Iesaki rakstu:

Vācijai kopā ar Franciju pieder gandrīz puse no ECB (Eiropas Centrālās bankas) daļām. Latvijai pieder 0,27%. Ietekme uz ES ietvaros notiekošo šīm abām valstīm līdz ar to ir milzīga jeb dominējoša, bet tam arī ir sava cena.

Palīdzība Grieķijai 2010. gada aprīlī bija sākums saspringumam Vācijas un Francijas budžetos. Tad sekoja palīdzība Īrijai, Portugālei. Tad atkal Grieķijai, kura līdz šim ir saņēmusi jau 240 miljardus eiro.

Vācija bija spiesta meklēt risinājumu un 2010. gadā izvēlējās iet pakāpenisku pensiju vecuma no 65 uz 67 gadiem paaugstināšanas ceļu. Arī Francijai nekas cits neatlika, kā iet līdzīgu ceļu. Ko lai dara – liela vara prasa lielu atbildību. Rezultātā jāveic sociālo budžetu pārkārtošana, paaugstinot pensionēšanās vecumu. No kaut kurienes taču nauda ir jāizrauj.

Bet kāpēc lai šīs abas valstis “ciestu” kā vienīgās? Sacīts – darīts. Tai pašā 2010. gadā Eiropas Komisija izstrādā tā saucamo Zaļo grāmatu ar ieteikumu, ka krīzes skartas valstis varētu pacelt pensionēšanās vecumu. Dažus mēnešus vēlāk Vācijas kanclere Angela Merkele tieši, atklāti un bez zemteksta pasaka, kāpēc ES valstīm ir jāpaceļ pensionēšanās vecums (“Frankfurter Allgemeine Zeitung”, 18.05.11): “Runa ir par to, ka tādās valstīs kā Grieķija, Spānija, Portugāle nedrīkst iet ātrāk pensijā kā Vācijā.“

Ar “tādām valstīm” ir domātas tās valstis, kuras saņem vai ir saņēmušas starptautisko palīdzību. Latvija arī saņēma aizdevumu – gan no SVF, gan no ECB. Merkele turpinājumā piebilst: ”Nedrīkst būt situācija, ka mums ir viena valūta, bet kāds atpūšas daudz, cits maz.” Tad lūk kā!

Kā tad šī pensiju epopeja hronoloģiski norisinājās Latvijā? Tātad 2010. gada vidū Merkele izlemj paaugstināt pensionēšanās vecumu. Tā paša 2010. gada rudenī Merkele viesojas Latvijā un tiekas ar Zatleru un Dombrovski. Merkele publiski presē slavē Dombrovski, cik ļoti viņš atbalstot Vācijas politiku, cik daudz kopīga, pareiza taupības politika utt. Jā, un arī tā pašā liktenīgā 2010. gada nogalē Dombrovska valdība nolemj celt pensijas vecumu, tiesa gan tikai no 2016. gada.

Nākamā gada vidū Merkele atklāti pasaka domas par to, ka “visiem viena valūta = visiem vienāds darbalaiks”. Pēc mazliet vairāk kā pusgada, t.i. 2012 gada sākumā Merkele ielūdz Dombrovski pie sevis uz vakariņām Mesebergas pilī (cik romantiski), kur Dombrovskis pakavējas vienu vakaru neformalā gaisotnē. Pēc atgriešanās Latvijā Dombrovskis un Vienotība uzstāj uz pensiju vecuma paaugstināšanu jau no 2014. gada. Tātad no tā gada, kad Latvijai, jeb būsim precīzāki un atklātāki, tikai Dombrovskim par katru cenu jāievieš eiro. Zatlers māj ar galvu un saka: “ZRP frakcijas un tās deputātu atbalsts pensijas vecuma paaugstināšanai no 2014.gada, ko atbalstījusi valdība, būšot vienprātīgs.” Tieši tādās pašās domās ir arī Olšteina6.

Nu ko lai saka. Willkommen Latvijas Federatīvajā Republikā! Bet tas diemžēl nav tikai tukšs, provokatīvs sauklis vai cenšanās ar “nepareizas” propagandas palīdzību nomelnot valdību, kā to tūlīt apgalvotu Vienotības un ZRP fanāti. Cēloņi, notikumu virkne un to sekas runā paši par sevi. Protams, ir grūti noticēt tam, ka Latvija ir zaudējusi savu suverenitāti un ļaut par to liecināt faktiem.

Vieglāk ir pretoties šai apziņai, mānīt pašam sevi un kliegt, ka tie visi ir “no gaisa pagrābti” secinājumi. Vienotības un ZRP fani varbūt iebildīs, ka neatkarīgi no Merkeles ietekmes uz Dombrovski Latvija tik un tā būtu bijusi spiesta celt pensiju vecuma slieksni no 2014. gada. Labi, paanalizēsim.

Sāksim ar to, kāds ir vidējais pensijas vecums ES. Tas ir 63 gadi. No vienas puses Latvijai pilnīgi pietiktu pacelt slieksni par 1 gadu un atbilstoši eirofanātiķu vēlmēm “viss būtu kā Eiropā”. Taču tas nav vienīgais faktors. Šī pati Eiropas komisija šī gada sākuma izdeva tā saucamo Balto grāmatu, kurā aprakstīts pensiju sliekšņa pacelšanas mehānisms. Grāmatā ir ieteikts nevis vienkārši automātiski pacelt slieksni, bet darīt to saistībā ar veselu pasākumu virkni – senioru nodarbinātības programma, veselības atbalsts pensijas vecuma cilvēkiem u.c. Cik Latvijā ir ieviests no šiem pasākumiem? Jā, pareizi. Tieši 0,0.

Tāpat Baltajā grāmatā uzsvērts, ka pensiju slieksnis ir atkarīgs no vidējā mūža ilguma katrā valstī. To gan laikam valdības koalīcija nepaspēja izlasīt, jo bija aizņemta ar sliekšņa celšanu. Atņemot no vidējā mūža garuma pensionēšanās vecumu, iegūstam gadu skaitu, ko cilvēks vidēji pavada pensijā. Paveras sekojoša aina: visā ES vidēji 16,5 gadi, Igaunija - 13 gadi, Vācija - 15.5 gadi, Francija - 21.5 gadi, Latvija - 11 gadi, vieni no īsākajiem ES. Pēc sliekšņa celšanas uz 65 gadiem tie būs vairs tikai 8 gadi. Jauns rekords.

Turpinām ar pensiju ietekmi uz nākotnes budžetu. Lai arī kā negribētos, viena tabula šeit ir jāievieto. Visi turpmākie dati ir no publiskās Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzes, un tos visus šeit atspoguļot nav iespējams. Ejot uz zemāk norādīto adresi, ir pieejama ļoti detalizēta informācija. http://data.csb.gov.lv/DATABASE/Iedzsoc/databasetree.asp?lang=16

ISG05. DEMOGRĀFISKĀS SLODZES LĪMENIS
	1991	1993	1995	1997	1999	2001	2003	2005	2007	2009	2011
Pavisam	772	765	772	744	718	659	603	565	531	510	520
Līdz darbspējas vecumam	404	377	370	349	319	287	256	232	214	207	209
Virs darbspējas vecuma	368	387	402	395	389	372	347	333	317	303	311

Darbspējas vecumu nesasniegušo un pārsniegušo personu skaits vidēji uz 1 000 personām darbspējas vecumā. Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde

Ko izsaka šī tabula? Demogrāfisko spriedzi jeb to, cik vienam spēku briedumā esošam cilvēkam ir jāuztur bērni un pensionāri. Kopš 1991. gada “zem darbspēju vecuma” (bērnu/jauniešu) skaits ir samazinājies no 404 līdz 209, jo 90. gadu vidū sākās strauja dzimstības lejupslīde. “Virs darbspēju vecuma” jeb pensionāru skaits ir kopš 1991. gada nedaudz samazinājies, jo tika veiktas pensiju reformas un pensiju vecuma paaugstināšana. It kā aina 2011. gadā ir laba.

It kā. Problēma tāda, ka no 1000 darbspējīgiem iedzīvotājiem bez darba ir 170. Sociālā aizsardzība maksāja par to 2011. gadā 180 miljonus latu. Un šie 170 nāk klāt papildus bērniem un pensionāriem, kurus atlikušie 830 tad arī uztur. Problēmas sakne ir nevis sabiedrības novecošana, bet nodarbinātības jautājums.

Īstenībā šo 830 skaitā ir liela virkne valsts ierēdņu, kuri nerada vērtību, bet patērē budžeta līdzekļus, līdz ar to reālo uzturētāju skaits ir mazāks kā 830, un uzturamo skaits savukārt ir lielāks. Šeit problēmas sakne ir strukturālās reformas un birokrātijas mazināšana.

Kā tad nākotnē izskatīsies sadalījums vecuma grupās? Rēķināsim, izejot no pensijas sliekšņa - 62 gadi. Katru gadu pensijas slieksni sasniedz apm. 24 000-25 000 cilvēku. Tātad 25 000 cilvēku no ekonomiski aktīviem kļūst par pensiju saņēmējiem.

Katru gadu 24 000-25 000 cilvēki, kuri ir pensijas saņēmēji, šķiras no šīs pasaules. Līdz ar to pensiju saņēmēju skaits nemainās.

Katru gadu 20 000 iedzīvotāju kļūst ekonomiski aktīvi. Tātad ekonomiski aktīvo skaits samazinās ik gadu par 4-5 tūkstošiem. Taču attiecīgi bezdarbnieku skaits tad arī samazinās par 4-5 tūkstošiem, jo darbavietas taču tukšas nepaliek, bet šobrīd visiem nepietiek. Tātad pensiju izmaksas nepieaug, bet bezdarbnieku pabalsti samazinās. Sociālajam aizsardzības budžetam līdz ar to nav papildu noslogojuma, bet gan atbrīvojas līdzekļi no bezdarbnieku pabalstiem. Veicot reorganizāciju birokrātiskajā aparātā, darba tirgu ir iespējams papildināt vēl ar ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem, kas daļēji kompensētu dzimstības lejupslīdi.

Tādējādi redzam, ka pensiju sliekšņa pakāpeniskā paaugstināšana, neradot jaunas darba vietas senioriem (un tā ir utopija, ka šādas darba vietas pēkšņi radīsies), nedos pilnīgi nekādu ietaupījumu sociālās aizsardzības sistēmā. Nav nozīmes pat gadam: 2014., 2016. vai kaut vai 2020. gads. Slieksnis nerisina problēmu nekādā veidā.

Problēma ir tāda, ka Latvijā pensiju sistēma tiek uztverta kā tāda savrupa nozare. It kā pensionāri sēdētu uz atsevišķas salas, uz kurieni tiek sūtītas palīdzības pakas. Pensijas ir tikai daļa no sociālās aizsardzības sistēmas. Šajā pašā sistēmā ir bezdarbnieku pabalsti, māmiņu algas, veselības aprūpe.

Šeit nonākam pie otras nepopulārākās tēmas Latvijā – progresīvais ienākumu nodoklis. Valstīs, kurās ir lielas pensijas un augsta sociālā drošība, ir šis progresīvais nodoklis. Francija, Vācija, Beļģija, Dānija – šajās valstīs maksimālais iedzīvotāju nodoklis ir pat 46% – 53% augsts. Pie mums neatkarīgi no ienākumiem 25%.

Mazs piemērs. Ja paceltu kaut vai par 2-3 % šo nodokli mēnešalgām, kuras ir lielākas par, teiksim, 1500 LVL, un 5% algām virs 2500 LVL, tad gadā valsts sociālajā budžetā ienāktu papildus apm. 35 miljoni latu. Katru gadu. Lūdzu, te ir tas miljards latu, kā it kā pietrūks pēc 2030. gada, ja nepaaugstināšot pensiju slieksni. Nodokļu maksātājam tas nozīmētu, ka, piemēram, līdzšinējo 1470 LVL “uz rokas” vietā viņš saņemtu 1430 LVL. Atšķirība individuāli katram ir nebūtiska, bet kopējais ieguvums ir milzīgs.

No pensiju sliekšņu paaugstināšanas tiek plānots 2014. gada ietaupīt 8 miljonus, 2015. gadā 15 miljonus. No nebūtiskas ienākuma nodokļa pacelšanas ieguvums būtu 2 reizes lielāks. Starp citu, Francija var atļauties zemu pensiju slieksni un smieklīgi zemu tā izmaiņu (no 60 uz 62 gadiem), jo reizē ar sliekšņa celšanu Francijā tiek paaugstināts arī tieši lielo ienākumu nodoklis.

Kāpēc šo iespēju valdība ir palaidusi garām un tas pat vispār nav dienaskārtībā? Ja kāds sevi definē kā sociāli atbildīgu, tad tieši šī arī ir iespēja pierādīt savu vārdu patiesīgumu. Bet skaidrs, ka ne no Vienotības, ne no ZRP to jau vairs nesagaidīsim. Pensiju sliekšņa pakāpeniskas paaugstināšanas vietā ieviešot pakāpenisku un ļoti minimālu progresīvā nodokļa sistēmu, ieguvēja būtu sociālās aizsardzības sistēma un visa tauta kopumā. Šo iespēju mēs dosim nākamajai Saeimai un nākamajai valdībai.