Iesaki rakstu:

Gan LR Satversme, gan starptautiskā likumdošana paredz, ka visi cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi. Šis arī ir viens no vadošajiem principiem vispasaules cilvēktiesību sfērā. Tomēr nereti gadās līdzcilvēki, kas atkarībā no to ieņemamajiem amatiem, sabiedriskā stāvokļa, kā arī no radu, draugu un paziņu loka mēdz būt vēl vienlīdzīgāki cits par citu.

Šādi gadījumi nav retums, taču šoreiz runa ir par kādu īpašu gadījumu, par situāciju, kad šķiet, tiesiskās aizsardzības sistēma vispār nestrādā.

Pirms vairākiem gadiem mans tēvs Ilgonis saņēma mantojumā sava brāļa zemi Dobeles novadā, kā arī tehniku un citu kustamo īpašumu. Tēvs pārcēlās uz dzīvi tur, bet es ar savu sievu katru brīvu brīdi apciemoju viņu, mēs kopīgi strādājām saimniecībā, un mūsu saimniecība zēla un plauka. Arī mans tēvs nežēloja spēkus un laiku, jo viņa sapnis bija izveidot un atstāt mantojumā savam mazdēlam Ričardam kārtīgi iekoptu un rentablu saimniecību.

Lai piepildītu tēva sapni, es uzcēlu uz tēva zemes māju (guļbūvi) un daļēji pārcēlos dzīvot uz turieni. Mums likās, ka viss ir kārtībā un nekas nevar stāties mums ceļā. Tomēr izrādījās, ka bijām kļūdījušies.

Vēl toreiz, kad tēvs mantojumu saņēma, mantojuma masas sarakstu sastādīja Dobeles bāriņtiesas locekle, mūsu kaimiņiene Aija Zemesarāja. Turpat kaimiņos savu zemes pleķīti nopirka arī viņas tuva draudzene Lita Markere, kura bieži mēdza apciemot manu tēvu. Viņai patika ''uzmesties'' vecajam vīram par it kā nelegālu aizgādni.

Turpmāko notikumu gaita viennozīmīgi liecina par labi izstrādātu plānu, kā iegūt savā īpašumā to, kas nepienākas, neieguldot ne darbu, ne līdzekļus, ne arī īpašu piepūli.

Līdzīgu gadījumu tiesu praksē ir daudz. Bieži mēdz gadīties, ka kādam vecam, taču pietiekami bagātam vientuļniekam neilgi pirms aiziešanas no šīs saules piepeši uzrodas kāda glīta, jauka, jauna ''draudzene'', kurai tad nu večuks atdod visu savu mantu, naudu un bagātību. Līdzīgi notika arī šoreiz.

Kāda apciemojuma laikā L.Markere ar savu vīru pamatīgi piedzirdīja manu tēvu. Kad atbraucu es ar savu sievu un mūsu mazo dēliņu Ričardu (tēva izvēlēto mantinieku), viņi mūs visus rupji un brutāli, bez jebkāda tiesiska pamata, ar fizisku varmācību un draudiem piespieda atstāt mājas un zemes platības.

Saprotams, ka šeit galveno lomu kārtējo reizi nospēlēja ''draugu būšana''.

Mēģināju griezties pēc palīdzības policijā, jo tieši šīs tiesībsargājošās institūcijas kompetencē bija manu tiesību pretlikumīgā aizskaršana novēršana. Man bija liegta vispār jebkāda iespēja satikt tēvu vai piekļūt savam privātīpašumam pat pēc pirmās nepieciešamības mantām, jo, tur nokļūstot, man bija jāšķērso tēva zeme.

Tā vietā, lai saņemtu gaidīto palīdzību, mēs sagaidījām gluži pretējo. Man piezvanīja Dobeles policijas inspektors Gravas kungs un, piedraudot ar lielām nepatikšanām, ''ieteica'' (t.i., pavēlēja) man un maniem piederīgajiem tur vispār vairs nerādīties.

Pagājušajā gadā mans tēvs smagi saslima, un viņam bija nepieciešama steidzama operācija. Viņam vajadzēja iet uz operāciju Rīgas pilsētas 2. slimnīcā, kur galvenais ārsts Kjeseļa kungs piedāvāja to veikt, lai slimnieks atlabtu un turpinātu pilnvērtīgu, cilvēka cienīgu dzīvi. Taču abas draudzenes, Aija Zemesarāja un Lita Markere visu izdarīja, lai tēvs tur nenokļūtu.

Abas draudzenes pastāvīgi apciemoja manu tēvu un centās pierunāt viņu atteikties gan no operācijas, gan no ārstēšanās vispār. Morālā spiediena ietekmē slimnieks beidzot tomēr piekrita izrakstīties no slimnīcas Dobelē, un L.Markere aizveda viņu pie sevis.

Drīz pēc tam tēvs, tā arī nesaņemot medicīnisko palīdzību, aizgāja mūžībā. Mums nebija nekādu iespēju iejaukties, jo bija pilnībā liegta jebkāda saskarsme ar viņu. Ne policija, ne Rīgas bāriņtiesa, ne arī Dobeles bāriņtiesa nekā palīdzēt negribēja (vai arī negribēja vērsties pret citu bāriņtiesas locekli).

Iespējams, ka mans tēvs paguva uzrakstīt un atstāt rakstisku novēlējumu, pēdējās gribas izteikumu par atstājamo mantojumu, taču tas mums nav pieejams. Tēvs tika kremēts ārkārtīgā steigā, pat liedzot jebkādu iespēju mums no viņa atvadīties.

Neilgi pēc tēva nāves piepeši izrādījās, ka lielākās mantojuma masas daļas... vienkārši vairs nav. Tāpat arī piepeši ''pazuda'' naudas līdzekļi no SEB Bankas un Swedbankas kontiem. Arī zeme (vismaz tās labākā daļa), kuru kopīgi ar tēvu bijām kopuši, lolojuši un tur strādājuši, izrādījās, tēvam vairs nepieder un mantojuma masā nav iekļaujama.

Saprotams, ka nav iespējams, ka mans tēvs tāpat vien piepeši būtu mainījis savas domas un pēkšņi izlēmis savu īpašumu atstāt nevis savam mazdēlam, bet kādiem svešiem cilvēkiem. tāpat arī nav šaubu par to, ka šeit veiktās darbības un šāda situācija kopumā nebūtu izveidojusies bez attiecīgu notāru un bāriņtiesas locekļu līdzdalības. Mantojuma masas nelikumīga piesavināšanās, kā tas notiek šajā gadījumā, ir kvalificējama kā krimināli sodāms noziedzīgs nodarījums. Taču vēl pirms mantojuma lietas izskatīšanas tā ir veikta loti lielos apmēros (kopējā mantojuma vērtība ir novērtēta iespaidīgās piecciparu summās), un, galvenais, tā aizvien vēl turpinās. Pastāv jautājums: cik ilgi?

Mēs vairs nedzīvojam viduslaikos, kad visu noteica tikai nauda, piederība noteiktam sabiedrības slānim, ieņemamais stāvoklis, draugu, radu un paziņu loks. Sens latviešu sakāmvārds māca: ''Neej ar stipru kauties un ar bagātu - tiesāties!'' Tomēr laiki ir mainījušies, un tumsības laikmets ir beidzies. Blēdības un krāpšanas nevar ilgi palikt nesodītas.

Tāpēc vēlos aicināt ikvienu, kurš nonācis līdzīgā situācijā, neklusēt un nenolaist rokas! Saprotams, ka arī šobrīd Latvijā pastāvošā trīspakāpju tiesu sistēma reāli nevar pārtraukt ieilguša noziedzīga nodarījuma veikšanu, jo tas neietilpst tiesu kompetencē. Iespējams, paies vēl krietns laika sprīdis, līdz vainīgajām personām tiks uzrādīta apsūdzība un pierādīta viņu vaina, un tikai tad tās tiks sauktas pie atbildības. Tomēr galvenais ir - neklusēt, jo tikai tad var uzvarēt taisnība.

Īpašuma izsaimniekošana arvien turpinās un iespējams, ka tajā brīdī, kad mantojuma lieta beidzot būs nonākusi finiša taisnē, mantojuma masas vairs faktiski nebūs, jo tā būs jau sen izpārdota un izsaimniekota. Tomēr mēs dzīvojam tiesiskā valstī, un es ticu, ka taisnība uzvarēs un mana tēva mazdēls agrāk vai vēlāk saņems to, kas viņam novēlēts. Nelikumība un patvaļa ir pastāvējusi un pastāv vienmēr. Arī Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Taču tās pastāvēšana ir ierobežota laika dimensijā, jo viss apslēptais agri vai vēlu nāk gaismā.