Iesaki rakstu:
Valsts akciju sabiedrība Latvijas valsts ceļi ir ieplānojusi ceļa Ragana-Bīriņi-Vidriži rekonstrukciju, paklusām paredzot izcirst kokus, kas veido vienu no skaistākajām vēl atlikušajām alejām valstī.
Latvijas valsts ceļu sabiedrisko attiecību speciāliste Anna Kononova Pietiek aizvadītās nedēļas beigās apliecināja, ka iedzīvotāju bažas par plāniem ievērojamos apjomos izcirst kokus šī ceļa malā atbilst patiesībai, taču vēl jau neviens koks neesot nocirsts un tuvākajā laikā arī to nedarīs.
Lai veiktu ceļa rekonstrukcijas darbus, tie jāsaskaņo ar pašvaldību, kas šo saskaņojumu nav devusi aktīvu iedzīvotāju protestu dēļ pret plāniem izpostīt kārtējo skaisto aleju. „Pagaidām darbi ir apturēti. Katrā gadījumā, kad ir iebildumi pret ceļmalas koku izciršanu, tiek veikti izpētes darbi, lai izvērtētu gan ainavas nozīmīgumu, gan nepieciešamību atbrīvoties no kokiem ceļu satiksmes drošības dēļ,” skaidroja Kononova. Šo darbu veikšanai parasti tiek piesaistīti eksperti ārpakalpojumā.
Kononova sola tuvākajās dienās noprecizēt, kādā stadijā ir šis projekts, ko tieši tas paredz un kādi darbi tiek veikti projekta tālākai virzībai. Pagaidām Pietiek nav izdevies arī noskaidrot, kāda tieši ir pašvaldību nostāja šajā jautājumā. Taču pēdējos gados jau ir bijuši gadījumi, kad neraugoties uz iedzīvotāju iebildumiem, Latvijas valsts ceļi ir izpostījuši alejas ar ievērojamu ainavisko un arī kultūrvēsturisko vērtību.
Saistībā ar šo gadījumu atkārtoti publicējam publicista Daiņa Īvāna 2012. gadā Pietiek publicētu rakstu "Kas notiks ar Latviju?" par citu - nu jau iznīcinātu aleju:
"Vēl pērnvasar Latvija vēl varēja lepoties ar bezgala skaistu, vairākus kilometrus garu Pededzes dižozolu aleju pie Gulbenes. Pašlaik to pēc Gulbenes domes un dažu uzņēmuma Latvijas Valsts ceļi ierēdņu sprieduma, pīppauzēs tukšodami pa aliņam no plastmasas pudelēm, slepkavo vienaldzīgi zāģeri.
Desmitiem senču stādīto koku līķu kravas automašīnas izved „pārstrādei”. Simti palikušo gaida nāvi noliektām galvām un bez cerībām uz aizstāvību. Līdzšinējās apelācijas bezcerīgi iestrēgušas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas lēnībā. Ozoli izcirsti arī Stradu ciemā, kur projektētāji pēc pirmajiem iedzīvotāju protestiem visžēlīgi solīja par tiem apžēloties.
Nogalināto celmi ar visām saknēm sastumti atbaidošās kaudzēs. Tās atgādina kādreizējo Latvijas okupantu pēckara paražu režīma pretinieku, mežabrāļu, Latvijas patriotu līķus kādu laiku paturēt publiskās vietās par mācību pārējiem. Arī tagad skolas bērni, tāpat pieaugušie, kas ik dienu mēro tuksnesī pārvērsto ceļa posmu, var mācīties, ka dzimtās zemes postīšanai, savas valsts izzagšanai nav jēgas pretoties, ka daudz vieglāk dzīvot, ja to uztver par godājamu nodarbi, bet zagļus un afēristus patur augstos amatos.
Taču vai tādēļ bij zvēriem Daugavu rakt, vai tādēļ mūsu varoņi 1919. gada atbrīvošanās karā nolika galvas, bet dzīvi palikušie pēc uzvaras no drupām cēla Latvijas Republiku, tās godam un nākotnei stādīdami arī neskaitāmas alejas un birzis? Vai tā ir sagadīšanās, ka nacionālās vērtības izciršanu Gulbenes dome pieļāvusi un ceļa projektētāji to ieplānojuši tieši Lāčplēša dienas un valsts proklamēšanas svētku priekšvakarā? Sagadīšanās varbūt, taču nejaušība ne.
Lai kādus likumus, noteikumus, „attīstības” lozungus vainīgie nepiesauktu, tas ir noziegums pret šodienu un nākotni. Attaisnojums nav arī tīmekļa mušiņu „demokrātiskā vairākuma” sīcieni - „sen jau vajadzēja nocirst!”. „Progresa” un pārprastās „labklājības” uzbrukums kārtējam valsts nozīmes dabas un kultūras piemineklim noteikti būs ievainojis pietiekami daudzus savu valsti mīlošus cilvēkus.
Tādēļ gribas vaicāt, kā to pērn savā 90. dzimšanas dienā visai Latvijas tautai domīgi un skumji vaicāja nesen mirušais Gulbenes ozolu laikabiedrs Oļģerts Kroders: „Kas notiks ar Latviju?” Šis jautājums kā rūgta asara rit pār nodevīgi nogalināto koku celmiem. Sāp. Latvijas cerība varbūt vēl ir tie, kam sāp."