Iesaki rakstu:
Demisija vienmēr ir politisks manevrs, nevis morāles apsvērumu diktēta rīcība. (Protams, būs atrodami arī jūtu uzplūdā radušies izņēmumi.) Tās mērķis ir nodrošināt attiecīgajā brīdī izdevīgāko risinājumu gan pašam amata pametējam, gan politiskajam spēkam, kas viņu balsta. Jebkurā demokrātiskā valstī amatpersonas atkāpjas tāpēc, lai kaut ko iegūtu – galvenokārt indulgenci par līdzšinējiem pārkāpumiem vai neveiksmēm, iespēju „nolikt uz nullēm” savas politiskās darbības bilanci un sākt karjeru no sākuma. Tāpēc, pat ja tiktu pārliecinoši pierādīta, atklājot faktus un liecības, iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (Vienotība) jebkāda tieša personiska atbildība par policijas darbinieku paveikto noziegumu Jēkabpilī, tas vēl nenozīmē, ka viņai būtu automātiski jāatkāpjas no amata vai ka kāds varētu piespiest Vienotības politiķi to izdarīt. No demisijas neko neiegūtu ne viņa, ne Jaunais laiks un Vienotība – tikai zaudētu. Partijām ir izdevīgi uzskatīt, ka nekas ārkārtējs nav noticis un vispārējam satraukumam nav pamata.
Pašpārliecinātība, pat augstprātība ir vienīgais ierocis, kas patlaban uztur nogurušajā sabiedrībā respektu pret Ministru prezidentu un valdību: „Ja viņi tik lecīgi uzvedas, tad varbūt tiešām zina, ko dara?” Toties demisija nozīmē savas vainas atzīšanu, bet Valda Dombrovska (Vienotība) valdība to nedrīkst atļauties. Jo runa ir par vienu no pieredzējušākajiem un arī savu nozari zinošākajiem kabineta locekļiem, un Mūrnieces atcelšana no amata kļūtu par Damokla zobenu tiem Vienotības ministriem, kuri ir pilnīgi iesācēji valdības darbā vai konkrētajā nozarē, tā mudinātu sabiedrību apšaubīt visas valdības rīcībspēju.
Turklāt demisijai trūkst paša galvenā – sabiedriskās domas spiediena. Vienīgi ar to rēķinās politiķi, rakstot atlūgumus. Turklāt, pat ja būtu vērojamas kaut kādas tautas dusmu izpausmes, valdošās trejpartijas vēl varētu atļauties risku tās ignorēt: līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir trīsarpus gadu, gan pa šo laiku viss aizmirstos. Taču patlaban Latvijā nav ne spēcīgu sabiedriskās domas veidotāju, ne arī „viedokļu līderu” jeb autoritāšu, kas varētu runāt tautas vārdā un spētu mobilizēt pilsoņus protestam. Domāju, ka Vienotības politiķi patlaban ne bez pamata dzīvo ar drošu pārliecību, ka šajā valstī jebkas, ko varētu nosaukt par sabiedrisko domu, var būt tikai viņu pašu veidots un manipulēts. Jo vai tad ne tāpēc Vienotība tika papildināta ar tā sauktās „lietussargu revolūcijas” mudinātājiem?
No kā gan valdībai šodien baidīties? No kāda izdziestoša LPSR Tautas dzejnieka vai Nopelniem bagātā skatuves darbinieka? No preses, kas apkalpo šauras lasītāju nišas? Varbūt no LNT, kuras skatītāji vēl atceras, kā tajā priekšvēlēšanu laikā ar entuziasma piesātinātu plakātismu tika stutēta PLL? Nav valdībai soģu, kas varētu to saukt uz tiesu. Nav pat īsti cienīga pretinieka kaujā par sabiedrisko domu. Dombrovskis & Co var pagaidām droši rēķināties ar vispārējo pasivitāti, un to arī viņi dara.
Tāpēc arī Saeimas un ārpus tās esošajai opozīcijai būtu lietderīgi netērēt spēkus un laiku, cerot ar parlamenta uzticības balsojumu aizdabūt projām no politiskā teātra skatuves vienu no vispazīstamākajām premjera partijas „zvaigznēm”. Iespējams, ka Mūrnieces politisko atbildību var pierādīt pavisam vienkārši, jo cilvēkam, kurš tik ilgi un aktīvi ir saistīts ar iekšlietu politisko vadību*, atrastos dažādas „astes”. Taču kāda jēga no Saeimas tribīnes tricināt vienaldzīgo radioēteru, ja rezultāts tāpat jau zināms? Savu iespēju Lindas Mūrnieces un JL politiskie pretinieki jau izniekoja pērnā gada maijā, kad tie krietni labākā politiskajā situācijā nespēja savākt pietiekamu balsu skaitu viņas atcelšanai no amata pēc kratīšanas LTV žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī un hakera Neo (jeb IT speciālista Ilmāra Poikāna) aizturēšanas. Valdošās koalīcijas „balsošanas mašīna” šādā balsojumā, ja līdz tam vispār nonāktu, darbotos disciplinēti. Es pat nebrīnītos, ja tieši zaļzemniekus visvairāk aizkaitinātu iespējamie opozīcijas manevri, jo valdības šūpošanu, lai sasniegtu pašiem vēlamo, tie uzskata par savu prerogatīvu.
Tomēr tieši tāpēc, ka Mūrniece nezaudēs amatu, viņa arī nekad netiks atbrīvota no savas atbildības daļas par Jēkabpils noziegumu, par policijā vai tās specvienībā valdošo morālo klimatu, par policijas reputāciju sabiedrībā. Tā arī cilvēku prātos paliks „ministre, kuras laikos policisti šāva uz policistiem”. Katram savs krusts ir jānes, un šāds ticis viņai. Ministres centieniem kaut ko iekšlietās mainīt, sakārtot vai tikai piegludināt un to rezultātiem turpmāk tiks pievērsta īpaša vērība, bet iznākums visdrīzāk nebūs ne veiksmīgs, ne arī sabiedrību pārliecinošs. It īpaši, ja, kā tika klāstīts, policistiem, kuriem tika apgrieztas algas, liegs iespēju pelnīt iztiku apsardzē: vai tad Vācijas lielveikalos un kazino nav vajadzīgi apsargi? Galu galā diez vai sabiedrība un Saeimas opozīcija mūžam paliks tik paralizētas, un tāpēc, iespējams, pēc kāda gada Lindai Mūrniecei var nākties nožēlot, ka viņa tagad paliek amatā.
* Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre (2002-2004), turklāt ar ministra rīkojumu Mūrniecei tika piešķirtas plašas pilnvaras: dot rīkojumus ministrijas valsts sekretāram, citām IeM amatpersonām un IeM padotības iestāžu, piemēram, Valsts policijas, robežsardzes, vadītājam. 8. Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja biedre. 9. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas locekle. Iekšlietu ministre no 2009. gada marta.