, kultūras līmenis, emocionālais stāvoklis un situācijas spriedze. Tomēr sevis nekontrolēšana nenoliedzami pelna sabiedrisku nopēlumu. Tiesa, jāņem vērā, ka pret ierindas pilsoni nevar attiecināt tādas pašas tikumiskās prasības, kā pret publisku personu. Valsts un pašvaldību pārstāvjiem šādiem gadījumiem pastāv Ētikas kodekss. Lielajā sportā arī piedienētu atturēties no pārākuma piedauzīgas demonstrēšanas, recidīvu gadījumos paredzot bargāku sodu, nekā tikai morālais nosodījums. Taču, manuprāt, neētiskas rīcības politizēšana ir krietni amorālāka par pašu morālo normu pārkāpumu.