Iesaki rakstu:

Reprezentatīva izskata un labu manieru baņķieris Valdis Siksnis mērķtiecīgi kāpa pa karjeras kāpnēm kādreizējā Nordea bankā (tagad Luminor). No malas viss izskatījās pārliecinoši - draudzīgs un atvērts pret kolēģiem, šķietami godīgs un taisnīgs. Taču aizkulisēs baņķieris Siksnis cītīgi kalpoja Tautas partijas un tās galvenā vadoņa Andra Šķēles interesēm.

Tā kā Tautas partija vienu laiku kontrolēja lielu daļu Latvijas tautsaimniecības (sākot no pārtikas rūpniecības un beidzot ar nekustamiem īpašumiem), nebija grūti nomaskēt šīs partijas pārstāvju projektiem izsniegtus kredītus ar bankas interesēm. Kredītportfelis auga kā sēnes pēc lietus.

Turklāt visai bieži praksē tika izmantota neliela nianse, ka Nordea darbojās Latvijā nevis kā banka, bet kā citas dalībvalsts bankas filiāle. Tas ļāva daudz koncentrētāk finansēt tos projektus, kuru patiesie labuma guvēji bija tieši Tautas partijas darboņi. Taču šai darbībai pienāca gals. Iestājās nekustamo īpašumu krīze.

Jautāsiet - kāds tam sakars ar Tautas partiju? Sakars tāds, ka tanī pat laikā starp Šķēli un advokātu Jāni Lozi izcēlās konflikts. Rezultātā, Lozes daudzmiljonu latu kredītsaistības Nordea bankā (Tango projekts un ne tikai) cesijas kārtībā tika nodotas viņa kādreizējam „kompanjonam”, Tautas partijas vadonim Andrim Šķēlem.

Kādēļ? Jautājiet Siksnim. Bet tieši kopš šī darījuma Sikšņa karjera piedzīvoja lejupslīdi. Viņš tika nobīdīts kādā „reģionālā pozīcijā” un pēc pāris gadiem klusiņām atstāja Nordea banku. Atstāja, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību, kopā ar partneri izveidojot korporatīvo finanšu kompāniju Callidus.

Šīs kompānijas pirmie darba augļi bija „stratēģiskās plānošanas pakalpojumi” Lattelecom un bēdīgi slavenā Citadeles bankas pārdošana investoru konsorcijam Ripplewood. Kā atceramies, saskaņā ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēdzienu braucienā uz Gruziju, ko organizēja Siksnis un kurā piedalījās gan Vienotības, gan ZZS pārstāvji, tika saskatītas „koruptīvas pazīmes”.

Tieši Valdis Siksnis bija tas, kurš pārstāvēja pircēja intereses Citadeles pārdošanas darījumā. Rezultātā Latvijas valsts saņēma 74 miljonus eiro, nevis 115 vai pat 125 miljonus, ko solīja citi potenciālie pircēji.

Nedaudz vēlāk, 2016. gadā Siksnis legalizēja savas attiecības ar Vienotību, oficiāli iestājoties partijā. Kuluāros viņš pat tika minēts kā iespējamais ekonomikas ministrs. Taču jaunā politiskā piederība Sikšņa biznesam nesniedza ievērojamu pienesumu. Tādēļ Siksnis ir pasācis flirtēt ar Saskaņu.

Pašvaldību vēlēšanas jau ir notikušas, bet Saeimas vēlēšanas gaidāmas drīz. Abas izrādes izmaksā dārgi, tādēļ darba augļi nelika sevi ilgi gaidīt. Šogad Sikšņa pārstāvētais Callidus palīdzēja Rīgas satiksmei piesaistīt divus aizņēmumus. Vienu 100 miljonu eiro apmērā, otru pat 135 miljonu eiro vērtu. Neslikts darījums pašvaldības uzņēmuma mērogā.

Zinot Sikšņa kunga iepriekšējo pieredzi, nav liels pārsteigums, ka viņa „privātais bizness” balstās uz tādiem valstij vai pašvaldībai piederošiem (vai piederējušiem) uzņēmumiem kā Lattelecom, Citadeles banka un Rīgas satiksme. Tomēr gribās pajautāt, vai tiešām Siksnim vienalga kādas politiskās intereses apkalpot un vai šī nauda pēc tam netiks izmantota pret Latvijas valsts interesēm.

Foto no la.lv