Iesaki rakstu:

Pēdējās nedēļās latvju tautai bija tā laime vērot jauno un daudzsološo Visu Latvijai (VL) politiķu uzvaras gājienu pa Latvijas un ārzemju mediju lapām.

Vēlēšanās VL bija neticami labi veicies. Aģitējot gan ar zirgu izjādēm, gan melu detektoru piesolīšanu valsts izkampējiem, VL vēlētājs bija viņus pamanījis un ar krustiņiem iebīdījis Saeimā necerēti lielā skaitā. Būtu viņi tur nacionāli darbojušies, ja vien tas trakais premjerValdis, neklausīdams ārzemju un vietējām balsīm, par visām varītēm nevilktu šos valdībā iekšā.

Nu sanāca vēlēšanu naktī jaunieši pie alus kausiem domīgi – kā tādus kolaboracionistu vilinājumus atvairīt. Vispirms, metuši pie malas stāstus par pozitīvo nacionālismu, jau pievakarē, atrotījuši piedurknes, jaunieši devās kaut tos utainos, lai utainie redz, ka nu Saeimā pārstāvēti līdz šim valsts pārvaldē nebijuši nacionāli domājoši politiķi.

Tad sāka domāt, kādu tādu stratēģiju ierosināt, lai paliktu tautai un premjerValdim vēl ilgi gaišā piemiņā.

Nav precīzi zināms, bet, iespējams, tas bijis Iesalnieku Jānis, kas, pusjurists būdams, pārlasījis priekšvēlēšanu programmu, 39.rindkopā sadaļā „Labklājība” aizķērās aiz vārda „repatriants”. Kaut agrāk tādu vārdu maz lietojuši, puiši saprata, ka te meklējama viņu panākumu atslēga. Sak, ja ierosināsim, ka, valsts budžetu griežot, piemaksas saglabājamas vien repatriantiem Austrumu virzienā, tad tie tautieši, kas bez piemaksām labprātīgi uz Rietumiem repatriējušies darbu meklēt, paši atskries atpakaļ uz tādu valsts dāsnumu noraudzīties. „Esmu gatavs parakstīties zem smagiem lēmumiem,” noteica Raivis Dzintars, „bez tiem nemaz valdībā iekšā neiesim”.

Nu sarosījās arī tautas ienaidnieki un kampēji. Par repatriācijas programmu tak nekas skaidri nebija zināms – kā to īstenos, kurus un kurp repatriēs. Atceroties 40.gadus, PLL sirdsdraugs Latvijas Dzelzceļa Magonis steidza klāstīt, ka dzelzceļa vagoni jau gandrīz visi uz plašo Krievzemi aizsūtīti un nebūs izmantojami repatriācijas programmā. Par šo atrunu VL puiši tik nosmīnēja: mums savs cilvēks pie vagonu uzskaites jau nolikts - Iesalnieks seniors, Kurzemes algu sarakstā plašāk pazīstams ar segvārdu „J.Iesaln.”; viņš, ja vajadzēs, piekomandēs arī Ventspils mazbānīti repatriācijas programmas izpildei.

Nepietiekamas konspirācijas dēļ nejauši kļuva zināms, ka Ērika draugs Beslans gatavs „krievu jautājuma pilnīgai atrisināšanai” vairākus sastāvus virzīt dzimtās Čečenijas virzienā. „Nu vairs nav joki, tiešām repatriēs,” nodomāja Loskutovs. „Tiešām pie Pievolgas vāciešiem aizsūtīs,” sabijās Štokenbergs, un abi uzlika tam visam kārtīgu veto. Kaut VL jaunieši vēl teicās esam tik pajokojuši un solījās jaunajā Saeimā vārdu „repatriācija” vispār neminēt, bija par vēlu.

„Es jau neko, re, kā sanāca,” smagi noteica premjerValdis un, nespēdams Dzintaram acīs ieskatīties, devās pie koalīcijas partneriem amatus dalīt. Bet tas jau ir cits stāsts.

P.S. Pilnīgi viss šajā stāstā ir izdomāts, jo nekas tāds ES dalībvalstī 21.gadsimtā vienkārši nav iespējams.