Iesaki rakstu:

Domāju, ka viena daļa cilvēku tāpat to saprot, savukārt otrai daļai kaut ko mēģināt paskaidrot ir tukša laika tērēšana. Bet nu, ja reiz to pēdējās dienās jautā īpaši bieži, "ķeksīša dēļ" atbildēšu.

Un tātad - to visu, ko es daru, tā sacīt, sabiedriskajā jomā, es daru precīzi divu iemeslu dēļ, kuri būtībā ir viens un tas pats.

Pirmais - es esmu pietiekami padzīvojis Padomju Savienībā un pietiekami redzējis Putina Krieviju, lai man būtu kategoriski nepieņemami, ka viena vai otra tādā vai citādā formā pārņem Latviju, kur visi mani caurcaurēm latviskie senči ir dzīvojuši vismaz kopš 18. gadsimta sākuma - tālāk nekādus radurakstus neesmu spējis sameklēt.

Attiecīgi visi tie, kas apzināti vai neapzināti darbojas, lai kaut kas tāds notiktu, ir ne tikai mani pretinieki, bet arī mani ienaidnieki, - vienalga, vai tie būtu valsts nozadzēji, valsts izķiņķelētāji, stulbi, slinki un noziedzīgi drošībnieki, cilvēku apmuļķotāji, ķēķa advokāti, no tautas hroniski nobijušies politiķi utt., utt.

Un ar ienaidniekiem ir jākaro. Ko es arī daru, cik nu ir manos viena cilvēka spēkos. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.

Otrais - es esmu pietiekami padzīvojis Padomju Savienībā un pietiekami redzējis Putina Krieviju (un vēl visādas pasaules malas), lai novērtētu tās tiesības, kas ir manas kā Latvijas pilsonim, un likumu varu, kam jāstāv pāri visam pārējam.

Attiecīgi visi tie, kam uz šiem likumiem un tiesībām nospļauties un kuri paši sev un citiem šķietas esam likums, tāpat ir ne tikai mani pretinieki, bet arī mani ienaidnieki. Un ar ienaidniekiem ir jākaro. Ko es arī daru, cik nu ir manos spēkos. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.

Protams, var diskutēt par veidiem, kādos es karoju šos savus mazos personiskos kariņus, var pret tiem iebilst, var tos nosodīt. Ja godīgi - atvainošanu, bet man tas ir vienalga.

Es zinu, ko es daru, un es zinu, kādi ir mani mērķi (skat. augstāk). Es arī zinu, ka šie ir tie karošanas veidi, ar kādiem viens cilvēks, ja viņam ir apņēmība un neatlaidība, laiku pa laikam var arī uzvarēt, neraugoties uz to, kādi spēki, struktūras un resursi stāv pretim.

Visbeidzot, es esmu pārliecināts, ka no šīm mazajām uzvariņām druscīt, druscīt labāk kļūst gan tādai Latvijai, kādai tai manā skatījumā vajadzētu būt, gan tās iedzīvotājiem. Un ar to man ir pilnīgi pietiekami.