Menu
Pilnā versija
Foto

Jauns korupcijas veids Latvijas mežos

Pietiek lasītājs · 28.11.2017. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā gada laikā arvien biežāk no dažādiem Latvijas novadiem pienāk satraucošas, pagaidām vēl tikai neformālā līmenī izteiktas ziņas par kādu jaunu korupcijas paveidu, proti, par atsevišķu Valsts meža dienesta darbinieku, konkrēti mežziņu piekoptu savdabīgu „uzņēmējdarbības” formu. Tā būtība – mežziņi ir „pietuvinātas personas” kādai konkrētai kokapstrādes firmai un, izmantojot savu statusu un piešķirtās pilnvaras, dara visu iespējamo, lai meža īpašnieki pārdotu cirsmās iegūto koksni tieši šai firmai.

Tā kā mežziņi ir valsts amatpersonas, šāda rīcība atbilst visklasiskākajām interešu konflikta un korupcijas definīcijām. Jaunās sērgas ģeogrāfija ir visai plaša – no Kurzemes puses, caur Ogres novada Madlienu līdz Priekuļu novadam Cēsu apkaimē un tālāk līdz Latgalei. Kuluāros pamazām arvien skaļāk ieskanas jau pavisam konkrētu mežziņu uzvārdi.

Konkurentu nomelnošana

Latvijas mežos galvenokārt strādā mežziņi, kuri savu darbu veic pēc vislabākās sirdsapziņas un pēc visaugstākajiem profesionālās ētikas standartiem. Tomēr paši meža kopēji vislabāk zina, ka arī visveselīgākajās mežaudzēs mēdz iemesties nelāgas puves, kas sabojā visu kopējo vērtību. Tā arī šo godprātīgo ļaužu vidū esot tādi, kuri savu misiju un uzticētos pienākumus izmanto ne gluži godīgi.

Shēma esot apmēram šāda – mežzinis, kurš, protams, vislabāk pārzina situāciju viņam uzticētajā apgaitā, ir lietas kursā par to, kurus nogabalus meža īpašnieks vēlas realizēt cirsmām. Tā nu ne gluži godīgais darbonis dodas pie īpašnieka un „draudzīgi” brīdina par dažādiem „ļauniem” kokapstrādes uzņēmumiem, ar kuriem noteikti nevajadzētu sadarboties – lieki teikt, ka šie „sliktie” ir uzņēmumi ir tieši konkurenti tai firmai, kurā, kā jau minēts, mežzinis ir labuma guvējs un kuras labā viņš strādā.

Protams, kad konkurenti ir „novākti” un potenciālās cirsmas viņiem ir „noceltas”, īpašniekam atkal „draudzīgi” tiek norādīts uz vienīgo „labo” uzņēmumu – to, caur kuru mežzinis realizē savus merkantilos mērķus. Bieži vien šī mežziņa klusi pārstāvētā firma piedāvā arī tādas cirsmu iepirkuma cenas, kas ir zemākas nekā vidējās tirgus cenas attiecīgajā brīdī.

Tādejādi būtībā notiek klaja tirgus kropļošana, izmantojot nomelnošanas, apmelošanas un „ieteikšanas” metodi, pie kam tas tiek darīts, izmantojot valsts amatpersonas statusu un reputāciju. Lielākajā vairumā gadījumu meža īpašnieki pakļaujas šim spiedienam, daži tiešām noticot „labā” mežziņa padomam, citi atkal saprotot lietas būtību, bet apzinoties iespējamās sekas.

Liek šķēršļus nepaklausīgajiem

Atrodas arī tādi meža īpašnieki, kuri tomēr neizvēlas „zaļā vīriņa” piedāvāto modeli un izlemj sadarboties ar kādu citu uzņēmumu. Tad tiek laista darbā represīvā metode. Mežziņa rīcībā ir visai plašs instrumentārijs, lai dažādi kavētu un liegtu uzsākt plānotos darbus, – te atrodas neatbilstības iesniegtajos dokumentos, te termiņi nav ievēroti, te atklājušies atsevišķi ar dabas aizsardzību saistīti aspekti un tādā garā.

Respektīvi, meža īpašnieks var rēķināties, ka „nepareizajam” uzņēmumam, kuram viņš izlēmis pārdot nākamo cirsmu, iespējams, būs ļooooo...ti ilgi jāgaida uz ciršanas atļaujas saņemšanu, iespējams pat, ka tā netiks izsniegta nekad.

Kad, saprotot mežziņa iespējas tiešām kavēt iecerēto, pirmais sašutuma vilnis ir pārvēlies, meža īpašnieks, protams, sāk apsvērt „pragmatisko” pusi – ja meža īpašums uz daudziem gadiem iegulst „neaktīvā” statusā, tas rada ievērojamus zaudējumus un nojauc plānotos peļņas aprēķinus. Tādēļ gandrīz 100% gadījumu, lai gan ar „sakostiem zobiem”, meža īpašnieks beigās piekrīt izvirzītajiem nosacījumiem – kaut arī darījums vairs ne tuvu nav tik izdevīgs, kā cerēts, tomēr labāk gūt kaut nelielu peļņu no pēkšņi „apgrūtinātā” īpašuma, nekā nedabūt neko.

Visu iepriekš minēto darbību rezultātā mežziņa pārstāvētais uzņēmums tiek pie tādu cirsmu izstrādes, pie kurām tas, visticamākais, netiktu, ja viss būtu noticis godīgi un likumam atbilstoši.

Par cirsmu sagatavošanu maksā skaidrā naudā

Kad meža īpašnieks ir atgriezts „īstenajā ticībā” un vajadzīgais darījums noslēgts, var ķerties pie nākamā soļa – savā apgaitā esošo cirsmu novērtēšanas un sagatavošanas. Vēlreiz jāatgādina, ka mežzinis ir valsts amatpersona, tomēr lielākajā daļā gadījumu maksa par cirsmu sagatavošanu „draudzīgos pakalpojumus” sniegušajam mežzinim pateicīgā firma izsniedzot „ārpus kases”, respektīvi, nauda tiek mežzinim iedota „uz rokas” vai „aploksnē”, loģiski, nemaksājot ne centa nodokļos. Šādi maksājumi var sasniegt pat vairākus tūkstošus eiro mēnesī, kas, gada griezumā raugoties, pārvēršas vairākos desmitos tūkstošu.

Pēdējais solis garajā negodīgas peļņas gūšanas sarakstā saistīts jau ar tiešu cirsmas izstrādi – ir zināmi neskaitāmi gadījumi, kad caurmēra cirtēs koku ciršana notiek, pārkāpjot likumā noteiktās caurmēra ciršanas normas. Mežzinis, vēlāk pieņemott cirsmu, protams, nekādus pārkāpumus šajā ziņā nesaskata. Reizēm mežzinim „pietuvinātais” uzņēmums pārkāpj noteiktās cirsmas robežas un „paķer” arī blakus esošajos īpašumos augošos kokus. Arī šie pārkāpumi lielākoties netiek no mežziņa puses reģistrēti, un cirsma tiek pieņemta bez jebkādām iebildēm.

Kāpēc uzņēmēji klusē?

Visai loģiski rodas jautājums, kāpēc šādā shēmā ievilktie meža īpašnieki un jo sevišķi ar shēmošanu atstumtie mežizstrādes uzņēmumi klusē un nevēršas ar iesniegumiem Valsts mežu dienestā un tiesībsargājošajās struktūrās? Atbilde ir meklējama visā valstī stabili iesakņotās korupcijas iespējamības pamatā – nav nekādas garantijas, ka izdosies šo uzspiesto sistēmu jelkādā veidā mainīt.

Pirmkārt, visbiežāk atbildīgās institūcijas vairāk rūpēsies par savu „mundiera godu”, nevis atklās uz tā neglītu pleķi. Otrkārt, pastāv iespēja, ka pat tad, ja izdosies „zaļo reketieri” nomainīt, viņa vietā nāks cits, kurš, lai gan formāli neturpinās sava priekšgājēja praksi, tomēr arī nekādas siltās jūtas pret sūdzību vai iesniegumu uzrakstījušo uzņēmumu nelolos.

Tādējādi var gadīties, ka arvien biežāk meža izstrādātājam tā neviļus nāksies saskarties ar jaunām un jaunām, nu jau it kā cita rakstura problēmām, kas bremzēs un kavēs attīstību. Galu galā Latvija ir tik maza, ka būtībā visi vienā nozarē strādājošie ir saistīti gan ar redzamām, gan ne tik redzamām saitēm.

Treškārt, uzbrūkot sistēmai, no šīs pašas sistēmas „verdziski” atkarīgais uzņēmums kā nemiera cēlājs un „grāvējs” neapšaubāmi tiks iekļauts „melnajā sarakstā”, kas savukārt praktiski nozīmēs biznesa beigas. Sistēmai ir svarīgi, ka no tās atkarīgie respektē un ciena tās pastāvēšanu.

Pat, ja vienā konkrētā gadījumā tiks nolemts „pašattīrīties” un upurēt kādu pārāk atklāti alkatīgu locekli, šī piespiedu „amputācija” netiks piedota nekad. Un to zina visi, jau no senās Ķīnas un Romas laikiem - korupcijas shēmu hierarhiskā uzbūve nav mainījusies ne pa matu, un Latvija noteikti nekļūs par pirmo valsti pasaulē, kur šo shēmu izdosies lauzt.

Savukārt attiecībā par ziņošanu tiesībsargājošajām struktūrām situācija arī nav nekāda vilinošā. Protams, var jau apelēt pie atstumto un būtībā cietušo uzņēmēju pilsoniskās drosmes un pienākumiem, tomēr var arī saprast viņu nevēlēšanos uzsākt šo ceļu. Iemesls – šādu korupcijas paveidu ir visai grūti pierādīt, jo „uz papīra” viss ir smuki – neviena cirsmas pārdošanas līguma apakšā maziem burtiņiem jau nav uzrakstīts, ka meža īpašnieks to kādas firmas interesēs noslēdzis ne gluži pēc savas gribas, jeb, pārfrazējot Civillikumu, šoreiz „ar viltu, maldību un spaidiem”.

Vienīgā iespēja – izmantot KNAB un citu struktūru palīdzību, pierunāt kādu meža īpašnieku „apkārties” ar noklausīšanās iekārtām un tā mēģināt panākt kaut kādu rezultātu. Tikai atkal – nav nekādu garantiju, ka kaut kas varētu izdoties: KNAB reputācija šodien nav tā augstākā, viņu izmeklētās lietas vairāk tiek analizētas „piemēri, kā nevajag rīkoties” kontekstā, turklāt šis process pat tā izdošanās gadījumā ir ilgs, sarežģīts un laiku prasošs. Visi šie faktori pagaidām bremzē uzņēmēju vēlmi meklēt tiesisku risinājumu.

Kāpēc klusē Valsts meža dienests?

Formāli – tāpēc, ka nav jau nekāda iesnieguma. Nomelnotie un faktiski ar negodīgiem paņēmieniem atstumtie uzņēmēji apgalvo, ka neformālā līmenī informācija par esošo situāciju līdz atbildīgo amatpersonu ausīm ir novadīta, tomēr kaut vai tikai situācijas apzināšanā pagaidām neviens nekādas aktivitātes neesot izrādījis. Visticamāk arī neizrādīšot, jo kāpēc gan sākt graut pašiem sevi no iekšienes, kamēr tas nav kļuvis vitāli nepieciešams?

Tomēr mežizstrādātāji joprojām naivi cer, ka starp dienesta vadītājiem kāds tomēr sadzirdēs viņu palīgā saucienus, jo, ja būtu vēlme, jau no pusvārdos pateiktā vien secinājumus varot izdarīt. Nu jau nozares kuluāros visai atklāti savā starpā tiekot runāts par mežziņa Ojāra Iraida darbošanos Madlienas pagastā un viņa Priekuļu puses amatbrāli Gunti Ozoliņu. Jā, pagaidām bez oficiālu iesniegumu rakstīšanas un tikai savstarpēji apmainoties ar informāciju, lai gan virsmežziņu līmenī ziņu par shēmās iesaistītajiem darbiniekiem esot atliku likām.

Tomēr kā signāls augstākstāvošam amatpersonām Latvijas mežu izstrādes nozarē arī šāda veida informācija varētu noderēt itin labi, īpaši šobrīd, kad arvien skaļāk tiek runāts par trauksmes celšanas nepieciešamības aspektiem. Protams, tā noderēs vien tad, ja no atbildīgo amatpersonu puses vispār būs vēlme jel kādas nianses saredzēt un sadzirdēt un sākt kaut ko darīt, lai ja ne izbeigtu, tad vismaz ierobežotu atsevišķu iespējami negodīgu darbinieku patvaļu un visatļautību. 

Attēlā - šīs norises acīmredzami "piesedzošais" un "nemanošais" Valsts meža dienesta direktors Andis Krēsliņš (no kreisās) kopā ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu (foto - lvportals.lv).

Novērtē šo rakstu:

6
0