Menu
Pilnā versija
Foto

Kā pavērās latviešu ceļš uz Rietumiem

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska · 23.12.2010. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pašlaik, kad desmiti tūkstošu latviešu ir devušies uz darbu ārvalstīs un liela daļa no viņiem, visticamākais, nekad vairs neatgriezīsies atpakaļ, ir pamācoši atcerēties, kā tas viss sākās. Jau labi piemirstus, taču zīmīgus faktus par to, kā, krītot teju pusgadsimtu pastāvējušajam „dzelzs priekškaram”, latvietis negaidīti nonāca aci pret aci ar rietumu pasauli, stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Anglija ir aizslēgta, atslēga ir nolauzta...

Līdz astoņdesmito gadu nogalei mūžvecais pantiņš par turku pupu, kuras ceļojums uz Angliju apraujas, tā teikt, slēgtās robežas dēļ, padomju pilsoņiem bija ļoti aktuāls. Proti, to ļaužu pulks, kuriem bija ļauts apmeklēt „pūstošā kapitālisma” zemes, bija ārkārtīgi ierobežots – pārsvarā padomju nomenklatūras augstākā ranga darbinieki, zinātnieki, kā arī sevišķi uzticami mākslinieki un izcili sportisti. Pārējiem vienīgā saikne ar rietumu pasauli labākajā gadījumā bija ārzemju radiņi un raidījums Kinoceļotāju klubs. Ja cilvēks nelēca acīs priekšniecībai, darbojās komjaunatnes vai partijas pirmorganizācijā, tad varēja cerēt kādreiz izpelnīties tūrisma ceļazīmi uz brālīgajām sociālisma valstīm, piemēram, Bulgāriju vai Vācijas Demokrātisko Republiku, savukārt brauciens uz kapitālisma valstīm jau bija kaut kas pavisam eksotisks un grūti nopelnāms.

Piemēram, par septiņdesmito gadu beigām (kas gan ir ārpus mūsu apskatāmā perioda ietvariem), kad uz Lielbritāniju tika atļauts doties nākamajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam, viņa kompartijas lietā atrodams gan šai svarīgajai tēmai veltīts Latvijas Valsts universitātes Komjaunatnes komitejas 1976. gada 28. decembra protokols ar atzīmi Slepeni, gan dokuments, ar kuru „administrācija, partijas, arodbiedrības un komjaunatnes organizācija rekomendē b. Lembergu A.R. braucienam uz Lielbritāniju kā tūristam 1977. gada janvārī – februārī”, gan „Raksturojums – rekomendācija apspriests partijas pirmorganizācijas sapulcē un apstiprināts universitātes partijas komitejā 1976. gada 13. oktobrī, protokols Nr. 24.”, gan vēl viens dokuments, ar kuru „Latvijas KP Kirova RK rekomendē b. Lembergu A.R. braucienam uz Lielbritāniju kā tūristam 1977. gada janvārī – februārī.”

Turklāt ne vienmēr nostrādāja arī šādas pamatīgas apspriešanas un rekomendēšanas. Piemēram, 1985. gadā notika nepatīkams atgadījums, kas citos laikos būtu pamatīgi iedragājis jau tā ne pārāk lielās Latvijas iedzīvotāju izredzes uz brīdi izrauties ārpus dzelzs priekškara – Itālijā no grupas aizbēga un tā arī neatgriezās komjaunatnes Jūrmalas pilsētas komitejas pirmais sekretārs Sergejs Zamaščikovs.

Kādas materiālās vērtības mājāspalicējiem bija iespējams atvest? No sociālisma valstīm – kolu, košļājamo gumiju un uzlīmes ar smukām meitenēm (pēdējās sevišķi labi izskatījās uz motocikla Jawa benzīnbākas vai nesen modē nākušajiem koferīšiem diplomāts). Vai pat pildspalvu, kuru grozot, varēja redzēt, kā izģērbjas un apģērbjas rakstāmrīkā ievietotā sievietes bilde. Savukārt nedaudzie uz kapitālisma valstīm braucošie ciemakukuļu ziņā bija privileģētāki, jo viņiem pavērās iespēja tikt pie tādām deficīta precēm, kas jau sasniedza vidusmēra padomju pilsoņa fantāzijas lidojuma visaugstāko robežu – piemēram, Levi’s džinsiem un videomagnetofona Sony. Tiesa, arī braucējiem iespēja tikt pie šiem sapņu produktiem bija diezgan teorētiski viena prozaiska iemesla dēļ – viņiem nebija naudas. Jā, varbūt viņiem bija somas piebāztas ar padomju rubļiem (kaut gan arī tos tūristiem uz ārzemēm padomju valsts nezināmu iemeslu dēļ izvest atļāva ļoti pieticīgos apjomos), taču nebija konvertējamas valūtas – dolāru, mārciņu, marku, kronu vai franku.

Tādēļ pieredzējuši ārzemju braucēji parasti centās izgrozīties, īstenojot primitīvu preču – naudas apmaiņu: uz rietumiem paslepšus tika vestas preces, ko ārzemniekiem bez lielām grūtībām varēja „uzsist gaisā”, piemēram, šņabis un kaviārs. Lielākoties šādā biznesā specializējās sportisti, taču astoņdesmito gadu otrajā pusē viņu pieredzi pārņēma arī citas ārzemju braucēju kategorijas. Būtībā to stimulēja pati padomju sistēma, ieviešot arvien jaunus un jaunus ierobežojumus tūristiem.

Piemēram, astoņdesmito gadu beigās ar PSRS Ārējās ekonomiskās bankas rīkojumu tika samazinātas jau tā pieticīgās summas, ko padomju pilsoņi drīkstēja samainīt ārzemju valūtā, dodoties ceļojumā. Ja pirms tam kapitālistisko valstu apmeklētājam bija ļauts valūtā samainīt ne vairāk kā 420 rubļus, tad jaunais rīkojums summu samazināja uz pusi – līdz 200 rubļiem. Ja šādus ierobežojumus varēja skaidrot ar valsts nevēlēšanos dalīties ar saviem pavalstniekiem jau tā ierobežotajos valūtas līdzekļos, tad kāpēc vajadzēja „apcirpt” maināmās naudas apjomus arī sociālistisko valstu apmeklētājiem, nav īsti skaidrs.

Tieši šajā situācijā astoņdesmito gadu beigās zelta āderi saskatīja nākamie Parex finanšu impērijas būvētāji Valērijs Kargins (kurš, starp citu, kā komjaunatnes darbonis 1987. gadā bija dabūjis braukt uz Vjetnamu, lai organizētu tūristu apmaiņu skolēnu vidū), Viktors Krasovickis un Ņina Kondratjeva. Lūk, pārliecinoši detalizēts fragments no V. Kargina memuāriem: „Mēs sākām meklēt uzņēmumus, kuru rēķinos iegūlusies nekonvertējamā valūta. Teicām: dodiet mums jūsu nekam nederīgos tugrikus, dongus, vai kas jums tur guļ, un jūsu ļaudis brauks uz ārzemēm. Brauks ne jau ar tukšām rokām, dabūs Polijā, Vjetnamā, VDR un pat VFR un Anglijā cieto valūtu. Galu galā dodiet mums rubļus, ja jums nekas cits nav iegūlies. Par rubļiem nopirksim no citām rūpnīcām tugrikus un dongus un aizsūtīsim jūsu ļaudis... Tagad iedomājieties, ka ar šo pasaciņu pie rūpnīcas direktora būtu atnācis cilvēks no ielas. [..] Viņus pat pār slieksni nelaistu. Teiksim, būtu atnācis toreizējais Lasmanis – viņš arī sāka ar valūtu uz ielas. Vai bijušais viesmīlis Gerkens, ironiski saukts par „Hitleru” raksturīgo īso ūsiņu dēļ, vai kāds cits no tagad plaši pazīstamiem biznesmeņiem. Bet mēs bijām no sistēmas un atnācām pēc zvaniem no valdības telefoniem.”

Lieki teikt, ka perestroikas laiku tūrisma biznesmeņiem izdevās tas, kas valstiskajām struktūrām nenāca ne prātā: „Mēs apsolījām izdot ārzemēs uz rokas nevis pa 30 dolāriem dienā, kā bija Intūristā vai Sputņikā, bet pa 500–600, un neviens neinteresējās: bet vai ir atļauts? Un pēc kādas instrukcijas? Un vai nejautās, no kurienes? Mēs apņēmāmies iekļaut rūpnīcu apmaksāto ceļazīmju cenā arī izdevumus par alkoholiskiem dzērieniem, noformējot tos kā desertu. Tajos gados izbraukt uz ārzemēm ar mūsu starpniecību nozīmēja arī gūt izrauties no sausā likuma valsts ar pazemojošām rindām alkohola veikalos un ar totālo liekulību. Mēs it kā darbojāmies oficiāli, un pilsētas komitejas gars darbojās par labu mums. Uzņēmumi pārskaitīja mums, nosacīti runājot, nedzīvu naudu, un mēs to atdzīvinājām, pārvedot uz tūristu izbraukuma valsti un pārvēršot tur skaidrā naudā. Tika pirkta brīvi konvertējamā valūta, apsolītā atdota tūristu grupām, bet pārpalikums atgriezās pie mums. Drīz mēs bijām apkrauti ar „piektās grupas” valūtas piedāvājumiem. Tūristi brauca uz ārzemēm, izmantojot mūsu firmas atbalstu ar tādu labpatiku, ka drīz Parex kļuva par lielāko Latvijas tūrisma operatoru, tālu apsteidzot valsts un sabiedriskās organizācijas.”

Biznesa tūristi

Astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu sākumā, kad padomju valsts robežas jau bija vaļā, ar dažādu preču vešanu uz ārzemēm iztiku jau sāka pelnīt ne vien sportisti, bet arī ierindas pilsoņi. Jābrauc viņiem nebija nekur tālu – tikai līdz Polijas tirgum, un arī vedamo preču klāsts bija ievērojami lielāks, nekā kontaktējoties ar izlepušajiem rietumniekiem. Sociālisma un deficīta nomocītie poļi bija gatavi par labu naudu pirkt jebko – PSRS ražotas kafijas dzirnaviņas, radioaparātus, gludekļus, grābekļus, bļodas, apģērbu un tā tālāk. Izvedamo preču sortimenta ieskicēšanai piemēra pēc varam minēt vienu diezgan tipisku „lomu”, ko muitniekiem bija izdevies atrast kāda kontrabandista žigulī: 2 kafijas dzirnaviņas, 9 pudeles degvīna, 2 pudeles melnā balzama, 100 konservu kārbas, 10 ķiploku spiedes, 10 roku krēma tūbiņas, 21 medicīnisko termometru, 20 rullīšus izolācijas lentas, vienu elektrisko sildītāju un vienu lodāmuru. Mūsdienās ikviena valdība par šādu preču noieta tirgu priecātos, taču deviņdesmito gadu sākumā ministri drīz vien kļuva tramīgi, bet vēl pēc laiciņa viņus pārņēma nervozitāte, kas jau robežojās ar histēriju.

Un kā nu ne – Latvijas veikalu plaukti tukšojās tādos tempos, ka vietējiem iedzīvotājiem tā īsti vairs nebija, ko pirkt, jo visas vērtīgākās mantas bija izvestas uz Poliju. Ar šo problēmu Ivara Godmaņa valdība sākumā cīnījās īstenā padomju garā, ierobežojot izbraukšanu uz Poliju. Lielas jēgas gan no tā nebija, un to jau deviņdesmito gadu sākumā bija spiests atzīt tā laika ārlietu ministra vietnieks Māris Gailis: „Ko gan deva valdības aizliegums izbraukt uz Poliju? Tagad saņemam pieprasījumus atļaujām izbraukšanai uz Vāciju, Čehoslovākiju vai Ungāriju, bet atkal caur Poliju. Šādi atturēt braucējus nav iespējams.” Ja ticam viņa teiktajam, tad vienubrīd valdībā pavīdējusi pat ideja vispār pārtraukt iedzīvotāju braucienus uz ārzemēm, būtībā radot jaunu „dzelzs priekškaru”, taču, par laimi praksē šis plāns tomēr netika īstenots.

Un nebija arī nemaz tik ilgi jāgaida, līdz Polijas braukšana pati no sevis pamazām apsīka: pirmkārt, rūpniecībā sākās krīze, kas preču ražošanu samazināja līdz minimumam, otrkārt, tās vietējā ražojuma preces, kas vēl arvien bija pieejamas, kļuva dārgākas un šī iemesla dēļ vidējam statistiskajam poļu pircējam vairs ne pārāk interesantas. Protams, var pieļaut, ka savu ieguldījumu preču nekontrolējamās aizplūšanas novēršanā deva arī svaigi ierīkotie muitas punkti, taču, ņemot vērā, ka tolaik muitnieku darbs bija tālu no ideāla, ticamāki tomēr liekas pirmie divi skaidrojumi.

Kriminālas nepatikšanas

Rietumniekiem nācās iepazīt ne tikai biznesa tūristus vien. Nebija necik ilgi jāgaida, kad bagātās Eiropas valstis sāka apciemot arī neseno sovjetu kriminālie elementi. Par laimi, lielākoties likumpārkāpumi bija sīki un tālāk par prastām zādzībām iebraucēji negāja. Var, protams, saprast arī šos iebraucējus, kuriem parasta vācu lielveikala pirmais apmeklējums bija pamatīgs šoks – milzu bode, kurā, kā liekas, neviens pircējus nepieskata, un tātad iespējas kaut ko nospert ir teju vai neierobežoti plašas. Praksē gan, protams, izrādījās, ka pie izejas zaglēnu tik un tā aiztur. Kaut gan dzirdēti arī stāsti par sevišķi nekaunīgiem un izdomas bagātiem ieceļotājiem, kuri pamanījušies veikalā nozagt pat televizoru, vienkārši iznesot to pa ieejas vārtiņiem – kārtību cienošajiem vāciešiem nebija ienācis prātā, ka kāds veikalu var atstāt kaut kā citādi, kā vien pa izeju, kas aprīkota ar signalizāciju.

Medaļai gan bija arī otra puse – deviņdesmitajos gados laiku pa laikam ārzemēs par cietējiem kļuva mūsu līdzpilsoņi, pie tam visai atpazīstamas personas. „Melno sarakstu” aizsāka lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, kurš 1992. gadā darba vizītes laikā Vašingtonā, pamanījās dabūt pa galvu, naktī pastaigājoties netālu no Kapitolija. Nezināmi ļaunprāši ministru bija ierāvuši mašīnā, piekāvuši un bezsamaņas stāvoklī izmetuši no auto otrā pilsētas malā. Iespējams, ka laupītāju dusmas D. Ģēģers bija izpelnījies ar mēģinājumiem pretoties, kā arī pateicoties tam apstāklim, ka pastaigā naudu līdzi paņemt viņam nebija ienācis prātā, un tādēļ uzbrucēji palika tukšā.

Vienīgais viņu guvums bija Latvijas Republikas pilsoņa pase, kurai gan diez vai Savienotajās Valstīs tolaik varēja rast praktisku pielietojumu. Vainīgos tā arī neatrada, bet Amerikas latviešu laikraksts Laiks, ziņojot par šo incidentu, raksta noslēgumā piezīmēja: „Šī sliktā pieredze rāda, ka Vašingtonas un ASV pilsētu apciemotāji – sevišķi no Latvijas – būtu laicīgi jāinformē par to, kur un kad var staigāt pa ielām.” Vēl pāris gadus vēlāk LR ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš šo notikumu presē atminējās šādiem vārdiem: „Piemēram, Vašingtonā, kura ir lielas un bagātas valsts galvaspilsēta, gadā notiek uz pusi vairāk slepkavību nekā Latvijā. Kad tur cieta mūsu bijušais lauksaimniecības ministrs, man bija saruna ar Latvijas vēstniecības darbinieku, kurš Amerikas policijas vārdā izteica izbrīnu, ka nakts laikā šis cilvēks vispār tik tālu varējis aiziet. Uzbrukumam vajadzējis notikt daudz ātrāk.”

Pāris mēnešus vēlāk D. Ģēģera pēdās sekoja Augstākās Padomes deputāts Arvīds Ulme, kuram nedienas uzglūnēja Brazīlijā, Riodežaneiro, kur „zaļo” aktīvists piedalījās ANO vides aizsardzības un attīstības konferencē. Ejot uz kāda pasākuma vietu, deputātam parkā bija uzklupuši laupītāji un atņēmuši somu ar dokumentiem un naudu. Aplaupītais deputāts atgriezies viesnīcā, kur par notikušo ziņojis varas iestādēm, bet pēc tam atkal devies ceļā uz konferences norises vietu. Tālākais stāsts jau ir visai anekdotisks: izgājis no viesnīcas, A. Ulme, „izmantojot Latvijā noslīpētos čekistu atklāšanas paņēmienus”, konstatējis, ka viņam seko kāds aizdomīgs cilvēks. Šī iemesla dēļ politiķis izlēmis iet caur pludmali, kurā tobrīd atpūtās daudz ļaužu, kuru klātbūtnē viņam diez vai kāds uzdrošinātos uzbrukt. Taču, kamēr A. Ulme, pār plecu atpakaļ skatīdamies, laipojis gar okeāna malu, viņu notriecis un apdullinājis liels vilnis. Par laimi, blakus esošie atpūtnieki samaņu zaudējušo deputātu izvilkuši no ūdens un izsaukuši mediķus, kas gan nopietnākas traumas par sasitumiem un ribas plīsumu nav konstatējuši.

Vārtu pavēršanās

Tomēr kopumā par latviešu plašākajiem vārtiem uz ārpasauli vismaz uz pāris gadiem kļuva Lazdiju robežpunkts uz Lietuvas un Polijas robežas. Milzīgas rindas, brēcoši antisanitāri apstākļi, visu kategoriju blēži un bandīti, nepieciešamība kukuļot muitniekus un robežsargus – nekas nevarēja atturēt Latvijas iedzīvotājus no apsolītās zemes. Un tas arī bija saprotams: 1993. gada sākumā Latvijas iedzīvotājiem vēl nebija vajadzīgas vīzas, braucot uz bijušajām PSRS republikām, toties papildus tām bezvīzu režīms bija tikai ar Ungāriju, Lielbritāniju, abām Baltijas valstīm (jau deviņdesmito gadu sākumā bija parakstīts triju Baltijas valstu protokols par vienoto vīzu telpu) un Poliju.

Tas gan nenozīmēja, ka cilvēks varēja vienkārši iesēsties savā automašīnā un doties, piemēram, iepirkšanās tūrē uz Poliju. Situācija ar ceļošanai nepieciešamajiem dokumentiem mainījās ik pa brīdim: piemēram, 1993. gada sākumā derīgas vēl bija PSRS izdotās ārzemju pases (kaut kas cits nekā parastās iekšzemes pases), taču, lai ar tām oficiāli varētu izkļūt no Latvijas, līdz 1. martam tās bija jāpārreģistrē Iekšlietu ministrijā. PSRS dienesta un diplomātiskās pases nebija derīgas jau no 1993. gada 1. janvāra, savukārt, ja cilvēkam nebija Latvijas pilsoņa pases, PSRS ārzemju pasē bija nepieciešams arī speciāls izbraukšanas atļaujas zīmogs.

Tomēr, kā jau minēts, Latvijas iedzīvotāju komerciālā interese par Poliju pamazām gāja mazumā, tikmēr Polijas varas iestāžu pretimnākšana tieši Baltijas valstu pilsoņiem auga augumā: piemēram, jau 1993. gadā ar speciālu Lietuvas valdības lēmumu tika atcelta virkne ierobežojumu Latvijas pilsoņiem, kuri nu savā personiskajā autotransportā uz Poliju varēja doties daudz brīvāk. Tika pat nopietni runāts par to, ka pie Lietuvas un Polijas robežas varētu atklāt pat īpašu Latvijas joslu, kur stāvētu Latvijas robežsargi un muitnieki, toties NVS valstu pilsoņiem tika paziņots, ka viņi Lazdiju robežpunktu turpmāk drīkstēs izmantot tikai atsevišķos gadījumos un ar diplomātiskajām pasēm vai speciālām atļaujām.

Tikmēr latvieši ar aizvien augošu interesi raudzījās uz aizvien tālākām pasaules valstīm. Jau 1993. gada augustā prese vēstīja, ka „pašlaik Latvijas tūrisma firmas apguvušas faktiski visu Ziemeļameriku, Eiropu, Āfrikas dienvidu daļu, Austrāliju, Tuvos Austrumus, arī Japānu un Indonēziju” (un paklusāk jau tad sāka runāt par firmām, kas pievāca ceļotgribētāju naudiņu un pazuda bez pēdām). Un tas – neraugoties uz faktu, ka vēl trīs gadus vēlāk Latvijai bezvīzu režīms bija tikai ar septiņām valstīm – Igauniju, Lietuvu, Poliju, Lielbritāniju, Čehiju, Slovākiju un Ungāriju. Tas nozīmēja – ja, piemēram, cilvēks gribēja grupā aizbraukt uz Itāliju, nācās ne tikai pacietīgi gaidīt vīzas nokārtošanu; pase turklāt vēl ceļoja uz konsulātu Pēterburgā – Latvijā itāliešiem vēstniecības nebija...

Kā tad vēl latvieši devās pasaulē, ja neskaita personiskās automašīnas un pārbāztus autobusus? Visus deviņdesmitos gadus prāmju satiksme no Rīgas un pāris citām Latvijas ostām ar apbrīnojamu regularitāti sākās, bankrotēja, atsākās un atkal bankrotēja. Savukārt ar lidmašīnu 1992. gadā no Rīgas varēja nokļūt uz Maskavu, Stokholmu, Vīni, Helsinkiem, Kopenhāgenu, Baku, Varšavu un Larnaku (visi – valsts aviokompānijas Latvijas aviolīnijas reisi), kā arī Hamburgu un Frankfurti pie Mainas (kopuzņēmums Baltic International Airlines). Uz mirkli parādījās arī tiešie reisi uz ASV, kuru organizēšanā piedalījās pasaules bagātākais latvietis – Amerikas aviācijas pārvadājumu uzņēmējs Juris Georgs Miķelsons, taču, kā jau minēts, viņš ātri vīlās Latvijas uzņēmējdarbības tikumos un kopš tā laika pārtrauca faktiski jebkādus biznesa darījumus ar etnisko dzimteni.

Ne Latvijas aviolīnijas, ne Baltic International Airlines gan nekādus īpašos biznesa panākumus neuzrādīja – un nav arī nekāds brīnums, ņemot vērā, piemēram, Latvijas aviolīniju ģenerāldirektora amatā Austri Zobenu nomainījušā Eduarda Mahareva valstiskās atklāsmes: „Premjera un ārlietu ministra, kā arī daudzu citu ministru un deputātu darba vizīšu biļetes apmaksā valsts budžets. Bet kas tas par valstsvīru, ja nevar doties kopā ar savu kundzi? Un vispār valstsvīru lidojumiem visā pasaulē tiek piemērota starptautisko atlaižu sistēma, ko ņemam vērā arī mēs.”

Arī Latvijas–ASV kopuzņēmumam Baltic International Airlines (kurš reisus rīkoja ar Latvijas aviolīniju izīrētām bijušās Aeroflotes Tu lidmašīnām) negāja neko labāk – tikpat saprotamu iemeslu dēļ. „Ap 70 viesu ar pusduci Augstākās padomes deputātu un satiksmes ministru priekšgalā veic trīs dienu reisu, kas atklāj satiksmi ar Kipru. Aviosabiedrībai par to jāizdod vairāki desmiti tūkstošu ASV dolāru... Visatļautība kļūst tik liela, ka brīvbiļetes atvaļinājumam, pat kopā ar ģimenes locekļiem, satiksmes ministram un dažiem AP deputātiem 1992. gada augustā tiek paņemtas sabiedrībā BIA bez jebkādas saskaņošanas ar tās prezidentu,” – tā laikrakstam Diena adresētā vēstulē sūdzējās iepriekšējais Baltic International Airlines prezidents Pēteris Ozoliņš (Baltic International Airlines garīgais tēvs bija kādreizējais Civilās aviācijas pārvaldes priekšnieks Anatolijs Belaičuks, bet prezidenta krēslā pabija arī Oļegs Korše).

Taču, kamēr valstiskās un pusvalstiskās aviokompānijas strīdējās par īpašumiem, maršrutiem un nomas maksām, vidusmēra latvietis to pakalpojumiem meta līkumu – un kā nu ne, ja, piemēram, tas pats Baltic International Airlines tiešos lidojumus uz Londonu ar līzingā iegādāto DC–9 1993. gada vasarā piedāvāja, lētākajai biļetei abos virzienos maksājot 800 dolāru – tiem laikiem fantastisku naudu. Un rezultāts bija viegli prognozējams – piemēram, 1995. gada sākumā aviobiznesu pameta uzņēmumi SWH Rīga un Interlatvija, to „meita” Riair–Express bankrotēja, savukārt tās atvase Riga Airlines (arī Rīgas gaisa līnijas vai Riair) „novilka” vēl līdz 1998. gadam.

Un kā citādāk, ja visā 1996. gadā Rīgas lidosta neapkalpoja pat pusmiljonu pasažieru... Turklāt tas nebūt nenozīmēja, ka visi latvieši būtu bezgala nabagi: tā paša 1996. gada dati rādīja, ka vasarā Latvijas iedzīvotāji ārzemēs iztērējuši 66 miljonus latu, kas ir par 25 miljoniem vairāk par to summu, ko ārzemju tūristi iztērējuši Latvijā. Tiesa, 41 procentam izbraucēju galvenais mērķis bija iepirkšanās, brauciena ilgums – viena diena, mērķis – Lietuva vai Polija; tiesa, arī ilgāku ceļojumu iecienītākie mērķi bija tā pati Polija un Lietuva, kā arī Krievija un Baltkrieviju; tomēr visaugstāk vērtēti jau tika braucieni uz Franciju, Čehiju, Zviedriju un ASV. Vēl daži situāciju labi ilustrējoši skaitļi: 1995. gadā Latvijā tika izsniegti 60 tūkstoši Šengenas zonas, 16 tūkstoši Zviedrijas un nepilni seši tūkstoši Dānijas vīzu. Tātad – cilvēki ceļoja, tikai izvēlējās, viņuprāt, izdevīgāko transportu.

Tomiņa un Mišelas epopeja

Tomēr bija latvieši, kurus grūtības neapturēja un kuri devās aizvien tālāk un tālāk pasaulē. Tā, piemēram, ekspremjers Māris Gailis savos memuāros īpaši pieminēja kādu ceļojumu, ko veicis kompānijas SWH Rīga boss Ainārs Gulbis, kurš 1994. gada vasarā nebija saņēmis ielūgumu uz ASV prezidenta Bila Klintona pieņemšanu Rīgā: „Gulbis bija pārskaities līdz baltkvēlei, viņu atbalstīja arī Kehris, kurš neticēja, ka man nav bijis iespējams ietekmēt amerikāņus. Vēlāk Gulbis, uzturēdamies ASV, samaksāja desmit vai divdesmit tūkstošus dolāru, lai tiktu uz izdaudzinātajām maksas brokastīm Baltajā namā pie Klintona un kopā nofotografētos...”

Savukārt 1995. gadā vai par visas Latvijas intereses objektu kļuva līdz tam mazpazīstams „puisis no laukiem” – Saeimas priekšsēdētāja biedrs Zigurds Tomiņš, par kuru ekspremjers Māris Gailis savos memuāros vēlāk rakstīja: „Jauks un visādi simpātisks puisis no laukiem tika ievēlēts Saeimā un uzreiz pēc tam nonāca Saeimas prezidijā. Katrs ar neapbruņotu aci varēja redzēt, ka viņam sākas augstuma slimība. Viņam likās, ka viņš ir bezgala liels un varens. Šai sakarā netrūkst anekdotisku nostāstu. Piemēram, par to, kā viņš kategoriski pieprasīja sev dienesta mersedesu un, kad pie tā tika, reiz nolika mašīnu pie Nacionālā teātra šķērsām, neievērodams ne citu braucēju intereses, ne jelkādus satiksmes noteikumus. Un, kad viņam tika aizrādīts, Tomiņš attrauca, lai Drošības dienesta šefs Juris Vectirāns atnāk un novieto mašīnu, kā pienākas.”

Ko tad „jaukais un visādi simpātiskais puisis” sadarīja tālajā Amerikā, kur kā Latvenergo padomes loceklis bija devies ASV Enerģijas asociācijas organizētā lietišķā braucienā? Viss sākās 1995. gada 4. februāra naktī bēdīgi slavenajā Vašingtonas Watergate viesnīcā, kur Latvijas deputāts iekūlās nepatīkamā incidentā. Paša deputāta pirmā versija, ko Z. Tomiņš bija izklāstījis telefoniski, bija šāda: viņa viesnīcas numuriņā kāds mēģinājis ielauzties, izmantojot asaru gāzi, bet deputātam izdevies paglābties, iebrucējs aizturēts, bet Latvijas tautas kalps ticis pie palīdzības policijas hospitālī.

Tiesa, jau neilgi pēc tam parādījās dažādas dīvainības. Pirmkārt, kļuva skaidrs, ka deputātu uz diennakti nez kāpēc aizturējusi policija. Pārsteidzošā ātrumā parādījās arī detaļas no Latvijas vēstniecības Vašingtonā: izrādījās, ka „kāds”, kas it kā iebrucis deputāta numuriņā, bijusi „baltā sieviete Mišela Bisile”. Viņa bija atzīta par cietušo, kam „sejā iepūta paralizējošo gāzi, divas reizes rāva aiz matiem, uz sejas vairāki ievainojumi, kreisā roka, iespējams, lauzta”; viņai galvā pat ticis maukts polietilēna maisiņš...

Vēl vēlāk kļuva zināms par Z. Tomiņa uzreiz pēc incidenta sniegtajām liecībām, kuras jau bija būtiski atšķirīgas: izrādās, pēc divu bāru apmeklēšanas un neiekļūšanas trešajā viņš un Latvijas gāzes viceprezidents Gints Freibergs pa ceļam taksometrā uzņēmuši kādu sievieti, piedāvājuši viņai iedzert un viesnīcā devušies uz Z. Tomiņa numuru, no kura G. Freibergs pēkšņi pazudis. Pēc brītiņa viņa piezvanījusi pa telefonu un arī devusies prom. Tātad – mistisko iebrucēju abi kungi paši laipni bija ielūguši uz viesnīcu, un tikai pēc tam viņu starpā gadījusies kāda nesaprašanās. Savukārt viesnīcas drošības dienesta darbinieks bija liecinājis, ka atradis Z. Tomiņu un iespējamo prostitūtu cīkstamies uz grīdas.

Savukārt vēl citu versiju Z. Tomiņš klāstīja pēc atgriešanās Latvijā, kad 28. februārī ASV Kolumbijas apgabala tiesā lieta pret viņu beidzot tika izbeigta, – viņš vispār esot maza, nevainīga aitiņa: patiesībā viņam esot uzbrukts, bet viņa centieni aizsargāties tiesībsargu acīs izskatījušies pēc personas nolaupīšanas – turklāt ne viņš bijis tā nolaupītā persona. Nejaušā viešņa esot sākusi viņu šantažēt, pieprasīt samaksu un solīties izsaukt policiju, tad iepūtusi viņam sejā kādu ķīmisku vielu. „Es neesmu vainīgs, kaut arī izdarīju kļūdu, atļaudams sievietei ienākt viesnīcas numurā. Es neesmu tik liels eksperts šajos jautājumos kā Vakara Ziņu [galvenā redaktora vietnieks Ainārs] Vladimirovs,” taisnošanos noslēdza Z. Tomiņš, vēl pastāstot par to, cik auksti bijis kamerā: uz lūgumu, lai tautieši atnes siltākas drēbes, neviens neesot atsaucies.

Protams, neizpalika arī bez ļaunu nodomu meklēšanas. Pats Z. Tomiņš pēc atgriešanās apgalvoja, ka, visticamākais, vainojama visā notikušajā esot politiska sazvērestība: par to liekot domāt gan Latvijas delegācijas veidošanas īpatnības, gan arī Latvijas Ārlietu ministrijas atteikšanās iestāties par deputāta godu un tiesībām. „Noteikti politiskie spēki” esot bijuši ieinteresēti, lai sabiedrība neuzzinātu patiesību Watergate viesnīcas incidentu. Turklāt vēl pēc atgriešanās Latvijā deputātam esot izteikti draudi – saskaņā ar Z. Tomiņa paša versiju, iespējams, saistībā ar viņa interesi par Bolderājas ostas izmantošanu. Arī Z. Tomiņa sieva Inese publiski paziņoja – iespējams, tā visa esot Latvijas ceļa rīkota diskreditācijas provokācija.

Taisnošanās un sazvērnieku meklēšana šajā gadījumā gan nepalīdzēja. Pat Z. Tomiņa pārstāvētās Latvijas Zemnieku savienības frakcijas vadītājs Andris Rozentāls bija spiests paziņot: „Tas var gadīties katram normālam cilvēkam, bet konkrēti secinājumi jāizdara Saeimas Prezidijam. Neviens nenolika to sievieti ceļmalā Vašingtonā.” Rezultātā Z. Tomiņš atteicās no sava Saeimas priekšsēdētāja biedra posteņa, jo „masu informācijas līdzekļu vienpusējā un uz nepārbaudītu „ziņojumu” pamata iesāktā kampaņa ir metusi ēnu uz Saeimas amatpersonas un Saeimas deputātu prestižu un godu”, un vismaz uz nākamo desmitgadi pazuda no politiskās skatuves. Uz atvadām prese vēl pavēstīja, ka Z. Tomiņš pie tiesu darbiem ticis arī pašu mājās, ar virkni iesniegumu tiesībsargāšanas iestādēs vēršoties pret... savu sievastēvu mantas dalīšanas jautājumos.

Bet vai tas nozīmē, ka sazvērestības iespēja tiešām ir pilnīgi izslēgta? Mārcis Bendiks, kas tajā pašā 1995. gadā ķērās pie premjera padomnieka pienākumiem, saka tā: „Skandāli sanāk tāpēc, ka skandālus taisa. Tomiņš bija tāpēc, ka tur bija Latvijas ceļa un zemsaviešu jautājums. Normālā koalīcijā šāds jautājums neparādītos. Uz to brīdi, kad Tomiņš ar Gundaru Bērziņu bija galvenie Latvijas ceļa pretinieki, tas jautājums iekārtojās tā. Kāpēc Tomiņš tā darīja, tas laikam jāprasa viņam pašam. Mūsu cilvēkiem atrašanās ārzemēs ir īpašs dvēseles stāvoklis. Tas tā kā nav viņš vairs. Ja tas stāsts ir patiess, tas izklausās pēc epohālas piedzeršanās. Stulbi, ka tas notika Amerikā. Nu, nevajag žņaugt prostitūtu. Ja viņš Maskačkā atbraukušajiem policistiem kaut ko krieviski paskaidrotu, viss būtu savādāk. Tur viņš arī kaut ko paskaidroja, un varbūt, ja viņš būtu Ņujorkā, kur lielākā daļa policistu saprot krieviski, tad arī būtu savādāk. Bet tas notika Vašingtonā. Tas ir īpatnēji, bet toreiz tas bija iespējams, ka parlamenta spīkera priekšsēdētājs pārvalda latviešu valodu ar grūtībām, krievu bez problēmām un nevienu citu vairs. Šobrīd tas nav iespējams. Daudz kas ir mainījies. Būtu pārspīlēti teikt, ka tā bija komunikācijas problēma. Es domāju, ka tā bija intoksikācijas problēma...”

Jāpiebilst, ka pēc Z. Tomiņa dēkām Amerikā neviena cita Latvijas amatpersona neko tik krāšņu vairs nenostrādāja. Gadījās tikai nelielas nesaprašanās ar Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres vēlmi visos tālos (un dārgos) braucienos uz valsts rēķina vadāt līdzi arī savu stilisti Ligitu Andžāni vai Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas vēlmi pēc padārgākas viesnīcas. Taču visos šajos gadījumos cilvēkiem, kas ieminējās par nelietderīgu valsts līdzekļu tērēšanu, ātri tika aizbāzta mute. „Prezidentei sēdēt Centrālparkā ar koferīšiem un gaidīt, kad viņu uzņems kādā viesnīcā, nav pieņemami [..]. Ļaudis ir aizmirsuši, ka es neesmu viesnīcniece, bet Valsts prezidente,” paziņoja V. Vīķe–Freiberga, savukārt I. Ūdres pārstāve paziņoja, ka „jautājums par stilistes nepieciešamību ir izlemts. Pamatojumi ir diskutēti sabiedrībā un masu medijos, rezumējums ir šāds: amatpersonām tāds speciālists ir nepieciešams”.

Mana valsts mani...?

Tikmēr oficiāli neatbildētas palika šīs rindiņas no Z. Tomiņas dzīvesbiedres publiskā paziņojuma: „Diemžēl LR valdība neskaidru motīvu dēļ ir norobežojusies no savu funkciju veikšanas, atstājot Z. Tomiņu citā valstī bez reālas palīdzības tiesību un goda aizstāvībai.” Sabiedrības atmiņā no šī gadījuma palika atzinums: ja reiz Latvijas valsts nedarīja gandrīz neko, lai aizstāvētu un izpestītu „lielu cilvēku”, ir vairāk nekā skaidrs, ka ārzemēs nepatikšanās nonākušam vidusmēra Latvijas iedzīvotājam tā palīdzēs vēl mazāk (kaut varas iestādes kategoriski apgalvoja pretējo).

Skaidru apliecinājumu tam deva notikumi jau tā pašā 1995. gada decembrī, kad pieci Latvijas lidotāji – lidmašīnas komandieris Alekandrs Klišins, piloti Igors Moskvitins un Oļegs Gaidašs, inženieri Jevgeņijs Antimenko un Igors Timmermanis – kopā ar Lielbritānijas pilsoni Pīteru Blīču Indijā tika pieķerti, no viņu vadītās lidmašīnas šīs valsts teritorijā nometot prāvu ieroču kravu.

No Indijas gan pirms mūža ieslodzījuma (varēja gan būt arī nāvessods) piespriešanas lidotājiem, gan pēc tās Latvijā regulāri pienāca gana šausminošas ziņas: lidotāji tika turēti necilvēciskos apstākļos, vienam no viņiem attīstījās tuberkuloze, pēc atteikšanās pieņemt barību lidotājus piekāva tā, ka vienam pat tika salauztas divas ribas un stipri sasista galva.

Taču Latvijas varas iestādes aprobežojās ar formālām rūpēm un informācijas vākšanu. Vēl vairāk – 1997. gada oktobrī Indijā oficiālā vizītē pabija Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Taču atbraucot viņš gan vēstīja par Latvijas autoritātes apliecinājumu un Indijas ieinteresētību attīstīt darbību Baltijas reģionā, taču par pamazām bojā ejošajiem Latvijas lidotājiem paziņoja īsi un skaidri – lidotāju tiesāšanai esot jānotiek atbilstoši Indijas likumiem, un šajā valstī neesot pieņemts, ka augstas amatpersonas iejaucas tiesu procesos.

Par laimi lidotājiem, G. Ulmaņa atklāsmes nebija lasījušas vai ņēmušas vērā Krievijas amatpersonas. 1999. gada decembrī lidotāji negaidīti pieņēma viņiem Krievijas piešķirto šīs valsts pilsonību. Latvijas varas iestādes reaģēja īpatni – Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Kārkliņš paziņoja, ka, pirmkārt, līdz ar to Latvijas valdībai esot zudis juridisks pamats sniegt konsulāro palīdzību lidotājiem un viņiem tas varot radīt problēmas pēc sprieduma nolasīšanas atgriezties Latvijā. Bet, otrkārt, šāda Krievijas rīcība vispār esot vērtējama kā „kārtējais mēģinājums izmantot situāciju, lai izvērstu propagandas kampaņu par minoritāšu tiesībām Latvijā”.

Tomēr izrādījās, ka tieši ar Krievijas pilsonības pieņemšanu lidotāji izvilka lielo lozi: vairs nesaņemot Latvijas „konsulāro palīdzību”, kura nebija traucējusi Indijai piespriest lidotājiem mūža ieslodzījumu, viņi tā vietā saņēma Indijas prezidenta apžēlošanas lēmumu. 2000. gada jūlijā lidotāji tika nodoti Krievijas pārstāvjiem, un Indijas Iekšlietu ministrija paziņoja, ka sprieduma atcelšanu krievu pilotiem ietekmējušas Indijas un Krievijas labās attiecības; arī Krievijas ārlietu resors paziņoja, ka šis lēmums esot vēl viens apliecinājums abu valstu attiecību augstajam līmenim un draudzīgajam raksturam. Gandarījumu izteica arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, bet viņas paziņojumā kaut kā neviens īpaši neieklausījās.

Bezvīzu paradīzes iestāšanās

Vienlaikus ar atsevišķu Latvijas pārstāvju īpaši eksotiskajiem piedzīvojumiem pasaulē pamazām notika virzība arī uz lielākas pārvietošanās brīvības nodrošināšanu katram valsts pilsonim. 1995. gada septembrī bezvīzu režīmu ar Baltiju atbalstīja Vācijas ārlietu ministrs Klauss Kinkels (tiesa, piebilstot, ka vajag tikt galā ar nelegālo migrantu plūsmu un nostiprināt robežas), nepilnu gadu vēlāk bezvīzu režīmu Baltijas valstu pilsoņiem publiski pieprasīja Vācijas bundestāga Vācu–baltiešu parlamentāriešu grupas priekšsēdētājs Volfgangs fon Štetens.

Tomēr arī 1996. gada beigās situācija nebija daudz mainījusies, un nešķita, ka atbildīgajām Latvijas amatpersonām tas šķiet īpaši nozīmīgi: bez vīzām Latvijas pilsoņi varēja tikt vien uz Lietuvu, Igauniju, Lielbritāniju, Īriju, Poliju, Čehiju, Slovākiju un Ungāriju – pat uz Skandināvijas valstīm ne. Bezvīzu režīmu ar Dāniju Latvija ieguva krietni pēc lietuviešiem un igauņiem; kad 1997. gadā mūsu valstij bezvīzu režīms bija ar 10 valstīm, Lietuvai un Igaunijai šis skaitlis bija attiecīgi 14 un 17.

Bezvīzu režīma ieviešanu ar aizdomīgajām rietumvalstīm apgrūtināja, piemēram, pietiekami skaidrā informācija par Latvijas specdienestu pārstāvju aktivitātēm nelegālajā kurdu bēgļu tranzītā caur Latviju. Piemēram, tiesājot bēgļu vedēju Sergeju Katanu, tiesā tika atskaņots kādas sarunas audioieraksts: runātāji bija kāds Latvijas specdienestu darbinieks (iespējams, tobrīdējais Drošības policijas priekšnieks Raimonds Rožkalns) un Krievijas armijas pretizlūkošanas pārstāvis, un Latvijas pārstāvis bija dzirdams sakām – galvenais, lai bēgļi nepaliktu Latvijā. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Indulis Bērziņš presei atzina skaidri un gaiši: „Tiem cilvēkiem, kas gan Skandināvijas, gan Šengenas līguma valstīs iestājas pret bezvīzu režīma ieviešanu ar Baltijas valstīm, šīs informācijas izrādīšanās par patiesu būtu kā medusmaize.”

1997. gada pavasarī valdība pamatvilcienos apstiprināja tādu formāli svarīgu dokumentu kā Latvijas un ārvalstu bezvīzu režīma koncepcija, taču neko reālu tā nedeva. Turklāt ne mazums ļauna bezvīzu režīmu sekmīgai ieviešanai nodarīja arī politiķu spēles: piemēram, Tēvzemei un Brīvībai pārstāvis Māris Grīnblats publiski paziņoja, ka partija atbalstot bezvīzu režīmus tikai „ar demokrātiskām valstīm”. Tikai 1997. gada novembrī pēc piecu gadu sarunām stājās spēkā bezvīzu režīms ar Zviedriju un Somiju.

Tomēr īstā laimes vēsts atnāca gadu vēlāk – 1998. gada decembra vidū, kad notika negaidītais un tik drīz neprognozētais: Šengenas līguma valstu Izpildkomiteja Berlīnē nolēma no nākamā gada 1. marta ieviest bezvīzu režīmu ar Baltijas valstīm. Tas nozīmēja, ka kopš 1999. gada pavasara Baltijas valstu pilsoņi varēs bez vīzām iebraukt Beļģijā, Vācijā, Francijā, Luksemburgā, Holandē, Portugālē, Spānijā, Itālijā, Austrijā un Grieķijā. Eiropas vārti Latvijas pilsoņiem beidzot bija vaļā – atlika vēl tikai ASV, bet, neraugoties uz Latvijas amatpersonu centieniem, bezvīzu režīms ar šo lielvalsti līdz 2005. gadam tā arī netika panākts. Vēl vairāk – parādījās aizdomas, ka arī šajā virzienā mūs varētu apsteigt kaimiņi igauņi.

Līdz ar to atlika tikai „vārtu” pavēršana iespējami plašāk, un to reizē ar „nacionālās” aviokompānijas airBaltic (Latvijas valsts un skandināvu SAS kopuzņēmums) jauno pazemināto cenu politiku nodrošināja zemo izmaksu aviokompānijas Easyjet un Ryanair, kas 2004. gadā sāka lidojumus no Rīgas uz Berlīni, Londonu, Frankfurti, Tamperi, vēlāk arī citām pilsētām. 2005. gadā lidostā Rīga kopā tika apkalpoti jau gandrīz 1,9 miljoni pasažieru – būtiski vairāk nekā Tallinā (1,4 miljoni) un Viļņā (1,3 miljoni).

Īrijas vilinājums un bieds

Bet uz kurieni tad latvieši devās vismasveidīgāk? Viena lieta – ceļojumi un iepirkšanās tūres, cita – darba gaitas. Vēl 1995. gadā Latvijas presē tika stāstīts par eksotisko zemi – Īriju; desmit gadus vēlāk sala Atlantijas okeānā krastiem bija kļuvusi par latviešu iecienītāko ekonomiskās emigrācijas zemi.

Pašu īru varas iestāžu statistika 2003. gadā, kad Latvija beidzot pamanīja aizvien pieaugoši cilvēku straumi, kas īsāku vai ilgāku laiku devās peļņā uz Īriju, rādīja, ka četru gadu laikā viesstrādniekiem no Latvijas izsniegti gandrīz četri tūkstoši darba atļauju. Jau tobrīd tas bija lielākais oficiālo viesstrādnieku skaits Īrijā – ķīniešu un brazīliešu bija uz pusi mazāk. Savukārt 2004. gadā, kad līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā vajadzība pēc darba atļaujām zuda (tiesa, arī pirms tam tās noformēja tikai retais viesstrādnieks), salīdzinoši labi apmaksāta darba vārti pavērās pavisam plaši un faktiski nekontrolēti.

Tiesa, šādus tādus skaitļus Latvijas varas iestādes mēģināja sarūpēt. Piemēram, saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 1997. gadā uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs no Latvijas devās 2016 cilvēku, 1998. gadā – 1912, 1999. gadā – 1062, 2000. gadā – 1343, 2001. gadā – 913, 2002. gadā – 807 cilvēki. Savukārt Centrālās statistikas pārvaldes dati rādīja, ka ilgtermiņa emigrācijā no Latvijas uz ārvalstīm 2001. gadā bija devušies 6602, bet 2000. gadā – 7131 cilvēks. Tomēr, protams, šie dati neko prātīgu nepateica par cilvēkiem, kuri uz pašiem īsti nezināmu laiku devās uz ārzemēm – galvenokārt uz to pašu Īriju, bet arī Dāniju, Zviedriju, Lielbritāniju, Nīderlandi, Spāniju, Grieķiju, kuras tāpat bija izvēlējušas īpaši neaizsargāt savu darba tirgu.

Ekonomiskā emigrācija uz vairākiem mēnešiem kļuva par Latvijas mediju iemīļoto tēmu (kas pēc tam gan apnika), rakstniece Laima Muktupāvela pēc darba gaitām Īrijā uzrakstīja pat izcili labi pieprasītu romānu Šampinjonu derība, aptuvenajās un galvenokārt uz personiskiem iespaidiem balstītajās aplēsēs kā izbraukušo skaits tika minēti pat 100 tūkstoši cilvēku, bet ekonomistu aprēķinos kā būtisks valstī ieplūstošo līdzekļu avots sāka figurēt Īrijā strādājošo mājup sūtītā nauda. Savukārt par farsa pieskaņu pašmāju amatpersonu rosībai ap šiem procesiem parūpējās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kuras dibinātās stratēģiskās analīzes komisijas pētnieki 2005. gada beigās visā nopietnībā devās veselu piecu dienu braucienā uz Īriju, lai... veiktu kvalitatīvo pētījumu par Latvijas iedzīvotāju emigrāciju un noskaidrotu tās galvenos iemeslus un motivāciju.

Foto no www.flickr.com

Novērtē šo rakstu:

0
0