Iesaki rakstu:

"Neko sliktu par viņu es nevaru teikt" - šādi vārdi vai ik dienas dzirdami TV un radio, dažādiem ļaudīm runājot par sev tuviem cilvēkiem, citiem latviešiem. Vai tiešām atzinība izsakāma tādējādi, - ka nav atrasts nekā slikta ko teikt?! Nevainīga frāze. Bet vārdi ir sirds spogulis. Valoda ir domāšanas veids.

Šķiet, mūsos kaut kas ir greizi. Ja jau zemapziņā vispirms ikvienā kaimiņā - latvietī meklējam slikto, nevis labo. Meklējam ieganstu otru latvieti atraidīt, nerunāt ar viņu, neklausīties viņā.

Iepriekš tiku piedāvājis izlasīt rakstu "Kāpēc neesam bagāti, ja esam tik gudri jeb kā pārvarēt mazas nācijas lāstu?", kurā banku analītiķis Gundars Dāvidsons runā par eksporta-importa niansēm, un pasaka arī līdz šim skaļi nerunāto: mazai nācijai neder lielas tautas receptes!

"Tā nav sagadīšanās, ka tieši mazas un pārtikušas valstis raksturo vislielākā vienlīdzība un vislielākās iespējas kāpt pa sabiedrības kāpnēm. Tas vienkārši ir izdzīvošanas jautājums. Mazas valstis nevar un nedrīkst atļauties savus cilvēkresursus šķiest, dodot kādam lielākas iespējas tikai tāpēc, ka viņš kādam svarīgam cilvēkam ir dēls vai draugs".

"Kamēr lielas valstis kā Brazīlija var atļauties bezrūpīgi attiekties pret saviem talantiem, Dānijā nav iespējama situācija, ka talants paliek nepamanīts un vēlāk neattīstīts. (..) talanta attīstībai nav nekādu izcelsmes vai līdzekļu ierobežojumu."

Tas nav mans raksts (kā daži ir nodomājuši). Arī autoru nekad neesmu saticis. Ne visam viņa teiktajam piekrītu. Taču, ja nemeklē slikto (baņķieris!) un ja nemeklē ieganstu atraidīt un nerunāt (specializācija? tas taču murgs un masonu sazvērestība!), tad rakstā ir saskatāmi arī vērtīgi ierosinājumi, kas var noderēt kopīgam labumam.

Tāpēc tiku vērtējis par svarīgu šo rakstu pārsūtīt tālāk. It sevišķi tāpēc, ka gaišu cilvēku tautā (ne procentuāli, bet aritmētiski kopskaitā) nav daudz. Tiku mudinājis sākt "mazas nācijas lāsta" aizgaiņāšanu ar to, ka - uzsmaidīsim cits citam, saudzēsim un uzmundrināsim ikvienu! Pat ja tas rīkojas mums vēlamā virzienā ne gluži tā, "kā es to būtu darījis!".

Saņemtajās atsauksmēs ir dažas apmēram tādas: "Mums ir tik slikti tāpēc, ka latvieši tika izkauti un visādi nīdēti."

Piekrītu, to nedrīkst aizmirst. Bet vai par to mums nemitīgi ir jāvaimanā un jālej asaras tā, ka asarās vairs neredzam ceļu uz priekšu? Vai cerība iežēlināt ar raudāšanu ienaidnieku jelkad vēsturē ir attaisnojusies? Man tādu ziņu nav; fakti skarbi liecina, ka ienaidnieka sirdīs žēlastības nebūs.

Šodien reti kurš vairs šaubās, ka esam ierauti jaunā karā par pasaules pārdalīšanu. Ja agrākās kaujās esam stipri izkauti un nīdēti, tad loģiski būtu, ka apglabājam kritušos un rīkojam atlikušo spēku inventarizāciju.

Saskaitāmies, cik tad esam palikuši, cik ir pārtikas, benzīna un munīcijas, tad nevarīgos un slimos nosūtām ārstēties, bet veselos pārgrupējam, veicam izlūkošanu, meklējam sabiedrotos un plānojam stratēģiju (!), kā uzvarēt nākamo kauju.

Ar gudrību un sirds degsmi pat neliels pulks var uzvarēt milzu armijas. Piemērs vēsturē: 480. gadā (pirms Kristus) pie Termopilām 300 spartieši  sakāva persiešu simtreiz lielāku pārspēku. Upurēja sevi, bet izglāba tautu.

Turpinājumā kāda doma, kas man šķiet būtiska, lai pārvarētu mazas nācijas lāstu: tumsonība ir agresīva! Mazā tautā tumsonība ir īpaši grūti pārvarama! Ja gaišu cilvēku skaitliski ir maz un ja viņi nav vienkopus, tad tos nemaz nedzird!

Latvjjas mediju telpā racionālas domas nogrimst reklāmu kakofonijā. Tiem gaišu domu cilvēkiem, kuri runā publiski, it drīz "aptekas dūša" to darīt – jo, izrādās, viņos neklausās un publika arī negrib neko dzirdēt (visi paši gudri!), visapkārt vienaldzība un ņirgas. Lai ko nerosinātu, atbalss viena - lai dara kāds cits, tikai ne es! Pūlim vajag vadoni, kurš ar pātagu to iedzen un ar varu aiz striķa ievelk saulītē!

Izskatās drūmi? Jā, ja neņem vērā elementāro: nevajag censties izdarīt neiespējamo - pārliecināt naidā dvesmojošu pūli. Jārīkojas ir pretēji: jāpulcina vienkopus gaišie ļaudis! Domāju, Latvijā būtu pietiekami izraudzīt 10-12 taisnīgu un gudru cilvēku padomi. Balti to dēvētu par Vecajo padomi. It drīz tajā sāktu ieklausīties arī citi.

Jo līdz šim jau vairums gudro ierosmju ir nācis ar mērķi nevis izdarīt darbu līdz galam, bet vien izrādīt sevi! (Redz cik es gudrs un labāks par citiem!). Daudzi tā vietā, lai ietu un sarunātu ar kaimiņu, cenšas iegūt varu, lai ar varmācību piespiestu šo kaimiņu darīt sev pa prātam. Kad kārotā slava vai amati nav iegūti (vai tiek zaudēti), šādi ļaudis pamet iesākto pusratā un pazūd. Šķiet, piemērus ikviens ir vērojis dučiem.

Vērots arī cits - ka neliels skaits ietekmē miljonu likteņus. Divus gadu desmitus Latvijas likteni noteica vien 602 cilvēki (!) - tik daudz ir bijuši ievēlēti visu sasaukumu Saeimās, Augstāko Padomi ar visu Interfronti pieskaitot.

Pasaulē notiek globalizācija, tie ir procesi, kādi nekad agrāk nav piedzīvoti. Mēs zinām nostāstus par baltu tautām un to īpašo sūtību. Taču ar nostāstiem vien nav pietiekami. Vajadzīga domātāju komanda, kas vēstures pieredzi salāgo ar nākamību.

Pirms 215 gadiem Garlībs Merķelis pēc Vidzemē novērotā (pamatā Nītaures un Allažu muižās, tagadējā Siguldas novadā) sarakstīja slaveno grāmatu Latvieši...

Tolaik jau bija pasludināta ASV neatkarība, un ideja "Katrs cilvēks piedzimst brīvs un tiesībās vienlīdzīgs" caur Lielo Franču revolūciju jau mājoja eiropiešu prātos. Eiropas pilsētās lasīja Merķeļa grāmatu Latvieši un šausminājās: "Kā Eiropas pašā viducī var būt viena tik nelaimīga un apspiesta tauta!"

Tagad aizritējuši divsimt gadi, un atkal Eiropas pilsētās lasa par postu Latvijā un šausminās: "Kā Eiropas pašā viducī var būt viena tik nelaimīga un apspiesta tauta!"

Tā kā muižnieku vairs nav, kam uzvelt vainu, tad, šķiet, būtu jāieskatās pašiem sevī un jāsaprot, kas ir paša sirdī maināms - lai katrs no mums un nācija kopumā izdzīvotu globalizācijā.

Nemitīgie strīdiņi, kurš ir pareizāks latvietis (variācija - kurš ir pareizāks kristietis), kas dzirdami jau divus gadu desmitus, augļus nav nesuši. Nevēlos šeit izteikt receptes. Rosinu uz citu - uz to, ka jāliek galvas kopā, un jādomā par nākotni. (Nekur neliksimies - bez sociāli atbildīgas valsts mums nav iespēju, kā tautai izdzīvot! Tas - par Sociālo reformu biedrības piedāvāto.).

Sliktākais, ka laika rezerves ir izsmeltas! Negatīvie procesi strauji iet plašumā. Lēšams, ka atlikuši vien 3-4 gadi, un būs sasniegta tā robeža, aiz kuras vairs nav cerību tautai atjaunoties un pastāvēt. Laika nav, tātad nav jēgas izniekot spēkus kombinācijām, lai vēlēšanās pēc 3 gadiem iegūtu vietas Saeimā un tad kaut ko sāktu risināt. Jārīkojas ir steigšus un tagad! 

Meklēsim savā vidū tos 10 taisnīgos (kuri rādīs ceļu saulītē), bet šajos meklējumos atbalstīsim un uzmundrināsim ikvienu sastapto, pat ja tas ir Tavs kaimiņš, ārēji necils! Nevaram taču zināt, kā to Anna Brigadere rakstīja, vai neatraidām savu laimīti, kura necili tērpta ienākusi Tavā pagalmā.

Paraugs dabā: Ja bišu saimē iet bojā bišu māte (saimes galva), tad darba bites no SAVA VIDUS sāk audzēt jaunu bišu māti. Ne vienmēr izdodas, bet bites tomēr pašas rīkojas un dara.

Iesaku izlasīt Ulda Ģērmaņa pārdomas, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam, un Viktora Avotiņa rakstu, kāpēc nenāk vadoņi. Manuprāt, šie raksti vedina saprast, kas būtu maināms mūsu prātos un sirdīs.

P.S. vēlreiz uzsveru: mazā tautā katrs savrupi neko nevar un nevarēs panākt pret svešiem tīkojumiem! Katrs atsevišķi var aizbēgt, noslēpties - bet vai tas glābs? Uzplaukt var tikai kopīgi, tikai indivīdiem kooperējoties. Sāksim atbalstīt cits citu, uzsmaidīsim viens otram! Ja kaut kas Tev liekas labi, ko dara Tavs paziņa, tad neklusē - pasaki to skaļi, aizsūti īsziņu vai e-pastu!