Iesaki rakstu:
Vienaldzība ir muklājs, kas noslāpē pat visvarenākās kaujasmašīnas ar visplatākajām kāpurķēdēm – un aprij tās ar galiem. Tāpēc dziļi aizkustinoši šķiet sabiedriskās domas jundītāju izmisīgie centieni panākt, lai latvju tauta aizdomātos un sadusmotos par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadības "grēciņiem". Jo īpaši tagad, kad Latvijas visvaldošākā partijaVienotība, guvusi pietiekami pieklājīgus rezultātus Eiropas parlamenta vēlēšanās, tos var pat dēvēt par savu uzvaru un tāpēc izlikties esam kurla par žēlabām, kā uzvedas tās "kalpi".
Stāsti par ūdens pilēm, kas spēj lēnām sagrauzt viscietāko granītu, protams, ir iedvesmojoši. Taču cilvēki, kuri apsūdz mediju kontrolierus, nevar "pilināt" pārmetumus mūžību. Viņu rīcībā ir tikai daži mēneši – līdz 4.oktobrim. Pēc tam visiem (un droši vien arī pašiem) jau būs vienalga.
NEPLP priekšsēdētājam Aināram Dimantam pēc Valsts kontroles revīzijas tiek pārmesta "virkne pārkāpumu un nelikumīgu tēriņu" šīs iestādes līdzekļu izlietojumā. Savukārt padomes loceklim Gintam Grūbem (attēlā) tiek izvirzītas pretenzijas par atrašanos interešu konfliktā – saistībā ar viņam daļēji (50 procenti) piederošo radošo uzņēmumu Mistrus media un tā saņemtajiem valsts pasūtījumiem.
Grūbe tiek vainots iespējamā sava dienesta stāvokļa izmantošanā gan filmu nozarē (viņa skaidrojums – šeit) kā Latvijas Filmu padomes priekšsēdētājs, gan NEPLP uzraudzītajā televīzijā, gan arī nodibinājumā Rīga 2014, kur viņš ir mākslinieciskās padomes loceklis. Mistrus Media no tā par Eiropas Kultūras galvaspilsētas pasākuma rīkošanu centrāltirgū saņēma 53 529 latus. Arī pats Gints Grūbe, vienlaikus būdams Rīga 2014 tematiskās līnijas Brīvības iela kurators, ir saņēmis nodibinājuma maksātu autoratlīdzību (Iepirkuma identifikācijas numurs: R2014/2013-7, informatīvs paziņojums par noslēgto līgumu publicēts: 18/03/2013).
Grozies, kā gribi, te ir redzams pagalam klasisks interešu konflikts. Vienalga, patiess, formāls vai šķietams. Vienalga, vai tas rada tiesu darbus vai tikai nodokļu maksātāju morālas grēmas. To jums pateiktu jebkurš citkārt dedzīgais korupcijas apkarotājs un ētikas kodeksu rakstītājs, taču viņi tagad "izmanto brīnišķīgo iespēju paklusēt". Jo te taču nav nekāds pusanonīms zaļzemnieku pagastvecis, kurš truli nopērk municipālajam transportam nepieciešamo degvielu no pašam piederošās zemnieksaimniecības tvertnes...
Ja astoņu eiromandātu sadalījums būtu sāpīgi citādāks, iespējams, partijā iestātos maziņš izbīlis, sāktos centieni revidēt gan pašas, gan varas dažādo struktūru lielmanību. Taču tagad valda ticība, ka "viss štokos, rullējam tik tālāk". To vēl stiprina pārliecība, ka, pirmkārt, naivā tauta vienkārši nav spējīga pamanīt, kur nu vēl izprast, politiķu un varas mehānisma zobratu savstarpējo saistību. ("Cara tētiņš labs, tikai viņam slikti ģenerāļi", utt.) Galu galā Dimants vai Grūbe diez vai uzrādīsies premjerpartijas 12. Saeimas vēlēšanu listē – no viņiem tiek sagaidīti varoņdarbi masu mediju tēvišķā uzraudzībā.
Otrkārt, sabiedriskie mediji, kā arī NEPLP uzraudzītie telekompānijas MTG kanāli (TV3, LNT, TV5) nelēks uz ecēšām, izvairoties tiražēt varai netīkamo informāciju. Tāpat lojāli klusēs vismaz līdz šim pietiekami efektīvais publiskās moralizēšanas un kaunināšanas rīks – tas sabiedriskā viedokļu veidošanas un uztiepšanas sindikāts, kurā satīklojas TV raidījums Nekā personīga, žurnāls/portāls Ir, Providus/Delna un Latvijas žurnālistu asociācija.
Citi – "margināli" un "tendenciozi"/tendenciozi – mediji var izkliegt savas rīkles un plosīties uz nebēdu – suņi rej, karavāna lepni līgo tālāk – uz 12. Saeimu. (Laikraksta Diena žurnālistiem droši vien grūti pieņemt to, ka viņu izdevums arī kļuvis par varai pilnīgi maznozīmīgu mediju.)
Premjerpartija ir imūna pret morālo presingu, jo pati to kopā ar citiem "gaišajiem spēkiem" reiz veiksmīgi izmantoja, zina visas sabiedrības uzjundīšanas receptes un jūtas krietni biezādaināka nekā kalvīšgodmaņi un citi tās infokampaņu upuri. Galvenais – neatzīties, vispār izlikties neko nemanām.
Protams, "riešana" ar laiku spēj radīt kritisko masu publikas noskaņojumā, taču, iespējams, tad jau Saeimas mandāti būs sadalīti. Tāpēc arī līdz šim Vienotība, tās sabiedrotie, klienti un parazīti (abi pēdējie tiek piesaukti šo terminu antīkajā izpratnē) veiksmīgi nepamanīja, piemēram, bijušā premjera un hipotētiskā eirokomisāra ģimenes kredītproblēmas. Tagad tikpat veiksmīgi turpināsies aklums saistībā ar Dimanta un padomes tēriņiem vai Grūbem piederošā uzņēmuma saņemtiem pasūtījumiem.
Esmu pārliecināts, ka dažam klusētājam kaklā spiežas pamatīgs kamols, taču "savējos nenodod, uz ienaidnieka dzirnavām ūdeni nelej". Kādreizējās "kļūdas" – piemēram, uzstāšanās pret nodokļu optimizētāju Dzintaru Zaķi - tagad pašiem profesionālajiem moralizētājiem šķiet jaunības aušība un pārprasta principialitāte. Politiskais "rasklads" šiem cilvēkiem ir nepielūdzams – vai nu mēs stutējam savu auklējumu "Vienotību" kā mazāko (turklāt "savējo") ļaunumu un turam muti, vai laižam tās vietā pie varas kloķiem oligarhiskos zaļzemniekus, ulmaniski lukašenkoviskos vislatviešus un, Dievs nedod, saskaņiešus kopā ar visādiem repšistiem, sudrabistiem, šleseristiem...
Mūsu sabiedrība nespēj kontrolēt politisko varu, tā ir pati sev soģis un bonbongu izsniedzējs – kaut arī partijas cītīgi tēlo, ka piesauc tautu kā arbitru savos strīdos. Šādos apstākļos ir deģenerējies varas apsaimniekotāju pašsaglabāšanās instinkts – nav stilīgi baidīties no tā, ka vari saviem vēlētājiem vienkārši apnikt. Visa Latvijas politika ir tikai kliķu savstarpējie konflikti un pamieri, ka arī to veidošanās, saplūšana un sairšana jaunās kliķēs.
Mūsu politiskās kultūras pamatprincips ir "Maniem draugiem – viss, maniem ienaidniekiem likums" (tā autorību piedēvē gan kādam no Musolīni līdzgaitniekiem, gan bijušajiem Peru un Brazīlijas prezidentiem). Šādos apstākļos morāls kurlums un dienesta stāvokļa izmantošana kļūst pilnīgi par normu.
Turklāt NEPLP spēj nodrošināt premjerpartijai nozīmīgas politiskās funkcijas īstenošanu, jo televizors joprojām ir/šķiet līdzeklis pilsoņu vairākuma politisko simpātiju un antipātiju ieprogrammēšanā.
Apzinoties savu misiju, NEPLP locekļi jūtas pelnījuši kādu "bonusu" par savu lojalitāti. Turklāt viņi skaidri apzinās, ka vara ir gatava viņus padarīt par grēkāžiem un padzīt, ja tās cerības/ilūzijas netiks apmierinātas. Nesenā finanšu "piešprice", ar ko valdība neierasti aplaimoja sabiedriskos medijus, liecina, ka to līdz šim apmierina mediju politika virzība. Iespējams, Mistrus media arī no šīs summas tiks kaut kāds kriksis...
Tāpēc cilvēkiem, kurus Grūbe ir saniknojis, aizstājies priekšā vai arī kaut ko "izēdis", cenšoties viņu "izšūpot", vajag atcerēties rūgtu patiesību: "savējo" sistēmās jebkādas sīkas izmaiņas kādā nozarē vai objektā ir panākamas tikai tad, ja tiek gāzta/nomainīta politiskā vara, kas atbalsta līdzšinējo lietu kārtību.
Ja kāds vēlas, lai Grūbes pašapkalpošanās tiktu sodīta vai vismaz nosodīta, viņam šī mērķa vārdā var nākties drupināt visu tagadējo režīmu. Tieši tāpat cilvēkiem, kurus nervozē ikdienas pārvietošanās lēnām brūkošos pasažieru vilcienos (kamēr valdība knosās ap pārpolizētajiem iepirkuma konkursiem), finansējuma trūkums mediķu vai pedagogu algām, nebeidzamā KNAB kaislību "ziepene" vai Valsts kontroles pārsteigums par ierēdnieciskā šika atdzimšanu, ir jāapzinās, no kuras vietas šīm problēmām "kājas aug".