Iesaki rakstu:

Kad tu, cilvēks, esi noklausījies Borisa Grebenščikova koncertu, tu dvēseles pacilātībā jūties kā no jauna piedzimis. Kad esi nokļuvis kādā garīgās ugunis aizdedzošā vidē, kad tevi apbur pravoslāviskā sirsnība, kad tu apbrīno pareizticības dziļumu, senumu, izturību. Brīnišķas lietas dažreiz var sastapt milzum plašajā Krievijā - un dažbrīd tik dvēseliski aizgrābjošas, ka pat ilggadīgais pretkrievu cīnītājs ImKa reiz izteicies, ka gribas viņu par māsu saukt.

Bet tad tu nejauši Delfi.lv krievu versijā uztrāpi uz komenta: "baltiešu vaukšķi uz brīdi aizmirsuši, ka ir nedalāmās Krievijas Impērijas sastāvdaļa. Tā bija un tā būs vienmēr". Komentam 88 pozitīvi vērtējumi pret 17 negatīviem. Nākošajam komentam "viņu ārstēšana būs ilga un barga" - 125:9. Tad, kā Maidana spelgonī Berkuta ūdenslielgabala bliezienu saņēmis, tu skaudri apzinies, ka Krievija nav vis nekāda māsa, bet gan kā ļaunā pamāte mums uzglūnējusi jau kopš Livonijas laikiem.

Māsa ir Polija. Pat neminot tās pagātnes spožumu kopā ar mūsu leišu brāļiem, mēs redzam neseno likteņkopību - 1918-1920. g. neatkarības cīņas, 1939.g. neatkarības zaudēšana un tās atgūšana, sabrūkot PSRS impērijai. Tas rāda - kamēr pastāv neatkarīga Polija, var pastāvēt neatkarīgas Baltijas valstis un Latvija.

Tāpēc vienmēr lieti noder ieklausīties poļu viedokļos.

Pazīstamais poļu publicists un rakstnieks Pjotrs Skviečinskis (Piotr Skwieciński) savā rakstā "Kremlis paceļ konservatīvisma karogu" (Kreml podnosi sztandar konserwatyzmu) uzsver, ka Krievijas "bezprincipu" vadība sākusi apjaust nepieciešamību pamatot savas tiesības uz varu. Tā rezultātā Kremlis nolēmis pievērsties konservatīvismam. Šī ideoloģija ir labs ierocis, lai cīnītos ar Rietumos konstruēto "cilvēktiesību reliģiju" un arī iegūt Rietumos sabiedrotos - visus Eiropas nacionālistiskos, tradicionālos un labējos spēkus.  

Šī ideja ir tikusi apskatīta jau agrāk - 90. gados Krievija atzina sabiedrības morālo krīzi, kuras cēlonis bija vairāk nekā 70 komunisma gadi. Baznīcu noteica par vienīgo faktoru, kas spētu saliedēt sabiedrību ap kādām vērtībām. Taču tikai nesen Krievija uzsāka pilnīgu kursu uz konservatīvismu.

Putins uzlika punktu uz "i", uzsverot, ka "pasaulē aizvien vairāk un vairāk cilvēku atbalsta tradicionālo vērtību aizstāvēšanu, vērtību, kuras gadu tūkstošiem bijušas gan civilizācijas, gan katras tautas garīgs un morāls pamats - patiesas cilvēka dzīves un tradicionālās ģimenes vērtības".

Tas viss nostāda Polijas konservatīvos sarežģītā situācijā. Daudzi cilvēki domā - no vienas puses Putins ir slikts, Krievija arī, bet, no otras puses - ir skaidrs, ka viņi dara labas lietas, pat ja viņu darbības stils mums nepatīk.

Dažs iebilst, ka tas viss nav jāņem nopietni, jo Putins un viņa svīta nav gluži godīgi. Viņi iebilst pret abortiem, pamatojoties nevis uz morāliem, bet demogrāfiskiem apsvērumiem. Un zem Putina konservatīvisma slēpjoties populisms, jo lielākā daļa Krievijas sabiedrības "nespēj sagremot" Rietumu ētikas tendences, piemēram, homoseksualitātes pieņemšanu. Šāds konservatīvisms esot virspusējs un utilitārs, tāpēc tam neesot nākotnes.

Skviečinskis atzīst, ka arī nezina par Putina pārliecības patiesumu viņa jaunajā līnijā, bet pat tad, ja tā būtu pilnīgi ciniska, tā pelna pozitīvu novērtējumu. No politiskā viedokļa nav būtiski, cik patiesi ir šie nodomi, bet gan kādi tiem rezultāti. Viņš par piemēru min Vidusāzijas ateistiskos padomju partijas bosus, kam islāms bija tikpat svešs, kā Putinam pareizticība. Taču viņu īstenotās politiskās līnijas maiņas rezultātā tur ir izaugusi jauna, īsti musulmaniska paaudze. Tāds pat scenārijs ir iespējams arī Krievijā. Rietumnieciski noskaņotā inteliģence tur ir tikai neliela sabiedrības daļa, pie tam vairumā ateistiska. Un lielākā daļa krievu, pat ja tie neapmeklē baznīcu, uzskata sevi pareizticīgiem pēc principa: "Es esmu krievs, tātad pareizticīgais."

Skviečinskis šeit saskata perspektīvu, ko nosauc par "glābjošo konfliktu":

"Šo perspektīvu nedrīkst novērtēt par zemu arī tāpēc, ka Krievijas lēmums uzņemt konservatīvu kursu ir labas ziņas Polijai. Tam ir vismaz divi iemesli.

Pirmkārt, tas sola pastāvīgu konfliktu starp Maskavu un sekularizētajiem Rietumiem. Pašreizējos apstākļos, kad Rietumos radikālā liberālisma izpratne par cilvēktiesībām aizstāj reliģiju, Kremļa jaunā izvēle sarežģīs viņu savstarpējo sapratni. Un vēl - Rietumu politiķi uzmanīgāk ieklausīsies mūsu brīdinājumos attiecībā uz Maskavu.

Visnelabvēlīgākā situācija Polijai būtu gadījumā, ja Krievijā ar neofītisku centību ieviestu Rietumu kultūras modeļus. Tad sajūsminātie Rietumu varasvīri varētu piekāpties lielākai Maskavas ietekmei Austrumeiropas un Centrāleiropas teritorijās. Putina pašreizējais kurss padara šādu attīstību neiespējamu.

Un, otrkārt, kultūru daudzveidība mūsu kontinentā mums ir vienkārši glābjoša. Tas nozīmē mazināt spiedienu, kuram mēs esam pakļauti, un dzesēt Briseles degsmi uzspiest radikālo sekulārismu visām ES valstīm.

Un no tā fakta, ka Krievija ir izveidojusi skarbu diktatūru, te absolūti nekas nemainās."

***

Latvietis un polis var sēdēt pie galda caurām naktīm, to vien darot kā lauzītā krievu valodā gānot krievu būšanas. Bet nu ir citi laiki, pūš jauni vēji un prāvu negatīvā vērtējuma daļu sāk saņemt Rietumu nejēdzības. Notiek tas, ko agrāk nekad nevarēja iedomāties - Putina rīcībā tiek pat saskatīta kāda pozitīva druska. Kura kā magnēts pievilkusi visus Eiropas nacionālistiskos, tradicionālos un labējos spēkus un kuru ietekme, pretstāvot pasaules elites multikultūrālajam karojošam sekulārismam, pieaug ar katru dienu.

Bet mums - cerība, ka reiz Krievijā līdzās pamatvērtību aizstāvju pieaugumam, pieaugs to skaits, kam vairs nepiemīt impēriskās ambīcijas, jo tās nav savienojamas ar cilvēciskām un reliģiskām pamatvērtībām. Lai tad ar prieku varētu arī sēdēt pie viena galda ar tādiem krieviem.