Iesaki rakstu:

Iespējams, sensenos laikos kādā karaļvalstī meža vidū, ezera krastā, guļbaļķu būdiņā uz vistas kājām dzīvoja mazs, mazs Rūķītis. Mazajam Rūķītim bija liela, liela cepure. To uzvilcis, viņš caurām dienām mēdza grozīties spoguļa priekšā.

Tas nebija parasts spogulis, bet gan burvju spogulis, kurš prata runāt. Mazais Rūķītis spogulim vaicāja: „Spogulīt, spogulīt, saki man, kurš šajā pasaulē ir visgodīgākais?” Spogulītis zināja, ka Mazā Rūķīša mīļākais vārdiņš ir „iespējams” un tāpēc atbildēja: „Iespējams, tu, mans prieks un acu raugs!”

Kur gadījušās, kur ne, istabā, no ezera meldriem saskrēja ūdensžurkas un no meža atlīda čūskas, un atlidoja pat lielā, zilā muša, pametusi savu gardo mielastu pļavā. Sanākušie cits par citu skaļāk sauca: „Tu, iespējams, nekad neesi krāpies ar nodokļiem un nobēdzinājis zelta dālderus aiz trejdeviņiem kalniem. Tu, iespējams, nekad neesi ņēmis kukuļus. Tev, iespējams, nekas nepieder aiz trejdeviņām jūrām!” „Tu, iespējams, esi par mēnesi daiļākais un par sauli spožākais!” punktu pieliekot, sētā iemāvās Zilā Govs.

Mazajam Rūķītim tāda valoda ļoti gāja pie sirds, ačtelēs pat sariesās aizkustinājuma asaras. Viņš noslaucīja no galda pēc pusdienām palikušās drupačas un pabaroja ciemiņus. Nedaudz gan kremta, ka istabā neredzēja ne zaķus, ne stirnas, ne briežus, ne citus meža zvērus, kas laiski ganījās tālajās pļavās aiz meža un dzēra dzidro strauta ūdeni.

Taču tam bija savi iemesli. Sensenos laikos, kad zvēri un rūķi vēl sarunājās vienā valodā, zvēri nolēma rakt Lielo Upi. Tie aicināja arī Mazo Rūķīti pulkā. Kopā darbi veiklāk sokas. Mazais Rūķītis arī neslinkoja un ar savu lāpstiņu raka bez apstājas, pukstēdams un krekšķēdams. Iespējams, Mazais Rūķītis bija ļoti čakls, bet tikpat iespējams, ka viņš bija mantrausīgs un, iespējams, nenovīdīgs.

Kad Lielā Upe bija izrakta un sāka pildīties ar ūdeni, Mazais Rūķītis, iespējams, nodomāja – es šo upi raku, un tikai es no tās dzeršu. Un vispār es esmu no rūķu cilts!

Lai neviens netiktu pie Lielās Upes, Mazais Rūķītis mežā uz zvēru takām paslepus izlika cilpas un izraka bedres ar spiciem mietiem tajās. Kad tas bija nodarīts, Mazais Rūķītis sita sarkanā zābaciņā auto kājiņu pie zemes un sauca: „Mans ūdens, mana upe”. Bubum, bubum, vēl drošības labad ar bisi šāva gaisā.

Tomēr īsti drošs Mazais Rūķītis nejutās un tāpēc vēl uzcēla augstu žogu. Zvēri izklīda kur kurais. Zvēriem, kas palika žoga iekšpusē, ātri pienāca gals, kāds iekrita bedrē, cits gāja bojā cilpās. Kopš tiem laikiem zvēri un rūķi vairs nerunā vienā valodā.

Taču šī pasaka jau nav par zvēriem un Lielo Upi, bet gan par Mazo Rūķīti, un tāpēc atgriezīsimies pie viņa.

Sāka krēslot un atspulgs spogulī kļuva rēgains un vairs nebija labi saskatāms. Arī koki mijkrēsli šķita drūmi un draudīgi, tālumā varēja sadzirdēt šakāļu rejas. Mazais rūķītis nolēma doties čučēt savā mazajā rūķīšu gultiņā, ko meža fejas un laumiņas bija laicīgi saklājušas, skanot varžu kora izjusti dziedātajai miega dziesmiņai „ Iespējams, tu esi visgodīgākais, kva, kva...”

Mazais Rūķītis pasēdēja uz podiņa un gultiņā, salicis rociņas zem vaiga, aizmiga saldā, nevainīgā rūķa miedziņā. Taču nakts pašā melnumā Mazajam Rūķītim parādījās slikts sapnītis. Kaut kur tālē atskan šaušalīgo šakāļu rejas, kuri, attīrot mežu no maitām, lēni tuvojas Mazā Rūķīša mājiņai. Čīkstot atveras skapīša durtiņas, un pa tām nebeidzamā plūsmā sāk kāpt ārā skeleti.

Dienā nomierinoši šalkojošās priedes lēnām pārvēršas melnos talāros tērptos prokuroros, un īpaši draudīgs izskatās kāds milzenis sārtiem vaigiem, kurš Mazā Rūķīša deguna galā sāk grabināt roku dzelžus. Slaidās egles pārtop draudīgos tiesnešos, daži no tiem tādi spocīgi, tērpti baltās, pūderētās parūkās. Citkārt draiskie zvirbulēni pārvēršas ērgļos ar asiem knābjiem un tā vien grib ieknābt Mazā Rūķīša mīkstumos. Tie sakļaujas aizvien ciešākā lokā, tuvākie jau lien rūķīša gultiņā un nesaprotamā valodā skandē „freezen, freezen”. Pielēcis gultiņā stāvus, Mazais Rūķītis... Iespējams... Pasaka vēl nav galā.

Jautāsiet kāda pasakai morāle?

Morāle – Anglijas un Velsas Augstākās tiesas materiāli.

Saprātīgi un psihiski veseli cilvēki dzīvo īstenībā. Tomēr ir arī cilvēki, kuri hroniskajos melos ir sapinušies tik tālu, ka vairs nespēj atšķirt īstenību no savas fantāzijas uzburtajiem tēliem un notikumiem.

2011. gada 20. aprīlī Aivars Lembergs masu saziņas līdzekļos izplatīja paziņojumu, kurā apgalvoja, ka „no neoficiāliem, bet ticamiem informācijas avotiem ir zināms, ka tiesas izmeklēšanas gaitā LK bijušās amatpersonas Stepanova, kā arī Skoka, Berķa un Ševcova advokāts Mārtiņš Kvēps atzina, ka viņa pārstāvētie klienti – Stepanovs, Skoks, Berķis, Ševcovs – iespējams, tik tiešām ir veikuši naudas izzagšanas darbības no LK un/vai no tai pastarpināti piederošām kompānijām [...].” Tāpat Aivars Lembergs pauda, ka „... man, A.Lembergam, nav nekāda sakara ne ar 135 miljoniem dolāru, ne ar minētajām atbildētājkompānijām.”

Lai noskaidrotu, vai „Stepanovs, Skoks, Berķis un Ševcovs” ir veikuši kādas naudas izzagšanas darbības un vai tiešām Aivaram Lembergan nav nekāda sakara ar AS „Latvijas kuģniecība” apkrāpšanu, nebūt nav nepieciešams vērsties pie Aivara Lemberga piesauktajiem „neoficiālajiem, bet ticamajiem avotiem”, kas, iespējams, ir tikai Puzes apkārtnē dzīvojošie rūķi un elfi. Ir ticamāki un ar lielāku juridisku spēku apveltīti avoti.

2010. gada 24. maijā Anglijas un Velsas Augstākajā tiesā civillietā Nr. [2010] EWHC 1134 (Comm) tika taisīts publiski izsludināts tiesas spriedums. Šajā spriedumā Aivara Lemberga vārds saistībā ar viņa slēpto līdzdalību AS Latvijas kuģniecība un darbībām naudas izkrāpšanā no šīs komercsabiedrības ir pieminēts 44 (!) reizes. Atšķirībā no Aivara Lemberga Olafa Berķa, Igora Skoka un Genādija Ševcova vārdi saistībā ar kādām nelikumīgām darbībām attiecībā pret AS Latvijas kuģniecība nav pieminēti nevienu reizi.

No Anglijas un Velsas Augstākās tiesas sprieduma ir redzams, ka personas, kuru reģistrētās komercsabiedrības saņēma naudas līdzekļus no AS Latvijas kuģniecība, ir liecinājušas par tikšanos ar Aivaru Lembergu un notikušām personiskām apspriedēm ar viņu par naudas līdzekļu iegūšanas shēmām (sprieduma 28. paragrāfs). Spriedumā tāpat ir norādīts, ka „[kuģu] laika nomas līgumi tika noslēgti galvenokārt Lemberga kunga labumam” un ka šajā laikā Lembergs bija „īstais (nelikumīgais) LK kontrolējošais prāts un griba” (sprieduma 30. paragrāfs). Citētais tiesas spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.  

Papildus melīgiem izteikumiem Aivara Lemberga publisko retoriku spilgti raksturo nevīrišķīga nespēja uzņemties atbildību par paša sacīto – katrs ar nozīmīgu saturu apveltīts teikums satur burvju vārdiņu „iespējams”.

Viss minētais liek aizdomāties, ka Aivars Lembergs, ļoti iespējams, ir pats nožēlojamākais melis, kādu Latvija ir redzējusi.